Mūsdienās muzeja vārdu nes dažāda satura kultūras iestādes, un tas tiek attiecināts arī uz apskatei izstādītām privātkolekcijām, reizēm tās ir burtiski rindā sakrauti priekšmeti bez stāsta un vienotas koncepcijas. Vai tas nerada negodīgu konkurenci un nemazina muzeja nozīmīgumu?
Muzeja nosaukums nav patentēts kaut kam vienam. Pēdējā laikā ir prieks skatīties uz profesionālām alternatīvām, piemēram, uz Žaņa Lipkes memoriālu, tāpat uz "Aldara" alus darbnīcu, kura arī grib lietot muzeja vārdu, vai "Laimas" šokolādes muzeju. Šie muzeji mēģina celt uz apmeklētāju centrētas iestādes latiņu. Nav nekādu pretenziju, ka viņi sevi sauc par muzejiem. Tas dod cerību, ka privāta iniciatīva ar savu vēstījumu un scenogrāfiju var radīt kaut ko profesionālu un vēl izgriezt pogas rindai valsts un pašvaldību muzeju.
Cita lieta mazās iniciatīvas laukos, kur reizēm tā arī ir, ka saliek dažus priekšmetus un nosauc par muzeju. Tomēr tajā pašā laikā tas, iespējams, dod papildu pienesumu konkrētajai vietai un mudina apmeklētājus painteresēties vairāk, aizbraucot mājās. Lietotājs ir tas, kas izvēlas, vai, aizbraucot vienreiz uz mazo muzeju, gribēs vēlreiz braukt, vai ne. Varbūt tajā muzejā personība apburs tik ļoti, ka gribēsi vēl un vēl atgriezties. Arī apmeklētājam ir jāzina, ko viņš grib no muzeja, ir vai nav apmierināts ar to, kā reprezentē kultūras mantojumu.
Muzejiem pašiem sevi ik pa laikam vajadzētu pārvērtēt. Muzejiem jāspēj mainīties līdzi laikam.
Kāda ir muzeja misija, kas tam ir jādod sabiedrībai?
Latvijas muzeji, runājot par savu misiju, visbiežāk lieto funkciju uzskaitījumu: krāt, saglabāt, popularizēt un izglītot. Muzeja misija ir piedāvāt cilvēkiem kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku un padarīt apmeklētāja dzīvi labāku.
Muzejs nav tikai izglītojoša institūcija, tas ir arī radošuma avots. Ja mākslinieks vai rakstnieks, atnākot uz muzeju, iedvesmojas jauna darba tapšanai, arī šādā gadījumā muzejs ir izpildījis savu misiju. Muzejs veicina radošumu, pastāstot, ko glabā, kādos laikos priekšmets radies, kā iegūts un kādu stāstu nes. Tādā veidā muzejs var radīt nākamos stāstus. Muzejam ir sava loma arī mūžizglītības procesā, tas ir tikšanās un komunicēšanas vieta.
Man šķiet, ka nav pietiekami izmantota muzeja kā starpkultūru dialoga veicinātāja funkcija, šeit es nedomāju tikai dialogu starp dažādām tautībām, bet arī dialogu starp dažāda vecuma cilvēkiem un sociālajiem slāņiem.
Daļa muzeju ir apstājusies savā attīstībā, ir pat tādi, kur pamatekspozīcijas ir vairākus gadu desmitus vecas. Viens no cēloņiem varētu būt finansējuma trūkums, ekonomiskā krīze ir darījusi savu, un muzeji vēl nav atguvušies.
Finansējuma trūkums ir bijis ļoti ilgu laiku jājamzirdziņš, tas izmantots, argumentējot, kāpēc muzeji stagnē. Tajā pašā laikā es teiktu, ka tas nav vienīgais iemesls. Lai izdarītu lielus infrastruktūras uzlabojumus, piemēram, kā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vai Rīgas Motormuzejā, ir jāspēj piesaistīt finansējumu, jāspēj argumentēt par labu savam muzejam.
Tajā pašā laikā viens no atslēgas vārdiem ir personāls – tā atlase, motivēšana un tālākizglītība. Te es domāju galvenokārt pārvaldības organizāciju līmenī, stratēģiski īstenotu darbinieku motivāciju ne tikai finansiāli, bet arī motivējot viņus mācīties, tālākizglītoties, piedalīties starptautiskos projektos, tikties ar kolēģiem no ārpuses. Domāju, ka izglītots muzeja darbinieks ir viens no veiksmes un muzeja panākumu garantiem. Rekonstruējot muzeju, ir jāiegulda arī darbiniekos, jāpalielina viņu kapacitāte, jo viņi ir tie, kas ēku piepildīs ar saturu.
Muzejiem nav viegli piesaistīt jaunus speciālistus, jo atalgojums nozarē ir salīdzinoši zems.
