Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jurģis Klotiņš: “Tas, vai sevi uzlūkojam kā upurus vai uzvarētājus, ir atkarīgs no mums pašiem, no tā, kādu saturu savām atceres dienām piešķiram. Piemēram, 11. novembris ir gan kritušo latviešu karavīru piemiņas diena, gan uzvaras diena.”
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
“Patiesības noskaidrošana ir visspēcīgākais arguments, lai mainītu sabiedrības un indivīdu attieksmi pret vēstures notikumiem,” pagātnes un identitātes jautājumu risināšanas pieeju skaidro Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos JURĢIS KLOTIŅŠ. Egils Levits ir atteicies no tradicionālās sadarbības ar Vēsturnieku komisiju un citām komisijām, kas darbojušās prezidenta administrācijā.
Valsts prezidents jūs izvēlējies par padomnieku vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos. Kā jūs pats skaidrotu šo jēdzienu – vēsturiskā atmiņa?
Es atzinīgi novērtēju prezidenta uzticību, to, ka viņš aicināja mani palīdzēt darbā kā vēsturiskās atmiņas ārštata padomniekam. Papildus tam man piešķīra piederības prioritāti, ko prezidents arī komentēja savā inaugurācijas uzrunā 8. jūlijā.
Vēsturiskā atmiņa viņa prezidentūrā ir ļoti svarīgs darbības virziens, jo tā ir viens no pamatiem, kas veido mūs kā latviešu nāciju, Latvijas tautu, – ar to apzināmies, kas ir mūsu saknes, godinām savus varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas valstiskumu izšķirīgos vēstures brīžos – vispirms Neatkarības karā, bet vēlāk nacionālajā pretošanās kustībā –, arī cilvēkus, kuri devuši īpašu pienesumu kādā valsts nozarē. Tas viss veido mūsu vēsturisko atmiņu. Mūsdienās būtiski, ka vēsturnieku darbs, viņu pētījumi, nepaliek tikai akadēmiskajā vidē, bet gūst atspoguļojumu plašākā sabiedrībā.
Kāpēc prezidents Levits savā prezidentūrā tomēr izvēlējies atteikties no tradicionālās Vēsturnieku komisijas, kura līdz šim darbojās prezidenta administrācijā, un nolēmis veidot citus sadarbības formātus?
Vasarā par to esam diskutējuši, padomnieku viedokļi šajā jautājumā dalījās. Beigu beigās prezidents pieņēma lēmumu savu darbu pārkārtot noteiktos virzienos, neveidot atsevišķas komisijas, bet izvirzīt konkrētus mērķus, koncentrēties uz noteiktiem pasākumiem to sasniegšanai, sadarbojoties ar atbilstošo jomu speciālistiem. Esam pārkārtojuši darba struktūru: tagad prezidentūrā vairs nebūs komisiju kā atsevišķu administratīvu institūciju, bet strādāsim ar noteiktiem darba virzieniem, kuru izpildi koordinēsim padomnieku starpā.
Vēsturnieku komisija tika veidota noteiktā vēsturiskajā laikā, tai bija dots uzdevums pētīt Latvijas vēstures smagos jautājumus – Otro pasaules karu, holokaustu. Šis darbs tagad ir padarīts, komisija izdevusi daudzus rakstu sējumus.
Bet vai šie pārkārtojumi nenozīmē lielākoties vienvirziena komunikāciju? Var pieņemt, ka, pastāvot patstāvīgai komisijai, vēsturniekiem bija lielākas iespējas vērsties pie Valsts prezidenta ar, viņuprāt, aktuālām tēmām nekā tagad, kad prezidenta dienaskārtībā visdrīzāk dominēs tie vēstures jautājumi, kurus viņš izvēlēsies pats.
Prezidenta Egila Levita darbā noteikti nebūs mazāk vēstures. Drīzāk pat vairāk, nekā tas bijis iepriekšējās prezidentūrās. Tā uzdrošinos teikt, jo prezidents arī savas iepriekšējās darbības laikā daudz uzmanības veltījis vēsturei un Latvijas valstiskuma stiprināšanai. Viņam tas vienmēr bijis personiski svarīgi. Prezidents labprāt vēlas uzklausīt vēsturnieku viedokļus un iniciatīvas. Es par savu uzdevumu uzskatu saziņas uzturēšanu ar vēsturniekiem, uzklausot viņu redzējumu, palīdzot pētnieciskā darba veikumam sasniegt plašāku sabiedrību
Valsts prezidents par savu prioritāti vēstures jomā ir izvirzījis nacionālo pretošanās kustību, kas ietilpst arī jūsu interešu lokā. Kāpēc izvēle kritusi tieši uz šo tēmu?
