Pirms 30 gadiem augustā, izgāžoties pučam Maskavā un Rīgā, Latvijas Republikas likumdevējs – Augstākā Padome (AP) – pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas vēsturisko statusu un likumu par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību, tādējādi izbeidzot nestabilo pārejas periodu uz neatkarības atjaunošanu pilnā apmērā. Nedēļas sākumā šai tēmai veltītajā konferencē “Sapnis un piepildījums. Brīvība un neatkarība” izšķirīgos mirkļus un to priekšnosacījumus atcerējās un analizēja vēsturiskos likumus pieņēmušie Augstākās Padomes deputāti, augstākās valsts amatpersonas, Latvijas Tautas frontes pārstāvji, konstitucionālo tiesību eksperti, vēsturnieki, toreizējie diplomāti un ārvalstu politiskie līderi.
Jābūt tautai, teritorijai un tautas izraudzītai valdībai
“Sapnis – brīvība un neatkarība. Sapņa piepildījums – izraušanās no padomju okupācijas važām, atjaunots valstiskums,” konferencē sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. AP toreiz izdarīja savu svarīgāko misiju, ļoti sarežģītā situācijā pieņemot konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” – pēdējo tiesisko soli ceļā uz valsts neatkarības atjaunošanu, norādīja parlamenta spīkere. Taču gan līdz šim solim, kas pavēra ceļu straujai Latvijas starptautiskajai atzīšanai, tautai un tās priekšstāvjiem bija sev un pasaulei skaidri jāapliecina sava griba pēc neatkarīgas valsts un varēšana to iekļaut starptautiskajā dzīvē.
Saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesību normām, “lai varētu izvirzīt jautājumu, vai valsts pastāv, jābūt tautai, teritorijai, tautas izraudzītai valdībai un šādas valdības spējai iesaistīties starptautiskajās attiecībās,” skaidroja Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele. Pēc padomju okupācijas Latvijā bija izveidojusies marionešu valdība, kurai nebija spēju neatkarīgi iesaistīties minētajās attiecībās, daļa valsts teritorijas – Abrenes apriņķa lielākā daļa – bija iekļauta padomju Krievijas teritorijā, un Latvijā bija pastrādāti starptautiski noziegumi, kuru sekas varēja būt katastrofālas Latvijas tautas pastāvēšanai,” atgādināja tiesnese.
Līdztekus ceļā uz valsts neatkarību nostājās arī cita starptautiski tiesiska problēma: “Bija jautājums par spēju pamatot tās pašas valsts pastāvēšanu pēc tik ilgas okupācijas.” Proti, Latvijas izvēlētais neatkarības atjaunošanas veids bija pasludināt 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu, nevis jaunas valsts izveidošanu. Rietumvalstis saskaņā ar starptautisko tiesību principiem uzskatīja, ka Latvijas valsts de iure pastāvēšana ir nepārtraukti turpinājusies kopš tās pasludināšanas 1918. gadā. Savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Rietumos turpināja pastāvēt visus 50 okupācijas gadus, tā radot nebijušu precedentu diplomātijas vēsturē, tāpat par Latvijas valsts starptautiski tiesisko pastāvēšanu neatlaidīgi atgādināja trimdas sabiedrība. Tomēr trimdas aktivitātes vienas pašas neatkarību nebūtu atnesušas, skaidroja I. Ziemele, norādot: starptautisko tiesību vēsture liecina, ka valsts esības pamatos visupirms ir pašas tautas valstsgriba, kura bija jāapliecina gan sev pašiem, gan pasaulei.
Par demokrātisku un neatkarīgu Latviju
Pēc 50 okupācijas gadiem tauta nebija zaudējusi savu gribu pašnoteikties, ko apliecināja vairāki soļi, kuri leģitimēja neatkarības prasību, norādīja eksperti. To apliecina dažādas sabiedriski politiskās akcijas, sākot ar cilvēktiesību grupas “Helsinki-86” prasību īstenot Latvijas PSR Konstitūcijā paredzētas tiesības izstāties no PSRS. 1989. gada 31. maijā masu organizācija Latvijas Tautas fronte (LTF) pieņēma aicinājumu, kurā visas LTF nodaļas tika aicinātas apspriest jautājumu par “LTF iesaistīšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību”. 1989. gada 7.–8. oktobrī otrajā LTF kongresā pieņēma programmu, par mērķi izvirzot Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Līdztekus tam Latvijas sabiedrības vēlmi pēc neatkarības apliecināja vairāku Atmodas laiku vēlēšanu rezultāti. 1989. gada 26. marta PSRS tautas deputātu vēlēšanās – pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās kopš 1931. gada – uzvarēja LTF, iegūstot 80% mandātu. Latvijas PSR AP vēlēšanās 1990. gada 18. martā LTF un tās atbalstītie kandidāti ieguva 122 deputātu mandātus no 201. Savukārt vietējo padomju vēlēšanās 1990. gada 10. decembrī LTF ieguva vairākumu gandrīz visā Latvijā. 1990. gada 3. martā tautas nobalsošanā, kura tika organizēta kā atbilde uz referendumu par PSRS saglabāšanu, uz jautājumu “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” no 1 666 128 balsstiesīgajiem, kas piedalījās akcijā, atbildi “Jā” izvēlējās 1 227 562 jeb 73,68%. Taču par neatkarības centienu kulmināciju visbiežāk uzskata masu akciju “Baltijas ceļš”, kad 1989. gada 23. augustā – Molotova–Ribentropa pakta 50. gadadienā –, demonstrējot Baltijas tautu vienotību un apņēmību cīņai par valstiskās neatkarības atjaunošanu, rokās sadevās ap diviem miljoniem cilvēku, no kuriem Latvijā – ap 500 000.
