Kā Latvija ieguva un pazaudēja Abreni

Latvijai piederošā Abrenes apriņķa lielāko daļu Otrā pasaules kara beigās iekļāva Krievijas sastāvā. Tādējādi mūsu valsts zudēja apmēram 2% no savas platības. Ja 1990.gada 4.maijā pieņemtā Neatkarības deklarācija, izvēloties pieturēties pie valsts nepārtrauktības principa, paredzēja valsts atjaunošanu tās pirmskara veidolā, tad kāpēc gan zaudētais Abrenes apriņķis šodien pieder Krievijai?

Formāli Latvija Abreni Krievijai uzdāvināja, tā sakot, pēc latviešu tautas lūguma. Tāpat kā 1940.gadā tā dēvētā Tautas Saeima "lūdza" Latviju uzņemt Padomju Savienībā, 1944.gada 22.augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs "griezās ar lūgumu" pie Krievijas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus: Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils. Pamatojums – lielais krievu īpatsvars atdāvināmajā teritorijā.

Jau dienu vēlāk, 23.augustā, PSRS AP Prezidijs izdeva dekrētu "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā", kurā iekļāva Latvijai atdalīto apgabalu. 1945.gadā Abrenes pilsētu pārkristīja par Pitalovu. Pāri palikušās Abrenes apriņķa daļas pievienoja Viļakas un Balvu rajoniem. Šī darījuma rezultātā, kas notika, neievērojot vietējo iedzīvotāju gribu un pārkāpjot pat padomju konstitūciju, mūsu valsts zaudēja 1293,6 kvadrātkilometru lielu platību.

Latgaļu zeme

Cik pamatots ir arguments par Abrenes apriņķa un pilsētas krieviskumu? Šis apgabals vēsturiski bijis robežteritorija, kuru apdzīvojuši balti, somugri un slāvi. Latgaļu apdzīvotās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes (agrāk – Mudava) un Sebežas, teritorijā, kura aptver Abrenes pilsētu un apriņķa lielāko daļu. Novads ietilpa latgaļu zemē Atzelē, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu tiek skaidrots arī Pitalovas vēsturiskais nosaukums – pie Tālavas. Vēstures avotos Pitalovas sādža pirmo reizi minēta 1782.gadā.

13.gadsimtā, pēc vācu ekspansijas izveidojoties Livonijas valstu konfederācijai, Abrenes pilsnovads kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu, bet 15.gadsimtā šo teritoriju atkaroja Pleskava. Livonijai sabrūkot, 16.gadsimtā novada rietumu daļa nonāca Polijas-Lietuvas sastāvā, bet 18.gadsimtā pēc šīs valsts izjukšanas Abrene kļuva par Pleskavas guberņas daļu. Krievijas impērijas sastāvā Abrenes apriņķis bija līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. Vēl 19.gadsimta beigās un 20.sākumā filologi Augusts Bīlenšteins un Kārlis Mīlenbahs konstatēja, ka Pitalovas apkārtnē daļa ļaužu, ko dēvē par "krievu latviešiem" vēl runā latgaļu valodā.

"Formāli Latvija Abreni Krievijai uzdāvināja, tā sakot, pēc latviešu tautas lūguma."

1918.gadā dibinot Latvijas Republiku, jaunajā valstī centās ietvert visas latviešu apdzīvotās teritorijas, kuras lielākoties tobrīd iekļāvās Krievijas impērijas Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu robežās. Abrene līdz 20.gadsimta sākumam ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņas Ostrovas apgabalā, kādēļ dažkārt tiek norādīts, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis krievu zemi. Taču, kā noteica 1918.gadā 18.novembra valsts proklamēšanas akts, "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale)", īstenojot savas pašnoteikšanās tiesības, nevis atdaloties no Krievijas impērijas guberņām, ievērojot to administratīvās robežas.

1919.gada janvārī Brīvības cīņu laikā Latvijas armija ieguva kontroli pār Pitalovu un tās apkārtni. 1919.gada 10.jūnijā Latvijas delegācijas Parīzes Miera konferencei adresētajā memorandā tika konstatēts, ka "latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzas apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas (Kārsavas) un Pitalovas stacijām".

