Muzejiem tikt līdzi laikam un būt soli priekšā

Latvija var lepoties ar savas muzejniecības iekļaušanos Rietumeiropas kultūras tendenču vēsturē. Pirmais publiskais muzejs, tagadējais Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kurš tapis uz ārsta Nikolausa fon Himzela (1729–1764) dabaszinātniskās un mākslas priekšmetu kolekcijas pamata, atklāts 1773. gadā – laikā, kad apgaismības ideju ietekmē daudzās Eiropas pilsētās durvis vēra arvien jauni muzeji.

Arī šodien Latvijas muzeji izpelnās ievērību Eiropā. Šogad Eiropas Muzeju gada balvas konkursā Speciālo balvu saņēma Raiņa un Aspazijas muzejs. “Muzejs ļoti aizkustinoši vēsta par divu savstarpēji saistītu, ražīgu, politikā iesaistītu personību triumfa brīžiem un pārbaudījumiem, kas var būt iedvesmas avots ikvienam. Muzeja ekspozīcijas un aktivitātes aktualizē 21. gadsimtam nozīmīgas rakstnieku daiļrades tēmas, piemēram, cilvēktiesības un sieviešu tiesības, kam ir būtiska ietekme mūsdienu sabiedrībā,” teikts konkursa vērtējumā. Šai balvai var pieteikties ikviens Eiropas muzejs, kura darbībā pēdējo gadu laikā ieviestas nozīmīgas pārmaiņas. Un Latviju konkursā šogad pārstāvēja arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Rīgas Motormuzejs.

Patlaban Latvijā par muzejiem sevi dēvē ap 200 institūciju, taču valsts akreditēti ir 115. Svarīgi atzīmēt, ka pērn vienīgais akreditētais privātais muzejs ir Imanta Ziedoņa muzejs. Savukārt Anatomijas muzejs no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāles pārtapis par autonomu muzeju.

Apmeklējumu tikpat, cik iedzīvotāju

Par spīti sarūkošajam iedzīvotāju skaitam, Latvijas muzeju apmeklētības dinamika jau astoto gadu pēc kārtas ir pozitīva, pērn sasniedzot gandrīz 3,7 miljonu apmeklējumu, norāda par muzeju nozari atbildīgā Kultūras ministrija (KM). Vislielākā interese bijusi par valsts muzeju ekspozīcijām – 2017. gadā to apmeklējumu skaits ir vienāds ar Latvijas iedzīvotāju kopskaitu – 1 881 113.

Populārākie valsts muzeji 2017. gadā

Avots: Kultūras ministrija

Faktiskais Latvijas muzeju apmeklējums ir vēl lielāks, jo apkopotā statistika aptver tikai akreditētos muzejus – 22 valsts, 78 pašvaldību, 10 autonomos un piecus privātos muzejus. Bez 115 valsts atzītajiem profesionālajiem muzejiem darbojas vairāk nekā 100 privāto muzeju, par kuru apmeklējumu skaitu KM datus neapkopo. Par ļoti veiksmīgu uzskatāma to muzeju darbība, kurus apmeklē vairāk nekā 100 000 cilvēku.

Visā Eiropā patlaban publikas uzmanību bauda modernās mākslas muzeji, tiem seko vēstures muzeji, bet memoriālajiem muzejiem, kuri orientēti uz interesi par kādu vienu konkrētu personību, klājas visgrūtāk, akcentē Rundāles pils muzeja ilggadējais direktors mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.

Piemēram, Aleksandra Čaka memoriālo muzeju dzīvokli Rīgā pērn apmeklējuši 4150 cilvēku, no kuriem puse bijuši skolēni grupās. Apmeklētāju vidū nevienas organizētas ārzemnieku grupas. Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeju “Pikšas” apmeklējuši 5706 cilvēki, no kuriem piektdaļa – skolēni grupās. Taču ir arī tādi memoriālie muzeji, kuros gadā ielūkojas vien daži simti interesentu.

“Ļoti apmeklēti ir modernās mākslas muzeji, jo cilvēki pieņēmuši, ka viņiem tie ir jāapskata, jo visi tā dara, kaut varbūt bieži vien tur neko nesaprot. Cilvēki iet uz Luvru tāpēc, ka tur ir “Mona Liza”. Taču ir daudz brīnišķīgu muzeju, kur apmeklētāji kāju nesper, jo tie nepieder pie tā, ko iesaka patērēt.  Cilvēki diemžēl ir pakļauti reklāmai arī kultūras laukā,” spriež I. Lancmanis.

