Nācijas un arī atsevišķu cilvēku identitāti, pašizpratni lielā mērā veido lielie vēstures notikumi. Arī vairākas simtgades ilgusī dzimtbūšana. Vai un kā redzam izpaužamies tās sekas šodien?
Runājot par dzimtbūšanu – vispirms to atcēla Kurzemē, divus gadus vēlāk Vidzemē. Kā norāda vēsturnieks Kaspars Kļaviņš, dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē tika atcelta agrāk nekā daudzviet Eiropā – piemēram, Saksijā, Hannoverē, dažās Austrijas provincēs, Ungārijā, Kongresa Polijā, Islandē, Balkānos, Spānijā un Itālijā. Latgalē, tai esot iekļautai Vitebskas guberņā, dzimtbūšanu atcēla gan tikai 19. gadsimta vidū. Tāpēc dzimtbūšanas atcelšanas sakarā gribu atgādināt, ka Latvijā zemniecība ir bijusi idealizēta, jo, kā teicis Imants Ziedonis, visa mūsu literatūra veidota pēc skandināvu parauga. Taču Skandināvija dzimtbūšanu nepazina.
Mainoties saimnieciskajam modelim visā Eiropā, arī Latvijas teritorijā dzimtbūšana bija smags laiks, bet kultūras atmiņa atbild ar romantizēto zemnieka tēlu. 19. gadsimtā, kad veidojās modernās nācijas, visas sabiedrības bija zemnieciskas, industriālisms un urbānisms veicināja zemnieku tapšanu par sabiedrībām, no kurām attīstījās jaunās nācijas. Dzimtbūšanas gadadienas sakarā varam palūkoties vēl tālāk pagātnē, lai ieraudzītu ne tikai kolonizācijas stāstu, bet saskatītu, ka 13. un 14. gadsimtā muižas apsaimniekoja gandrīz vienīgi senlatviešu vasaļi. Trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns fundamentālā pētījumā min: lai kur vācieši nonāca, viņi slēdza līgumus ar vietējo cilšu vadoņiem. Minēšu uzvārdus – Menegints, Radiķis, Tontegode, Tots, Aulis, brāļi Mažeiķi, Grimeķis, Sirkants, Gaiža, Duvkants, Dumpjāts, Treinis, Gribonis, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds un citi. Tie bija lēņu īpašnieki – tāda pati viduslaiku struktūra kā tobrīd citur Eiropā.
Savukārt vēsturnieks Marģers Stepermanis, rakstot par Lielās franču revolūcijas iespaidu Latvijā, atsaucoties uz revīziju datiem, pārsteigts konstatē, cik latviešu zemnieki bijuši bagāti. Pusarklinieka mājā bijuši pieci zirgi, 16 liellopi un 20 pūri vasarāju sēklu. Piecu zirgu mūsdienu ekvivalents ir piecas automašīnas. Jā, vācieši, ienācēji, ir mūs pakļāvuši, bet paskatieties – Lielbritāniju iekaroja Vilhelms Iekarotājs un Anglijas karaļa galms līdz pat Annai Boleinai runāja franciski. Taču vai briti runā par sevi kā par kolonizētu tautu? Vikingi visur Eiropā dibināja valstis līdz par Krievzemei ieskaitot, bet mēs nemitīgi uzturam šo paverdzināto stāstu. Tāpēc prieks, ka Otto Ozols ar grāmatu "Latvieši ir visur" parāda, ka mēs kulturāli ģenētiski esam bijuši, kā ebreji, kurus mēdz saukt par vēstures akušieriem, esam stāvējuši klāt ļoti svarīgos Eiropas vēstures pagriezienos un vienmēr arī esam spējuši atdzimt no pelniem. Ka esam ļoti atjautīga, intelektuāli attīstīta nācija, taču nesaskatām to, kas mums ir izdevies, bet nepārtraukti pārdzīvojam to, kas nav izdevies.
