Egils Levits: Latvijas kā valsts vērtība pieaug

Kāds bija Neatkarības deklarācijas uzdevums, tās praktiskā politiskā un juridiskā loma ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu?

Deklarācijai bija četri galvenie uzdevumi. Pirmkārt, deklaratīvi konstatēt faktu, ka 1918.gada 18.novembrī dibinātā Latvijas valsts, neraugoties uz ilgstošo okupāciju un aneksiju, nepārtraukti turpina pastāvēt. Otrkārt, noteikt, ka tiek atjaunota Latvijas valsts suverēnā valsts vara, t.i., valdība. Treškārt, noteikt zināmus atjaunotās Latvijas valsts varas darbības pamatprincipus, piemēram, cilvēktiesību ievērošanas principu. Ceturtkārt, noteikt atjaunotajai Latvijas valsts varai, valdībai tuvākās politiskās rīcības programmu. Piemēram, sarunu uzsākšanu ar PSRS par okupācijas izbeigšanu, balstoties uz 1920.gada Miera līgumu.

Kas bija Neatkarības deklarācijas idejiskie un juridiskie gatavotāji? Kā sadalījās šī dokumenta autoru uzdevumi?

Pēc Latvijas tautas frontes (LTF) uzvaras 1990.gada 18.marta Augstākās padomes (AP) vēlēšanās izrādījās, ka LTF nebija skaidra rīcības plāna, ko darīt tālāk uzvaras gadījumā. Es domāju, ka jaunievēlētajai AP vajag "ķerties vērsim pie ragiem" un, tāpat kā Lietuvai jau 11.martā, atjaunot valsts neatkarību. Juridiski tam ir nepieciešams attiecīgs, pareizi noformulēts dokuments. Tādēļ jau 18.marta vakarā savā blociņā uzmetu Neatkarības atjaunošanas deklarācijas projektu. Tūlīt pārrunāju to ar saviem tuvākajiem domubiedriem, kuri bija ievēlēti Augstākajā padomē, Rolandu Rikardu, Vilni Eglāju, Romānu Apsīti, nedaudz vēlāk pievienojās Valdis Birkavs. Tikāmies Rolanda Rikarda dzīvoklī Dzirnavu ielā.

21.martā stādīju priekšā savu neatkarības atjaunošanas koncepciju jaunizveidotajai LTF frakcijai. Tā to akceptēja. Tika izveidota darba grupa, kas, pamatojoties uz manu koncepciju, sāka strādāt pie deklarācijas teksta slīpēšanas. Darba grupā darbojās mūsu sākotnējais piecnieks – Rikards, Eglājs, Apsītis, Birkavs un es. Mums pievienojās vēl vairāki juristi – Gunārs Kusiņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un vēl daži. Darba grupā it sevišķi tika izvērsta deklarācijas preambula, kas izskaidroja nozīmīgos vēsturiskos faktus. Aprīļa beigās projekts bija gatavs, un 4.maijā, savā pirmajā sēdē, Augstākā padome ar divu trešdaļu balsu vairākumu to pieņēma. Latvijas valsts vara ar to bija juridiski atjaunota.

Neatkarības deklarācija nepasludināja tūlītēju neatkarību, bet noteica pārejas posmu, kuru izbeidza augusta puča izgāšanās nākamajā gadā. Kā esat skaidrojis, jūsu koncepcija pārejas periodu neparedzēja. Šis punkts deklarācijā radies pēdējās dienās pirms 4.maija. Vai šim pavērsienam ir bijusi kāda tālejošāka nozīme?

Aprīļa beigās uz dažām dienām izbraucu no Latvijas. Man klāt neesot, pēc Ilmāra Bišera priekšlikuma deklarācijas projektā tika ietverts pārejas periods. Tas bija domāts kā kompromisa piedāvājums Maskavai, lai mīkstinātu tās pretreakciju. Lai gan šīs rūpes labi sapratu, tomēr biju par to diezgan sašutis, jo tas varēja "sašūpot" valsts atjaunošanas koncepciju uz valsts nepārtrauktības bāzes. 30.aprīlī atgriezos Latvijā un gribēju mēģināt panākt, lai šo pārejas periodu no projekta tomēr svītro. Taču padomju robežsargi mani Rīgas lidostā apcietināja un izsūtīja no valsts.

