2015. gadā, paziņojot par savu aiziešanu no pils muzeja direktora amata, sacījāt: līdz tam brīdim vēlaties izveidot jaunu komandu, kurai būs jāspēj saglabāt pils suverenitāti un muzeja virzību, stilu, muzeja misiju. Vai tāda komanda jau atrasta?
Tai brīdī, kad par to paziņoju, likās, ka tas būs ļoti grūti, jo šķita, ka jaunā paaudze nav ieinteresēta šādās muzeju lietās, pirmkārt jau – pārcelties no brīnišķīgās metropoles uz šķietami tukšu vietu laukos. Taču izrādījās, ka tā nav. Pagājuši trīs gadi, un tai izcilu speciālistu komandai, kas veido muzeja kodolu un vēl ilgi varēs strādāt, pievienojušies daudzi jauni cilvēki ar viņiem piemītošo spēju ātrāk reaģēt uz lietām, ātrāk organizēt, ātrāk izdarīt. Ir atdzīvinātas vairākas lietas, kuras likās pavisam bezcerīgas. Viena no tām – manai sirdij tuvais pētnieciskais darbs. Izveidota mākslas pētniecības nodaļa.
Citējot mani, teicāt: izveidot komandu, kura spētu turpināt iesākto. Te ir būtiska nianse: bieži redzama dogmatiska pieeja tam, kas vispār ir muzeju uzdevumi, vai tiem ir jēga tikai tad, ja tie kalpo kā krātuve un sabiedrības audzināšanas instruments. Mūsu mērķis vienmēr ir bijis citāds: radīt patiesu vēstures dārgumu glabātuvi, ko piedāvāt kā vērtību – mūžīgu un pastāvīgu – arī tad, ja sabiedrība to īsti kādā brīdī nesaprot.
Mēs Rundālē piedāvājam izcilu mākslas pieminekli. Pat ne pieminekli, jo tas vairāk asociējas ar kaut ko sastingušu, bet veselu organismu, pašpietiekamu veidolu, kuru nevajadzētu pielāgot kādiem mūsdienu pieņēmumiem. Sniedzam cilvēkiem iespēju apbrīnot ne tikai atsevišķus priekšmetus – gleznas, mēbeles vai porcelānu, bet parādām laikmeta kopējo tēlu, atmosfēru, iepriekšējo paaudžu skaistuma ideālu kompleksā veidā. Vienlaikus rēķināmies ar mūsdienu skrienošās sabiedrības vajadzībām un domājam, kā piedāvāt arī vairāk izklaides. Vēlamies, lai apmeklēji varētu justies ērti, piemēram, baudot piknika iespējas dārzos. Tomēr šī ir tā lieta, ko vēlētos atstāt tā cilvēka ziņā, kurš nāks manā vietā.
Vai jau redzami kandidāti, kuri varētu šo vietu pārmantot?
Mazajā Latvijā diemžēl šajā ziņā nav sevišķi plašas izvēles. Ārzemēs muzeju direktori arī pilīs nāk nevis no mākslas vēsturnieku vides, bet ir menedžeri, kuru uzdevums ir uzturēt labas attiecības ar visādām varām, izsist naudu, kārtot lietas, iet uz pieņemšanām. Bieži vien viņu viedoklis pat nesaskan ar to, ko domā muzeja personāls. Un nereti tas nāk kopā ar kādām dogmām, kādam jābūt muzejam šajā jaunajā laikā.
Uz muzeja direktora vietu būs konkurss. Varbūt es arī tur varēšu ko ieteikt, bet, kas tur pieteiksies, nav vēl zināms. Ar interesi gaidu, kas tur izlobīsies. Varu jau teikt atklāti: esmu gatavojies arī uz vilšanos. Esmu redzējis, kā tas notiek Vācijā un citās valstīs, kur muzeja vadītājam jāatstāj iesāktais darbs 65 gadu vecumā – jādodas pensijā, gribi vai negribi. Ļoti tā jaunā slota vēlas kaut ko pavisam citu – viss kas ir iespējams.
