Kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu pamata. 

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 350. panta pirmajai daļai kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. 

Cietušajam ir tiesības iesniegt pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju jebkurā kriminālprocesa stadijā līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai pirmās instances tiesā.  

Pie kriminālatbildības saucamās personas nenoskaidrošana nav šķērslis kompensācijas pieteikuma iesniegšanai. 

Kriminālprocesa likuma 353. pantā noteikts to personu loks, kurām tiesa var uzlikt pienākumu samaksāt kompensāciju. Minētā panta pirmās daļas 1. punktā paredzēts, ka pienākumu samaksāt kompensāciju tiesa var uzlikt pilngadīgam apsūdzētajam, kas atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. 

No minētā tiesiskā regulējuma izriet vispārīgs princips, ka cietušajam radītā kaitējuma kompensācijas apmaksas pienākums attiecināms uz personu, kura atzīta par vainīgu konkrētajā noziedzīgajā nodarījumā, ar ko cietušajam radīts kaitējums. 

Citos gadījumos kompensāciju nenosaka, bet kaitējuma atlīdzināšana notiek civiltiesiskā kārtībā.  

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 377. panta pirmās daļas 3. punktu kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process jāizbeidz, ja persona, kura saucama vai saukta pie kriminālatbildības, ir mirusi, izņemot gadījumus, kad process nepieciešams, lai mirušo reabilitētu.  

Papildus iepriekš minētajam cietušajam ir tiesības uz valsts kompensāciju, ja tas atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem.  

Attiecībā uz mantojuma lietām aicinu vērsties pie zvērināta notāra.