Kurā brīdī zādzība ir uzskatāma par pabeigtu, un kas atšķir nepatiesu liecību no personas attieksmes pret apsūdzību

Zādzība neizdevās jeb kas notika

Tika ierosināta krimināllieta par svešas kustamās mantas nolaupīšanu jeb zādzību lielā apmērā personu grupā no veikala Valmierā. Lietā apsūdzēti divi Rumānijas pilsoņi, no kuriem viens kopā ar divām citām personām ielauzās veikala telpās, lai nozagtu elektroniskās ierīces – mobilos tālruņus un planšetdatorus –, kuru kopējā vērtība bija aptuveni 35 tūkstoši eiro, bet otrs atbalstīja notiekošo zādzību, paliekot ārpusē un novērojot apkārtni.

Zādzību līdz galam neizdevās izdarīt, jo veikalā iedarbojās signalizācija un ieradās apsardze, kas vienu no apsūdzētajiem aizturēja, savukārt pārējās iesaistītās personas no notikuma vietas aizbēga.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu abas apsūdzētās personas atzītas par vainīgām Krimināllikuma 175. pantā minētajā noziedzīgajā nodarījumā – par svešas kustamās mantas slepenu vai atklātu nolaupīšanu. Savukārt, izskatot lietu sakarā ar apelācijas sūdzību, apelācijas instances tiesa apsūdzētās personas atzina par vainīgām zādzības mēģinājumā1.

Par apelācijas instances spriedumu kasācijas protestu iesniedza prokurore, kuras ieskatā apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka zādzība nav izdarīta līdz galam, nav ņēmusi vērā, ka cietušās mantas bija saliktas somā, bet seifs ar tur uzglabātajām mantām veikala telpās pārvietots no vienas vietas uz citu, proti, cietušās manta zādzības nolūkā jau bija iegūta un atradās apsūdzēto rīcībā, taču viņi nepaspēja to paņemt līdzi, jo notikuma vietā ieradās apsardzes darbinieks. Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā, ka apsūdzētie pirmstiesas procesā un tiesvedības laikā snieguši gan pretrunīgas, gan apzināti nepatiesas liecības.

Zādzība uzskatāma par pabeigtu brīdī, kad ir fiziski iegūta faktiskā vara pār mantu

Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Augstākā tiesa (Senāts) skaidroja2, ka iespēja rīkoties ar mantu nav zādzības juridiskās pabeigtības priekšnoteikums, tādēļ zādzība uzskatāma par pabeigtu brīdī, kad vainīgais fiziski ieguvis faktisko varu pār mantu un viņš vienīgais to pēc savas gribas var ietekmēt, nevis tikai tad, kad viņam rodas reāla iespēja ar šo mantu rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Vienlaikus, vērtējot, vai persona ir ieguvusi faktisko varu, viens no būtiskākajiem ir pašas mantas raksturojums, proti, vai tā ir neliela un viegli pārvietojama vai arī lielgabarīta un smaga.

Faktisko varu pār nelieliem un viegli pārvietojamiem priekšmetiem (piemēram, naudu, juvelierizstrādājumiem, mobilajiem telefoniem vai citiem līdzīgiem priekšmetiem) un grūti pārvietojamiem priekšmetiem vainīgā persona iegūst atšķirīgi. Priekšmeta fiziska satveršana, ievietošana somā, kabatā vai citādas fiziskas kontroles iegūšana pār svešu mantu nodrošina, ka vainīgais faktisko varu pār mantu iegūst nekavējoties un tikai viņš pēc savas gribas to var ietekmēt. Savukārt pār smagiem, apjomīgiem un grūti pārvietojamiem priekšmetiem, piemēram, automašīnām un mēbelēm, faktiskā vara tiek iegūta pakāpeniski, veicot vairākas darbības, kas vērstas uz faktiskās varas pārņemšanu, piemēram, priekšmeta pārvietošanu ārpus īpašnieka faktiskās ietekmes zonas, iekraušanu transportlīdzeklī u. tml.

Senāts norādīja, ka konkrētajā gadījumā apsūdzēto darbības – cietušās mantu ievietošana savā somā un tās novietošana uz grīdas promnešanai, vienlaikus turpinot citas mantas sagrābšanas darbības, proti, pārvietojot seifu ar mantām, – liecina, ka apsūdzētie nebija ieguvuši fizisku varu pār cietušās mantu. Šādas darbības, lai arī vērstas uz mantas atņemšanu un faktiskās varas iegūšanu, pašas par sevi objektīvi nenorāda uz apsūdzēto fizisku kontroli pār attiecīgo mantu un cietušā atstumšanu no faktiskās varas pār mantu.

Apsūdzētie veica pakāpeniskas darbības, lai nodibinātu faktisku varu pār mantu un to, ka tikai viņi pēc savas gribas to var ietekmēt, tātad manta atbilstoši likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 19.¹ panta izpratnei vēl netika prettiesiski iegūta. Līdz ar to nav pamata nodarījumu atzīt par pabeigtu zādzību.

