Kas ir Baznīcu nakts, un kā šī ideja radās?
Baznīcu nakts ir kultūras notikums, kuru rīko dažādas kristīgās konfesijas vienreiz gadā. Pasākuma mērķis ir iepazīstināt ar kristīgās kultūras un kristīgās ticības mantojumu.
Ir leģenda, ka kādā vēlā vakarā cilvēks uzkopa Vīnes baznīcu, gaisma bija iedegta, bet durvis aizslēgtas. Garām gāja tūristi vai vietējie iedzīvotāji, kas nosprieda, ka dievnams ir vaļā un to varētu apskatīt. Pieklauvēja pie durvīm, baznīcas apkopējs atvēra tās, uzsāka sarunu ar svešiniekiem un izrādīja baznīcu. Par šo notikumu vēlāk tapa zināms baznīcas vadītājiem, un tā 2005. gadā aizsākās Baznīcu nakts.
Latvijā šim pasākumam esam iedvesmojušies no Austrijas un Čehijas. 2009. gadā studēju Čehijas pilsētā Brno, biju devies ekskursijā uz Vīni, jo vēlējos apskatīt kādu ievērojamu baznīcu. Diemžēl tā bija ciet, bet es pamanīju skrejlapiņu par Baznīcu nakti un nospriedu, ka baznīcu apskatīt būs vien jābrauc norādītajā datumā. Pēc tam pamanīju, ka šāds pat pasākums notiks arī Brno. Biju pārsteigts, cik Baznīcu nakts bija izdevusies, notika gan ekskursijas, gan koncerti, gan aizlūgumi. Tad arī dzima ideja, ka ko tādu vajadzētu īstenot Rīgā.
Pirmo reizi Baznīcu nakts pie mums notika 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Saņemtais novērtējums no apmeklētājiem mūs iedrošināja iet plašāk, visas Latvijas mērogā, un pagājušajā gadā Baznīcu nakts notika ne tikai Rīgā, bet jau visā Latvijā.
Baznīcu nakts rīkošanai ir izveidots speciāls nodibinājums. Cik saprotams, tad organizatorisko darbu uzņemas draudžu locekļi, ne paši mācītāji.
Latvijā Baznīcu nakts ir ienākusi kā nevalstiskās organizācijas veidota iniciatīva. Jau no pašiem pirmsākumiem esam ciešā sadarbībā ar mūsu kristīgo konfesiju vadītājiem. Baznīcu nakts fonda uzdevums ir koordinēt pasākuma informatīvo pusi, sadarbību ar medijiem, sniegt atbalstu draudzēm, domājot par pasākuma programmu, apkopot visas programmas.
Gribu uzsvērt, ka Baznīcu nakts organizatoru komanda ir ļoti plaša – to veido gan centrālā darba grupa, gan katras baznīcas atbildīgais un viņa palīgi visā Latvijā. Šī ir brīvprātīga iniciatīva, un nav tā, ka mācītājs pasaka – draudzei ir obligāti jāpiedalās. To izlemj katra draudze atbilstoši savam aicinājumam un iespējām.
Esam pateicīgi cilvēkiem par līdzdalību, par vēlmi parādīt savu baznīcu un līdz ar to kalpot savam novadam. Rīga ir bagāta ar kultūras pasākumiem, bet novados, pagastos kultūras norišu ir daudz mazāk, un mēs esam saņēmuši liecības, ka ārpus Rīgas Baznīcu nakts ir bijis nozīmīgs pasākums.
Ko šogad Baznīcu nakts piedāvās apmeklētājiem?
Baznīcu nakts notiks piektdienā, 10. jūnijā, no pulksten 18 līdz pusnaktij. Kopumā piedalās 190 Latvijas baznīcas, programma ir daudzveidīga un būs interesanta visiem: tiem, kam patīk mūzika, kam interesē sakrālās mākslas un arhitektūras mantojums, kas meklē iespēju parunāties ar kādu, padzert tēju un apēst gardumu, arī cilvēkiem, kas meklē klusumu kopā ar Dievu, meditatīvu laiku un vēlas piedalīties lūgšanā kopā ar citiem.