Nepiekrītu tiem, kuri saka, ka mēs pārāk daudz skatāmies vēsturē. Arī senākas vēstures labāka izpratne mums vajadzīga pašizpratnei, lai izprastu mūsu valsts attīstības problēmas, piemēram, salīdzinot ar Igauniju.
Kas igauņus, kuri piedzīvojuši līdzīgu vēsturi, pašizpratnes ziņā atšķir no latviešiem?
Mūsu vēsturē daudz kopīga, un tieši tāpēc der atcerēties, kas tajā ir atšķirīgs, ja šodien mēs it kā atpaliekam no Igaunijas. Vēlos uzsvērt reliģiskās kultūras un mentalitātes nospiedumus. Igaunija vēsturiski ir izveidojusies kā protestantiska kultūra, kura apzinās savu tuvību Ziemeļvalstīm. Mēs Latvijā neesam iemācījušies sevi saprast kā reliģiskās kultūras nozīmē dalītu nāciju – lielākā Latvijas daļa ir kultūrvēsturiski bijusi protestantiska, vienlaikus mums ir novadi, kuri simboliski nes Vidusjūras kultūras klātbūtni, – tie ir Latgale un Kurzemes (suiti) katoļi. Arī lietuvieši reliģiskās kultūras nozīmē ir viendabīgāki, jo spēcīga piederība katolicismam ir tuva nacionālai identitātei. Mēs esam Baltijas valstu vidū – ar lielo likteņupi Daugavu, kas dala ne tikai Latviju teritoriāli, bet kaut kādā nozīmē arī mentalitātē. Bet mentalitāti socioloģijā saprot kā ieaudzinātas un iemācītas attieksmes un reakcijas. Kultūras ģenētisko pārmantojamību apraksta Dokinsa teorija par mēmiem, ka gēnos iekodējas noteiktas reakcijas, attieksmes. Biologi runā par "spokiem" mūsu gēnos. To minu vairāk tāpēc, ka mēs pārāk bieži sevi šaustām, ka esam dzimtbūšanas samaitāta tauta.
Tautām ir kopīgi kulturāli kritēriji, valoda un vēsture. Nācijām vēl bez tā visa ir arī sava valsts. Taču mēs nelietojam vārdu "nācija". Lietojam "tauta". Latviešu intelektuālā elite valstsnācijas jēdziena lietojumu preambulā uzskatīja par pārāk augstprātīgu vai politiski nekorektu. Savā grāmatā uzdodat fundamentālu jautājumu: vai latvieši šodien sevi maz apzinās un realizē kā nāciju, kurai ir sava valsts, kā vēstures subjektu?
Vai latvieši sevi apzinās kā nāciju? Es to nevaru pateikt par visu sabiedrību kopumā. Mūsu nacionālā pašapziņa ir nīdēta teju visu 20. gadsimtu. Turklāt, vairoties no nacionālsociālisma rēga, nacionālisma jēdzienu daudzviet pasaulē joprojām uztver kā naidīgu demokrātijai, atvērtai liberālai sabiedrībai. Globālais korporatīvais kapitālisms nacionālisma jēdzienu bieži izprot un lieto nepareizi. Donaldu Trampu un Marinu Lepēnu saista ar nacionālistiem, taču tas ir dziļi aplami un metodoloģiski nepareizi.
Pozitīvi ir tas, ka Saeima Satversmes preambulu ir pieņēmusi. Tā gan nobijās un neakceptēja šo valstsnācijas jēdzienu. Domāju, ka tas ir lielā mērā tāpēc, ka nevēlējās aizvainot citas šeit dzīvojošās tautas. Lieks delikātums, jo mēs runājam par politisko nāciju un politiskās nācijas izpratnē visas etniskās grupas, kuras dzīvo Latvijā, ir latvieši. Tā ir ideja, pie kuras jāsāk pierast. Un politiski tā ir ļoti grūti pieradināma doma. Ja Satversme min minoritātes, tad tas loģiski nozīmē, ka ir arī valsts nācija.
