Dagmāra Beitnere-Le Galla: sava valsts jāaizstāv katru dienu

Būtiskākais jautājums saistībā ar Satversmes preambulu joprojām ir – vai tā vispār nepieciešama?

Šis jautājums jāskata no senāka skatu punkta. Igaunijā un Lietuvā to izdarīja, atgūstot neatkarību - jau 90.gadu sākumā. Būtiski, ka ar to viņi uzreiz nostiprināja valstsnācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Mūsu juristi un parlaments, šķiet, tolaik vairāk uzmanības pievērsa privatizācijas procesam, pārējai uz brīvo tirgu, bet faktiski nenostiprināja valsts pamatus, tādējādi radot bumerangu, kuru dabūjām atpakaļ 2012.gadā ar valodu referendumu. Mēs pēkšņi atklājām, ka ceļā uz demokrātisku valsti un Rietumu sabiedrības vērtībām esam palaiduši garām iespēju nosargāt paši sevi. Iedomājieties – cilvēks, kuram nav pat Latvijas pilsonības, spēja iniciēt referendumu par valsts valodu! Par krievu valodu kā otru valsts valodu, kas faktiski nozīmētu Latvijas valsts lēnu demontāžu. 

Mani tobrīd ļoti pārsteidza fakts, ka Saeimā pie varas esošie juristi, valsts galvenās amatpersonas, ieskaitot prezidentu, atzina, ka referendums ir antikonstitucionāls, taču nespēja neko izdarīt, lai tas nenotiktu. Lai gan Satversmē jau bija noteikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti neaizsargāti esam un pat nosūtīju vēstuli Satversmes tiesai ar lūgumu vērst uzmanību uz šo faktu. Uz to saņēmu ļoti garu atbildi, ka tas ir politisks jautājums. Tad ieraudzīju, ka mūsu valsts, kā saka Māra Zālīte, "stāv vaļā" – to nesargā ne mūsu parlaments, ne prezidents, ne Satversmes tiesa. Tas radīja nepieciešamību konstitūcijā noteikt principus, kas dotu drošību latviešu nācijai kā valsts dibinātājai.

Atcerēsimies: 1920.gada 11.augustā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas tautu un zemi. Satversmes tēviem prātā nevarēja ienākt, ka Latvijas etniskais sastāvs 20.gadsimta gaitā tik dramatiski mainīsies, ka latviešu nācijas pamati, drošība un intereses varētu tikt tādā veidā apdraudēti, kā tas notika 2012.gadā. Šī gada notikumi mums vēlreiz atgādina, ka mums kaimiņos ir valsts, kura neievēro pašas parakstītos starptautiskos līgumus.

Vai uz papīra "uzlikti" jūsu minētie drošības elementi darbosies bez atbilstoša atbalsta valsts pārvaldē un sabiedrībā?

Tas ir ļoti būtisks jautājums. Kā izteicās Egils Levits, gatavojot preambulas tekstu, nav tik svarīgi, vai tajā ir valstsnācijas jēdziens, daudz svarīgāk ir, vai valstsnācija jūtas kā valstsnācija. Varam novērot, ka izzūd pašsaprotamība sabiedrībā – kas mēs esam - un līdz ar to arī izpratne par atbildību savas valsts priekšā.

 Te nonākam pie nākamā aspekta, kas arī raksturīgs latviešu mentalitātei: mums liekas, ka tiek ražoti kaut kādi likumi un tie mainīs mūsu apziņu, uzlabos mūs. Nē, tā nenotiek. Man liekas, ir svarīgi, ka, pieņemot preambulu, mēs paužam, ka apzināmies savu senču veikumu, izveidojot šo valsti, un turpinām veidot Latviju. Ne velti saka: piederēt pie nācijas nozīmē ikdienas referendumu.

Kas jāsaprot ar jēdzienu "valstsnācija"?

