“Baltijas ceļš”, atgādinot par starptautisko tiesību nozīmīgumu, ir aktuāls arī šobrīd. Tāpat informatīvā kara apstākļos kļūst arvien svarīgāk veicināt zināšanas par vēsturi, lai stiprinātu nācijas drošību, vērtības un identitāti.
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Vērienīgākā Atmodas laika akcija “Baltijas ceļš” notika 1989. gadā, radikālu ģeopolitisko pārmaiņu brīdī, kuru noslēdza padomju bloka sabrukumus. Patlaban, kad sagrīļojas kopš Aukstā kara beigām nostiprinātā starptautisko attiecību kārtība, “Baltijas ceļa” vēstījums no jauna ir kļuvis aktuāls.
Baltijas tautu neatkarības kustību vadītā akcija “Baltijas ceļš” notika 1989. gada 23. augustā, Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas 50. gadadienā. Aptuveni divi miljoni cilvēku, vienlaikus sadevušies rokās, izveidoja dzīvo ķēdi, kura savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. Akciju Latvijā organizēja Latvijas Tautas fronte (LTF), un tās mērķis bija pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību Baltijas valstu nelikumīgajai pievienošanai Padomju Sociālistisko Valstu Savienībai (PSRS) pēc minētā pakta noslēgšanas.
1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS jeb t. s. Hitlera–Staļina pakts. Šo vienošanos nereti dēvē arī par Molotova–Ribentropa paktu, atsaucoties uz tā parakstītājiem: PSRS ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu un Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu. Pakts saturēja slepenus papildprotokolus, kuros PSRS un Vācija vienojās par interešu sfēru sadali Austrumeiropā – Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā. Latvija, Somija un Igaunija tika “iedalīta” PSRS. Vēlāk – 28. septembrī – padomju sfērā nonāca arī Lietuva. Līdz ar abu lielvaru vienošanos Vācija 1. septembrī iebruka Polijā, uzsākot Otro pasaules karu. 1940. gada jūnijā, īstenojot Molotova–Ribentropa paktā iekļauto vienošanos par ietekmes sfēru sadali, PSRS okupēja Baltijas valstis.
Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, Baltijas valstis palika PSRS interešu sfērā – tas bija sākums vairāk nekā 40 gadus ilgušajam otrajam padomju okupācijas periodam. Vienlaikus vairākums pasaules valstu neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, tā apliecinot okupācijas fakta nelikumību, saskaņā ar kuru Latvija de iure nebija beigusi pastāvēt.
Vēsturnieks Inesis Feldmanis norāda[i]:
Kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas paktam 1939. gada 23. augusta līgumam nav analoga visā Eiropas 19. un 20. gadsimta vēsturē.
Šī slepenā vienošanās ciniski un noziedzīgi pārkāpa ne tikai toreiz spēkā esošās vispārējās starptautiskās tiesības, kas nepieļāva tamlīdzīgu “vienošanos uz trešo valstu neatkarības rēķina”, bet arī līgumsaistības, kuras bija uzņēmusies Vācija un PSRS. Tostarp Latvijas–Krievijas 1920. gada miera līgumu, kurā padomju Krievija atteicās no jebkādām teritoriālām pretenzijām uz Latviju.
“Baltijas ceļš”, atgādinot par starptautiskajām tiesībām, kuras toreiz neņēma vērā Maskava un uz kurām acis pievēra Rietumi, ir aktuāls arī šobrīd – laikā, kad Ukraina cīnās par savu neatkarību un rietumvalstīs jau izskan aicinājumi Ukrainai atteikties no savām teritorijām par labu Krievijai,” norāda kādreizējais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns. “Baltijas ceļš” parādīja padomju totalitārajam režīmam, kura vadītāji, atšķirībā no pašreizējās Krievijas politiskās vadības, tomēr izjuta kaunu par Molotova–Ribentropa paktu, kā esamību gan ilgstoši centās noliegt, ka “jebkurai netaisnībai pienāk gals un jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība”,” uzsver D. Īvāns.
Otrs akcijas uzdevums bija parādīt rietumvalstu vadītājiem, ka starptautiski noziegumi nevar tik aizmirsti un palikt neizlaboti, skaidro Tautas frontes līderis, atgādinot – jau 20. gadsimta pirmajā pusē politiķis un filozofs Ričards Kudenhovs-Kalergi paudis:
Kamēr netiks ievēroti taisnīguma principi pret kaut vienu vismazāko valsti, Eiropā būs kari.
