Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Attēlā: Iedzīvotāju protesta akcijas pie Ogres mākslas un vēstures muzeja dalībniece.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbības ierobežošana, ko novada pašvaldība īstenojusi pēc sankcijām pakļautai personai piederošas porcelāna kolekcijas izstādes atcelšanas, nevar palikt bez risinājuma, uzskata muzeju nozares pārstāvji. Tiek gatavotas izmaiņas likumā, kas stiprinātu muzeju autonomiju.
17. februārī Ogres novada pašvaldība izdeva rīkojumu Ogres Vēstures un mākslas muzejam jebkādu publisko komunikāciju turpmāk saskaņot ar pašvaldību. Rīkojums pieņemts pēc muzeja darbinieku paustajiem iebildumiem pret domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa iecerēto saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā sankcijām pakļautā Krievijas miljardiera Pjotra Avena porcelāna izstādi un Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrības plānotās muzeja atbalsta akcijas aizlieguma, kuru dome pēc tam atcēla. Tādējādi muzeja darbība faktiski tika apturēta, raisot jautājumus par šādas rīcības samērīgumu, atbilstību Satversmē nostiprinātajām demokrātiskajām vērtībām un muzeju autonomijas pakāpi.
Muzejus, kā to nosaka Muzeju likums, ņemot vērā dibinātāju un finansējuma avotu, iedala publiskajos (valsts un pašvaldību), autonomajos un privātajos muzejos. Ogres Vēstures un mākslas muzejs ir Ogres novada pašvaldības izveidota un no tās budžeta finansēta iestāde, kuras dibinātājs ir novada dome. Saskaņā ar minēto likumu par muzeja darbību atbild un muzeja funkciju – krājuma komplektēšanu, izpēti, kā arī sabiedrības izglītošanu, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas, tāpat arī citu ar muzeja darbību saistītu komunikācijas veidu – izpildi nodrošina muzeja direktors (vadītājs).
Savukārt Ogres Vēstures un mākslas muzeja nolikums paredz, ka muzeja darbu vada tā direktors, taču muzeja darbību pārrauga Ogres novada pašvaldības dome, un muzeja pienākums ir savā darbībā “ievērot LR likumus un Ministru kabineta noteikumus, Ogres novada domes lēmumus un citus normatīvos dokumentus”. Muzeju likums paredz: pašvaldības muzeju dibina pašvaldība vai vairākas pašvaldības. Pašvaldību muzeju nolikumus apstiprina to dibinātāji. Pašvaldību muzejus dibina, reorganizē un likvidē, konsultējoties ar Kultūras ministrijas izveidoto Latvijas Muzeju padomi – konsultatīvu institūciju, kuras sastāvā ir muzeju, ar muzeju nozari saistītu organizāciju un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji, kā arī kultūras ministrs vai viņa deleģēts pārstāvis. Padome, kā noteikts likumā, veicina publisko un privāto muzeju attīstību un sadarbību un sniedz ar muzeju darbību saistītus atzinumus ministrijām un pašvaldībām.
Muzejs ir tieši pakļauts dibinātājam, kas nodrošina tā finansējumu un citus iestādes darbībai nepieciešamos resursus, tāpēc ir pamatotas arī dibinātāja tiesības un interese par muzeja saturiskajām aktivitātēm, vienlaikus ievērojot ētikas principus un cieņpilnu attieksmi, par kuru trūkumu Ogres konflikta gadījumā ir pamats bažām, skaidro Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja Zane Grīnvalde. Viņa arī norāda: “Ja valdība ir noteikusi sankcijas pret konkrētu personu, likt muzejam rīkot tai piederošas kolekcijas izstādi ir nepieņemami, īpaši ņemot vērā, ka muzeji bija vieni no pirmajiem, kas nosodīja Krievijas agresiju pret Ukrainu.”
“Dibinātāja funkcija un pienākums ir atbalstīt muzeju tā funkciju veikšanā, taču, respektējot muzeja neatkarību satura un organizatoriskajā darbā. Diemžēl tas nav pilnīgi skaidri iestrādāts ne Muzeju likumā, ne Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) ētikas kodeksā,” akcentē Latvijas Muzeju padomes loceklis, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.
Līdzīgās domās ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs: “Ir saprotams, ka pašvaldība kā muzeja dibinātājs vēlas to iesaistīt, piemēram, tūrisma informācijas vai citos projektos, taču, ņemot vērā, ka muzejam vispirms ir netraucēti jāpilda likumā noteiktās muzeja funkcijas, un respektējot to veikšanai nepieciešamo muzeja autonomiju saturiskajā jomā.”
