Top Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanas un atbalsta likums

Likumprojektā paredzēts pārņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2024/1712 (2024. gada 13. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, normas, kas līdz šim nav bijušas pilnībā nostiprinātas Latvijas normatīvajā regulējumā, tostarp nacionālā koordinatora funkcijas un nacionālo novirzīšanas mehānismu.

Ar jaunā likuma pieņemšanu spēku zaudēs likums “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā”.

Pērn 22 cilvēktirdzniecības upuri

Latvijā 2025. gadā identificēti kopumā 22 cilvēku tirdzniecības upuri, 2024. gadā – 38, bet 2023. gadā – 26. Visticamāk, šie skaitļi atspoguļo tikai daļu no faktiski notikušajiem cilvēku tirdzniecības gadījumiem, pausts likumprojekta anotācijā.

Starp identificētajiem cilvēku tirdzniecības upuriem ir gan Latvijas, gan trešo valstu pilsoņi, kuri tikuši pakļauti ekspluatācijai Latvijā vai ārvalstīs.

Cilvēku tirdzniecības gadījumi tiek atklāti dažādos veidos. Daļu cilvēku tirdzniecības upuru identificē kriminālprocesos. Citās situācijās personas pašas vēršas pēc palīdzības, tostarp Valsts policijā vai pie sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējiem – biedrības “Centrs MARTA” vai “Patvērums “Drošā māja” ”.

Pastāv arī tā dēvētā sociālā pieeja, kad persona tiek atzīta par cilvēku tirdzniecības upuri nevalstisko organizāciju komisijā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 344 “Noteikumi par kārtību, kādā cilvēku tirdzniecības upuri saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri”.

Problēmu akcentējis arī tiesībsargs

Anotācijā norādīts, ka līdz šim nav bijusi noteikta vienota kārtība, kā rīkoties pirmās saskarsmes institūcijām, kurām radušās aizdomas par iespējamu cilvēku tirdzniecību, bet nav pilnvaru personu atzīt par cilvēku tirdzniecības upuri.

Vienotas izpratnes trūkumam un nepieciešamībai pilnveidot normatīvo regulējumu cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā uzmanību vērsis arī Latvijas Republikas tiesībsargs.

Eiropas Padomes ekspertu grupa cīņai pret cilvēku tirdzniecību (GRETA), Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kā arī ASV Valsts departaments savos novērtējumos secinājuši, ka cilvēku tirdzniecības upuru identificēšanas apjoms Latvijā ir zems, un uzsvēruši nepieciešamību formalizēt nacionālo novirzīšanas mehānismu kā būtisku instrumentu agrīnai atpazīšanai un upuru aizsardzības nodrošināšanai.

Pārņem direktīvas prasības

Ar likumprojektu paplašināts spēkā esošā likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” tvērums un mērķis, vienlaikus transponējot konkrētās direktīvas normas un precizējot nogaidīšanas perioda piemērošanas nosacījumus. Tādējādi tiek ieviestas arī GRETA rekomendācijas.

Kopumā ar likumprojektu risināti šādi svarīgi jautājumi:

• noteikts nacionālais koordinators un tā funkcijas;
• definēts iespējamo cilvēku tirdzniecības upuru novirzīšanas mehānisms un tā darbības kārtība;
• paplašināts nogaidīšanas perioda subjektu loks un precizēts tā potenciālais piemērošanas ilgums.

Nacionālā koordinatora funkcijas Iekšlietu ministrijai

Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanas un atbalsta likumprojekts satur 11 pantus.

Tā 3. pantā saskaņā ar direktīvas prasībām noteikti nacionālā cilvēku tirdzniecības novēršanas koordinatora uzdevumi un funkcijas. Nacionālā koordinatora funkcijas nodrošina Iekšlietu ministrija, kas jau patlaban īsteno koordinācijas pasākumus, apkopo statistikas datus un nodrošina informācijas sniegšanu starptautiskajām organizācijām, kā arī izstrādā politikas plānošanas dokumentus.

Papildus nacionālā koordinatora funkcijām likumprojektā ietverti divi jauni uzdevumi:

• nacionālā novirzīšanas mehānisma metodiskā vadība;
• starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkta funkcijas nodrošināšana.

