Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Gatis Krūmiņš: “Pasaulē, kurā demokrātijas kļūst par mazākumu, Rietumu lielvalstis nereti dzīvo ilūzijās, ka tās joprojām ir globālas lielvaras, impērijas. Taču faktiski globālās ietekmes kontekstā tām ir jāsadarbojas ar mums, tās vairs nevar raudzīties uz mums no augšas, kā tas bija 90. gados. Ja sportā varam iziet laukumā pret spēcīgām lielvalstu komandām un uzvarēt, starptautiskajās attiecībās mums ir jādara tas pats.”
FOTO no personīgā arhīva.
Laiks, kad starptautiskajā dienaskārtībā ir tribunāla izveide saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir pateicīgs, lai Baltijas valstīs aktualizētu padomju režīma nodarīto postu un panāktu taisnīguma atjaunošanu, uzskata vēsturnieks GATIS KRŪMIŅŠ. Viņš nupat apstiprināts par padomju okupācijas Latvijai radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītāju.
Valdība 29. augustā apstiprināja vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku un padomes locekli Gati Krūmiņu okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas* priekšsēdētāja amatā un aktualizēja komisijas sastāvu. Komisija turpinās tai uzticēto darbu pie zaudējumu kompensācijas prasības sagatavošanas.
Komisija tika izveidota saskaņā ar Saeimas 2005. gada 12. maija deklarāciju “Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu”, ar kuru Latvijas Republikas parlaments “aicina Krievijas Federāciju atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu – saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus”.
Komisija darbojās līdz 2009. gada 1. augustam, kad krīzes dēļ tās darbība uz laiku tika apturēta. Komisijas darbība tika atjaunota 2013. gada 7. novembrī. Saskaņā ar deklarācijā noteikto tā ir koleģiāla institūcija ar šādām funkcijām:
Nereti tiek jautāts: kāda jēga padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanai, ja panākt to atmaksu no Krievijas kā PSRS mantinieces ir teju neiespējami? Dzirdēts arī viedoklis, ka pagātnes traumu cilāšana nenāk par labu nācijas pašapziņai. Kāda ir komisijas darba jēga un nozīme?
Tas ir morāls un juridisks pienākums pret tiem, kuri ir cietuši no okupācijas – gan pret atsevišķiem indivīdiem, gan nāciju kopumā. Tāpēc arī piekritu uzņemties komisijas vadību. Taisnīgums un tiesiskums ir viens no pamatprincipiem, kas nāk jau no romiešu tiesībām un ir pieņemts mūsdienu Rietumu civilizācijā.
Ir skaidrs, ka pret mūsu nāciju ir nodarīts liels noziegums, kura starptautiska, visaptveroša izvērtējuma līdz galam nav bijis.
Ir bijuši atsevišķu valstu paziņojumi, piemēram, ASV drīz pēc okupācijas paziņoja, ka neatzīst PSRS inscenēto farsu par “brīvprātīgu pievienošanos”, ir bijušas arī atsevišķas deklarācijas okupācijas laikā un pēc tās beigām, tomēr joprojām nav, piemēram, ANO Ģenerālās asamblejas lēmuma, ar kuru Baltijas valstu neatkarības laupīšana 1940. gadā tiktu skaidri definēta kā okupācija.
Tas, ko pašlaik Krievija kā PSRS mantiniece dara Ukrainā, ir recidīvs, kuru cita starpā ir veicinājusi arī starptautiskās sabiedrības neuzdrošināšanās vērsties pret padomju okupāciju 1945. gadā, kad beidzās Otrais pasaules karš, jo PSRS tolaik bija Rietumu sabiedrotā un viena no šī kara uzvarētājām.
Ja starptautiski tas nav noticis, mūsu pienākums ir pagātnes lietas sakārtot arī juridiski, ņemot vērā starptautisko tiesību aspektus. Komisija ir viens no instrumentiem, lai to veicinātu.