Tā ir tāda nācija, kas nodibinājusi savu nacionālo valsti. Mūsu apziņā un nācijas jēdziena lietojumā noticis tas, ko dēvē par pazušanu tulkojumā. 1886.gadā Atis Kronvalds saraksta darbu "Tēvzemes mīlestība", lietojot tajā jēdzienu "latviešu tauta". Arī citi 19.gadsimta atmodas darbinieki vēl nerunā par nāciju. Pārceļamies tālāk laikā - 1918.gada 23.oktobris - Latvijas Pagaidu valdības īpašais sūtnis Zigfrīds Anna Meierovics ar Lielbritānijas ārlietu ministru Belfūru runā par latviešu attiecībām ar Krieviju un lieto vārdu "nācija". Belfūrs viņam atbild tādā pašā terminoloģijā, ka atbalsta latviešu nācijas centienus.

Latvijas valsts dibināšanā darbojas Latviešu pagaidu nacionālā padome, kura 1918.gadā iestājās par demokrātiskas un neatkarīgas valsts izveidi. Taču, kad valsts bija izveidota, gan prezidents Jānis Čakste, gan Kārlis Ulmanis atkal konsekventi lieto jēdzienu "tauta". Pārceļoties vēl tālāk – pēc vācu nacionālsociālisma sagrāves - akadēmiskajā vidē vismaz uz 20–30 gadiem notiek novēršanās no nacionālisma jēdziena, rodas nepatika pētīt sabiedrības kā nācijas.

Latvijā gan šajā laikā nācijas jēdzienu nevarēja lietot arī cita iemesla dēļ.

Jā, jo nācijai bija zudusi sava valsts. Taču, pārceļoties vēl par gadiem 30 uz priekšu un aplūkojot Latvijas deviņdesmitgadei veltītu akadēmisku rakstu krājumu, man nācās secināt, ka arī tur neviens no autoriem joprojām nelieto nācijas jēdzienu. Vienīgais izņēmums bija vēsturnieks Heinrihs Strods, kurš šo jēdzienu "nācija" savā rakstā lietoja konsekventi. Ja jums nestāsta, kas jūs esat, jūs arī neizprotat, kas esat.

Kāda ir atšķirība starp tautu un nāciju?

Tautām ir kopīgi kulturāli kritēriji, valoda un vēsture. Nācijām vēl bez tā visa ir arī sava valsts. Es piemetinātu, ka nācijām ir arī savs produkts, ko tās ražo, sava eksporta prece, ar ko tās identificējas.

Latvijas galvenā eksportprece patlaban ir koksne...

Ne tikai. Kopš krīzes laika Latvijā attīstās daudzas jomas, kuras piedāvā eksportam preci ar pietiekami augstu pievienoto vērtību.

Ne Igaunijas, ne Lietuvas konstitūcijas preambulā neparādās valstsnācijas jēdziens. Kāpēc tādam nāktos būt Latvijas pamatlikuma priekšvārdā?

Tāpēc, ka Latvijas demogrāfiskā situācija ir ļoti īpaša. Latvijā ir gandrīz 400 000 cilvēku, kas balsoja pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Latvijā ir pietiekami daudz pilsonību ieguvušu cilvēku, kas nesaprot un negrib saprast, kur viņi dzīvo. Latvija nav 1990.gada 4.maijā radīta jauna valsts, bet gan 1918.gadā dibinātās valsts pēctece. Latvijā nedzīvo jauna vēsturiska kopība, par kādu savulaik uzdeva padomju tautu.

Latviešu piekāpīgā mentalitāte diemžēl pieļauj to, ka mēs lēnām, pakāpeniski zaudējam savu valsti. Tāpēc ir jānodefinē: latvieši ir valstsnācija, kuras dēļ ir dibināta Latvijas valsts. Latviešu cīņa par Latviju turpinās, tā nebeidzās 1991.gadā.

Cik lielā mērā latviešiem piemīt valstsnācijas apziņa, ja jau latviešu intelektuālā elite valstsnācijas jēdziena lietojumu preambulā uzskatīja par pārāk augstprātīgu vai politiski nekorektu?