Tā līdz šim nav pietiekami apzināta mūsu kopējā vēsturiskajā atmiņā, tajā, ar ko sevi identificējam, kā sevi uztveram. Līdz šim dominējis skatījums uz latviešiem kā uz totalitārajiem režīmiem pakļautu tautu, vēstures upuriem. Tā ir patiesība, par ko mums, līdzīgi kā ebrejiem par holokaustu, ir pastāvīgi jāatgādina. Taču vienlaikus mums pašiem ir jāsaprot, ka esam arī cīnītāji, esam cīnījušies par savu neatkarību, ko ir izdevies sekmīgi atjaunot. Neatkarību mums neviens neuzdāvināja – ja paši par to nebūtu cīnījušies, ja nebūtu nacionālo partizānu, nevardarbīgās pretošanās un trimdas ieguldījuma, mums tagad nebūtu savas valsts.
Esat gatavi arī neērtajām vēstures lappusēm, kuras, pievēršoties nacionālajai pretošanās kustībai, būs neizbēgami jāatsedz, piemēram, bandītisma epizodes un latviešu kolaborācija ar okupācijas režīmiem?
Patiesības noskaidrošanai vēstures izpētē vienmēr ir jābūt pirmajā vietā: jāatvirza malā personīgās simpātijas un subjektīvais faktors. Tieši šāda pieeja palīdz kļūt stiprākiem savā pašapziņā. Cīņā par Latvijas valstiskuma atjaunošanu ir jāaplūko gan tas, kas bijis varonības pilns, gan sadarbība ar okupācijas režīmiem un viss pretrunīgi vērtējamais.
Par kolaboracionismu esmu domājis nācijas pašizpratnes kontekstā: ir svarīgi, lai nebaidāmies uzzināt visu patiesību par sevi. Ja to nedarām, pagātne mūs turpina negatīvi ietekmēt.
Valsts prezidents rosinājis 17. martu noteikt par oficiālu atceres dienu – šajā datumā 1944. gadā tika parakstīts Latvijas Centrālās padomes memorands un šī organizācija deklarēja nepieciešamību atjaunot Latvijas neatkarību. Ir viedoklis, ka latviešiem šādi atzīmējamu datumu jau ir par daudz un tie nenāk par labu mūsu pašapziņai.
Tikko Nacionālajā vēstures muzejā atklāja izstādi “11 varoņstāsti”, kurā biju aicināts teikt īsus atklāšanas vārdus. Tajos uzsvēru, ka esam pateicīgi varoņiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, un mums vajadzētu apzināties – tieši pateicoties aktīvai rīcībai un cīņai, mums tagad ir neatkarīga valsts un mums ir pamats sevi uzskatīt par uzvarētājiem. Tas, vai sevi uzlūkojam kā upurus vai uzvarētājus, ir atkarīgs no mums pašiem, no tā, kādu saturu savām atceres dienām piešķiram. Piemēram, 11. novembris ir gan kritušo latviešu karavīru piemiņas diena, gan uzvaras diena.
Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienas priekšlikums no Valsts prezidenta ir nācis kā šī datuma sasaiste ar Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, ņemot vērā, ka Latvijas Centrālās padomes kodolu veidoja četru lielāko pēdējās Saeimas partiju pārstāvji, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un viņa biedru bīskapu Jāzepu Rancānu. No valsts tiesiskā viedokļa šī sasaiste ir uzskatāma par klātesošu, kā to pamatoti norādījis valststiesību eksperts Jānis Pleps. Taču jāņem vērā, ka Latvijas Centrālā padome bija pagrīdes organizācija, tādēļ mūsu zināšanas par to arī pašlaik nav tik plašas.
Taču prezidenta iniciatīva par šo piemiņas dienu neizceļ tikai kādu vienu pretošanās organizāciju, bet piesaka plašāku diskusiju, kurā aicinām Latvijas Republikas Saeimu uzņemties vadošo lomu, iesaistīt vēsturniekus, nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, viņu tuviniekus un sabiedriskās organizācijas.
Kādus jautājumus vēl saistībā ar vēsturi prezidents iecerējis aktualizēt?
