Kāpēc turbulence kā virzītājspēks?
Šis jēdziens, protams, ir paņemts no aviācijas. Tie, kas kaut kur ir lidojuši, visticamāk, ir piedzīvojuši arī turbulenci – iepriekš neparedzētus, negaidītus, arī nepatīkamus brīžus. Taču gandrīz visas lidmašīnas turbulenci pārvar un nonāk galamērķī.
Tātad runa ir par neparedzētiem satricinājumiem un izaicinājumiem, kas Latviju ir piemeklējuši biežāk nekā, piemēram, tuvējās Skandināvijas valstis. Varētu arī teikt, ka atrodamies seismiski mierīgā reģionā bez lielām zemestrīcēm un vulkāniem, taču no ģeopolitiskā viedokļa faktiski dzīvojam uz vulkāna. Taču vienmēr esam pārvarējuši šīs krīzes, spējuši mobilizēties un atjaunoties, sasniedzot pat ļoti labus rezultātus un izkārpoties no tādām dziļām bedrēm kā abi pasaules kari, padomju okupācija, kurai sekoja ekonomikas transformācija, arī 2008. gada ekonomiskā krīze.
Kopumā šī turbulence mums ir bijusi ar plusu. Neraugoties uz visām nepatikšanām, kas ir piemeklējušas Latviju, mums ir sava neatkarīga valsts, esam iekļuvuši Rietumu kolektīvajās drošības un ekonomiskajās struktūrās, varam runāt savā valodā, lai gan esam skaitliski neliela tauta, kuru ir mēģināts gan pārvācot, gan pārkrievot.
Par vienu no mūsdienu Rietumu izcilākajiem vēsturniekiem uzskatītais Timotijs Sneiders mūsu reģionu raksturojis kā “asinszemes” – vietu, kuru šurp un turp pārstaigājuši postoši lielvalstu karaspēki. Grūti iedomāties, kā tas varējis sekmēt šo teritoriju attīstību.
Par spīti tam, mūsu reģions, īpaši Latvija, ir uzņēmies līdz galam globāli nenovērtētu lomu ģeopolitiskās kārtības pārmaiņās. Tam, ka pēc Pirmā pasaules kara un lielo impēriju sabrukšanas mazās nācijas Baltijā spēja mobilizēties un izveidot savas neatkarīgās valstis, bija milzīga nozīme, veidojot dienaskārtību Eiropā 20.–30. gados, kā arī vēlāk, 90. gadu sākumā. Tas, kas mūs aprija 1940. gadā, pēc pusgadsimta ar šo kumosu aizrijās.
Baltijas valstu būtiskā loma PSRS sabrukumā, graujot to no iekšpuses, joprojām nav novērtēta. Mēs, būdami šī lielā dzīvnieka vēderā, spurojāmies pietiekami enerģiski, lai tuvinātu tā bojāeju.
Grāmatā esam minējuši, ka Baltijas valstis 90. gadu sākumā pārtrauca iemaksas PSRS budžetā. Tas varētu likties sīkums. Taču šim solim sekoja Ukraina un galu galā arī pati Jeļcina Krievija, būtībā sagraujot PSRS ekonomiku.
1998. gadā sarīkojot “Baltijas ceļu”, baltieši iedrošināja pacelt galvu Centrāleiropai, poļiem, čehiem, slovākiem, arī Austrumvācijai, kur pēc dažiem mēnešiem krita Berlīnes mūris.
Mēs, Baltijas tautas, iespējams, tīri intuitīvi esam pratušas savā labā izmantot gan krīzes, gan ģeopolitiskās situācijas.
Jautājums, kura no Baltijas valstīm un kāpēc ir spējusi uzņemties līderību…
20. gadsimta 20.–30. gados Baltijas līdere neapšaubāmi bija Latvija – ar spēcīgāku ekonomiku, augstāku iekšzemes kopproduktu, aktīvāku ārpolitiku. Savukārt 80.–90. gados, pēc neatkarības atjaunošanas, priekšplānā izvirzījās Igaunija, kura veiksmīgi izmantoja savu saikni ar Somiju. Taču pēdējā desmitgadē līderībā ir izvirzījusies Lietuva. Šajā Baltijas valstu kopīgajā skrējienā līderes, kas vilkušas pārējos sev līdzi, ir mainījušās. Tāpēc, optimistiski raugoties, ir sajūta, ka nākamajam vilcējspēkam atkal vajadzētu būt Latvijai.