Jā, tā bija gļēvulīga nostāja, jo, ja jūs neesat mājas saimnieks, kāds ļoti ātri ievāksies tajā ar savām pauniņām un nepārtraukti liks jums justies vainīgam, ka viņam nav pietiekami daudz atvēlētas telpas, rocības un noteikšanas jūsu mājoklī. Taču, kolīdz jūs stingri pasakāt – nē, te ir jūsu robeža –, šāda attieksme vairs nav iespējama. Ja latvieši sevi nenodefinēs un neizpratīs kā valstsnāciju, mums vairs daudz laika nav atlicis.

 "Rīgas Laikā" lasu, ka preambula ir milzīgs apvainojums citiem. Es to tā nesaskatu – tā ir latviešu nācijas mēģinājums sevi aizsargāt pēdējā brīdī. Latvieši daudz ko ir darījuši pēdējā brīdī, arī dainas Barons savāca pēdējā brīdī. Mums ir tāds pēdējā brīža sindroms. Tikai pēdējā brīdī mēs bieži vien spējam saprast, ka nu ir slikti, un glābt savu valsti. Par maz bijis izpratnes, ka savu valsti jāaizstāv katru dienu, valsts tēlu mēs veidojam katru dienu. Tā nav nekāda patētika. Mums ir vairāk jāiestājas par savām nacionālajām interesēm.

Kā vērtējat okupācijas pieminēšanu Satversmes preambulā? Vai tas neveicina nācijā upura apziņas veidošanos, kuras jau tāpat netrūkst?

Preambulas teksta piedāvājumā piedalījās daudzas domubiedru grupas. Arī es rakstīju savu versiju. Egils Levits uzklausīja visus. Kāpēc viņš nolēma okupāciju iekļaut preambulā, nudien nezinu. Franču rakstnieks un politiķis Ernsts Renāns esejā par to, kas ir nācija, rakstīja, ka tās pamatā ir ideja, ka nācija ir devusi ļoti daudz upuru, lai izveidotu savu valsti. Pieļauju, ka Levitu vadīja tieši šī doma, ka nācija ir lējusi daudz asiņu, lai latviešiem būtu sava valsts. Ka cīņā par savu valsti latvieši ir ieguvuši nācijas apziņu. Jānim Akurateram piedēvē atziņu, ka latvieši, sākoties Pirmajam pasaules karam, aizgāja bēgļu gaitās jau kā izveidojusies nācija. Rakstnieks ir medijs, kurš sajūt savu tautu, kas jau ir nobriedusi kā nācija.

Okupācijas jēdziens preambulā, manuprāt, ir vietā, jo tas lielā mērā ir adresēts tiem, kas to noliedz. Trīskāršā okupācija, par ko runā gandrīz tikai vēsturnieki, bija ļoti postoša nācijas pastāvēšanai un arī pašapziņai. Mums ir jāzina, ko ar mums ir darījuši. Piekrītu, ka psiholoģiski nav labi uzturēt upura tēlu, bet no otras puses – tas var palīdzēt saprast: mēs bijām upuri un tieši tādēļ tādi vairs nebūsim.    

Ir parādījusies jauna bīstamība – zemes izpārdošana. Nācijas brieduma pazīme tagad būtu, ka cilvēki, kuri pārdod zemi, to darītu ar galvu. Kā teicis modernisma sociologs Georgs Zimmels, nekustamais īpašums, zeme, kura jums pieder, ir kas vairāk nekā tikai īpašums – kolīdz jūs to pārdodat, caur jūsu rokām iztek ne tikai nauda un laiks, bet arī jūsu dzīve. Jūs pazaudējat kaut ko vairāk par to, ko var formulēt vārdos. Latviešiem vajadzētu saprast, ka var neļauties uzskatam, ka visu nosaka globālie procesi, kurus nespējam ietekmēt.