Ja Latvijā iespējas ir ierobežotas, varbūt nākamais direktors rodams ārpus tās?
Teorētiski jau varētu. Taču vai te kāds nāks no Zviedrijas vai Vācijas? Turklāt, nezinot valodu, tas kļūst teju pilnīgi neiespējami gan saistībā ar dzīvošanu, gan strādāšanu. Visvairāk mani biedē, ja kāds iedomātos, ka muzeju var vadīt no Rīgas, uz Rundāli atbraucot šad tad. Viss, kas šeit notiek, prasa nemitīgu saistību ar šeit strādājošajiem cilvēkiem. Tikai tā rodas tā uzlādētība, kopinterese. Tikai tā šeit viss notiek. Katrā gadījumā, ja manu viedokli ņems vērā, es būšu pilnīgi pret direktoru, kurš komandētu no attāluma. Tam ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs pārcelties uz Rundāli un būt šeit klāt vienmēr.
Esat paudis nodomu turpināt savu darbu saistībā ar pili arī pēc aiziešanas no direktora vietas.
Mana darbība būs gandrīz tikpat aktīva kā šobrīd. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 2015. gadā izšķīros par aiziešanu. Otrs ir tas, ka 2018. gadā lielie mērķi visumā ir sasniegti. Tiek pabeigta pils interjera iekārtošana un atklātas pēdējās divas telpas 15 telpu lielajā dekoratīvās mākslas ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”, kas būtībā ir muzejs muzejā un ko var uzskatīt arī par sava veida dāvanu simtgadei.
Man jāiet pensijā galvenokārt tādēļ, lai pabeigtu vairākus iespieddarbus. Pirmkārt, mans svēts pienākums ir manas sievas jau 1997. gadā uzrakstītais 18. gadsimta portretu izstādes katalogu manuskripts, kurš ir jāpapildina, jāapgādā ar jauniem attēliem un jāiespiež. Ir jāpabeidz vēl divi katalogi, kurus savulaik pats esmu uzrakstījis manuskriptā, – heraldika un hercoga Pētera nāves atceres 200. gadadienai veltītā izstāde 2000. gadā, kā arī pilij veltītās monogrāfijas trešā daļa. 24. maijā prezentēsim tās otro daļu “Pils tuvplānā”, kur pils parādīta tiešām tuvplānā – ar klāt pievilktām, zīmētām detaļām visos rakursos. Trešā daļa, varbūt vissarežģītākā, ir “Pils restaurācija”, demonstrējot detaļas, telpas pirms restaurācijas, tās procesā un pabeigtā veidā. Pie tā visa man jāstrādā. Gribu piedalīties arī muzeja kolekciju publicēšanā. Priekšā ir arī darbs par muižu vēsturi Kurzemē. Īsāk sakot, mana turpmākā darbība pamatā būs saistīta ar muzeja publikācijām. Vienlaikus esmu stingri nolēmis, ka to darīšu kā brīvprātīgais, bez atalgojuma, lai man nebūtu problēmu ar manu pēcnācēju, lai nevarētu man kaut ko pārmest vai prasīt ko citu, nekā pats gribētu darīt. Turklāt vēlos darīt daudz, un lai Dievs dod veselību, ka spētu to īstenot.
Ja jums būtu iespēja tikties ar Rundāles pils arhitektu Rastrelli, ko jūs viņam pajautātu?
Mani visvairāk ir pārsteidzis, kā viens cilvēks var uzcelt pili, būdams vienlaikus projekta autors, eksperts, būvuzraugs un daudz kas cits. Mūsdienās nevar pat vienu lielveikalu uzcelt tā, lai tam apkārt nebūtu milzums iesaistītu darbinieku. Man būtu jautājums: kur Rastrelli sevī rada tik daudz spēka? Un kāda bija viņa loģistika? Kā viņš, atnākot tukšā vietā, divarpus gadu laikā dabūja gatavu jau zem jumta stāvošu pili?