Mēs nevaram unificēt, dažādos muzejos situācijas ir atšķirīgas. Manuprāt, arī atalgojuma jautājums pašreiz nav kritiskākais. Protams, atalgojumam jāpalielinās, tomēr tas nevarētu būt vienīgais iemesls, kāpēc muzeji tikai palēnām piesaista jaunus speciālistus.
Muzejs ir vieta, kura darbinieki ideālā gadījumā piedalās konferencēs, tālākizglītojas, iesaistās sadarbības tīklos. Tos varētu saukt par patīkamiem papildu bonusiem. Tomēr tas, cik stratēģiski muzeji to īsteno, atkarīgs gan no muzeja menedžmenta, gan arī darbinieku pašu iniciatīvas.
Pēdējā laikā nozarē ir ienācis daudz jaunu cilvēku, kas ir aktīvi un varoši. Tajā pašā laikā esmu novērojusi arī jaunu cilvēku iniciatīvas trūkumu un neticību, ka ir iespēja kaut ko pozitīvi mainīt.
Tāpat jāsaprot, ka ir atšķirtība starp muzeju, kurā ir 100 darbinieku un dažādas nodaļas, un "viena cilvēka" muzeju, kurā tas pats cilvēks ir direktors, kasieris, gids, vēl kaut kādā brīdī šim cilvēkam jāatrod laiks pētniecībai un krājumam. Katrā no šiem muzejiem iniciatīvai ir dažāds svars.
Latvijas simtgades kontekstā tiek runāts par "Kultūras skolas somas" projektu*. Vai muzeji gaida bērnus un ir gatavi šiem apmeklētājiem?
Pēdējo desmit gadu laikā muzeji ļoti daudz dara, lai būtu interesanti bērniem izglītības un mācīšanās jomā, sadarbojas ar skolām un piedāvā iniciatīvas, kas nodrošina iespēju skolā apgūstamo papildināt ar mācīšanos muzejā.
Varbūt to dara ne visi muzeji un ne ātriem soļiem. Daļa muzeju vēl līdz galam neapzinās savu potenciālu šajā jomā.
Kultūras skolas somas projekts ir ļoti svarīgs. Domāju, ka muzejiem ir jāiesaistās šajā projektā vēl tā tapšanas stadijā daudz aktīvāk.
Man gribētos, lai kultūras skolas soma nodrošina skolēniem bezmaksas ieeju muzejos neatkarīgi no tā, vai skolotāja ved vai neved uz muzeju, un bērns var kaut vai viens pats aiziet pēc skolas.
Ministru prezidents, atklājot Nacionālo mākslas muzeju, savā runā teica, ka viņš gribētu, lai katrs Latvijas skolēns apmeklētu šo muzeju. Tas prasās pēc tālāka politiska žesta, piemēram, skolēniem nodrošinot bezmaksas ieeju. Kamēr kaut vai viens bērns netiek uz muzeju tieši ieejas maksas dēļ, par atvērtību un pieejamību visiem nevaram runāt.
Sabiedrībā valda apziņa, ka muzejs ir veids, kā pieskarties kultūrai – kaut kam svarīgam un nozīmīgam, bet bieži no muzeja cilvēki iziet nesapratuši, ko ir redzējuši, kas viņiem bija jāierauga.
Ideālā gadījumā būtu, ka, izejot no muzeja, nejūties dumjāks, kā tajā iegāji, tu esi iedvesmots un ar vēlmi papildus pētīt. Muzejs nav grāmata, un tas viss nav jāizpēta un jāizzina vienā apmeklējuma reizē. Ja tas ir pieejams no finansiālā aspekta, uz muzeju atnāc brīvā brīdī, iedzer kafiju muzeja kafejnīcā, aizej pie mīļākās gleznas vai akmens cirvja, uzzini konkrēto stāstu, nākamajā apmeklējuma reizē atklāj citas interpretācijas līnijas. Muzejam jāspēj piedāvāt dažādus informācijas slāņus.
Muzejam jārada iekšēja nepieciešamība izzināt un tam jāspēj savu stāstījumu un interpretāciju padarīt atbilstošu mūsdienām, lai apmeklētājs stāstījumu var sasaistīt ar savu laiku un ar savu dzīves pieredzi.
Liela daļa apmeklētāju domā: ja vienreiz būts muzejā, tur vairāk nav ko darīt.
Jā, daļa sabiedrības tā domā. Man šķiet, ka tā ir lielākā muzeju problēma – nespēja tik galā ar atkārtoto apmeklētāju, piesaistīt un ieinteresēt apmeklētāju atgriezties vēlreiz, nākt regulāri.
Uz pastāvīgo ekspozīciju cilvēki nenāk katru pusgadu, kas liecina, ka pastāvīgās ekspozīcijas nav tādas, kurās nodrošinātu dažādus informācijas slāņus. Būtu labi, ja muzeji domātu par daļēji mainīgajām ekspozīcijām, piemēram, paredzot, ka reizi pusgadā notiek daļēja ekspozīcijas maiņa, nodrošinot jaunus stāstus.