Kā šajā kontekstā, jūsuprāt, vērtējamas ES centralizācijas tendences? Potenciālais nākamais Eiropas Komisijas vadītājs Junkers ir šī virziena piekritējs.

Jebkura brīvība prasa upurus. Junkeram būs liela opozīcija, ar ko viņam nāksies rēķināties. Politikā allaž ir svarīga interešu sabalansēšana. Latvijas nacionālās intereses, ja spējam tās aizstāvēt, ir iespējams līdzsvarot ar valsts dalību ES, no kuras ir iespējams arī daudz gūt. Katrā gadījumā Latvijas atrašanos ES neuzskatu par apdraudējumu, sevišķi, salīdzinot ar situāciju, kāda varētu veidoties, ja mūsu valsts nebūtu tur iestājusies.

Vai, jūsuprāt, preambulā bija iekļaujama frāze, ka Latvija ir "līdzvērtīga starptautiskajā kopienā"? Ja šo līdzvērtību neuztveram kā tik pašsaprotamu, lai par to pat nediskutētu, rodas iespaids, ka šajā ziņā mums ir kādas šaubas.

Tikko atgūstot neatkarību, arī šaubījāmies, vai Eiropa mūs sapratīs, vai esam tai piederīgi. Šaubas brīdī, kad jārīkojas, liecina par kādu iekšēju problēmu. Mūsu prātos ir kaut kā iesēdies uzskats, ka ne par ko nevar būt īsti drošs, kas viss, kas notiek, ir kaut kas tāds, kas ir tikai pagaidām.

No otras puses – mūsu bažas nav bijušas bez pamata. Britu žurnālists Edvards Lūkass saistībā ar notikumiem Ukrainā iedeva Rietumiem ļoti labu referenci: kāpēc mēs līdz šim tik maz uzklausījām baltiešu bažas par Krieviju? Izrādījās, ka baltiešu bažas nav tikai viņu vēsturiska neiroze, kā Rietumos to nereti bija pieņems uzskatīt.

Kā, jūsuprāt, jāsaprot latviešu dzīvesziņa – jēdziens, kurš, šķiet, ir visneizprotamākais visā preambulā? Rodas iespaids, ka tas pielikts, lai neatstātu kristīgās vērtības vienas pašas.    

Nemāku izskaidrot. Manā preambulas versijā bija latviešu kultūrā izteiktās vērtības, ko formulējusi Anna Brigadere, – Dievs. Daba. Darbs. Man šāds formulējums šķita pietiekami plašs un neitrāls. Kā to rādīja apspriešanas gaita, sabiedrība nebija mierā – vieni par dzīvesziņu, otri par kristīgajām vērtībām. Dzīvesziņa, domāju, vairāk attiecas uz dievturībai tuvām grupām, un viņu viedoklim un pasaules skatījumam arī ir jābūt atspoguļotam, kas, manuprāt, parāda mūsu kultūras savdabīgo seju. Kaut gan jāsaka, ka dainu korpuss arī ir kristietības skarts, te jau senatnē notikusi ideju un tēlu satikšanās, kas izsaka mūsu kultūras kodolu. Pieļauju, ka tulkot dzīvesziņu kā jēdzienu var būt sarežģīti.  

Preambulas tekstā ir frāze, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Ja ņem vērā, ka Latvija joprojām nav pieņēmusi Eiropas Sociālo hartu un sociālo nevienlīdzību uzrādošais Džini indekss Latvijā ir viens no sliktākajiem ES, tā noteikti nav fakta konstatācija. Tādēļ brīžiem nav skaidrs, vai preambula norāda uz situāciju de facto vai uz vēlamo.

Preambulā, protams, izsaka jābūtību. Domāju, ka jūsu minētā frāze ir aicinājums politiskajām partijām veidot sociāli atbildīgu politiku.

Paļaušanās tikai uz brīvo tirgu, ko neatkarības atgūšanas sākumposmā iemiesoja Klubs 21, kā tagad redzam, bija katastrofāla kļūda. Mums ir jāiet atpakaļ uz valsts lomas palielināšanu.