Nepatiesu liecību sniegšana ir atbildību pastiprinošs apstāklis, kas tiesai jāņem vērā

Vienlaikus izskatāmajā lietā Senāts secināja: lai gan apelācijas instance pamatoti atzinusi zādzību par nepabeigtu, tā nav norādījusi, kādēļ, pastāvot atšķirīgām un savstarpēji pretrunīgām apsūdzēto liecībām, netika konstatēts atbildību pastiprinošs apstāklis – nepatiesu liecību sniegšana3.

Lietas apstākļos konstatēts, ka pirmstiesas kriminālprocesā viens apsūdzētais noliedzis savu līdzdalību zādzības izdarīšanā un atrašanos automašīnā zādzības izdarīšanas laikā netālu no zādzības izdarīšanas vietas skaidrojis ar to, ka 2021. gada 8. oktobrī bez konkrēta mērķa viens kā tūrists ar automašīnu “Opel” no Rumānijas ieradies Latvijā, nakšņojis automašīnā un tālāk vēlējies doties uz Poliju, bet pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā apsūdzētais liecinājis, ka viņam par plānoto zādzības izdarīšanu nekas nebija zināms, viņš ticis nolīgts kā taksometra šoferis, lai kādu personu aizvestu uz Latviju un pēc tam atpakaļ uz Rumāniju, par ko viņam solīts samaksāt. Savukārt otrs apsūdzētais sniedzis atšķirīgas liecības saistībā ar pirmā apsūdzētā informētību par zādzības izdarīšanu, automašīnas numurzīmju maiņu un citiem apstākļiem.

Senāts norādīja, ka apsūdzēto liecību neizvērtēšana ir atzīstama par būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu4, kas ir pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai daļā par apsūdzētajiem noteikto sodu5. No Krimināllikuma 46. panta izriet, ka tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, kā arī atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Ja persona ir izmantojusi savas tiesības un sniegusi liecības, tad viņai rodas pienākums sniegt patiesu liecību

Senāts uzsvēra, ka personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesīgas:

• klusēt;
• sniegt liecību;
• atteikties liecināt.

Tomēr, ja persona ir izmantojusi savas tiesības un sniegusi liecības, tad viņai rodas pienākums sniegt patiesu liecību. Pienākums teikt patiesību kriminālprocesā ir vērsts uz Kriminālprocesa likuma mērķa sasniegšanu, proti, panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, ievērojot arī personu tiesību aizsardzību.

Likumdevējs ir paredzējis: ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību, tad tas atzīstams par atbildību pastiprinošu apstākli.

Lai varētu konstatēt atbildību pastiprinošu apstākli – noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību –, tiesai:

• jāpārliecinās, vai personai ir izskaidrotas tiesības neliecināt un viņa ir brīdināta, ka viņas liecinātais var tikt izmantots pret viņu, informēta par sekām par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu;
• jānoskaidro, vai personas sniegtās ziņas ir uzskatāmas par liecību;
• jākonstatē, ka liecība ir nepatiesa.
• jānoskaidro, vai nepatiesu liecību sniegšana ir bijusi apzināta.

Liecība ir uzskatāma par nepatiesu, ja tajā ir:

• pilnīgi vai daļēji sagrozīti fakti;
• noliegti patiesie apstākļi;
• sniegtas īstenībai neatbilstošas ziņas, kuras tieši attiecas uz lietu un no kurām ir atkarīga kriminālprocesa norise.

Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību uz to, ka personai nevar iestāties negatīvas sekas par nepatiesas liecības sniegšanu, ko persona sniegusi pārliecībā, ka viņas sniegtā informācija ir patiesa. Tāpat personas attieksme pret apsūdzību nav vērtējama kā, iespējams, apzināti nepatiesa liecība.6 Proti, personas paustā attieksme pret apsūdzību, viedoklis, domas, secinājumi un uzskati ir jānošķir no apzināti nepatiesas liecības par faktiem, kuri kriminālprocesā pierādāmi. Turklāt nav nozīmes tam, kādi pierādījumi iegūti par faktiem, par kuriem apsūdzētais nepatiesi liecināja, jo pretējā gadījumā liecinošās personas atbildība būtu atkarīga no nejaušības.

1 Krimināllikuma 15. panta piektā daļa noteic, ka kriminālatbildība par sagatavošanos noziegumam vai nozieguma mēģinājumu iestājas saskaņā ar to pašu likuma pantu, kas paredz atbildību par konkrēto nodarījumu.

2 Latvijas Republikas Senāta 2025. gada 29. decembra lēmums lietā Nr. SKK‑39/2025.

3 Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 17. punkts.

4 Kriminālprocesa likuma 575. panta trešā daļa.

5 Apelācijas instance tiesa vienam apsūdzētajam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un vienpadsmit mēnešiem un probācijas uzraudzību uz vienu gadu, bet otram – brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un pieciem mēnešiem un probācijas uzraudzību uz vienu gadu.

6 13. Saeimas likumprojekta Nr. 427/Lp13 “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” papildinātā anotācija.