Tomēr Latvijas valsts nav dibināta kā mazākumtautību kopienu kopa, bet tieši latviešu valsts, kurā tie minoritātes, kura aicina līdzdarboties, kā tas izskan Kārļa Ulmaņa valsts proklamēšanas runā 1918. gada 18. novembrī. Jājautā, cik tad šāds politiskas nācijas koncepts ir atbilstošs tiem mērķiem un uzdevumiem, kuru vārdā šī valsts ir proklamēta un kā tāda līdz ar pirmskara Satversmi arī atjaunota 1990. gada 4. maijā?
Satversmi pieņēma 1922. gadā, bet 1918.gadā dibināja Latviju, un tajā brīdī latvieši šai teritorijai, valstij deva vārdu. Nācijvalsts ir modelis, kāds veidojās Eiropā pēc Pirmā pasaules kara un arī līdz tam. Mūsu problēma ir tā, ka Latviju pēc Otrā pasaules kara inkorporēja Padomju Savienībā un šeit tika iepludināta liela un spēcīga minoritāte, kurai faktiski bija "supranācijas" statuss – lielā krievu tauta, kura savā paspārnē brālīgi iekļauj visas pārējās. Redzam, ka vienai daļai krievu kopienas bija un ir grūti arī šodien atteikties no šī superstatusa. Neaizmirsīsim mēģinājumu ar otras valsts valodas referendumu. Tādai lielai impēriskai mentalitātei ir grūti kaut kur iekļauties. Savukārt latviešiem nav pieredzes kādu iekļaut sevī. Filozofe Skaidrīte Lasmane saka, ka latviešiem piemīt asimilēšanās psiholoģija – ļoti maz pētīts fenomens. Piemēram, paskatieties, cik ļoti ātri mēs sarunā pārejam uz svešvalodu.
Tomēr paraugieties – savulaik, lai arī latvieši ir daudz aizguvuši, mācījušies no vācbaltiešiem, arī vācbaltieši ir iespaidojušies no latviešiem. Es domāju, ka vairāk ir jārunā nevis par integrāciju un asimilāciju, jo integrēt vajag latviešus pašus savā valstī, bet par akulturāciju, kas nozīmē abpusēju procesu – ka ienācēji mācās no dominējošās kultūras, jo latvieši Latvijā skaitliski tomēr ir dominējošie. Akulturācija ir abpusējs process.
Ja latvieši savā zemē jūtas kā minoritāte, viņiem arī pietrūkst izpratnes par atbildību pret savu valsti?
Jā, tieši tā. Arī ungāru pētnieks Georgs Šopflins novērojis, ka latvieši Latvijā tiešām jūtas kā minoritāte, bet krievi savu minoritātes statusu pieņem ļoti lēni, taču – jo labāka būs latviešu nacionālā pašapziņa, jo vieglāk veidosies piederības sajūta citām Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām. Viņi nevar iekļauties, ja latvieši paši lamā savu valsti. Jā, cerības, valsti atjaunojot, bija lielākas, cilvēkiem likās, ka būs labāk. Taču vēsturē darbojas svārsta princips, jebkurš liels izrāviens dod tikpat lielu atsitienu un progress ir minimāls, taču mums šo pozitīvo, to, kas ir sasniegts, vajadzētu nepārtraukti turēt mūsu stāstu centrā.
Ekonomiste Deidra Makkloski uzsver, ka visa mūsu dzīve ir naratīvu veidošana, stāsti veido mūsu dzīvi. Arī māksliniekiem ir jāatspoguļo ne tikai krīzes, vilšanās un depresijas. Mākslas tomēr maz fokusējas uz vidusšķiras vērtībām. Pētījuma sakarā nācās pārlasīt "Mērnieku laikus", un atkal sastopu portretētos latviešus bez perspektīvas nākotnē – abi galvenie romāna varoņi iet bojā… uz samezglota krimināla sižeta fona.