Beigās manas bažas, par laimi, tomēr izrādījās veltas, un Rietumi turpināja neatzīt Latvijas okupāciju. Nekādas tālejošas sekas tas neradīja, izņemot tās, ka līdz 1991.gada 21.augustam Ivara Godmaņa valdībai bija grūtāk panākt augstāku diplomātiskas atzīšanas līmeni. 21.augustā, pēc puča izgāšanās Maskavā, Latvijas valdība tika pilnībā atzīta.

Kāda, ņemot vērā situācijas vēsturiskos un emocionālos apstākļus Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī, jūsuprāt, bija AP deputātu izpratne par šī dokumenta juridisko pusi?

Par visiem deputātiem būtu grūti spriest, bet attiecībā uz iepriekš minētajiem, kas piedalījās deklarācijas izstrādes darba grupā, varu teikt, ka izpratne par to, ko mēs darām – ka atjaunojam 1918.gada 18.novembra Latvijas valsts varu – katrā ziņā bija. 

4.maija deklarācijai dažkārt pārmet leģitimitātes trūkumu. Proti, tā bijusi pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu, Satversmi, kā arī par to nobalsoja Latvijas PSR AP, kuru varēja uzskatīt par okupācijas varas institūciju. Kādi apvērumi 4.maija deklarāciju un tai līdzīgus aktus ļauj uzskatīt par leģitīmiem un juridiski saistošiem?

Okupācija un aneksija ir Padomju Savienības prettiesiska rīcība pret Latvijas valsti. Visām institūcijām un visiem valsts pilsoņiem ir tiesības ar viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem pret šādu rīcību pretoties. AP pieņemtā Neatkarības deklarācija ir uzskatāma par šādu pretestības aktu. Tas noveda pie tiesiskas situācijas atjaunošanas. Tādēļ tā bija leģitīma.

Neatkarības deklarācija noteica, ka attiecības ar PSRS veidojamas, balstoties uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Abrene piederēja Latvijai. Savukārt Satversmes tiesa, lemjot par robežjautājumu ar Krieviju, lēma: lai gan Neatkarības deklarācija ir spēkā esošs konstitucionāls akts, tās mērķis nav bijis regulēt valsts robežu. Kā raugāties uz šo pretrunu? Vai deklarācijas pieņemšanas laikā par šo jautājumu notika kādas diskusijas?

Deklarācijas projekta sagatavošanas laikā Abrenes jautājums netika īpaši dziļi apspriests, taču pati deklarācijas koncepcija atzina pašsaprotamo faktu, ka Abrene ir integrāla Latvijas valsts teritorijas sastāvdaļa. Vēlāk, 1992.gada 22.janvārī, Latvijas AP pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Šis  lēmums šajā jautājuma precizēja Neatkarības deklarāciju. 

Latvijas valdība Abreni atdeva vēlāk, tikai 2007.gadā. Šo atdošanu apstiprināja Saeima. Man ir saglabāta balsojuma izdruka, kur redzams, kā katrs deputāts ir balsojis. Šis ir viens no "atslēgas balsojumiem", kas atklāj katra toreizējā deputāta valstisko stāju. Manuprāt, šī atdošana – praktiski uzdāvināšana – ir politiski, juridiski un morāli apšaubāms darījums. Satversmes tiesa apstiprināja šo darījumu, lai gan, pēc manām domām, ar visai savdabīgu argumentāciju.

Viens no vissvarīgākajiem neatkarības atjaunošanas mērķiem bija radīt Latvijā tiesisku valsti. Ko šis jēdziens sevī ietver?