Kādu redzat piļu un muižu nākotni Latvijā?
Šī ir ļoti skumja tēma. Tā ir muižu un piļu nolemtība – tās bija radītas citam laikam, dzīves stilam, citiem sociālajiem apstākļiem. Nekur pasaulē, kopš vairs nav ne feodālisma, ne lielo muižu, kuru centrs bija šīs pilis, nav izdevies atrast ideālu to izmantošanas veidu. Muižu un piļu degradācija notiek visā Eiropā, jo patlaban aiziet tā paaudze, kurai dzimtas muižas uzturēšana bija goda uzdevums. Tagad mantinieki visu laiž pārdošanā, jo grib skaidru naudu, nevis sarežģīt sev dzīvi. Līdz ar to mākslas priekšmetu cenas ir nokritušās līdz pilnīgi nepieklājīgam līmenim. Dažkārt rokoko krēsls ir nopērkams lētāk par modernu mēbeli.
Tiesa, turīgākās valstīs vēl ir cilvēki, kuri grib kaut ko glābt, vēlas sev dot to prieku, ka viņiem pieder kāda skaista māja. Tomēr Latvijā situācija ir stipri bezcerīga. Ir daži labi piemēri, taču tajos gadījumos, kad aiz tā stāv nauda, turīgi cilvēki, kuri vēsturisko ēku atjauno un uztur ne tik daudz peļņas, cik sava prieka pēc. Taču būvdarbi un restaurācija kļūst arvien dārgāka. Uzskatīt, ka ir iespējams atjaunot kādu muižu vai pili, lai tajā taisītu sekmīgu biznesu, ir ļoti, ļoti apšaubāmi, jo rentabilitāte ir gandrīz neiespējama. Pirms gadiem piecpadsmit, kad viss vēl bija daudz lētāk, rēķinājām, vai ir vērts ierīkot viesnīcu 35 cilvēkiem Rundāles vecā kroga ēkā, un secinājām, ka nekad un nekādos apstākļos tas nespētu atmaksāties.
Latvijā patlaban slēdz vienu lauku skolu pēc otras. Nereti tās darbojas seno muižu ēkās, kuras tagad paliek tukšas un neapsaimniekotas…
Jā, jūs šai problēmai trāpījāt ļoti precīzi. 20. gados, sākot agrāro reformu, jaunā valsts muižās ierīkoja skolas, kas bija vienīgais saprātīgais risinājums – ēka bija zem jumta un saglabāta. Tagad redzam – tiklīdz no muižas aiziet skola, tā lemta vai nu galīgai iznīcībai, vai nīkuļošanai. Klasisks piemērs ir Zentenes skaistā pils, kuru pēdējoreiz redzēju, kad tur vēl mācījās 26 bērni. Pēc tam to nopirka kāds ārzemnieks, kurš tur nav rādījies, bet vietējā pašvaldība tagad spiesta apmaksāt ēkas uzraudzību, lai to vismaz neizdemolētu.
Izzūd arī senās muižu alejas.
Šis arī ir sāpīgs temats. Lai kādi nebūtu latviešu aizspriedumi pret muižu kā sociālu iestādījumu, nav noliedzams, ka tieši muižu kultūra izveidoja to Latvijas kultūras ainavu, kādu to pazīstam: pakalnā paceļas muižas komplekss ar parku, uz kuru pat no vairākām pusēm ved ainavā ievijušās koku alejas. Un tajā visā iekļaujas kāds dīķis, kāds strauts, kāds meža masīvs. Tā būtībā bija brīnišķīgi izkopta dārza māksla, kuras sastāvdaļa bija aleja. Katra no tām ir vērtība, kas šodien diemžēl netiek novērtēta. Nereti tā vietā, lai izcirstu vecu aleju, to varētu atjaunot, daudzi koki ļaujas nozāģēties ļoti zemu un pēc tam ataug. Šajā ziņā ir risinājumi, kurus varētu pielietot, bet nepielieto.