Te kopumā jānorāda uz nepieciešamību izplatīt vēstures zināšanas sabiedriskajā telpā, kas saistāma arī ar mediju darbības vides pilnveidošanu. Prezidents ir uzsvēris mediju nozīmi demokrātiskā valstī, un vēsturiskās atmiņas tēma noteikti ir viens no mediju misijas uzdevumiem.
Runājot par medijiem, kas šim jautājumiem jau pievērsušies, gribētu izcelt Latvijas Televīzijas raidījumu “Vēstures skolotājs”, kurš par vēsturi stāsta jauniešiem, iesaistot viņus un rosinot interesi par vēsturi. Jāatzīmē arī Latvijas Radio 1 raidījumu cikls “Gadsimts ar savu valsti”, kurš atklāj arī mazāk zināmus vēstures aspektus, piemēram, par Vācijas un vāciešu lomu Latvijas Neatkarības karā (šī informācija izskanēja Eduarda Liniņa sarunā ar Gintu Apalu).
Tālāk varētu veidot raidījumu sēriju par nacionālās pretošanās kustību, apzināt ļaudis Latvijas novados, kuri ir pētījuši savu novadnieku dalību tajā, kā to dara, piemēram, Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā, ko izveidojis Andrejs Ķeizars. To saskatu kā savu uzdevumu: apzināt šādus cilvēkus. Iespējams, mēs varētu sarīkot kopīgu tikšanos, forumu prezidenta pilī. Tādu ideju izteica vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Levita kungs bija viens no viedokļu līderiem VDK dokumentu – tā dēvēto čekas maisu – atslepenošanas sākumposmā. Viņš toreiz norādīja, ka ir sperts tikai pirmais solis – patiesības noskaidrošana –, bet pilnvērtīgai procesa iziešanai vēl nepieciešama vainas atzīšana, nožēlošana un nodarījuma izpirkšana no pāridarītāju puses, kam var sekot vai nesekot upuru piedošana. Vai šī vēstures pagātnes izvērtējuma jomā no Valsts prezidenta sagaidāms kāds turpinājums?
Turpinājumam noteikti ir jābūt, un ir jāmeklē īstais formāts, kā spert nākamos soļus. Vēl neesam ieskicējuši, kā konkrēti tas notiks.
Līdz šim nepietiekami ir skaidrota okupācijas varas, VDK sistēma, kā tā darbojās, kā cilvēki tika savervēti, kā ietekmēti. Šādu viedokli paudusi arī nacionālās pretestības kustības dalībniece Lidija Doroņina-Lasmane, kad viņai par to šovasar jautāju. Ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu padziļinātāka izpratne par šo procesu, kurā, no vienas puses, it kā pastāvēja izvēle sadarboties vai ne, bet, no otras puses, – sistēmas ļaunā būtība un tās ārkārtīgā spēja piespiest uz sadarbību. Represīvās mašinērijas darbības izskaidrojums palīdzētu arī sagatavoties daudz atklātākai sarunai par kolaborāciju. Kopumā tas ir jautājums par nācijas atbrīvošanos no okupācijas uzreiz neredzamajām sekām, kuras mūsos pašos vēl var būt klātesošas.
Otra jūsu amata dimensija ir piederība. Ko, neskaitot vēsturisko atmiņu, tā vēl sevī ietver?
Piederības prioritāti Valsts prezidents iezīmēja diezgan plaši savā 8. jūlija uzrunā. Tas ir arī mans izejas punkts, kā uz piederības prioritāti raugos. Tajā ietilpst gan tādas vērtības kā Latvijas dabas bagātība, gan kultūras mantojums, kas pieder pie vēsturiskās atmiņas, gan tādas vērtības kā ģimene, bērni, sabiedrības sociālā drošība, nevienlīdzības mazināšana un ļoti būtiskais jautājums par valsts valodas lietojumu sabiedriskajā telpā, kas atspoguļo valodu patieso stāvokli Latvijā. Arī diasporas jautājumi, remigrantu integrācija. Te gribētos likt klāt arī Latvijas lauku attīstību un nākotni. Piederība ir viss, kas palīdz cilvēkam Latvijā justies tā, ka viņš šeit ir aicināts īstenot savu unikālo radošo potenciālu, sniegt savu labāko ieguldījumu ģimenei un sabiedrības kopējam labumam. Piederības sajūtu rada apzināšanās, ka cilvēks savā valstī ir vērtība.