Vairāk – algām, mazāk – krājumam

Muzeju nozares stratēģijā no 2014. līdz 2020. gadam kā apdraudējums minēta muzeju prestiža un sabiedriskā nozīmīguma pakāpeniska samazināšanās vietējā un starptautiskā mērogā. Latvijas muzeji netiekot uzlūkoti kā kompetentas atmiņas institūcijas, profesionāli kultūras mantojuma pārvaldītāji un kvalitatīvu pakalpojumu sniedzēji. Stratēģijā ieteikts vairot muzeju nozares prestižu, attīstot mehānismus, lai sabiedrībai regulāri skaidrotu muzeju darbības būtību un nozīmi – gan muzeja darba profesionālos un ētiskos, gan sociālekonomiskos aspektus.

Vienlaikus, kā norāda KM Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, “jāturpina pilnveidot muzeju nozares visu līmeņu izglītības piedāvājumu. Lai muzeju darbinieki būtu profesionāli kultūras mantojuma pārvaldītāji un kvalitatīvu pakalpojumu sniedzēji, viņiem ir nepieciešama atbilstoša profesionālā sagatavotība. Mūsdienu muzejā ar interesi, entuziasmu un labo gribu vien ir par maz. To vajadzētu apzināties gan muzeju dibinātājiem, gan cilvēkiem, kuri vēlas saistīt savu dzīvi ar muzeja darbu”.

Lemjot par 16,5 miljonu eiro valsts budžeta līdzekļu sadali muzeju nozarei, domāts par tajā nodarbināto materiālo stimulēšanu. Salīdzinot ar pērno gadu, šogad par miljonu lielāks finansējums atvēlēts darbinieku atalgojumam, kam novirzīti 10 miljoni. Savukārt preču un pakalpojumu jomā, kur iekļaujas arī muzeju krājumu veidošana un uzturēšana, šogad ir 4,9 miljoni pērn atvēlēto 5,3 miljonu vietā. Kultūras ministrijas prioritāte finansējuma nodrošināšanā bijusi saistīta ar mērķi radīt labvēlīgus apstākļus kultūras jomā strādājošajiem un viņu darba novērtējumam, skaidro J. Garjāns.

Bizness nav jātaisa, tomēr – jāpelnaIerobežota valsts finansējuma apstākļos kā drauds muzeju nozares stratēģijā minēts komercializācijas spiediens. Dažkārt muzejiem pārmet, ka tajos “neprot taisīt biznesu”, ka muzeju resursi tiek izmantoti nepilnīgi, skaidro J. Garjāns, norādot: “Ienākumu palielinājums, pelnīšana kā pašmērķis nav savienojama ar muzeja būtību – ne velti gan Starptautiskās Muzeju padomes regulējumā, gan Latvijas Muzeju likumā teikts, ka muzeju darbība, īstenojot savas funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu.”

Neraugoties uz to, Muzeju likuma 10. pants šogad papildināts ar punktu, kurā noteiktas muzeja tiesības veikt sainmniecisko darbību, tai skaitā suvenīru un iespieddarbu tirdzniecību, ja tā ir nepieciešama muzeja pamatfunkciju un darbības veicināšanai. Iespēja nopelnīt muzejam var būt pat izšķiroši svarīga.

Uzskatāms piemērs ir Rundāles pils muzejs. “Viss, ko Rundālē iepērkam, viss, ko darām, ir par mūsu pašu pelnīto naudu. Tomēr šajā gadā bijām spiesti paaugstināt ieejas maksu, lai varētu īstenot savas ieceres. Valsts finansējuma restaurācijai kopš 1992. gada nav bijis. Valsts piešķir nepilnu pusi no muzeja budžeta, ar ko nevar nosegt pat darbinieku algas. Ar to viss ir pateikts – nauda ir jāpelna pašiem,” atzīst I. Lancmanis. Ienākumu lielāko daļu Rundālē veido ieejas biļešu tirdzniecība un telpu noma. Muzejiem, kuru apmeklējums ir neliels, ienākumu galvenais avots ir valsts dotācija.