Baznīcu naktī notiks arī stāstījumi, kuros pieskarsimies aktuāliem tematiem saistībā ar traģiskajiem notikumiem Tuvajos Austrumos, genocīdu pret kristiešu kopienām, piemēram, Vecajā Ģertrūdes baznīcā būs lekcija par sīriešu kristietību, tās vēsturiskajām aprisēm un spilgtākajām iezīmēm.
Lauku reģionos būs iespēja apskatīt baznīcas, kas citkārt ir slēgtas un ekskursantiem ir īpaši jāzvana, lai atvērtu. Piedalās arī baznīcas, kuras ir sliktā stāvoklī un gaida savu augšāmcelšanos, piemēram, Červonkas luterāņu baznīca Sēlijā un Īles luterāņu baznīca Zemgalē.
Visās baznīcās pulksten 21 būs lūgšana "Mūsu tēvs" jeb "Tēvs Mūsu", kā to sauc katoļu baznīcā. Tāpat aicinām draudzes, ejot ceļu uz Latvijas simtgadi, dievnamos izkārt Latvijas valsts karogus un noturēt aizlūgumu par Latviju.
Šogad draudzes aicinājām iekļaut Tezē lūgšanu vakarus. Tezē ir Francijā Burgundijas reģionā radusies kopiena, kuru izveidoja brālis Rožē Otrā pasaules kara laikā, kad Eiropā valdīja neaptveramas ciešanas. Viņš saņēma aicinājumu veidot kopienu, kurā nāktu cilvēki no dažādām tautām, kristīgajām konfesijām un ne tikai kopīgi lūgties. Laika gaitā šī kopiena ir izaugusi ļoti liela, un katru gadu dažādās Eiropas pilsētās rīko tikšanās, šogad tikšanās gada nogalē būs Rīgā. Tādēļ, domājot par šo lielo notikumu, aicinām Baznīcu nakts programmā iekļaut Tezē lūgšanu.
Apmeklējot Baznīcu nakti, ir iespēja gūt arī ieskatu konkrētās draudzes dzīvē, redzēt, ka draudze ne tikai sanāk kopā uz dievkalpojumiem, bet ir kopiena, kas kopīgi pavada arī brīvo laiku un velta laiku sadraudzībai.
Baznīcu nakts programma ir pieejama mūsu mājaslapā baznicunakts.lv. Visi pasākumi būs bez maksas.
Baznīcu nakti apmeklē ne tikai reliģiozi cilvēki. Kas, jūsuprāt, viņus šajā pasākumā saista?
Man šķiet, ka cilvēkiem mūsdienās tieši vakaros patīk iziet ārpus savas ierastās komforta zonas, savas mājvietas. Baznīcu nakts varbūt ir arī tāds kā noslēpums, kas uzrunā. Tā ir vēsts par baznīcas atvērtību un aicinājums atklāt baznīcu no jauna. Baznīcu nakts aicina arī iepazīt kultūras mantojumu, kas ir ievērojama Latvijas bagātība. Latvijas baznīcas sevī glabā ļoti vērtīgas un īpašas lietas – gan arhitektūru, gan mākslu, gan arī baznīcu stāstus un vēsturi.
Baznīcu nakts ir atvērta katram cilvēkam neatkarīgi no tā, cik bieži viņš iet baznīcā vai pieder draudzei, cik viņam nozīmīga ir tā cilvēka eksistences daļa, kas ir saistīta ar ticību Dievam, atziņu, ka ir kaut kas augstāks par mums. Baznīcu nakts ir aicinājums uz satikšanos, uz vienojošu kopīgu notikumu gan starp dažādām konfesijām ekumēniski, gan arī starp cilvēkiem.
Baznīcas loma cilvēka dzīvē pēdējos gadu desmitos ir mainījusies, kādreiz tā nenoliedzami bija gaismas centrs pagastā, tā arī izcēlās ainavā ar savu majestātiskumu. Mūsdienās nereti, ejot pa pilsētu, dievnamus nemaz nepamanām, blakus uzceltas augstceltnes un baznīca pazūd.
Sekularizācijas laikmets faktiski jau ir pagājis, Eiropā dzīvojam, kā filozofi raksta, postkristīgā laikmetā.
Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Latvijā vairākums iedzīvotāju atzīst sevi par piederīgu kādai no kristīgajām konfesijām. Tas bieži vien ir tā vairāk nomināli, kā cilvēka personiskās identitātes daļa. Cilvēku skaits, kas Latvijā regulāri iet baznīcā un pieder kādai draudzei, nav liels. Tomēr tā ir lielāka kā dažā labā Rietumeiropas zemē.
Es aicinātu katram sev uzdot jautājumu un rast atbildi, cik mums, Latvijas sabiedrībai, ir svarīgs mūsu kristīgais mantojums, kas saistīts gan ar baznīcas mākslas vērtībām, gan garīgajām vērtībām. Kā zināms, katras kultūras pastāvēšanas pamatā ir bijusi kāda noteikta reliģija.
19. gadsimtā jaunlatviešu vidū radās domas virziens, ka kristietība nav īsti latviešu reliģija un ir mums sveša. Varbūt pat sākumā viņi to nedomāja tik strikti, bet vēlāk šis domas virziens attīstījās un savu lomu nospēlēja arī sociālistiskās idejas Latvijā. Kristīgo ticību uz Latviju atnesa misionāri mierīgā ceļā, piemēram, bīskaps Meinards, no otras puses kristianizāciju izmantoja politiskās interesēs bīskaps Alberts un vācu tirgotāji, kas gribēja šeit, svarīgajā tirdzniecības ceļā, nostiprināties.
Visos laikmetos baznīcu ir centušies izmantot politisku mērķu sasniegšanai. Taču atcerēsimies, kāda nozīme mūsu tautas kultūrā un identitātē bija Ernsta Glika Bībeles tulkojumam, Brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustībai Vidzemē. Tajā laikā tika dibinātas skolas, cilvēki strauji apguva lasīt un rakstītprasmi. Brāļu draudžu kustība sekmēja gan ētiskās un morālās apziņas pacēlumu, gan nācijas vienotas pašapziņas veidošanos, kas ir tā augsne, kurā rodas idejas par pašnoteikšanos un savu valsti.
Baznīcai ir bijusi liela loma arī latviskuma saglabāšanā, piemēram, Latgalē jezuītu misionāri izdeva latgaliešu valodā gan katehismu, gan tulkojumus, kristietība palīdzēja šeit saglabāties latviskajai identitātei. Citādi, iespējams, ka Latvijas robeža šodien ietu gar Aivieksti un pa Lubānas ezeru, Latgale varbūt būtu Vitebskas sastāvdaļa un krieviski runājoša.
Ja domājam par kultūras veidu un kultūras daudzveidību pastāvēšanu pasaulē un Eiropā, izsenis bijis tā, ka eiropieši savus skatus ir vērsuši uz citām pasaules daļām, kur vietējās kultūras ir kļuvušas apdraudētas citas kultūras ietekmē. Eiropieši ir noraizējušies par citu kultūru bojāeju viņu izcelsmes vietās, bet domāju, ka ir pienācis laiks, kad zināmas raizes jāvelta tam, kas notiek ar Eiropas kultūru. Braucot pa Eiropas valstīm, varam redzēt, ka baznīcas ir aizslēgtas, tās tiek izmantotas kā skeitparks, noliktava vai kafejnīca, vai viesnīca.
Tas liek uzdot jautājumus, kādā veidā transformējas Eiropas kultūra vai šajā transformācijas procesā neiet bojā kaut kas, kas ir visas pasaules kultūras bagātības daļa? Un šeit nav jāskatās tikai no reliģiska skatu punkta, bet vispār no cilvēciska skatu punkta. Šī pasaule ir radusies tā, ka tajā ir dažādas valodas, tautas, kultūras. Kad kāda kultūra iet bojā, degradējas vai piedzīvo savu lejupslīdi, tas ir zaudējumus visai kopējai pasaules kultūras bagātībai.
Mainās baznīcas funkcija, agrāk tā tieši spēja ietekmēt katra indivīda dzīvi un arī kopienas dzīvi, tad šobrīd baznīcai vairāk ir ieteikuma raksturs.