Rietumvalstis, no plašsaziņas līdzekļiem uzzinot par “Baltijas ceļu” un baltiešu taisnīgajiem centieniem vērsties pret starptautiska nozieguma sekām, izdarīja spiedienu uz savām valdībām, neļaujot tām pievērt acis uz notiekošo, skaidro D. Īvāns. Arī tagad, viņš norāda, ir svarīgi parādīt, ka starptautiski tiesiskuma principi ir stiprāki par Kremļa iegribām tos pārkāpt.
Latvijā “Baltijas ceļš” veicināja Latvijas Komunistiskās partijas vājināšanos un šķelšanos, jo vairāki tās līderi izšķīrās par atbalstu Latvijas neatkarības idejai, vēstīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī “Baltijas ceļš”. Tas palīdzēja LTF uzvarēt Augstākās Padomes vēlēšanās, nodrošinot pietiekamu balsu skaitu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai 1990. gada 4 maijā. 2009. gadā “Baltijas ceļš” tika iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.
Divus gadus pēc “Baltijas ceļa”, 1991. gada 21. augustā, izgāžoties valsts apvērsuma mēģinājumam Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, atceļot kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas ilgušo pārejas periodu un pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarību. “Starptautisko tiesību vēsture liecina, ka valsts esības pamatos visupirms ir pašas tautas valstsgriba, kura bija jāapliecina gan sev pašiem, gan pasaulei,” neatkarības atjaunošanas 30. gadskārtai veltītajā konferencē “Sapnis un piepildījums. Brīvība un neatkarība” 2021. gada augustā pauda Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele.
Valstsgribas jēdzienu savas prezidentūras laikā akcentēja Egils Levits, īpašu uzmanību veltot tam, lai tiktu veicinātas zināšanas par vēsturi, kas informatīvā kara apstākļos kļūst arvien svarīgākas nācijas drošības, vērtību un identitātes stiprināšanā. Vienlaikus vēstures kā mācību priekšmeta loma izglītības sistēmā – līdz ar to visā sabiedrībā – joprojām neieņem šim uzdevumam atbilstošu pozīciju, raisot diskusiju par vajadzīgajiem pārkārtojumiem. Vidusskolas posmā vēsture kā atsevišķs priekšmets izzudis no stundu saraksta. Savukārt pamatskolas standartā nav tādu vārdu kā “totalitārisms”, “nacisms”, “komunisms”, “Baltijas ceļš”, “dziesmotā revolūcija”, “Trešā atmoda”, “brīvības cīņas”, “latviešu nācija”, “latviešu tauta”, šā gada janvārī E. Levita rīkotajā diskusijā “Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē” norādīja biedrības “Latvijas pedagogu dome” pārstāvis Andrejs Mūrnieks. Savukārt martā vēsturniece Ineta Lipša atteicās no nominācijas “Gada vēsturnieks 2022”, lai pievērstu uzmanību samilzušajām problēmām publiskajā komunikācijā par vēstures pētniecību un vēstures zinātnē kopumā.
“Nav izdevies radīt skaidri sataustāmu sava vēstures stāsta mugurkaulu ilgstošās okupācijas un atrašanās Krievijas propagandas saindētā garīgajā telpā dēļ. Lielākoties to nojaušam, taču nespējam pietiekami vienkāršos vārdos izstāstīt sabiedrībai ne Latvijā, ne ārzemēs.” intervijā LV portālam šā gada janvārī pauda D. Īvāns. Viņš ar domubiedru grupu vairākkārt ir vērsies pie politiķiem ar priekšlikumu izveidot īpašu akadēmisku valsts nesenās pagātnes un valstiskuma atgūšanas pētniecības programmu. “Visi to it kā atbalsta, taču līdz reālai darbībai kā nevar, tā nevar nonākt,” secināja Tautas frontes priekšsēdis.
[i] Inesis Feldmanis. Nozīmīgākās robežšķirtnes Latvijas valsts vēsturē. Neatkarīgās Latvijas dibināšana un neatkarības zaudēšana. // Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Sast. Jānis Škapars. – Rīga: Zelta grauds, 2005, 22. lpp.
