SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Linda Ņikona
LV portāls
Edīte Brikmane
LV portāls
15. februārī, 2022
Lasīšanai: 30 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Valsts vērtības
13
13

Kas ir konstitūcija un kāpēc Latvijā to sauc par Satversmi

Satversme ir juridisks un politisks dokuments, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, sabiedrības vērtības un kultūru, kā arī Latvijas valsts pastāvēšanas politiskos mērķus, nosakot to īstenošanas veidu tiesiskajā un sociālajā realitātē.

FOTO: Ernests Dinka, Saeima

Mūsdienās gandrīz visām starptautiski atzītām valstīm ir sava konstitūcija – likums ar augstāko juridisko spēku attiecīgajā tiesiskajā sistēmā, kurā tiek regulēti valsts pārvaldīšanas pamatjautājumi un tās iedzīvotāju attiecības ar valsti. Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatu veido 1922. gada 15. februārī pieņemtā Satversme, kas ir viena no vecākajām konstitūcijām Eiropā. Šogad tai aprit simts gadu. Šajā skaidrojumā sniegsim dziļāku ieskatu, kas ir konstitūcija, kāpēc Latvijā to sauc par Satversmi, ar ko tā ir unikāla, vai laika gaitā var mainīties izpratne par tajā noteiktajiem valsts pamatiem un vērtībām? 

Sabiedriskais līgums

Konstitucionālisma, kādu to izprotam šodien, teorētiskajos pamatos ir liktas apgaismības idejas par sabiedrisko līgumu,1 kas 17. un 18. gadsimtā piedāvāja alternatīvu viduslaiku pasaules redzējumam par lietu kārtību, kurā visa pamatā bija neapšaubāma Dieva griba. Reformācijas un citu procesu ietekmē, meklējot jaunu leģitīmu pamatu sabiedriskajai pārvaldībai, kurā lielāka nozīme paša cilvēka izvēlei un rīcībai, sabiedriskā līguma teorētiķi savos darbos piedāvāja atšķirīgu sabiedrības un valsts varas attiecību koncepciju. Ja iepriekš valdīja pārliecība, ka Dievs izraugās savus pārstāvjus “zemes virsū”, nu gaisā virmoja idejas, ka paši cilvēki caur saviem pārstāvjiem ir tiesīgi noteikt, kā tiks pārvaldīti.  Piemēram, angļu filosofs Džons Loks rakstīja, ka cilvēkam ir dabiskās tiesības uz dzīvību, brīvību un privātīpašumu, kas tiek nodrošinātas ar sabiedrisko līgumu, daļēji deleģējot atsevišķu, tomēr savstarpēji koordinētu, varu institūcijām, rezervējot tiesības rīkot revolūciju, ja tās rīkojas antikonstitucionāli (apspiež cilvēku dabiskās tiesības).

Teorijas par sabiedrisko līgumu, cilvēka dabiskajām tiesībām un pienācīgu valdības darbu, kas tās garantē, caurstrāvo revolucionārā laikmeta konstitūcijas, kuras iesāka ASV Neatkarības karš un ASV Neatkarības deklarācija (1776), kam sekoja Franču revolūcija un Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (1789). Šie konstitucionālie notikumi atstāja milzīgu iespaidu uz citām valstīm un sabiedrisko domu 19. un arī 20. gadsimtā.

Mūsdienās praktiski visām valstīm ir sava konstitūcija (tiesa, ne visas valstis savu pamatlikumu konsekventi ievēro). Parasti tā ir viens pamatdokuments, kā, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču valsts pamatu jeb konstitūciju var veidot arī vairāku normatīvo aktu, vispārpieņemtu tiesību principu (tradīciju) kopums, kas regulējoši nosaka valsts formu un darbību, kā tas ir, piemēram, Apvienotajā Karalistē.

Konstitūcijas, kas darbojas ilgstoši, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija vai Latvijas Republikas Satversme, apvieno paaudzes, jo valsts pamatlikumu par savu sauc cilvēki, kuri to paši nav apstiprinājuši, – to viņu vietā jau ir izdarījuši senči vai senču senči.2 Latvijas gadījumā – Satversmes sapulce.