Sapni par pili, par kādu pirms gadiem piecdesmit pat īsti nevarējāt iedomāties, esat iemiesojis ar uzviju. Cik lielā mērā tagad – pēc teju 30 gadiem – ir īstenojusies jūsu sākotnējā vīzija par neatkarīgu Latviju?
Es zināju, ka šī neatkarība būs, jo latvieši vienmēr ir spējuši pārdzīvot visgrūtākos laikus – visu dzimtbūšanas laikmetu, visus karus, mērus un revolūcijas. Latviešos ir ārkārtīgs sīkstums, spēja reģenerēties, vienmēr sākt visu no jauna, it kā nekas nebūtu bijis, un pat vēl labāk. Es gaidīju šo laiku. Kā izriet no Nostradama pareģojuma, 1990. gada vasarā bija jābeidz pastāvēt tai valstij, kura sākās Nostradama minētajā “oktobra mēnesī”, – Padomju Savienībai.
Es tomēr cerēju, ka pēc piecdesmit gadu pārtraukuma izveidosim ideālu valsti. Vienlaikus labi zināju, kā ir gājis iepriekš, piemēram, Franču revolūcija, kur pēc ideālisma uzplūdiem sekoja terors, atplūdi un spekulanti sagrāba muižniekiem atņemtās zemes, noplēsa baznīcas un klosterus, vispār izrīkojās brutāli. Īsāk sakot, notika tas pats, kas Latvijā 200 gadus vēlāk. Cilvēka daba nemainās, un nekādi patriotiski pacēlumi nedarbojas ilgi. Visas dziesmotās revolūcijas agrāk vai vēlāk atduras pret to, ka to vietā nāk tādi, kas prot izmantot situāciju.
Tātad tas, kas pēc neatkarības atjaunošanas piemeklējis Latviju, nav nekas pretdabisks – noticis tieši tā, kā cilvēces vēsturē allaž notiek. Vienīgi skumji, jo nepiepildījās mana cerība, ka latvieši parādīs, ka var visu izdarīt perfekti un uzbūvēt nevainojamu valsti, kā tas izdevās pēc Pirmā pasaules kara. Pirmo brīvvalsti būvēja cita paaudze, cita kaluma cilvēki ar citu, atbildīgu pieeju darbam. Tā bija, es teiktu, kristīgu vērtību garā audzināta sabiedrība, kurā darba tikums bija izšķirošs. Es ļoti labi apzinājos, ka tad, kad atkal nāks brīvība, tā būs jāpiepilda padomju netikumos augušiem cilvēkiem, kuri pieraduši, ka var kārtīgi nestrādāt, kaut ko pazagt no valsts.
Šajā sīkstajā latviešu kodolā kaut kas vairs nav tā, kā bija kādreiz. Taču ko gan var gribēt no valsts, kuras iedzīvotāju labāko daļu izkāva karš, 1941. un 1949. gada deportācijas, bet, Sarkanajai armijai ienākot, bailēs par savu dzīvību to pameta iedzīvotāju tūkstoši – lielā mērā tie cilvēki, kuri dzīvē bija kaut ko sasnieguši. Otrkārt – baiļu šoks, ko labi atceros no pēckara gadiem. Treškārt, sovjetizācija un kolektivizācija sagrāva visu iepriekšējo sabiedrības struktūru, dzīves un darba tradīcijas. Latvija tikusi grauta, plicināta, vājināta un spiesta sekot absolūti idiotiskai, ražot nespējīgai saimnieciskajai sistēmai. Es domāju, ka no šīs bedres Latvija atkal izkulsies, taču tam vajadzēs tikpat daudz gadu, cik tika zaudēts kopš 1940. gada, – apmēram pusgadsimtu. Ir pagājuši trīsdesmit gadi, vēl divdesmit vajag.