Kurā brīdī un kāpēc sākām atpalikt?
Jau Pirmais pasaules karš deva pamatīgu sitienu Latvijas ekonomikai.
Tomēr, kā secināms arī no mūsu grāmatas, daudz smagāki par ekonomiskajiem satricinājumiem ir triecieni pa cilvēkkapitālu.
Lai gan Pirmais pasaules karš sagrāva Latvijas rūpniecību un atstāja milzu postījumus, mūsu cilvēki bija izglītoti, ar tādu pieredzi un domāšanas kultūru, kas ļāva valstij ātri atjaunoties un sasniegt pārsteidzoši labus rezultātus. Mēs jau 20.–30. gados Eiropā bijām vadošās pozīcijās pēc dzīves kvalitātes.
Daudz dramatiskākas sekas atstāja Otrais pasaules karš un padomju okupācija, kas deva ievērojami smagāku triecienu pa mūsu cilvēkkapitālu. Šī kara dēļ zaudējām divas būtiskas nacionālās minoritātes – vāciešus un ebrejus. Savukārt liela daļa no uzņēmīgākajiem latviešiem, valsts ekonomiskās, kultūras un politiskās elites, tika iznīcināta vai, bēgot no represijām, izceļoja.
Maskavā labi saprata, ka Latvijā joprojām ir atbilstošs cilvēkkapitāls, lai šeit attīstītu ražošanu, tādēļ mūs daudz vairāk nekā abas baltiešu kaimiņvalstis integrēja padomju modelī, bet vēlāk – arī iepludināja lielu daudzumu darbaspēka.
Līdz ar to mūsu kultūru daudz vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā sajauca ar to kultūru, kāda pastāvēja Padomju Savienībā.
Otrā pasaules kara un okupācijas sekas, kuras joprojām neesam pārvarējuši, ir iemesls, kāpēc nespējam atjaunoties tik ātri kā kaimiņvalstis. Igaunijai daudz ir palīdzējusi saikne ar Somiju, bet Lietuvai – nacionālā politika, lielāka nacionālā vienotība, sevišķi pēdējos 15 gados.
Grāmatā apstrīdam mītu, ka 90. gadu sākumā esam sagrāvuši savu rūpniecību un lauksaimniecību. Konstatējām, ka augstākais Latvijas iekšzemes kopprodukta līmenis PSRS okupācijas periodā bija 1986. gadā. 1990. gadā, kad atjaunojām valsts neatkarību, šis rādītājs jau bija nokritis līdz 70. gadu otrās puses līmenim. Tātad padomju ekonomikas modelis jau bija dziļā krīzē, un, ņemot vērā Latvijas ciešo sasaisti ar PSRS ekonomiku, tās sabrukums mūs skāra vissmagāk.
Padomju periodā IKP sāka krist jau 1987. gadā. Ja mēs nebūtu izstājušies no Padomju Savienības, tad krīze būtu daudz smagāka.
Tomēr, lai gan daudz kritizējam pēdējos 35 gados notikušo, salīdzinot Baltijas valstu attīstības līmeni ar citiem bijušās PSRS reģioniem, tas ir kā diena pret nakti.
Kāpēc Lietuva mūs tagad ir sākusi apsteigt?
Ņemot vērā Latvijas saites ar PSRS padomju periodā, 90. gados un arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu uzņēmēji daudz vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā savu biznesu orientēja uz Krieviju, kas izrādījās bremzējošs faktors.
Lietuvā politiķi un uzņēmēji krietni ātrāk vienojās, ka Krievijas tirgus nav perspektīvs.