Mums pašiem, nācijai, ir jāsaprot, kas pagātnē noticis, un jābūt gataviem atspēkot ar to saistīto dezinformāciju, liekot pretī pārliecinošus, dokumentos balstītus argumentus. To uzskatāmi apliecina, piemēram, manis veiktie un komisijas finansētie pētījumi, uz kuru pamata ar starptautiskām publikācijām un atsaucēm lielā mērā ir izdevies atspēkot pieņēmumu, ka Latvija padomju okupācijas laikā no PSRS budžeta saņēma vairāk nekā tajā iemaksāja. Patiesībā finanšu attiecības bija pretējas – mēs piespiedu kārtā bijām donori. Tas ļauj apgāzt Krievijas uzturēto mītu, ka Baltijas valstis vienmēr bijušas no kāda finansiāli atkarīgas – gan savulaik no PSRS, gan pašreiz no Eiropas Savienības. Ja nonāksim līdz starptautiskai tiesvedībai, mums ir pierādījumu bāze, ka Padomju Savienība šeit īstenoja koloniālu politiku ar konkrētiem nodarītajiem zaudējumiem.
Cik lielā mērā padomju okupācijas nodarītie zaudējumi Latvijai ir apzināti? Vai tos vispār ir iespējams apzināt?
Tas ir iespējams. Ir arī starptautiskā prakse, tiesvedības un starptautiski aprobētas metodes, ar kurām naudas izteiksmē var aprēķināt pat deportētos, nogalinātos cilvēkus, bojāgājušos bērnus. Protams, var vaicāt, cik tas ir ētiski un vai tas ir vajadzīgs. Taču es teiktu, ka tas ir nepieciešams, jo Rietumos ļoti labi saprot skaitļu un naudas valodu. Lietas, kas formulētas naudas izteiksmē, uztver, izprot un novērtē daudz vieglāk nekā, piemēram, faktu, ka no Latvijas izsūtīja 40 000 cilvēku.
Ar noteiktu metodoloģiju parādot, kādus tūlītējus un ilgtermiņa zaudējumus naudas izteiksmē tas rada, Rietumu politiķi to saprot daudz labāk.
Uzzinot, ka Baltijas valstīm nodarītie zaudējumi lēšami simtos miljardu eiro apmērā, kas atbilst ekonomiski attīstītas valsts, kā, piemēram, Zviedrija un Dānija kopā ņemot, viena gada iekšzemes kopproduktam, viņi apzinās, cik milzīgs ir šis kaitējums.
Komisijas 2009. gada 30. jūlija informatīvajā ziņojumā konstatēts, ka padomju okupācijas režīma nodarītie zaudējumi Latvijas valstij lēšami vairāk nekā 300 miljardu eiro apmērā. Cik aktuāls, atbilstošs zināmajiem faktiem patlaban ir šis skaitlis?
Aprēķini šobrīd ir jāprecizē. Tomēr es teiktu, ka skaits ir salīdzinoši tuvs zaudējumu apmēram, ņemot vērā pētījumus, ar kuriem esmu iepazinies. Vienlaikus ir jāprecizē metodoloģija, jāpaskatās, kas nu jau padsmit gados ir noticis starptautiskajā pētniecībā. Nepieciešamie dati tagad ir zinātniski precīzāki. Piemēram, diezgan precīzi ir aprēķināts Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts (IKP) pirms okupācijas – 1939. gadā. Tas, kā liecina pēdējie pētījumi, ir bijis augstāks, nekā iepriekš tika uzskatīts.
Latvijas IKP bijis ļoti līdzīgs Somijas rādītājam, mūsu ekonomikas produktivitāte uz vienu iedzīvotāju bija ļoti tuvu produktivitātei Somijā.
Ievērojot minēto, varam veikt precīzākus aprēķinus par okupācijas gados Latvijā neiegūto kopproduktu.