Pirmās saskarsmes institūcijas

Likumprojekta 4. pantā noteikts nacionālā novirzīšanas mehānisma institucionālais ietvars, kuru veido Valsts policija, sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs un pirmās saskarsmes institūcijas. Pantā minētas konkrētas pirmās saskarsmes institūcijas:

• bāriņtiesas;
• Bērnu aizsardzības centrs;
• pašvaldību sociālie dienesti;
• pašvaldības policija;
• Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs;
• Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde;
• Valsts darba inspekcija;
• Valsts robežsardze;
• ārstniecības iestādes un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.

Kā atpazīst upuri

Likumprojekta 5. pantā noteikts, ka Valsts policija, sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs un pirmās saskarsmes institūcija iespējamu cilvēku tirdzniecības upuri atpazīst, izmantojot Krimināllikumā paredzētos cilvēku tirdzniecības elementus (darbība, līdzekļi, ekspluatācijas mērķis), kā arī citus normatīvos aktus vai vadlīnijas cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā.

Krimināllikuma 154.² pantā cilvēku tirdzniecība definēta, ietverot trīs pamatelementus – rīcību, līdzekļus un nolūku.

Krimināllikumā noteiktie elementi iekļauti arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 344 “Noteikumi par kārtību, kādā cilvēku tirdzniecības upuri saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri” 1. pielikumā.

Anotācijā skaidrots, ka papildus normatīvajā regulējumā iekļautās definīcijas elementiem cilvēku tirdzniecība praksē tiek atpazīta arī pēc faktiskiem indikatoriem, piemēram, personu apliecinošu dokumentu atņemšanas, personas atrašanās slēgtā vai kontrolētā vidē, pārvietošanās brīvības ierobežošanas un citiem līdzīgiem apstākļiem, kas liecina par personas brīvības ierobežošanu un atkarību no vainīgā.

Ziņošanas un personas novirzīšanas kārtība

Likumprojekta 6. pants nosaka ziņošanas un personas novirzīšanas kārtību, ņemot vērā gan institūciju, kas saskaras ar iespējamu cilvēku tirdzniecības upuri, gan to, vai persona piekrīt sadarboties ar Valsts policiju un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju.

Tā kā cilvēku tirdzniecībai ir smaga nozieguma raksturs, projektā paredzēts pilnvarojums ziņot Valsts policijai arī gadījumos, kad rodas aizdomas par iespējamu cilvēku tirdzniecību. Piemēram, ja iespējamais cilvēku tirdzniecības upuris atsakās no jebkādas sadarbības ar Valsts policiju vai sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju, pirmās saskarsmes institūcijai ir pienākums ziņot par šādu situāciju, sniedzot pēc iespējas plašāku pieejamo informāciju, vienlaikus ievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības. Tas nozīmē, ka sniegto informāciju drīkst izmantot tikai konkrētajam mērķim un to nedrīkst izpaust trešajām personām.

Tāpat 6. panta praktiskajā piemērošanā jāņem vērā, ka atkarībā no situācijas un izvērtējot personas stāvokli pirmās saskarsmes institūcijai, ja cilvēku tirdzniecības upuris piekrīt, jāsazinās ar sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju, informējot par situāciju un, ja nepieciešams, organizējot turpmāko atbalsta procesu.

Starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkts

Likumprojekta 7. pantā noteiktas starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkta funkcijas un kompetence, nodrošinot informācijas apmaiņu ar citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu kontaktpunktiem cilvēku tirdzniecības gadījumos ar pārrobežu elementu. Kontaktpunkta uzdevums ir koordinēt informācijas nodošanu starp dalībvalstīm un kompetentajām institūcijām Latvijā, neiesaistoties iespējamā cilvēku tirdzniecības upura atpazīšanā vai citos nacionālā novirzīšanas mehānisma pasākumos.

Galvenais starpvalstu kontaktpunkta mērķis ir nodrošināt efektīvu informācijas apriti. Attiecībā uz informācijas nodošanu par Latvijā identificētajiem ārzemniekiem jānorāda, ka minētās informācijas nodošana iespējama tikai gadījumos, kad persona tam devusi piekrišanu.

Starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkti pašlaik ir noteikti tikai ES dalībvalstīs, līdz ar to kontaktpunkts praktiski darbosies informācijas apmaiņā starp ES dalībvalstīm.