Kā liecina 1935.gada tautas skaitīšanas dati, Abrenes apriņķī dzīvoja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Apriņķa austrumu daļā latvieši bija mazākumā, bet rietumdaļā – vairākumā. 1938.gadā no Abrenes apriņķa iedzīvotāju skaita 55% bija latvieši, 41,7% krievi un 3,3% citu tautību, taču jau 1945.gadā vairs tikai 12,5% no apgabala iedzīvotājiem bija latvieši, bet 85,5% - krievi.

Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās...

1920.gada 11.augustā Rīgā starp Latviju un Krieviju tika noslēgts Miera līgums, kura 2.punktā bija noteikts: "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju." Saskaņā ar šo līgumu Abreni kopā ar sešiem pagastiem iekļāva Latvijas teritorijā. Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali. 1933.gadā tā ieguva pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tika nosaukta senās latgaļu zemes Abrenes vārdā.

"Dažkārt tiek norādīts, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis krievu zemi."

1990.gada 4.maijā jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome (AP) pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kurā 9.pantā tika noteikts: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta Miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju." Latvijas puse uzskatīja, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija, pieņemot 4.maija deklarāciju, akceptē arī Latvijas teritoriju, kāda tā bija Miera līguma slēgšanas brīdī.

Robežlīgumu vai ēzeļa ausis

Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.

Pretendējot uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, Latvija sāka izjust pieaugošu spiedienu no saviem Rietumu partneriem par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju, jo tie nevēlējās pieļaut kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti. 1997.gada 7.augustā Latvija parafēja un 9.decembrī apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.

2005.gada maijā, atsākoties diskusijām par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu. Krievija atteicās šādu līgumu parakstīt, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja, norādot: "Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis." 

"Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis."

Šajā situācijā Latvijas politiskā vadība nolēma piekāpties. "Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē," situāciju skaidroja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 2007.gada 27.martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs parakstīja robežlīgumu, kurā paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā. 17.maijā Latvijas parlaments pieņēma likumu par robežlīguma ratifikāciju, un 29.maijā to apstiprināja Valsts prezidente.

Izraisījās diskusijas, cik konstitucionāls ir šis solis. Bija pamats uzskatīt, ka robežlīgums ir pretrunā ne tikai ar Neatkarības deklarācijas 9.pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktības princips, bet arī ar Satversmes 3.pantu, kurš nosaka: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale."

Latvija zaudē, bet Krievija iegūst

Jautājumu par robežlīguma tiesiskumu, izvērtējot tā pamatā esošo likumu atbilstību Satversmei un Neatkarības deklarācijai, izlēma Satversmes tiesa (ST) priekšsēdētāja Gunāra Kūtra vadībā. 2007.gada 29.novembrī tā pieņēma spriedumu, kurš atzina, ka Abrenes atdošana nav pretrunā konstitucionālajiem principiem. Tiesa secināja, ka, "stājoties spēkā Latvijas-Krievijas robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu. Tomēr, vērtējot robežlīguma atbilstību Satversmei un Neatkarības deklarācijai, Satversmes tiesa secina, ka Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latgales neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās. Tādējādi robežlīgums neaizskar Latvijas teritorijas, kuru veido četri novadi, nedalāmību, un atbilst Satversmes 3.pantam".

Savā spriedumā ST konstatēja, ka Neatkarības deklarācija ir spēkā esošs konstitucionāls akts. Tomēr atzina: "Lai varētu uzskatīt, ka Neatkarības deklarācijas mērķis ir regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu un saistīt Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot Miera līgumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par šādu likumdevēja mērķi. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas gaitā šādas norādes nav izdevies atrast. Ja Neatkarības deklarācijas autori būtu vēlējušies noteiktā veidā regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu, viņiem attiecīga satura norma bija jāietver deklarācijas tekstā."

"Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920.gada Miera līgumu."

ST šajā spriedumā par neatbilstošu Satversmei atzina līguma ratifikācijas likumā ietverto atsauci, ka robežlīgums sagatavots, ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pieņemto robežu nemaināmības principu. Šis princips nosaka, ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana, pārkāpjot starptautiskās tiesības, nav atzīstama par likumīgu. Taču pastāvēja bažas, ka likumu var tulkot arī tā, ka Saeima pievienojusies Krievijas uzturētajai Helsinku nobeiguma akta interpretācijai, saskaņā ar kuru par EDSO atzītajām valstu robežām uzskatāmas tās, kuras pastāvēja akta pieņemšanas laikā 1975.gadā. Tātad laikā, kad Latvija bija okupēta un zaudējusi Abrenes apriņķi.