Tātad atbilstoši šai metodei zaudējumu apmēru veido starpība starp Somijas un Latvijas IKP 1990. gadā?
Tieši tā. Tas ir nenotikušās izaugsmes apmērs. Šajā ziņā par atskaites punktu var ņemt arī citas vidēja lieluma valstis, piemēram, Dāniju vai Austriju.
Tomēr būtiskas ir arī okupācijas ilgtermiņa sekas līdz mūsdienām, jo nebija tā, ka 1990. gadā uzreiz visu atguvām. Ir jāņem vērā visas 90. gadu krīzes, kritums lauksaimniecībā un rūpniecībā. Ekonomikas lejupslīde, kas mūs nostādīja vairākas reizes zem Somijas līmeņa, bija sekas piespiedu integrācijai PSRS. Arī šis aspekts, aprēķinot padomju okupācijas radītos zaudējumus, ir jāatklāj.
Patlaban ir jāprecizē valūtu vērtība, jāpārrēķina padomju rubļi modernajās valūtās. Tāpat ir jāvienojas par pieeju –, vai tas ir veicams pēc zelta standarta vai oficiāli noteiktā PSRS valūtas kursa. Ar kolēģi Jāni Šiliņu domājam, ka tas varētu būt PSRS atzītais zelta standarts. Nonākot līdz starptautiskai tiesvedībai, labāk izmantot metodi, kādu attiecībā uz rubļa kursu atzīst esošā Krievijas banka. Runājot par zaudējumu aprēķināšanu, ir svarīgi arī vienoties par kopīgu metodiku visās trijās Baltijas valstīs.
Baltijas valstīm apvienojoties savos aprēķinos un iespējamajās prasībās, iegūsim daudz lielāku starptautisko spēku – tie ir trīs valsts prezidenti, trīs ārlietu ministri utt.
Pašlaik ir ļoti labvēlīgs brīdis – starptautiski daudz tiek runāts un arī sperti praktiski soļi, lai izveidotu tribunālu saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, tostarp par tai nodarītajiem zaudējumiem. Tātad mēs varam saskaņot savu metodoloģiju, lai tā atbilstu jaunākajai starptautiskajai praksei.
Ir arī netiešie demogrāfiskie zaudējumi – sagrautas ģimenes, nenoslēgtas laulības, nepiedzimuši bērni, kā arī kaitējums, ko okupācijas periodā nodarīja ilgstoši zemais vidējais dzīves ilgums, zaudētā veselība, neiegūtā izglītība, arī iedzīvotāju etniskā sastāva ievērojamās izmaiņas, īpaši Latvijā un Igaunijā. Kā zaudējums būtu vērtējamas arī okupācijas rezultātā radušās Baltijas valstu saimniecisko un pilsonisko attīstību kavējošās iedzīvotāju mentalitātes izmaiņas. Kā aprēķināt šos zaudējumus? Vai pastāv jau zināmas metodoloģijas?
Jā, pastāv. Mums ir detalizēti pētījumi, kurus veicis kolēģis Ilmārs Mežs. Piemēram, saistībā ar dzīves ilgumu. 30. gados Latvija šajā aspektā ir viena no labākajām valstīm pasaulē. 60., 70. un 80. gados sākām atpalikt, mūs sāka apsteigt Eiropas valstis, pēc tam Āzijas valstis un pat viena otra Āfrikas valsts. Tie ir Latvijas zaudētie dzīves gadi.
Vēl viena lieta, ko vēlos pieminēt, ir okupācijas sociālās sekas. Tā ir, piemēram, izglītības sistēma, kas radīja deformētus priekšstatus par sociālekonomiskajiem procesiem un vērtībām, zemu angļu valodas zināšanu līmeni. Zinātnei tie ir zaudējumi, ko radīja piespiedu izolētība PSRS zināšanu telpā. Tas nozīmēja mazāk publikāciju un starptautisku sakaru. Par uzņēmējdarbību nemaz nerunāsim.