Kriminālstāstu atzīst par vājāko "Mērnieku laiku" sižetisko līniju…
Jā, Ozolam arī tā nav spēcīgākā līnija. Viņa uzdevums gan bija pastāstīt citu stāstu. Un Kaudzītes portretē tos kariķētākos tēlus – Švaukstu, Prātnieku un Pietuka Krustiņu. Par Ķenci un Pāvulu nemaz nerunājot. "Skroderdienās" arī – jauniešu alkoholisms, vardarbība ģimenē, sieviete zog lakatiņus – ar kādu prieku latvieši to skatās! Blaumanis to rakstīja, domāju, ar skumju ironiju, bet līdz šodienai tā ir nācijas paštēla ikona. Kāpēc? Viesturs Kairišs to vienīgais parādījis izrādē ar ironiju. Latvieši to skatās kā svētu rituālu pirms Jāņiem, priecājas. Par ko gan?
Arī Streiča "Limuzīnu" skatās kā rituālu, taču arī to varētu uzlūkot kā traģisku stāstu par kroplīgām padomju cilvēku attiecībām radu starpā.
Streičs veido tīklu, savienojumu – stagnācijas dziļākajā bezcerībā veido saikni ar brīvvalsts laiku, ar tām pastkartītēm. Un faktiski pozitīvie varoņi ir abi brīvvalsts laika cilvēki – Mirttante un Ēvalda Valtera atveidotais tēls. Viņi ir tie, kas iemieso autora alter ego. Streičs to arī parāda, nav jāmet akmens viņa dārziņā. Viņš prot savus stāstus izstāstīt pāri laikiem un ideoloģijām.
Jūs savā nupat iznākušajā grāmatā par nacionālo identitāti rakstāt: "Mūsu apziņa uzņem informāciju un veido izpratni par sevi un valsti, tādēļ ir svarīgi un esam atbildīgi par to, ko uzņemam sevī." Kā varam kontrolēt to, ko ielaižam vai neielaižam sevī?
Jā, mūsu apziņa katru dienu kontaktē ar realitāti, redzam gan labas, gan sliktas lietas, un tomēr mūsu apziņa veic atlasi. Neirozinātnieki runā par kļūdu detektoru – īpašu centru smadzenēs. Domāju, ka mums ir dota izvēle un visus svarīgākos jautājumus ir jāmācās formulēt pašiem. Lasām, un atbildes summējas prātā un veido mūsu garīgās, intelektuālās konstitūcijas būtību. Zenta Mauriņa teica: slikta lasāmviela ir nepiedodams grēks.
Mūsdienās, runājot par literatūru, bieži vien būtu jāsaka: nekāda lasāmviela…
Tas gan. Arī tā ir bīstamība. Bez grāmatu lasīšanas nevaram pastāvēt šajā pasaulē paši par sevi kā pašdomājoši indivīdi. Patlaban ir turbulences laiks, kurā arī mums jābūt turbulentiem. Mums ir jākrāj zināšanas un jāmācās pašiem, lai mūsu bērni redz, ka mēs mācāmies.
Situācija pasaulē tiešām daudzējādā ziņā strauji mainās. Jūs rakstāt – šobrīd ir svarīgi saprast, kas gribam būt, jo pašizpratne dod motivāciju rīcībai un attieksmei pret valsti. Kas šo pašizpratni valsts līmenī varētu formulēt?
Viedokļus, kuri veido nācijas pašizpratni, visās sabiedrībās raisa intelektuālā elite, kā to filozofe Maija Kūle nupat ir darījusi ar savu grāmatu "Jābūtības vārdi", kurā no daudziem aspektiem runā par vērtībām. Okupācijas laikā bijām pieraduši, ka mūsu pašizpratni veidojošus vēstījumus formulē mākslinieki, dzejnieki, kuri, jūtot sabiedrību, darbojās kā mediji. Šodien šī loma ir it kā vairāk deleģēta politiķiem, politiskajai videi, kurā, kā redzam, intelektuāli kultivēti prāti ir minoritāte, bet dominē diezgan paprasti tautsaimnieki, kas vairāk rūpējas par savu kabatu un nespēj domāt lielās dimensijās.