Ir viedoklis, ka sabiedrība, kurai nav kopēju augstāku ideālu, ko vēsturiski lielā mērā noteikusi reliģija, ir lemta iznīcībai vai asimilācijai citā kultūrā. Kā raugāties uz Latviju un latviešiem šajā kontekstā?
Tas ir jautājums par vērtību sistēmu šodien Eiropā un visā pasaulē, kurā, kā redzam, daudz kas jūk un brūk. Ir tāds pārmaiņu laiks. Vispār tā ir grūta lieta – dzīve mierlaika apstākļos. Atcerēsimies 1968. gadu – pārtikusī un pārāk paēdusī Rietumu sabiedrība jau tad sāka niķoties, teikt, ka dzīvei nav jēgas, sākās studentu nemieri. Tas ir tipisks piemērs tam, ka horizontālā veidā nevar būt tā, ka viss kļūst vēl labāk un labāk. Vienkārši cilvēkiem viss apnīk un vajadzīgas pārmaiņas. Latvijas gadījumā labais ir tas, ka mums nebija iespējas izlutināties, mēs saglabājām kādu spīti, vēlēšanos sevi iekšēji attīstīt. Runājot par mākslu, uzskatu, ka pēckara mākslas sociālistiskais cietums bija tas, kas māksliniekiem, rakstniekiem un citiem lika vēlēties sasniegt ko vairāk. Dzīvojot Parīzē, būtu vienkāršāk aiziet uz krodziņu, omulīgi uzdzīvot un pēc tam kaut ko nebūt uzmālēt.
Jā, ne es, ne, šķiet, kāds cits šobrīd nespēj pateikt, ko sabiedrība darīs turpmāk. Man liekas, ka islāma uznāciens, lai cik paradoksāli tas nešķistu, bija dots tāpēc, lai pārtikusī Rietumu sabiedrība sāktu kaut ko apdomāt. Izskatās, ka daudzi eiropieši tagad sākuši izvērtēt daudz ko. Un islāma uzbrukuma fonā tiks pārvērtēta arī atteikšanās no kristietības vērtībām.
Faktiski jautājums ir vienkāršs – par dvēseles izkopšanu. Vienalga, vai par pamatu ņemot kristiānisma principus, vai vispār sevi attīstot. Būtībā ir pat bail iedomāties, ka varētu deklarēt kādu ideālu, uz kuru mēs visi tad kopā maršētu. Būtībā viss notiek pašā cilvēkā. Perfekti izveidot savu dzīvi – vai tas vien nav skaists uzdevums? Cilvēkam vajadzētu harmonizēt sevi, savu dzīvi, savu ģimeni un just gandarījumu – par to, ka viņš ir labs, dzīvo krietnu dzīvi. Tas ir baudas avots.
Manuprāt, ja dažs nostātos pie spoguļa un, skatoties uz sevi, teiktu: es nekad mūžā vairs neņemšu kukuli, viņš atsvabinājumu no tā izjustu kā baudu. Vai arī – neuzbrukt savai sievai vai bērniem tāpēc, ka viņi izdarījuši kaut ko sliktu. Tā vietā vajadzētu teikt: nē, es izlīdzināšu mūsu attiecības, es tās sakārtošu, izlabošu, varbūt pats esmu bijis vainīgs. Ja cilvēks dzīvi uztver kā iekšēju izaicinājumu, viņš ik brīdi var atrast milzīgus laimes avotus, ko sniedz goda sajūta un cieņa pašam pret sevi. Cik daudzi cilvēki atrastu patiesu laimi, ja pavisam vienkārši nedarītu sliktas, apkaunojošas, pazemojošas lietas, sākot no rupju vārdu lietošanas un beidzot ar korumpētību. Nedarīt sliktu, tikt sev pāri – kāds skaists uzdevums dzīvei! Ar apbrīnu un sajūsmu skatos televīzijā un lasu presē pozitīvos materiālus, kur redzami dzīvi apliecinoši, gaiši, spēka un cerību pilni jauni cilvēki, tie, kas cels jauno Latviju.