Augstākā Padome – nenovērtētais parlaments
Neatkarības atgūšanas finiša posmā – no Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā līdz 1991. gada 21. augustam, kad spēkā stājās konstitucionālais likums, kurš noteica pilnīgu neatkarības atjaunošanu, – milzīga, līdz galam nenovērtēta loma bija minētos tiesību aktus pieņēmušajai Latvijas Republikas AP, kura sarežģītajā pārmaiņu laikā spēja konsekventi un kompetenti īstenot parlamentāro ceļu uz neatkarību, uzsvēra konferences dalībnieki. “Kad pienāca 4. maijs, mēs jau bijām gatavi parlamentārajai demokrātijai,” norādīja Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns.
Līdz 1993. gada 5. jūlijam, kad AP sanāca uz savu pēdējo sēdi, vietu dodot 5. Saeimai, tā bija pieņēmusi ap tūkstoti dažādu likumu un 170 starptautisku līgumu. Tas bija noticis laikā, kad Latvijā pastāvēja divvaldība – līdztekus neatkarību pasludinājušās republikas institūcijām valstī darbojās arī padomju varas struktūras. Šim parlamentam nebija nedz iepriekšējas pieredzes demokrātijas ietvaros, nedz atbalsta institūciju, tādu, kāds, piemēram, šodien ir Saeimas juridiskais birojs. Vienlaikus Augstākā Padome ir bijusi, iespējams, profesionālākais un intelektuālākais atjaunotās Latvijas parlaments, kurš pulcējis redzamus tālaika inteliģences pārstāvjus, spēcīgas personības. Līdz galam nenovērtēts palicis AP priekšsēdētājs, faktiskais valsts galva Anatolijs Gorbunovs, kurš ar savu savaldību spēlējis līdzsvarojošu lomu gan Rīgā, gan Maskavā apstākļos, kad radikāli soļi varēja arī izgāzt iesākto ceļu uz neatkarību.
Lai gan varētu šķist, ka vēsturiskos konstitucionālos aktus pieņēmušās AP darbības laiks ir labi zināms un daudz apspriests, tas ir pelnījis pamatīgāku izpēti, kas ir nākotnes uzdevums, atzina konferences dalībnieki. “Par šo laiku ir nepieciešams valsts atbalsts profesionāliem zinātniskiem pētījumiem. Esmu priecīgs, ka jaunajā valsts pētījumu programmā šim mērķim ir izdevies paredzēt finansējumu. Un tas varētu būt labs sākums nopietnam darba cēlienam,” pavēstīja Valsts prezidents Egils Levits.
Paguvām, kamēr bija iespēju logs
Viens no būtiskākajiem uzdevumiem pēc neatkarības atgūšanas bija izstrādāt ārpolitisko stratēģiju un izveidot efektīvu diplomātisko dienestu. Sevišķi svarīgi tas bija vēl pirms 1991. gada augusta – ietekmīgās rietumvalstis, lai gan nebija atzinušas Latvijas iekļaušanu PSRS, nesteidzās atzīt Baltijas valstu neatkarību de facto, baidoties, ka tas apdraudētu Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova iesākto kursu un viņu kā vienīgo garantu reformām lielvalstī un atbruņošanās dialogam. Ne mazums vadošu rietumvalstu politiķu pat bija pret Baltijas valstu neatkarību, uzskatot, ka tās vienmēr piederējušas Krievijai, atgādināja Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons, kura valsts bija pirmā rietumvalsts, kas atzina Latvijas neatkarību pēc augusta puča izgāšanās.
Latvijas situācija ārlietās, kā norādīja Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, žurnālists Edijs Bošs, bija salīdzināma ar trim gandrīz baltām lapām. Pirmkārt, Latvijas ārlietu dienestam trūka gan pieredzējušu darbinieku, gan naudas. Ārlietu darbinieki mācījās savu darbu, to darot. Otrkārt, Latvijas ārpolitikas veidotājiem bija skaidrs, ka jauntapušo neatkarību nepieciešams pastiprināt ar ārējiem drošības pīlāriem, taču strauji mainīgajā starptautiskajā situācijā nebija īsti skaidrs, kuras starpvalstu institūcijas varētu Latviju atbalstīt. Eiropas kopiena vēl tikai pārtapa par Eiropas Savienību ar koordinētu kopēju ārpolitiku. Treškārt, lai sasniegtu ārpolitiskos mērķus, bija vajadzīga atbilstoša iekšpolitika un izpratne par šo saistību.