Kopš 2014.gada Satversmes ievadā ir noteikti Latvijas valsts iekārtu raksturojošie četri galvenie darbības virsprincipi – tur teikts, ka Latvija demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts. Tādējādi jēdziens "tiesiska valsts" tagad atrodams arī Satversmē. 

Tiesiskas valsts virsprincips ietver virkni elementu. Galvenais ir tas, ka visa valsts vara ir saistīta ar tiesībām. Tas nozīmē – jebkurai valsts rīcībai, kas ietekmē indivīda tiesības, ir jābūt attaisnojumam Satversmē vai likumā, vai arī kādā Latvijai saistošā starptautisko tiesību aktā. Tiesiska valsts nozīmē arī to, ka valsts ievēro cilvēka un pilsoņa tiesības. Tās kopš 1998.gada ir noteiktas Satversmes 8.nodaļā.

Cik lielā mērā aizvadīto 25 gadu laikā tiesiska valsts Latvijā ir sasniegta?

Tiesiska valsts Latvijā principā darbojas. Tas ir liels panākums. Ja Latvijā nedarbotos tiesiskas valsts virsprincips, tad mēs nevarētu būt Eiropas Savienības dalībvalsts. Tomēr ir izņēmumi un deficīti, kur vēl nepieciešami uzlabojumi.

Atjaunojot neatkarību, Latvijas sabiedrība alka arī pēc patiesas demokrātijas, solidaritātes un sociālā taisnīguma. Atzīmējot 4.maija akta divdesmitgadi, Dainis Īvāns teica: tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijā nostiprinājās ultraliberāla ideoloģija un limitēta šaura personu loka pārvaldīta demokrātija. Vai tobrīd, atjaunojot valsti, bija kādas juridiskas iespējas nepieļaut, ierobežot minēto negāciju rašanos?

Es principā piekrītu Dainim Īvānam, ka Latvijā vairākuma atbalstu gūst partijas, kas piekopj ultraliberālu politiku un maz uzmanības velta sociāli atbildīgas valsts virsprincipa īstenošanai, kurš, starp citu, tagad arī ir ietverts Satversmes ievadā kā viena no valsts politikas vadlīnijām. Manuprāt, tas ir viens no lielākajiem, varbūt pats lielākais Latvijas politikas trūkums.

Vai tobrīd to varēja nepieļaut? Tas pirmām kārtām ir nevis juridisks, bet gan politisks jautājums.  Demokrātija Latvijā principā darbojas. Mēs saņemam tādu Saeimu un valdību, kādu mēs paši esam ievēlējuši. Ja vairākums nav apmierināts ar šādu ultraliberālu politiku, kurai turklāt bieži vien ir arī koruptīva piesmaka, tad pilsoņiem ir jāizdara secinājumi – vai nu nebalsot par partijām, kas piekopj šādu politiku, vai iestāties esošajās partijās un no iekšienes mēģināt mainīt to politiku, vai arī dibināt jaunas partijas. Tas iespējams katrā laikā, arī tagad. Es teiktu, ka tas ir pilsoņu politiskās apziņas un demokrātijas izmantošanas prasmju jautājums. Šeit mūsu sabiedrībai vēl būtu jāmācās.

Vērtība, kas neatkarības atgūšanas laikā sabiedrību saliedēja, bija brīvība un arī alkas līdz ar to drīz sasniegt Rietumeiropas dzīves līmeni, kuram, kā tagad redzams, tik ātri vis nepietuvosimies. Kādās vērtībās, jūsuprāt, šodien būtu jābalsta sabiedrības attīstība? 

Materiālais dzīves līmenis pati par sevi nav pamatvērtība, bet gan citu pamatvērtību un tajās balstītu cilvēka īpašību sekmīgas īstenošanas sekas. Svarīgas pamatvērtības, uz kurām balstās attīstītas, Rietumu tipa demokrātiskas valsts sabiedrība, kas ilgstošā laika periodā galu galā rada arī augstu dzīves līmeni, cita starpā, ir norādītas arī Satversmes ievadā – it sevišķi godīgums, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, darba tikums, ģimene. Taču tās, protams, nav vienīgās pamatvērtības, un to konkrētās izpausmes ir jāsabalansē.