Protams, man savā ārštata padomnieka darbā ir jāizvēlas kādi konkrētāki darba virzieni. Tāpēc kā prioritārus šobrīd esmu izvēlējies valsts valodas stāvokļa stiprināšanu un ģimenes un bērnu jautājumus, kas ir ļoti nozīmīgs valsts ilgtspējas aspekts, mūsu nākotne.
Kā raugāties uz cittautiešu integrāciju? Esat teicis, ka jāmeklē kopēji saskares punkti, kopējas tēmas, kuras varētu sekmēt sabiedrības saliedētību.
Ir plānots izveidot prezidenta domnīcu sabiedrības saliedētības jautājumiem. Novembra beigās esam iecerējuši ielūgt tajā piedalīties sabiedrībā aktīvus dažādu tautību un valodu cilvēkus. Paredzētas vairākas diskusiju grupas. Mērķis ir iedrošināt piedāvāt idejas, ko mums vajadzētu darīt, lai Latviju veidotu par saliedētāku Eiropas valsti, kurā spējam cieņpilni izturēties cits pret citu arī domstarpību brīžos un būt tuvāki tajā, kas mūs vieno.
Tēmas, kuras mūs vieno jau tagad, ir jautājumi, kas saistīti ar iekļaujošu sabiedrību, ar sociālajiem aspektiem: atbalstu ģimenēm, rūpēm par bērniem, veselības aprūpi, arī jautājumi, kuri stāv pāri etniskajām un valodas robežām. Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība var būt ļoti vienota jautājumos, kas saistīti ar tautsaimniecības izaugsmi. Tiem līdzās ir jautājumi par dabas un kultūras mantojumu. Sevišķi jauniešu vidū, kur aktuāla ir ekoloģiskā dzīvesveida kustība. Ļoti būtiski ir veidot saliedējošu izglītības sistēmu.
Kā šajā ziņā raugāties uz pilnveidoto jeb kompetenču izglītības saturu?
Septembra sākumā Latvijas Pedagogu domei bija tikšanās ar prezidentu, kurā viņi runāja par jauno kompetenču izglītības saturu. Tika secināts, ka jāturpina šo saturu veidot, vairāk ņemot vērā pedagogu piedāvātās idejas, un jāturpina sabiedriskā diskusija par šo jauno pieeju. Tai visupirms jābūt patiešām tādai, kāda demokrātiskai valstij piederas: visas iesaistītās puses – skolēnus, pedagogus un vecākus – respektējošai. Iespējams, vajadzētu atjaunot izglītības inovāciju fondu, kas atbalstītu projektus, kuri patstāvīgi veido inovatīvas pieejas izglītībā, jo mūsdienu pasaule mainās tik strauji, ka izglītības saturam jābūt elastīgam, gatavam ātri ieviest jaunas idejas, metodes un pieejas.
Lietpratība, kas izcelta jaunajā izglītības saturā, ir mūsdienām atbilstošs izglītības attīstības virziens, taču svarīgi saglabāt arī plašu zināšanu komponenti, kas ļautu jauniešos veidot vispārēju, visaptverošu redzesloku par pasauli, savas valsts vēsturi, vērtībām un piederību. Tieši šādi cilvēki ne tikai spēj pielāgoties pārmaiņām, bet arī tās veidot un virzīt.
Būtiski jaunajā izglītības saturā vairāk runāt par Latvijas nacionālo identitāti, to, kas mēs esam. Pastāv bažas, ka, mācoties par multikulturālu sabiedrību un kultūru daudzveidību, aizmirstam: kā gan tāda var pastāvēt ilgtermiņā, ja katra no šīm kultūrām, šai gadījumā latviešu un Latvijas, tik maz zina par savu identitāti? Tādējādi arī ir ļoti būtiski, lai latviešu valoda un literatūra jaunajā izglītības saturā būtu atbilstoši augstā līmenī.
Runājot plašāk, sevišķi svarīgi ir atvēlēt pietiekamu finansējumu letonikas nozares pētījumiem. Ļoti nozīmīgi ir panākt, lai humanitārajās zinātnēs prioritāri būtu pētījumi par Latviju, lai šie pētījumi nebūtu no projekta līdz projektam, bet darbotos kā pastāvīgi uzturēta sistēma, kura pētniekiem ļautu konsekventi strādāt Latvijas kultūras identitātes izpētē. Ja ne mēs paši kā valsts, tad kurš gan cits to darīs? Tikpat svarīgi ir panākt pastāvīgu un pietiekamu finansējumu vēstures nozarei, kāds nepieciešams, lai tā varētu sistēmiski pētīt arī tādas tēmas kā nacionālā pretošanās kustība un kolaboracionisms.