“Žonglējām ar vairākiem nezināmajiem vienlaikus,” papildināja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā, bijušais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Lai arī bija skaidrs, ka pēc 1991. gada 21. augusta prioritāte ir valsts starptautiskā atzīšana, bez kuras Latvija nevarēja panākt savas intereses pasaulē, vajadzēja noformulēt noteiktu ārpolitisko orientāciju. Par to bija atšķirīgi viedokļi – pieturēšanās pie neitralitātes, akcents uz Baltijas valstu un ziemeļvalstu sadarbību, arī Latvija kā tilts starp PSRS un Rietumiem. Populārs bija lozungs: gribam atgriezties Eiropā. NATO – pārdrošs un par nereālu uzskatīts mērķis. Latvijā joprojām atradās PSRS karaspēks, Rīga bija Baltijas kara apgabala štābs, skaidroja diplomāts, norādot: ātri kļuva skaidrs, ka neitralitāte nepalīdzēs, jo pastiprinājās Krievijas agresīvā retorika. Pēc Krievijas armijas izvešanas 1994. gadā Latvija sāka aktīvu virzību, lai iestātos ES un NATO, šo mērķi sasniedzot 2004. gadā.
“Situācija bija briesmīga – vajadzēja sākt pilnībā no nulles. Bija jāiekļauj sava ekonomika Eiropā, vajadzēja stabilizēt valūtu, atvērt ārvalstu vēstniecības, taču intelektuālā ziņā palīdzība jums nebija vajadzīga – jūs visu izdarījāt paši, jums viss sekmējās. Rietumi to neizdarīja, jūs paši tikāt galā,” Latvijas ceļu uz neatkarību un tās pirmos gadus raksturo Islandes ārlietu ministrs J. B. Hanibalsons. 90. gadi bija šaurs iespēju logs, kurš ātri aizvērās, atstājot Krievijas ietekmes sfērā tās bijušas PSRS republikas, kas šo brīdi nepaguva izmantot, norādīja E. Bošs.
Iestāties par demokrātiju
Kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, iestājusies ES un NATO, bieži tiek norādīts, ka mums vairs nav lielu, sabiedrību vienojošu pieturas punktu, norādīja AP deputāts, Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis. Tas liek uzdot jautājumu, kādi varētu būt šodien vai tuvākajā nākotnē izvirzāmie aktuālie mērķi. 90. gados, kad Latvija atjaunoja neatkarību, demokrātija piedzīvoja izplešanos visā pasaulē, bet patlaban noris pretējs process – daudzviet, arī Latvijai kaimiņos, nostiprinās autoritāri režīmi, atzīmēja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.
Rietumu pasaules ēkā, ko pazīstam kā demokrātijas un cilvēktiesību citadeli, sāk parādīties plaisas, zūd vienotība vērtībās, līdz ar to arī ietekme pasaulē, papildināja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, norādot: ASV, uz kurām esam paļāvušies kā uz demokrātijas un starptautiskās kārtības galveno uzturētāju, zaudē savu līdzšinējo hegemona lomu. Līdztekus, kā norādīja bijušais Polijas prezidents un neatkarīgās arodbiedrību savienības, pretkomunistiskās pretestības organizācijas “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa, ir jādomā, kā tikt galā ar demokrātiju pasaulē apdraudošo demagoģiju un populismu.
Mums, kas zina, ko nozīmē dzīve bez demokrātijas, būtu jāuzņemas sava loma tās stiprināšanā, skaidrojot savu pieredzi demokrātijas atjaunošanā citiem, pauda K. Kariņš. Latvijas vēsturiskā pieredze var būt nākotnes eksportprece, atzina D. Īvāns, paskaidrojot: Latvijas Tautas frontes muzejā cilvēki no citām valstīm jau ir interesējušies par Latvijas ceļu uz neatkarību ne tikai kā par vēsturi, bet arī kā paraugu reālai rīcībai šodien. Tā, piemēram, kāda doktorante no Honkongas vairākas stundas ilgā sarunā iedziļinājās Latvijas 30 gadus senajā pieredzē, lai saviem studentiem skaidrotu, kā ir iespējams cīnīties par demokrātiju un brīvību, atklāj Atmodas laika līderis.
Latvijai būtu aktīvi jāiesaistās ar savu ekspertīzi par ES un NATO politiku attiecībās ar Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju.
Līdztekus demokrātijas stiprināšanai, kas vienlaikus ir garants arī valsts labklājības pieaugumam, nepieciešami atbilstoši ieguldījumi izglītības un zinātnes stiprināšanā, atraisot šīs jomas potenciālu Latvijas attīstībai, sprieda konferences dalībnieki. Tāpat tika norādīts uz nepieciešamību stiprināt valsts spējas vērsties pret dezinformāciju un hibrīdapdraudējumiem kopumā.