Nogaidīšanas periods un termiņuzturēšanās atļaujas

Savukārt 8.–11. pants paredz nogaidīšanas perioda piešķiršanas un pārtraukšanas, kā arī termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas un anulēšanas kārtību.

Likumprojektā galvenokārt saglabāts spēkā esošā likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” 3.–6. panta regulējums, izņemot divus būtiskus aspektus, kas pārveidoti saskaņā ar Eiropas Padomes GRETA vadlīnijām Guidance Note, the recovery and reflection period (latviešu val. – “Norādījumi, atveseļošanās un pārdomu periods”).

Pirmkārt, personu loks ir paplašināts, paredzot nogaidīšanas perioda piemērošanu visiem ārzemniekiem, kuriem nav tiesiska pamata uzturēties Latvijā.

Otrkārt, paredzēta iespēja noteikt ilgāku nogaidīšanas periodu – no 30 līdz 180 dienām. Periods līdz 180 dienām noteikts tikpat ilgs kā cilvēku tirdzniecības upuriem pieejamais sociālās rehabilitācijas pakalpojums.

Jānodrošina kvalitatīvas apmācības

Gan “Patvērums “Drošā Māja” ”, gan “Centrs MARTA” atzinīgi vērtē Iekšlietu ministrijas izstrādāto likumprojektu un atbalsta nacionālā novirzīšanas mehānisma ieviešanu cilvēku tirdzniecības gadījumos.

Biedrības “Centrs MARTA” Interešu aizstāvības nodaļas vadītāja Beata Jonite uzsver, ka nevalstiskās organizācijas jau ilgstoši ir iestājušās par skaidri definētu, institucionāli koordinētu pieeju, kas nodrošinātu cietušo agrīnu atpazīšanu, savlaicīgu informēšanu par pieejamajiem atbalsta un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, kā arī efektīvu novirzīšanu to saņemšanai.

“Praksē redzam, ka ievērojama daļa cilvēku tirdzniecības upuru līdz rehabilitācijas pakalpojumiem nonāk patstāvīgi, nevis ar pirmās saskarsmes institūciju starpniecību, kas savukārt liecina par nepieciešamību stiprināt institucionālo kapacitāti un izpratni,” akcentē B. Jonite. “Līdz ar to īpaši svarīgi ir nodrošināt regulāras, kvalitatīvas apmācības visām iesaistītajām institūcijām par cilvēku tirdzniecības pazīmju atpazīšanu, kā arī izstrādāt vienotas, praksē lietojamas sadarbības shēmas.”

Arī biedrība “Patvērums “Drošā Māja” ” norāda, ka 3. pantā iekļautajām funkcijām nepieciešams pievienot apmācību organizēšanu pirmās saskarsmes institūcijām par cilvēku tirdzniecību, bet tas, visticamāk, ir nosegts ar rīcības plāniem un politikas plānošanas dokumentiem, kas jau šobrīd praksē tiek īstenoti.

Iebilst pret obligātu ziņu sniegšanu Valsts policijai

Tomēr “Centrs MARTA” kategoriski iebilst pret likumprojekta 6. panta trešās daļas 2. punktā noteikto pienākumu sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējiem obligāti – trīs darba dienu laikā – nodot informāciju par iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri Valsts policijai.

“Darbs ar cietušajiem balstās uzticībā, un starptautiskajā praksē, tai skaitā Eiropas Padomes Konvencijā par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un ES Direktīvā 2011/36/ES, uzsvērtas upura tiesības uz autonomiju un informētu piekrišanu, kā arī nepieciešamība nodrošināt “atveseļošanās un pārdomu periodu”, kura laikā persona var pieņemt lēmumu par sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm,” teic B. Jonite. “Obligāta ziņu nodošana bez cietušā piekrišanas var ievērojami mazināt uzticību pakalpojuma sniedzējiem, atturēt cietušos no palīdzības meklēšanas un potenciāli pakļaut viņus papildu riskam.”

Tādēļ “Centrs MARTA” aicina šo normu pārskatīt, paredzot, ka informācijas nodošana tiesībaizsardzības iestādēm notiek ar cietušā informētu piekrišanu, vienlaikus saglabājot iespēju nodrošināt efektīvu sadarbību starp institūcijām un veicināt kriminālprocesu uzsākšanu gadījumos, kad cietušais tam ir gatavs.