Mūsdienu sabiedrība ir daudzveidīga, plurālistiska, cilvēks var izvēlēties tik daudz dažādu garīgo prakšu. Daudzveidība pastāv arī pašās baznīcās, piemēram, kādam jābūt dievkalpojumam.
Es domāju, ka baznīca noteikti turpinās uzrunāt arī mūsdienu cilvēkus. Rīgā redzam, ka draudzes ir palielinājušās. Baznīca ir katrs cilvēks, kas ir piederīgs draudzei, kas nāk uz dievkalpojumiem. Jautājums, vai visi kopā spēsim atbildēt uz mūsdienu cilvēka vajadzībām un spēsim parādīt praksē galveno kristietības būtību, kas ir Kristus mīlestība uz cilvēku un iespēja cilvēkam atkal būt vienotam ar Trīsvienīgo Dievu.
Man šķiet skaisti, ka mēs kā Latvijas kultūras piederīgie saglabātu to, kas ir darījis stiprus mūsu senčus. Svarīgi sabiedrībā saglabāt skatījumu, ka ir Dievs, ir garīgā realitāte, kas ir augstāka par mums un pār mums esoša, jo citādi mēs ieslīgsim materiālismā un utilitāristiskā skatījumā uz visu savā indivīda un valsts dzīvē. Ja ignorējam garīgās vajadzības, mēs riskējam ar savu personību un ar sabiedrību.
Veids, kādos mācītāji komunicē ar sabiedrību un kā notiek dievkalpojumi, mainās, tas kļūst modernāks, piemēram, mācītāji aicina kopā svinēt vasaras saulgriežus vai uzspēlē ar jauniešiem bumbu. Jaunajai paaudzei tas patīk, tomēr gados vecākajiem draudzes locekļiem, jo īpaši lauku reģionos, kur sabiedrība ir konservatīvāka, to nereti ir grūti pieņemt.
Jāskatās, vai draudze kā kopums un arī katrs individuāli neieslīgts tādā kā pašapmierinātībā, fāzē – mums visa pietiek, mums ir labi, mums nekas nav jādara, mums ir komforta zona. Tas ir pretēji draudzes misijai, lietojot citus vārdus, kalpot savam tuvākajam. Tavs tuvākais nav jau tikai cilvēks, ar kuru kopā sēdi baznīcas solā. Tuvākais ir cilvēks, kas laukos dzer, bērns, kuram ģimenē pietrūkst mīlestības, tuvākais ir kāds no jauniešiem, kas nespēj rast savai dzīvei stabilu pamatu.
Grūti, protams, iztēloties, kā jūtas seniori draudzēs, redzot, ka mūsdienās baznīcā ienāk slavēšanas mūzika un citas lietas, kas agrāk nebija. Taču draudzes dzīvei jābūt tādai, ka katra paaudze var justies labi un saņemt stiprinājumu. Ja runājam par mūziku, baznīcai neatkarīgi no mūzikas stila jātiecas pēc mākslinieciskas kvalitātes. Arī slavēšanas dziesmās jāparādās labai muzikālai un teksta gaumei. Domāju, ka vairāk jādara, lai palīdzētu cilvēkiem atklāt klasiskās baznīcas mūzikas – ērģeļu, korāļu un tradicionālo dziedājumu – skaistumu. Izteiksmes veidam jābūt laikmetīgam. Tomēr es nedomāju, ka baznīcai būtu jāmaina sava mācība, ejot līdzi laikam. Tas nevedīs ne pie kā laba.
Baznīca ir atvērta visiem, bet nav atvērta visam. Redzam, ka Eiropā cilvēki baznīcā meklē stabilitāti. Pieaugums vērojams tajās draudzēs, kur nav "atvieglojumu", kur nav tā, ka Jēzum Kristum ir noņemts krusts vai no 10 baušļiem var izvēlēties kaut ko vieglāku.
Domājot par jauno, moderno, mēs tomēr neatmetam mūsu vērtības un tradīcijas, piemēram, stundu lūgšanas katoļu baznīcā, gregorisko dziedājumu un ērģeļmūziku. Cilvēku baznīcā reizēm piesaista tieši tas, ka viņš šeit var ieraudzīt klasisko skaistumu, piemēram, klasisko baznīcas dziesmu.