Satversmes tiesas spriedums bija galīgs un nepārsūdzams. 2007.gada 18.decembrī pēc ratifikācijas rakstu apmaiņas starp Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Latvijas- Krievijas robežlīgums stājās spēkā.

Atteikties no Abrenes nedomāja

Vērā ņemams ir fakts, ka ST neizmantoja iespēju aicināt pašus Neatkarības deklarācijas projekta autorus paust savu viedokli par šīs normas saturu. Deklarācijas koncepcijas veidotājs Egils Levits, komentējot šo normu, gan ir norādījis: "Deklarācijas 9.punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas uz 1920.gada 11.augusta Miera līguma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arī uz PSRS tiesisko mantinieci – Krieviju. Tas nozīmē: kamēr šis deklarācijas punkts nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920.gada Miera līgumu. 9.punkts ir sevišķi svarīgs Abrenes jautājuma risināšanā."

Vēl viens no Neatkarības deklarācijas autoriem - Tālavs Jundzis - LV portālam atzina: var diezgan droši apgalvot, ka nevienam no AP deputātiem, kas 1990.gada 4.maijā nobalsoja par neatkarību, pat prātā nevarēja būt doma par atteikšanos no Abrenes. Jautājums par šī apgabala piederību aktualizēts jau pirmajā no Latvijas Tautas frontes AP ievēlēto deputātu sapulcē, kura notika 1990.gada 21.martā tūlīt pēc vēlēšanām, taču neviens no klātesošajiem 90 parlamentāriešiem nav iebildis pret Abrenes atkalpievienošanu Latvijai. Šaubas par Satversmes tiesas argumentāciju, uz kuru pamata Latvija noslēdza robežlīgumu, atsakoties no Abrenes, jau ir izteikuši pērn izdoto Satversmes komentāru autori, norāda T.Jundzis, kura redakcijā 2000.gadā iznācis apjomīgākais darbs par šo tēmu - "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju". Tādējādi Abrenes atdošanas juridiskie aspekti bijuši gana paradoksāli, lai jau tiktu uzlūkoti kā Latvijas konstitucionālā ranga aktu interpretēšana par sliktu Latvijas konstitucionālajiem principiem.

Ieguvums vai zaudējums?

Pret Abrenes pievienošanu Latvijai pēc neatkarības atgūšanas likta lietā arī virkne ekonomiska rakstura argumentu. Kā 2005.gadā diskusijā par šo jautājumu skaidroja toreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis, apgabala pārņemšana Iekšlietu ministrijas sistēmai vien uzreiz prasītu vairāk nekā 20 miljonu latu lielas investīcijas, lai nodrošinātu policijas, robežsardzes un muitas darbu jauniegūtajā teritorijā. Nāktos izveidot jaunu apgabala administrāciju, risināt pilsonības un daudzus īpašumu piederības jautājumus. Ja Abrenes apgabalu pievienotu Alūksnes un Balvu rajonam, tie vienā acumirklī kļūtu par depresīvākajiem valstī.

Oponenti norādīja, ka atpalikušajam reģionam būtu iespējams piesaistīt ES finansējumu, kurš spētu kompensēt tajā investētos līdzekļus. Viedoklis, ka neviena normāla valsts no savas teritorijas labprātīgi neatsakās, sadūrās ar pretargumentu, ka integrēt atpalikušo un etniski nu jau svešo Abreni Latvijai vienkārši nav pa spēkam un pa kabatai. Krievijas tautas skaitīšanas dati, kas veikti pagājušās desmitgades sākumā, liecina, ka no vairāk nekā 13 000 rajona iedzīvotājiem, tikai 690 ir latvieši.

Abrenes atdošanā Krievijai ārkārtīgi lielu lomu spēlēja politiskie apstākļi, atzīst T.Jundzis. Arī no ģeopolitiskā viedokļa tas ir ļoti pretrunīgi vērtējams solis, uzskata jurists un ilggadējais LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors. Taktiski Abrenes upurēšana, iespējams, bijis ieguvums attiecībās ar Rietumiem, un arī patlaban juridiski sakārtota robeža ar Krieviju rada lielāku drošības sajūtu. Taču stratēģiski ilgtermiņā atteikšanās no Abrenes, iespējams, izrādīsies zaudējums.