Daļai sabiedrības muzeji nav pieejami, jo nevar atļauties to apmeklējumu. Tie kļūtu pieejamāki, ja atceltu ieejas maksas.
Muzeji paši nevar vienā dienā izdomāt, ka ieņēmumus no ieejas biļetēm nogriež no sava budžeta un ievieš bezmaksas ieeju. Valsts muzejiem ir Ministru kabineta apstiprināts cenrādis. Muzeju maksas atcelšana nozīmē politisku žestu, ka valsts vai pašvaldība apņemas šo daļu muzeja budžetā dot kā papildu dotāciju.
Tomēr ir dažas pašvaldības, kas nodrošina bezmaksas ieeju muzejā, piemēram, Balvu novada pašvaldība. Tukuma muzejs piedāvā Tukuma novada skolēniem bezmaksas ieeju. Ir arī precedents, ka Latvijas Kara muzejā, kas ir valsts muzejs un atrodas Aizsardzības ministrijas paspārnē, ir bezmaksas ieeja. Ir arī privātie muzeji, kuri piedāvā bezmaksas ieeju.
Katrā ziņā bezmaksas ieejas muzeja ekspozīcijās nodrošināšana būtu liels solis ceļā uz muzeju pieejamību. Uzreiz gan jāatzīmē, ka tas nebūt nenozīmē, ka programmas, ekskursijas un speciālie piedāvājumi nevar būt par maksu.
Izvēršot pieejamības jautājumu, varētu runāt arī par Nacionālo muzeju krājumu kopkataloga digitalizāciju, kas ir iestrēgusi un notiek lēnos tempos. Padarot kopkatalogu mūsdienīgāku, liela daļa no problēmām atkristu, jo īpaši, kas attiecas uz pētniecību. Krājuma darbiniekiem nebūtu jākonsultē "aci pret aci", kas paņem daudz laika. Skolēns, students, pētnieks kopkatalogā varētu atrast to, kas viņam konkrēti vajadzīgs, un ietu pie krājuma glabātāja tikai tajā gadījumā, ja šī fotogrāfija un priekšmets noteikti interesē un būs noderīgs darbam.
Daudzas problēmas atrisinātos, ja kopkatalogs tiktu savests kārtībā, padarīts mūsdienīgs. Tā būtu arī lieliska iespēja apmeklēt muzeju virtuāli.
Tuvojas Muzeju nakts. Kā vērtējat, ka pasākuma programmā iesaistās ne tikai muzeji, bet arī citas iestādes, piemēram, Saeima un Ministru kabinets? Vai tas nenozog uzmanību muzejiem?
Man nav iebildumu, ka piedalās arī citas iestādes, tas nozīmē, ka akcija ir populāra. Esmu strādājusi pirmajās Muzeju naktīs, kuru programmas bija kvalitatīvas, apmeklētāju skaits optimāls un vakars muzejā saturīgs.
Man šķiet, ka pašlaik Muzeja nakts ideja sevi ir izsmēlusi. Vai muzeju nakts ir tikai tautu staigāšana pa muzejiem un pēc iespējas vairāk rimbuļu sakrāšana?
Gribētos, lai saturs ņem pārsvaru un muzeju nakts nav tikai dzīšanās pēc statistikas rādītājiem.
Muzeju nakts akcija savu sākotnējo mērķi ir sasniegusi. Tūkstošiem cilvēku, kas citādi uz muzeju nebūtu sadūšojušies iet, šo gadu laikā ir apmeklējuši daudzus muzejus. Vēl jo vairāk, ja simts cilvēki no šiem tūkstošiem aiziet uz muzeju arī citā laikā, tad arī akcija ir izpildījusi savu uzdevumu.
Jebkurai lietai ar laiku vajadzīga pārskatīšana, izvērtēšana un arī pārmaiņas, arī Muzeju naktij.
Muzeju naktī varam vērot garas apmeklētāju rindas, tāpat rinda veidojās Nacionālā mākslas muzeja atklāšanas dienā. Šķiet nedaudz dīvaini, ka reizi gadā ir pēkšņi tik liela interese par muzejiem.
Protams, ir forši būt tam, kas pirmajā dienā ieiet muzejā. Arī tas var būt sava veida dzinulis, kāpēc stāvēt rindā. Domāju, ka vismaz trešdaļa cilvēku zināja, ka būs iespēja apskatīt muzeju bez maksas.
Muzeju naktī ir tas pats fenomens. Mēs nevaram noliegt arī masu fenomena iedarbību. Ir daudz cilvēku, kam tieši šis burziņš patīk.
*Red. piez. Iecerēts, ka kultūras skolas soma nodrošinās iespēju visiem Latvijas bērniem un jauniešiem regulāri iepazīties ar profesionālās mākslas un kultūras klasiskajām vērtībām un laikmetīgajām izpausmēm, papildinot zināšanas un veidojot izpratni par norisēm arhitektūras, dizaina, teātra, mūzikas, vizuālās mākslas, dejas, literatūras, kultūras mantojuma un kinematogrāfijas jomā.