Tās ir sociālās sekas, pēc kurām bija ļoti smags pārejas periods, līdz esam nonākuši tur, kur esam šodien. Tam ir bijusi izteikti negatīva ietekme arī uz IKP.
Turklāt Latvijā bija padomju armijas Baltijas kara apgabala centrs, rūpniecības militarizācija, militārie pensionāri un cita veida imigranti, kas okupācijas sekas padarīja ievērojami smagākas.
Ir būtiska ne tikai okupācijas zaudējumu aprēķināšana naudas izteiksmē. Svarīgi ir saprast, ko mums tagad darīt. To pilnībā vēl neesam apzinājušies. Lai saprastu, kāpēc mums nav labu rezultātu noteiktās jomās, ir nepieciešams saprast galvenos faktorus, kā okupācija mūs ietekmēja. Tikai īstenojot nākotnes stratēģiju sociālajā politikā, izglītībā un citur, varam pielikt pūles tur, kur tas ir visnoderīgāk, un ātrāk pārvarēt negatīvās sekas. Šobrīd lielākoties rīkojamies intuitīvi. Piemēram, skolā liekam uzsvaru STEM priekšmetiem, mainām izglītības saturu. Tomēr mums ir jāizprot Latvijas attīstību bremzējošo deformāciju iemesli. To cēloņu un seku izpratne ir pamats nākotnes politiku veidošanai.
Kā komisijas vadītājam man ir mērķis noslēgt sadarbības memorandus ar zinātniskajām institūcijām, kas varētu palīdzēt okupācijas zaudējumu apzināšanā un aprēķināšanā, aicināt izvēlēties zinātniskās tēmas vēsturē, jurisprudencē starptautiskajās tiesībās. Jābūt skaidrai sistēmai, uzdevumiem un termiņiem.
Vai ir apzināts, kurās institūcijās Baltijas valstīm būtu jāvēršas saistībā ar zaudējumu piedziņu no Krievijas?
Juristi apgalvo, ka ir vairākas iespējas. Vajadzētu vienoties par konkrētu termiņu, manā skatījumā, orientējoši pieciem intensīva darba gadiem, kad komisija savu darbu pabeidz līdz noteiktai fāzei, proti, izdara pētījumus, veic zaudējumu pārrēķināšanu, izmantojot modernu metodoloģiju, izsaka tos naudas izteiksmē, izskata visas iespējas attiecībā uz starptautisku prasību celšanu un ceļu, kā to sasniegt.
Nevaru par to spriest kā jurists, taču, manuprāt, Latvijai būtu noderīgi, ja ANO Ģenerālā asambleja pieņemtu rezolūciju par Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā.
Ja ir okupācija, tad pastāv arī tās nodarītie zaudējumi. Baltijas valstīm šajā ziņā būs jāapliecina apņēmība un jāatrod starptautiski atbalstītāji, partneri.
Ir arī scenārijs: ja visu būsim ļoti labi sagatavojuši un būs starptautisks atzinums par okupāciju, zaudējumu atlīdzināšana Baltijas valstīm varētu būt daļa no Krievijas “biļetes” ceļā uz atgriešanos normālā starptautiskā sabiedrībā, ja vien tas kaut kad notiks. Nozīmīgs solis būtu tas, ka Krievija pati skaidri un nepārprotami atzītu okupāciju.
Padomju Savienība norieta periodā bija spiesta atzīt iepriekš noliegtās PSRS un Vācijas vienošanās 1939. gadā, saskaņā ar kuru notika pretlikumīga Baltijas valstu okupācija, esamību. Savukārt PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gadā to pasludināja par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža.
Jā, taču Krievija joprojām 1940. gadu interpretē kā Baltijas valstu labprātīgu iekļaušanos PSRS, kas notikusi ar to valdību piekrišanu. Pretējo Krievija nav konkrēti atzinusi, un tā, cik zinu, juridiski joprojām ir problēma. Mums ir jāpanāk skaidra atzīšana, ka 1940. gadā Padomju Savienībā tikām inkorporēti noziedzīgas rīcības rezultātā, nevis paši piekritām.