Uzstādījumiem cilvēkiem, kuri iet politikā, vienmēr ir jābūt ļoti augstiem. Ilmārs Latkovskis, kurš nupat pameta Nacionālo apvienību, runāja par integrālo politiku, integrālo filozofiju, par augstiem intelektuāliem uzstādījumiem ar ļaudīm, kuriem uz pieres rakstīts, ka tos interesē tikai eiro un dolāri. Taču nācija, kā esmu secinājusi, veidojas brīdī, kad populācijā rodas cilvēki, kuri domā altruistiski. Sabiedrībai, lai sevi saglabātu, jābūt altruistiskai. Brūss Liptons, jauno bioloģijas zinātņu paradigmu autors, saka, ka ir pareizi jāinterpretē un jāpielieto Darvina teorija. Nav pareizi saprasta ideja, ka izdzīvo spēcīgākais, dabā altruisms darbojas daudz vairāk. Ja sabiedrībai apbrīnas vērti "varoņi" ir tādi kā Lembergs, Ušakovs, Šlesers, par kuriem ļaudis priecājas glancētos žurnālos un ievēl amatos, tai nav perspektīvu. Tikai mums kā sabiedrībai kļūstot gudrākai, amatos nonāks cilvēki, kuri spēj domāt plašākās dimensijās, altruistiski.
Tātad sabiedrībai jāspēj vienoties par klasiskām pamatvērtībām. Vai tagad tas maz ir iespējams?
Sabiedrība sastāv no daudz dažādām grupām, kurām ir dažādas vērtības. Taču svarīgi, lai pastāvētu kaut iedomāts centrs (vēsturiski šī funkcija bija baznīcai), pārfrazējot Zentu Mauriņu, kura minēja neredzamo baznīcu, šodien modernās tehnoloģijas piedāvā veidot virtuālas kopienas, kuras uztur pamatvērtības. Jautājuma smagums ir, ka šodien dzīvojam multifunkcionālā sabiedrībā. Tāpēc vēl vienmēr atvērts jautājums – kā ir iespējama sabiedrība, ja esam tik atšķirīgi? Taču tā pastāv – redzamā un neredzamā veidā esam spējīgi par kaut ko vienoties.
Cik lielā mērā, runājot par latviešiem, varam vienoties par Latvijas valsti kā par vērtību?
Man šāds jautājums izklausās dīvains. Mēs visi taču 80. gadu beigās vēlējāmies savu valsti.
Taču jau 90. gados parādījās teiciens "Es mīlu šo zemi, bet nīstu šo valsti".
Jā, šī doma vienmēr atrod dzirdīgas ausis. Nevaram runāt par labu pašapziņu, ja cilvēki tā izsakās, jo zeme un valsts ir viens un tas pats, bet mēs to savā prātā nereti atdalām. Valsts esam mēs – tā šķiet tāda poētiska formula. Taču, ja nepiedalāmies valsts veidošanā, nepiedalāmies vēlēšanās, mēs nododam savu valsti. Tas ir gļēvs izteikums – mīlēt zemi, bet nīst valsti. Izmaiņas sāksies brīdī, kad valsts un zeme mūsu apziņā būs viens.
Viņi ir vīlušies valsts pārvaldībā, to iemiesojošajos un nosakošajos cilvēkos, kuru ieskatus par pārvaldību ilustrē nupat publiskotās oligarhu telefonsarunas.
Valsts prezidentam šajā brīdī būtu ļoti aktīvi jāiesaistās. Prezidents nav tikai dekorācija publiskos pasākumos un ārvalstu vizītēs. Viņš ir viens no trim varas centriem, morāla autoritāte. Ja par prezidentu būtu ievēlēts Egils Levits, ja par prezidenta padomniekiem strādātu tādi cilvēki Edgars Pastars, mēs jau šobrīd dzīvotu citā valstī. Esmu par to pārliecināta, jo sistēmiski – kāda ir valsts vadība, tāds ir arī pārvaldes aparāts. Mūsu Saeima savukārt ir sabiedrības atspulgs.