Tāpat Lietuvā un Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, politiskais spektrs nav bijis tik izteikti sašķelts tā dēvētajās latviešu un krievu partijās.
Lietuvieši, kā to arī grāmatā ir secinājuši eksperti, pēc 2008. gada krīzes spēja vienoties par kopīgu politisko virzienu, par to, kā valstij turpmāk attīstīties. Pēc tam viņi pie tā ir arī pieturējušies. Latvijā tādas vienotības nebija. Savos politikas plānošanas dokumentos redzam, ka trūkst šādas konkrētības un pēctecības.
Lietuvieši arī ir daudz atvērtāki. Izmantojot krīzi Baltkrievijā, viņi spēja piesaistīt daudzus baltkrievu uzņēmējus, sekmējot savu ekonomisko izaugsmi. Lietuvā iebrauca vairāki tūkstoši augsta līmeņa baltkrievu programmētāju. Īsāk sakot, lietuvieši ir bijuši uzņēmīgāki, vairāk orientēti uz rezultātu. Viņi kaut kādā ziņā līdzinās amerikāņiem, jo ir pratuši savas izdevības komercializēt, varbūt par bijuši gatavi nekaunīgi nopelnīt, kamēr mūsu pieeja ir drusku kā ar baltiem cimdiem, šauboties par to, ko varam uzdrīkstēties. Protams, arī Latvijā ir pozitīvi piemēri, taču Lietuvā tādu ir vairāk.
Vēl viena lieta – lietuviešu biznesā ir daudz vairāk pašu kapitāla. Mēs ļoti bieži runājam par to, ka mums vajag ārvalstu investorus, ārvalstu investīcijas. Tas nav nepareizi, taču jāatceras, ka ārvalstu investors nāk ar savām interesēm šeit nopelnīt un viņam ne vienmēr rūp ilgtspējīga mūsu valsts attīstība. Spilgts piemērs – telekomunikāciju nozare, kurā zviedru kapitāldaļu turētāju un mūsu valsts intereses nesakrīt.
Kāpēc jūsu pieminētajos Latvijas politikas plānošanas dokumentos nav šīs konkrētības un pēctecības? Par šiem plāniem bieži izsakās ar ironiju, pārmetot atrautību no realitātes. Arī grāmatā par to runājat.
Ir pietrūcis ilgtermiņa domāšanas kultūras; tās bijis mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Tāpēc mums nav pieticis spēju nodefinēt ilgtermiņa mērķus un vēlmes pie tiem pieturēties. Iepriekšējā Nacionālajā attīstības plānā mērķis “ekonomiskais izrāviens” tika pierakstīts tikai pēc plāna tapšanas.
Esmu dzirdējis valsts pārvaldē sakām, ka šādus plānus veidojam tikai tādēļ, lai apgūtu Eiropas naudu. Tāda nihilistiska attieksme. Protams, tur nekas labs nevar sanākt.
Grāmatā salīdzinām un konfrontējam šādus politikas plānošanas dokumentus – Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības sešu gadu plānu, kuru gan nepaspēja īstenot okupācijas dēļ, PSRS laika plānus un tagadējos. Ulmaņa plānā redzam: tautas labklājība kā centrālais mērķis ar skaidru izklāstu, kā to sasniegt. Savukārt pašreizējā Nacionālajā attīstības plānā ar galveno devīzi par pārmaiņām kā virzītājspēku tas nav īsti skaidrs. Ņemot vērā, ka plāna galvenais mērķis tika uzrakstīts pēc tam, kad pats plāns jau bija tapis, un to izdarīja citi cilvēki, plāna “galva” un “rumpis” atšķiras.
Ir jāvienojas par to, ko gribam panākt, un konsekventi tas jāīsteno. Te nav jāizgudro jauns divritenis. Latvijas attīstībai ir vajadzīgas atbilstošs cilvēkkapitāls, kuru raksturo trīs īpašības: gudrība, radošums – lai savas zināšanas prastu izmantot – un uzņēmīgums. Tātad ir jāinvestē izglītībā, zinātnē un inovācijās. Atslēgas vārds ir cilvēkkapitāls. Kāpēc Latviju, kas pēc Pirmā pasaules kara bija visvairāk izpostītā teritorija Eiropā, izdevās tik ātri atjaunot? Tāpēc, ka bija cilvēki, kuri spēja to izdarīt.