Prezidenta institūcija, izlīdzinot Saeimas darba trūkumus, ir darbojusies zināmā mērā kā otra parlamenta palāta. Valsts prezidents Andris Bērziņš, atstājot savu posteni, teicis, ka šis amats bijis ar plašām prasībām, bet šaurām pilnvarām. Ko jūs kā konstitucionālo tiesību speciālists domājat par prezidenta pilnvaru paplašināšanu Latvijā?

Valsts prezidenta pilnvaras principā atbilst Satversmes noteiktās parlamentārās demokrātijas iekārtai. Valsts prezidents ir apveltīts tikai ar nelielu izpildvaru. Valsts politiskais vadītājs ir nevis Valsts prezidents, bet gan Ministru prezidents. Turpretim Valsts prezidents ir nevis varas amats, bet gan intelektuāls amats. Ja Valsts prezidents ir spējīgs, viņam ir ko teikt, viņam ir autoritāte, tad viņš ar savu domu var pozitīvi ietekmēt valsts politisko virzību, politisko orientāciju, neiejaucoties ikdienas politikā.

Valsts prezidentam ir arī rezerves funkcijas krīzes gadījumos. Tieši tādēļ es būtu par to, ka Valsts prezidentam Satversmē tiktu paredzētas tiesības (bez starpposmiem) krīzes gadījumos atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas, lai tauta tad varētu šo krīzi atrisināt.

Jūs pastāvīgi min kā kandidātu Valsts prezidenta amatam. Patlaban jūsu kandidatūru šim postenim sarunās ar koalīcijas partneriem ir izvirzījusi Nacionālā apvienība. Uz kādām prioritātēm, jūsuprāt, vajadzētu būt orientētam nākamā Valsts prezidenta darbam?

Manuprāt, Valsts prezidentam aktuālā situācijā vajadzētu veicināt gan Latvijas iekļautību Eiropas Savienībā un NATO, kas ir Latvijas ilgtspējas jautājums, iezīmēt morālos uzstādījumus mūsu ārpolitikā, bet iekšpolitikā visādā ziņā veicināt to, kas mums visvairāk trūkst, – sociālo solidaritāti, pārorientāciju no jau minētās ultraliberālās uz sociāli atbildīgu politiku, kā arī uzrādīt trūkumus un sniegt realizējamus priekšlikumus, lai novērstu pastāvošos demokrātijas un tiesiskas valsts deficītus un apdraudējumus. Piemēram, nodrošinātu mūsu informatīvo telpu un uzlabotu tās kvalitāti, mazinātu naudas ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu.

Kopš 21.gadsimta sākuma spēcīgi sevi bija pieteicis viedoklis, ka nacionālo valstu laiks ir pagājis un nacionālās vērtības zaudē aktualitāti. Kādas tendences, jūsuprāt, patlaban šajā ziņā ir vērojamas?

Globalizācijas laikmetā nacionālo vērtību nozīme nevis samazinās, bet gan pieaug. Cilvēks, no vienas puses, arvien vairāk iekļaujas globālajā apritē (idejas, informācija, ekonomiskie sakari utt.), taču, no otras puses, viņam tieši tādēļ, lai saglabātu līdzsvaru, arvien vairāk nepieciešamas tieši nacionālās vērtības – nacionālā valoda, kultūra, vēsturiskā atmiņa. Nacionālās vērtības ir tās, kas rada māju un piederības apziņu, sajūtu, kas nepieciešama cilvēka labklājībai plašākā izpratnē. Tādēļ arī Latvija kā pamatā latviska valsts latvietim ir vērtība, kuru nedrīkst pazaudēt.