Nupat prezidents Vējonis, uzstājoties ar ikgadējo uzrunu Saeimā, rosināja tai rīkoties, lai jau 2019. gadā prezidentu varētu ievēlēt tauta.
Mums patlaban ir ļoti vājš prezidents pēc sava cilvēciskā rakstura un tāds, kurš neaptver savu vietu un nozīmi tajā statusā, kurā ir nonācis. Ir redzams, ka viņš neizprot Latvijas politisko situāciju. Prezidenta daudzpakāpju ievēlēšana ir varas harmonizēšanas garants starp Saeimas priekšsēdētāju, Valsts prezidentu un Ministru prezidentu. Vējoņa paziņojums ir Latvijai ļoti bīstams arī tāpēc, ka ar lielu naudu un vērienīgu kampaņu, kādu, panākot ievēlēšanu Eiropas Parlamentā, izvērsa, piemēram, Iveta Grigule, atbildīgos amatos nonāk cilvēki, kuriem tur nevajadzētu būt. Tā ir ļoti bīstama iniciatīva. Vismaz tikmēr, kamēr Latvijas sabiedrība ir nabadzīga ne tikai materiāli, bet arī garīgi. Tāda, kurai "zog, bet dalās" ir apmierinošs dzīves modelis. Ceru uz drosmīgu intelektuālo vidi, jo tās uzdevums ir nācijai radīt un raidīt skaidrus pašizpratnes veidus. Igauņiem ļoti veicās ar prezidentu Lenardu Meri. Viņa "Politiskais testaments" būtu jālasa arī mums.
Esam 25 gadu laikā atraduši no politiskās analīzes un kritiskās domāšanas. Latvijas augstskolas katru gadu sagatavo politologus, politikas profesionāļus. Kāpēc tik maz viņus redzam politiski aktīvus? Ne tikai komentējot politiskos procesus, bet iesaistoties un veidojot politiku, jo viņi zina teorijas, to, kā jābūt. Tas ir līdzīgi kā tad, ja medicīnu studējušie ārsti strādātu tikai par zāļu izplatītājiem.
Egils Levits saka: Latvijas iedzīvotāji neprot apieties ar demokrātijas mehānismiem, tādēļ nespēj no valsts saņemt to, ko valsts sniedz saviem pilsoņiem Rietumos, un viļas savā valstī, kas, tam tā turpinoties, ir ļoti bīstami. Ko darīt?
Demokrātija ir katra cilvēka līdzdalība politikā. Nav pietiekami reizi četros gados aiziet uz vēlēšanām, ko turklāt puse balsstiesīgo nemaz nedara. Interese par politisko dzīvi ir jāizrāda arī starplaikos. Ir jāmeklē domubiedri, partija, kurai jūs vēlētos piederēt kā biedrs vai atbalstītājs. Parādās jauni līderi un partijas. Dosim, piemēram, iespēju Jānim Bordānam, Jutai Strīķei, Jurim Jurašam. Ja jaunpienācēji pievils, viņu vietā nāks citi.
Valsts esam mēs, un valsts ir tāda, kā mēs tajā piedalāmies. Piedalīsimies. Tikai tā pa īstam ir iespējams redzēt politikā darbojošos cilvēkus un politisko "mehāniku". Sāksim ar pašvaldībām, iesim tikties ar deputātiem, kurus nupat esam ievēlējuši. Viņiem ir pieņemšanas laiki, iepazīsim, kas viņi ir par cilvēkiem. Mums postoša ir bijusi neticība sev, savām iespējām kaut ko mainīt. Der atcerēties – kolīdz sakāt, ka neko nevarat mainīt, jūs tiešām neko nevarat mainīt.