Runājot par piederību un identitāti, Latvijā bieži nacionālo nostāda pretim eiropeiskajam, neraugoties uz to, ka Latvija ir Eiropas Savienības daļa. Proti, šajā kontekstā pastāv pieeja: mēs šeit un viņi Eiropā. Vai saskatāt to kā prezidentam risināmu problēmu?
No pozīcijas “mēs un viņi” ir jāpārorientējas uz pozīciju “mēs esam Eiropas nākotnes veidotāji”. Globalizētajā pasaulē, kurā atsevišķām valstīm kļūst arvien grūtāk pastāvēt, Latvijai ir ļoti vajadzīga Eiropas Savienība, taču tāda, kura ņem vērā visu dalībvalstu intereses. Mums ir vairāk jārunā par savu eiropeisko identitāti, savu piederību pie Rietumeiropas. Saredzu, ka no prezidenta puses varētu būt kādas iniciatīvas saistībā ar Eiropas dienu – 9. maiju –, kad Robērs Šūmans 1950 .gadā nāca klajā ar deklarāciju, pirmo pamudinājumu veidot Eiropas Savienību.
Latvijā viena sabiedrības daļa 9. maiju atzīmē kā Uzvaras dienu, kuras pretmets ir leģionāru piemiņas diena 16. martā – arī pretrunīgi vērtēts datums...
Plašāk neizteikšos par 9. maiju, kura atzīmēšana ir saistīta ar vēsturiskā revanšisma politiku Krievijā un kuru sava elektorāta piesaistīšanai izmantojis Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs. Taču no tautas atmiņas nevar izdzēst to, kas tai ir svarīgs, un tas arī nav jādara. Ikvienā Latvijas ģimenē ir kāds, kurš bijis iesaukts leģionā vai Sarkanajā armijā vai deportēts. Drīzāk ir svarīgi skaidrot, kāpēc un kā tas ir noticis. Ja uzvaras pieminekli nevar nojaukt vai pārvietot citur, mazākais, ko vajadzēja jau sen izdarīt, ir tur uzstādīt paskaidrojošu plāksni, ko nozīmēja Sarkanās armijas ienākšana Latvijā un kādus zaudējumus tā atnesa. Patiesības noskaidrošana ir visspēcīgākais arguments, kurš var mainīt sabiedrības un indivīdu attieksmi pret vēstures notikumiem.
Daudzi iebilstu, ka šāds solis, visticamāk, vismaz sākumā radītu sabiedrības saliedēšanai un piederības stiprināšanai pretēju efektu.
Jā, nevaram cerēt, ka visā sabiedrībā uzreiz mainīsies izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem, taču ir jāraugās uz Latvijas nākamajām paaudzēm, kurām gan ir daudz lielāks potenciāls ar laiku izveidot saliedētu nāciju.
Mums visiem kopējs vēstures saskares punkts noteikti ir totalitārisma represijas, kuras skāra Latvijas iedzīvotājus, nešķirojot tautības, – tā ir ļoti vērtīga atziņa, ko nesen kādā intervijā izteica Marina Kosteņecka. Neatkarīgi no etniskās piederības mums vajadzētu – un mēs varam – vienoties par demokrātijas vērtībām, par izcilām personībām Latvijas vēsturē, kas tās stiprinājušas, kā Jānis Čakste un arī citām tautībām piederīgie. Otrkārt, mūsu eiropeiskā identitāte, mūsu piederība Eiropai. Šī ir tēma, kura, manuprāt, spēj uzrunāt visus Latvijas jauniešus. Vienlaikus mums vajadzētu vairāk sevi apzināties arī kā pilsonisku nāciju un vienoties par Satversmes vērtībām. Es ļoti atzinīgi novērtēju filozofes Maijas Kūles pārdomas par to, kas ir latvieša dzīvesziņa: spēja globalizācijas apstākļos neatkarīgi no cilvēka etniskās izcelsmes kā vērtību un savu īpašo unikalitāti apzināties piederību Latvijas valstij, latviešu valodai un kultūrai.