Bieži ticis norādīts, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO Latvijai nav skaidra attīstības mērķa. Kādam, jūsuprāt, tam vajadzētu būt?
Pirmkārt, valsts mērķim vajadzētu būt cilvēka dzīves kvalitātei, ilgtspējīgai attīstībai, kas uz to ved.
Ilgtspējas jēdzienu zināmā mērā esam nonivelējuši, taču tas nemaina būtību. Proti, ir jādomā par to, lai mūsu padarītais nāk par labu gan mums, gan nākamajām paaudzēm.
Kam būtu jānosaka šis mērķis?
Ņemot vērā, ka esam parlamentāra demokrātija, pirmkārt, par kādu kopīgu attīstības kursu būtu jāspēj vienoties politiskajām partijām. To varētu darīt arī akadēmiskās aprindas. Taču ir jābūt politiskai līderībai, kas spēj Latvijas attīstībā ieinteresētos cilvēkus apsēdināt pie viena galda.
Tūlīt jāsāk darbs pie jaunās Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijas.
Jā, kopš Roberta Ķīļa vadībā tika izstrādāta pašreizējā stratēģija, daudz kas ir mainījies – pirmkārt, drošības situācija, taču arī klimata jautājumi un citi aspekti. Mums jau tagad ir jābūt gataviem vienoties par šīm lielajām lietām, lai varam veidot gan ilgtermiņa, gan arī vidējā termiņa attīstības stratēģiju. 2028. gads, kad jāsāk nākamais plānošanas periods, pienāks daudz straujāk, nekā varētu iedomāties.
Kā pārvarēt politisko partiju dažādās intereses, kas apgrūtina šādu vienošanos?
Varam paskatīties Somijas piemēru – šajā valstī ir lielākas ministrijas, piemēram, par izglītību, zinātni un kultūru atbild viena ministrija. Taču šo ministriju pārvalda dažādas koalīcijas partijas. Šāda pieeja noteikti vecina partiju sadarbību, spēju virzīties uz kopīgu mērķi.
Latvijā ministrijas ir sadalītas starp partijām kā atsevišķas, ar augstiem žogiem apjoztas karalistes, kuras nesadarbojas.
Bieži runājam, ka mums ir nepieciešama ekonomiskā izaugsme, ko sekmē inovācijas. Šobrīd izglītību un zinātni pārrauga viena ministrija, bet par inovācijām atbild cita. Kāpēc gan mēs nevarētu, piemēram, salikt kopā šīs ministrijas, apvienot Zinātnes padomi un Investīciju attīstības aģentūru?
Piemēram, redzams, ka pozitīvu rezultātu ir devusi administratīvi teritoriālā reforma, kuras laikā tika apvienotas daudzas mazās pašvaldības.
Latviešu mentalitāte zināmā mērā ir viensētnieciska, taču izaugsmei, attīstībai vajag sadarbību.
Arī šo grāmatu sarakstījām vairāki autori kopā, panākot daudzpusīgāku rezultātu. Ja es to būtu darījis viens, tad tas tā nebūtu.
Politiķi pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir noteikuši dažādus termiņus, kad Latvijai jāsasniedz vidējais Eiropas Savienības labklājības līmenis. Patlaban esam sasnieguši apmēram 70% no tā. Vai vispār šāds mērķis ir reāls, ņemot vērā, ka arī citas dalībvalstis savā attīstībā nestāv uz vietas?
Manuprāt, lielākā problēma ir palielināt valsts kopējo IKP, nevis tikai IKP uz vienu iedzīvotāju. Pēdējos 15 gados mūsu valsts kopējais IKP ir audzis tikai vidēji par pusprocentu gadā, jo iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās. Šobrīd nav lielas atšķirības starp Latvijas kopējo IKP pirms dižķibeles 2007. gadā un tagad. Labā ziņa gan ir tāda, ka ekonomikas struktūra kļuvusi ilgtspējīgāka.