Kāpēc Latvijā nenostiprinājās sociāldemokrātiskas ievirzes partijas?

Domāju, šeit darbojas pietiekami iespaidīgas polittehnoloģijas, lai ko tādu nepieļautu. Domāju, ka LSDSP iznīcināja apzināti, sašķēla. Aiz Latvijas partijām stāv ļoti bagāti cilvēki. Mēs dzīvojam laikmetā, kad arvien lielāku lomu politikā nosaka tie, kuriem ir nauda, bet partijas spēj arvien mazāk ko piedāvāt.

Kapitālisms bez nopietni konkurējoša sociālisma spēj parādīt ļoti necilvēciskus vaibstus. Kas var stāties tam pretī? Tās ir nelielas intelektuālas kustības, kuras, izmantojot likumus, var pretoties šiem procesiem. Pats būtiskākais situācijā, kad mediji tiražē viedokli, ka vairs neko nevar darīt un viss jau ir nolemts, neļauties šādai propagandai. Dažādām sociālajām grupām vajadzētu vienoties kopīgās interesēs un protestēt ne tikai par tādiem jautājumiem kā lielāks atalgojums, bet par daudz nopietnākām lietām, pretoties naudas varai. Neticība un nesadarbošanās ir nabadzības pamats. Otrkārt, politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem un jāmaina valdošie uzvedības modeļi. Mums jau tagad vajadzētu uzstādījumu, ka nācija ar cerībām skatās uz jauno paaudzi, ka sagaidām no tās jaunus altruistiskus līderus, kas spēj vadīt valsti, domājot par sabiedrības kopējo labumu.

Kur rodas ticība savai valstij situācijās, kad nācijas pašapziņa bijusi iedragāta? Piemēram, kā Francijai pēc apkaunojošās sagrāves Otrajā pasaules karā.

Frančiem ir ļoti augsta pašapziņa; es arī reizēm domāju, no kurienes tā nāk. Latviešiem ir tā bargā māte, bet stingra audzināšana ir arī frančiem. Es domāju, ka franči ir attīstījuši savu pašapziņu vismaz no Franču revolūcijas laikiem, kad pēc tam, kad viens otram bija nolaiduši neiedomājami daudz asiņu, viņi no šīs revolūcijas upuriem spēja paraudzīties uz sevi kā uz nāciju, kurai ir svarīgi konsolidēties un saglabāties. Pat pie galda sēžot vienai ģimenei, kurā ir pietiekami daudz pretrunu, frančos jaušama apbrīnojama kopība, ko es nejūtu pie latviešiem.

Franči ir bijuši mūžīgi ienaidnieki ar vāciešiem, taču 98% franču vismaz klusībā atbalstīja vāciešiem lojālo Višī režīmu. Taču, kad Normandijā Sabiedrotie atvēra otro fronti, franču apziņa neiedomājami strauji mainījās, to nespēj izskaidrot neviens vēsturnieks. Pēc kara Francija jau veidoja ceturto okupācijas zonu Vācijā. Kopš 19.gadsimta, piedzīvojot vairākkārtējas transformācijas no monarhijas uz republiku, no monarhijas uz demokrātiju, franči acīmredzot ir iemācījušies ļoti ātri pārkārtoties, saskaņoties.

De Golls uzrunā nācijai pēc sakāves 1940.gadā, teica: "Mēs esam zaudējuši kauju, bet neesam zaudējuši karu." Šie vārdi pie sienas redzami ļoti daudzos franču restorānos. Frančiem ir bijuši intelektuāļi, kas viņiem ir iedevuši šo labo pašapziņu, orientierus. Ja Latvijā par prezidentu spētu ievēlēt tādu cilvēku kā Egils Levits, mēs arī iegūtu vīru, kurš īstajā brīdī spētu pateikt īstos vārdus, iedot nācijai pašapziņu. Mūsu inteliģence diemžēl ir gļēva, un Satversmes preambulas apspriešanas gaita to parādīja.