Liedzot Ogres Vēstures un mākslas muzejam publisko komunikāciju, pašvaldība vienlaikus tam liegusi arī veikt likumā paredzētās funkcijas.
“Ir pieļaujams, ka muzeja vadība vai tā zinātniskā padome saturiskās ieceres saskaņo ar vietējo pašvaldību, tās kultūras nodaļu, tomēr priekšrokai ir jābūt muzejam. Pašvaldībai, lai gan tā finansē muzeju, šajos jautājumos nevajadzētu būt noteicošajai lomai,” uzsver M. Mintaurs. “Nedrīkst pastāvēt pieeja, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku,” rezumē Z. Grīnvalde.
Ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju saistītās nesaskaņas, pašvaldībai ierobežojot tā darbību, ir nopietns precedents, kas apdraud muzeju autonomiju, norāda LV portāla iztaujātie muzeju nozares pārstāvji.
Latvijas Muzeju biedrība jau sākusi gatavot priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, kas nostiprinātu muzeju autonomiju, informē Z. Grīnvalde.
Vienlaikus jāņem vērā, ka ir iespējama arī pretēja situācija, proti, kāds muzejs īstenotu apšaubāmas ievirzes aktivitātes, pret kurām nāktos iebilst tā dibinātājam.
Tādējādi, veicot izmaiņas muzeju darbības regulējumā, būtu jāmeklē līdzsvarots risinājums, kas nodrošinātu dibinātāja leģitīmās intereses, vienlaikus stiprinot muzeju autonomiju saturiskajā jomā, atzīst biedrības vadītāja. Tiesa, šāda risinājuma rašana varētu būt sarežģīta, un jebkurā gadījumā tas būs kompromiss starp abiem minētajiem mērķiem. Kā apgalvo T. Ķikuts, konkrētā situācija, kas rezultējusies publiskās nesaskaņās starp muzeju un pašvaldību Ogrē, nav tikai ar muzeju darbību saistīts jautājums.
Cēloņi jāmeklē plašākā kontekstā – pārvaldības kultūrā kopumā –, turklāt ne tikai pašvaldībās. Savukārt to vērtēt, uzraudzīt, izgaismot ir arī pilsoniskās sabiedrības uzdevums, kas Ogres gadījumā arī notika.
Foto: Paula Čurkste, LETA
Sabiedrības zināšanu un intereses trūkums par vēsturi, tai skaitā Latvijā, nereti izrādījusies auglīga augsne ideoloģiskām manipulācijām, nekritiskam agresijas un kara attaisnojumam. Vēstures pētniecība, nemaz nerunājot par vienotu vēstures politiku un vēstures komunikāciju, kuras nozīmīgi īstenotāji ir muzeji, Latvijā no valsts puses ir tikusi ilgstoši atstāta novārtā, kaut arī informatīvā kara apstākļos valstis izcīna vērtību cīņas un akcentē savu pasaules redzējumu, lielākoties interpretējot tieši pagātnes notikumus. “Demokrātiskai vēstures politikai ir jādarbojas kā labi plānotam rīcībpolitiku kopumam. Tā ietver gan atceres kopšanu, gan vēstures komunikāciju, gan vēstures pētniecību. Atbalstu šiem vēstures politikas virzieniem un jēgpilnu valsts vēstures politikas plānošanu tādēļ var uzskatīt par labu valsts pārvaldības mākslu,” pērn notikušajā diskusijā “Kā stāstīt vēsturi? Pētniecība, politika un komunikācija” norādīja Valsts prezidents Egils Levits.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis, kura vadītā iestāde izstrādā valsts stratēģiju un īsteno valsts politiku muzeju jomā, piektdien sasauca Muzeju padomes ārkārtas sēdi, kurā piedalījās arī Ogres pašvaldības priekšsēdētājs Egils Helmanis, Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Evija Smiltniece un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji.
Sēdes laikā Muzeju padome pieņēma lēmumu izstrādāt priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, kas stiprinātu muzeju autonomiju to pamatdarbības – pētniecības, krājuma veidošanas un komunikācijas ar sabiedrību – jautājumos, informē Kultūras ministrija.
Savukārt kultūras ministrs, atsaucoties uz vairākiem pēdējā laika notikumiem, – Jūrmalas bibliotēkas slēgšana, Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojums, izstādes darbu izņemšana no ekspozīcijas Rotko muzejā, konfliktsituācija Ogres Vēstures un mākslas muzejā, aicināja skatīties plašāk un kopā ar muzeju nozari, strādājot pie Muzeju likuma precizējumiem, iespējams, stiprināt arī Muzeju padomes lomu. “Politiska iejaukšanās mākslas saturā nav pieļaujama,” uzsvēra kultūras ministrs N. Puntulis.