J. Garjāns: “Absolūtos skaitļos lielākas valsts budžeta dotācijas ir lielajiem valsts muzejiem. Ja dotācijas salīdzinām ar kopējo muzeja budžeta apjomu, tad lielajos muzejos procentuāli tās ir mazākas nekā muzejos, kuru iespējas piesaistīt finansējumu no pašu ieņēmumiem ir ierobežotas. Lielo muzeju, kuri ir starptautiskā tūrisma objekti un kuru rīcībā kā valsts resurss ir apjomīga valsts īpašumā esoša infrastruktūra, kas ļauj sniegt daudzveidīgus pakalpojumus muzeju apmeklētājiem un infrastruktūras lietotājiem, budžeta būtiska sastāvdaļa ir pašu ieņēmumi.”

Muzeji var pretendēt arī uz valsts finansējumu savu radošo projektu īstenošanai, iesniedzot pieteikumus Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF). Kā informē fonda sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Vērdiņa, programmā “Muzeju nozares attīstībai un muzejisko priekšmetu iepirkumam” šogad no VKKF muzejiem iedalīti 207 464 eiro, pērn – 160 333 eiro. Fonda finansējums muzejiem tiek piešķirts arī dažādu konkursu rezultātā. Tādējādi kopējā summa, ko Latvijas muzeji saņēmuši no fonda 2017. gadā, ir līdz 500 000 eiro. Ir bijis pieejams arī Eiropas Savienības struktūrfondu un Eiropas Ekonomiskās zonas finansiālais atbalsts muzeju infrastruktūras un arī satura pilnveidošanai, skaidro J. Garjāns. Tomēr, kā norāda I. Lancmanis, “kopumā valsts muzeji kā tā dēvētās valsts tiešās pārvaldības iestādes ļoti reti var piedalīties projektu konkursos, bet pat, ja tas izdodas, ir grūti izlauzties cauri iepirkumu sistēmas birokrātijas džungļiem un iekļauties termiņos, ko sarucina procedūru garās atstarpes, pretendentu sūdzību izskatīšana, kam nereti pievienojas uzvarējušās firmas papildu prasības. Arī piedalīšanās starptautiskās izstādēs muzejiem ir apgrūtināta augsto izmaksu dēļ, tomēr tas nozīmē tikai vienu – izvirzīt augstus mērķus, strādāt, cīnīties”.Aicina orientēties uz apmeklētāju“Kultūrpolitikas aicinājums muzejiem ir orientēties uz apmeklētāju, sniegt tādu piedāvājumu un pakalpojumus, kas cilvēkiem rada vēlmi nākt uz muzeju sevi pilnveidot, arī patīkami pavadīt laiku. Prasmīgi muzeji to ar labiem panākumiem dara, un šādos muzejos palielinās gan apmeklētība, gan arī ieņēmumi par muzeja pakalpojumiem,” norāda J. Garjāns, te saskatot iespēju, kā muzejiem vērsties pret komercializācijas spiedienu.

Krājuma lielums vai darbības profils nav vienīgie kritēriji, kas nosaka muzeja apmeklētību. Populārākie esot tie muzeji, kuri nesen atjaunoti, ieguvuši jaunu, mūsdienīgu veidolu, skaidro Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde. Izredzes piesaistīt interesentus nosaka muzeju spēja piedāvāt pēc iespējas plašāku programmu visu vecumu apmeklētājiem. Nereti to iespējams nodrošināt, ekspozīciju veidošanā iesaistot dažādu radošo profesiju pārstāvjus, māksliniekus, kā arī sadarbojoties ar skolām, cenšoties muzeja piedāvājumu saskaņot ar skolēnu mācību vielu.

Jauna tendence apmeklētāju, sevišķi bērnu, intereses raisīšanai ir piedāvājums vēsturiskos priekšmetus ņemt rokā, izmēģināt, ko nereti nodrošina, izgatavojot attiecīgo lietu, piemēram, ieroču, kopijas, skaidro Muzeju biedrības vadītāja. Līdztekus tiekot domāts par izklaidi visai ģimenei, ko ilustrē, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja piedāvātā aktivitāte “Ģimenes soma”, kurā rodamas ar muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā redzamajiem mākslas darbiem tematiski saistītas attīstošas spēles. Mūsdienīgam muzejam “ir jāspēj tikt līdzi laikam un pat būt soli tam priekšā, paredzot, kas aktuāls varētu būt ne tikai šodien, bet arī rīt”, rezumē Z. Grīnvalde.