Joprojām esmu optimists un uzskatu, ka ārējo apstākļu kopums mums ir gana labvēlīgs, lai mēs varētu cerēt uz strauju IKP pieaugumu.
Klimata pārmaiņas daudzus pasaules reģionus, arī daļu Eiropas, padarīs par nepiemērotiem dzīvošanai. Savukārt pie mums klimats kļūs pat piemērotāks. Ja būsim gana drosmīgi un radoši, tad spēsim piesaistīt tādus ārvalstu cilvēkus un uzņēmumus, kas meklēs labākus darba un dzīves apstākļus. Tāpat milzīgs potenciāls ir bioekonomikai – mežiem, lauksaimniecībai un dabas rekreācijai. Ja paši spēsim politiski vienoties par lielākām investīcijām izglītībā, zinātnē un inovācijās, tad mūsu nākamā paaudze dzīvos vienā no pārticīgākajām Eiropas valstīm.
Vadāt PSRS okupācijas zaudējumu komisiju*. Kā patlaban virzās darbs? Jau pagājis pusotrs gads, kopš kļuvāt par komisijas vadītāju un noteicāt piecu gadu termiņu, kurā jāsasniedz konkrēti mērķi.
Esmu piesardzīgi optimistisks. Pakāpeniski izdodas audzēt izpratni par to, ka PSRS nodarīto zaudējumu aprēķināšana mums ir svarīga gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Nacionālā līmenī ir sapulcēta spēcīga ekspertu komanda, kas ir gatava darboties, tāpat ir apzināti starptautiskie partneri, kuri izprot šīs lietas nozīmīgumu. Lietas nenotiek tik ātri, kā es to vēlētos, tomēr virziens ir pareizs. Šoreiz palikšu mazliet noslēpumains un precīzāku atbildi varēšu dot gada beigās.
Atgriezīsimies pie jautājuma par turbulenci kā virzītājspēku. Mākslas vēsturnieks un gleznotājs Imants Lancmanis reiz ir teicis: karš ir dramatisks, taču nepieciešams attīstībai, kad iepriekšējās sociālekonomiskās un politiskās sistēmas sevi ir izsmēlušas un sākušas stagnēt. Kā jūs raugāties uz šo konceptu, ņemot vērā šībrīža ģeopolitisko situāciju?
Mums ar kariem ir dažāda pieredze. Pirmais pasaules karš pavēra durvis uz Latvijas valstiskumu, un mēs šo iespēju prasmīgi izmantojām. Otrajā pasaules karā situācija bija diametrāli pretēja – zaudēta neatkarība un pusgadsimts verdzības.
Karš vienmēr ir bijis milzīgs stimuls dažādu zinātnes nozaru attīstībai.
To tagad perfekti redzam arī ar dronu tehnoloģijām, kas attīstās mežonīgā ātrumā, tāpat arī tehnoloģijas, kas pret droniem aizsargā. Tas pats ir ar sociālajām zinātnēm.
Svarīga ir ne tikai cīņa par kvadrātmetriem karalaukā, bet arī par cilvēku prātiem. Dažādas psiholoģiskās operācijas un dezinformācija ir balstītas zinātnē. Vai mūsu pārvaldības modelī un vērtību sistēmā ir iestājusies stagnācija un zināms pagurums? Daļēji tam varētu piekrist. Jo vairāk mēģinām iekapsulēties un mazināt savu atvērtību pārmaiņām, jo ievainojamāki kļūstam. Mūsu ienaidnieki to prasmīgi izmanto. Tāpēc arī ir svarīgi tas, cik gudri, radoši un uzņēmīgi mēs būsim nākotnē, lai konkurētu ar citām vērtību koncepcijām.
* Komisija izveidota, lai noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaitu un masu kapu vietas, apkopotu informāciju par represijām un masveida deportācijām un aprēķinātu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītos zaudējumus.