Arī starptautiski skaidri par noziedzīgu atzītā vācu nacistiskā režīma okupācijas rezultātā no 1941. līdz 1945. gadam dzīvību zaudēja daudzi Latvijas iedzīvotāji, no valsts tika izvestas rūpnīcu iekārtas, mašīnas un citas materiālās vērtības. Vai loģiska būtu arī šīs okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšana, iespējams, ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret Vāciju?
Pilnībā piekrītu, ka mums ir jāpārskata un jāanalizē Otrā pasaules kara notikumi kompleksi, ņemot vērā arī vācu okupācijas periodu. Ļoti daudz no tā, ko abi okupācijas režīmi īstenoja, bija identisks – nelikumīga mobilizācija armijā, teritorijas izlaupīšana, civiliedzīvotāju slepkavības. Būtiska komponente, kas vēl nav skatīta, ir kara postījumi, Latvijas pilsētu fiziska iznīcināšana.
Piekrītu, ka šie zaudējumi noteikti ir jāapzina un jāmin tos izsakošie skaitļi. Runājot par zaudējumu piedziņu, cik zinu, 90. gados esam noslēguši vienošanos ar Vāciju, atsakoties no tās dažādu politisku iemeslu dēļ. Vērtējot politiski un ņemot vērā, ka Vācija ir nozīmīgs Latvijas sabiedrotais, ir saprotama “acu pievēršana”.
Attiecībā uz vēsturi ir lietas, kuras mums ir nevis jāaizmirst, bet jāpiedod.
Vācija ir nosodījusi nacismu un pēc Otrā pasaules kara radikāli mainījusies. To nevar teikt par Krieviju, kura dodas atpakaļ totalitārismā un rīkojas tāpat kā Staļina laikā un kā Hitlers Otrajā pasaules karā. Mūsu uzdevums ir starptautiski pievērst tam uzmanību, norādot uz saikni ar to, kas ir noticis pagātnē.
Cik atbilstošs ir komisijas darba materiālais nodrošinājums, lai sasniegtu tās darbības mērķus?
Ar dažiem desmitiem tūkstošu eiro, kas ir noteikts kā komisijas finansējums, tos nevar sasniegt. Nepietiekams finansējums ir viens no iemesliem, kas līdz šim kavējis komisijas darbu. Ja komisija piecus gadus tiktu adekvāti finansēta, kas, kā esmu rēķinājis, prasītu vismaz 300–350 tūkstošus eiro gadā, būtu iespējams runāt par lielākiem rezultātiem. Tas ir pašsaprotams nosacījums, ja ir jāpiesaista arī starptautiska ekspertīze.
Vērtējot stratēģiski, piecos gados jāveic intensīvs darbs un tā rezultāti ir jāaprobē starptautiskajā zinātniskajā vidē, pētniecībā iesaistītajām personām ir jāuzstājas starptautiskās zinātniskajās konferencēs, jānodrošina publikācijas.
Starptautiskajā zinātniskajā domā ir jārada pārliecība, ka tas, ko mēs darām, ir aktuāli un atbilstoši. Tad paveiktajam ir cita vērtība.
Latvija 20. gadsimta 20. gados jau ir bijusi iesaistīta lielā tiesvedībā, kad vācbaltieši iebilda pret agrāro reformu, cenšoties pamatot, ka tā ir vēršanās pret viņiem kā minoritāti. Abas puses argumentiem tiesvedībā plaši izmantoja zinātniskos rakstus un zinātnieku atziņas. Tādējādi šis ir jautājums par atbalstu vēstures pētniecībai Latvijā arī patlaban. Ja to pienācīgi nefinansē, tai nav nepieciešamās kapacitātes un argumentācijas.
Tikko piedalījos zinātniskajā konferencē Vīnē, kur prezentēju tēmu par iepriekš minētajām Latvijas un PSRS finanšu attiecībām un demonstrēju atbilstošus dokumentus.
Redzēju, ka daļa pētnieku par to bija neizpratnē, joprojām emocionāli neticot, ka nauda no Baltijas valstīm ņemta ārā un novirzīta Padomju Savienības kopējā budžetā.
Viņi nespēj to pieņemt, jo ir nostiprinājies naratīvs, ka PSRS šeit ir uzbūvējusi rūpnīcas, ieguldījusi ražošanā. Tā ir taisnība – ražots tika daudz –, tomēr preces un peļņa šeit nepalika, bet tika izlietota citur. Tādējādi izpaudās Maskavas koloniālā politika. Saražotais kopprodukts Latvijas PSR bija salīdzinoši augsts, taču nacionālais ienākums, kas rezultējas tautas labklājībā, bija krietni zemāks. Tas ir fenomens, kas starptautiski ir jāskaidro.
Cik lielā mērā Rietumu sabiedriskajā domā, tai skaitā zinātniskajās aprindās, valda līdz šim izplatītā t. s. “uzvarētāju versija”, saskaņā ar kuru galvenais ļaunums Otrā pasaules kara kontekstā ir nacistiskā Vācija, savukārt PSRS – Rietumu sabiedrotā?
Šī versija joprojām ir aktuāla visur, kur padomju režīms nebija nonācis. Tā, protams, ir mazinājusies, tomēr dažādās konferencēs un pētnieku sarunās joprojām ir dzirdama. Vispirms uzskats, ka Krievijai ir tiesības regulēt kaimiņvalstu politiku. Laikā, kad karš Ukrainā noritēja pilnā sparā, biju uz vieslekciju Portugālē, NATO un ES dalībvalstī, kur skaidroju kara iemeslus un Krievijas imperiālistisko domāšanas veidu. Lai cik neiedomājami tas šķistu, izvērsās diskusija, kāpēc Ukraina nevarētu atdot Krievijai savas ostas. Turklāt tas notika pēc manas lekcijas. Sacīju: jūs tādā gadījumā arī varētu atdot kādu savu ostas pilsētu Krievijai. Viņi iebilda: nē, šis ir pavisam cits gadījums. Viņi Ukrainu uztver kā gana tālu vietu, bet tur notiekošais karš tobrīd bija sadārdzinājis energoresursus un radījis neapmierinātību.
Būsim godīgi –, vai mūs pašus interesē kaut kur Āfrikā notiekošie kari? Pasaule tomēr ir sadalīta. Tāpēc mūsu uzdevums un pienākums ir par okupāciju un tās faktiskajiem zaudējumiem starptautiski runāt pietiekami skaļi. Pat ja, piemēram, ANO Ģenerālā asambleja nenobalsotu par 1940. gada okupācijas nosodījumu, cīņa nebūtu veltīga, jo šis jautājums nonāktu starptautiskajā dienaskārtībā.
Ja starptautiski mūsu iniciatīvu neatbalstītu, tas tikai parādītu, kāda ir mūsdienu pasaule un kāda ir tās vērtību skala.
Kaut kādā ziņā tas veidotu priekšstatu par realitāti, iespējams, radot demokrātijām impulsu ciešāk sadarboties pasaulē, kurā tās kļūst par mazākumu.
Nereti Rietumu lielvalstis dzīvo ilūzijās, ka tās joprojām ir globālas lielvaras, impērijas. Taču faktiski globālās ietekmes kontekstā tām ir jāsadarbojas ar mums, tās vairs nevar raudzīties uz mums no augšas, kā tas bija 90. gados. Ja sportā varam iziet laukumā pret spēcīgām lielvalstu komandām un uzvarēt, starptautiskajās attiecībās mums ir jādara tas pats.
* Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai.