Kas ir konstitūcija

Jēdziens “konstitūcija” ir cēlies no latīņu vārda “constitutio”, kas nozīmē “uzbūve, iekārtojums, iedibināšana”.3

Mūsdienās konstitūcija ir valsts un tās tiesiskās sistēmas pamats, kas raksturo arī attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne vien tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un cita veida principus.4

Konstitūcija ir attiecīgās tautas vai valsts tiesību normu un principu sistēma, kurai piešķirts augstākais juridiskais spēks un kas regulē tiesisko attiecību pamatus starp cilvēku un sabiedrību no vienas puses un valsti no otras puses, kā arī pašas valsts varas organizēšanas un funkcionēšanas svarīgākās puses.5

Arī šodien konstitūcija ir atzīstama par sabiedrisko līgumu – demokrātiski akceptētu visu valsts pilsoņu saistību savā un nākamo paaudžu vārdā dzīvot saskaņā ar konstitūcijā ietvertajām pamatvērtībām un ievērot tās, kā arī nodrošināt valsts varas un tās pieņemto lēmumu leģitimitāti.6

Demokrātiskās tiesiskās valstīs konstitūcija ir viens no nozīmīgākajiem valstiskuma simboliem. Proti, līdztekus juridiskajām funkcijām konstitūcija ir liecība par valstiskuma dibinātāju sapņiem un nākamo paaudžu meklējumiem.7

Lai ierobežotu valsts varu

Valsts regulārā ikdienas darbība notiek konstitūcijas noteiktajā ietvarā. Veidot šo ietvaru – noteikt valsts iekārtu – ir konstitūcijas pirmā un nozīmīgākā funkcija.8

Konstitūcijas mērķis ir valsts varas ierobežošana un racionalizēšana, lai garantētu brīvu politisko dzīvi. Proti, tiesiskas jeb konstitucionālas valsts pamatprincips ir tāds, ka šādā valstī valsts vara ir ierobežota. Valsts varas ierobežošana notiek, nosakot gan kompetenču sadalījumu starp dažādiem valsts varas orgāniem, gan noteiktas procedūras konkrētu varas pilnvaru īstenošanai9 [un kontrolei].

Jebkuras konstitucionālas valsts pamatmērķis ir nodrošināt un vairot cilvēku pamattiesības un ierobežot valsts varu.10 Proti, tiesiskā valstī varai ir noteiktas robežas, kuras tā nedrīkst un arī nevar pārkāpt. No vienas puses, demokrātija pieprasa īstenot tautas suverenitāti (valsts augstāko varu savās iekšējās lietās un neatkarībā no citām valstīm starptautiskajās attiecībās11) un respektēt vairākuma gribu un likumdevēju kā tautas gribas paudēju, no otras puses, demokrātija prasa respektēt varas dalīšanu, tiesisku valsti, tiesu neatkarību, cilvēktiesības un citas sabiedrības vērtības.12

Konstitucionālā identitāte un tiesības to aizsargāt

Mūsdienās konstitūcijas jēdziens un tās iedarbība uz tiesisko sistēmu ir būtiski paplašinājušies, tajā ietverot arvien vairāk politiskās filosofijas un attiecīgās konstitucionālās iekārtas ideoloģijas elementu, raksta konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps. 13

Tas nozīmē, ka konstitūcijā var tikt “iekodētas” norādes uz valsts vēsturi, tradīcijām, valodu, valsts dibināšanas apstākļiem un valstiskuma attīstību, valsts mērķiem, 2012. gadā secinājusi Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija.14

Katrai valstij ir sava konstitucionālā identitāte, kuru nosaka šo valsti raksturojošie pamatprincipi. J. Pleps norāda: “Konstitūcijas teksts un gars noteic nacionālā valstiskuma svarīgākos elementus, kuru saglabāšana un attīstība nodrošina nacionālās valsts pastāvēšanu. Tādā veidā izpaužas arī konstitūcijas simboliskā funkcija, proti, konstitūcija definē attiecīgo valsti kā politisku vienību, piešķir tai leģitimitāti un formulē valsts politikas mērķus.”

Līdz ar to “modernai konstitūcijai nozīmīgs uzdevums ir arī veidot un orientēt sabiedrības attīstību, iezīmēt pamatvērtības un politikas saturiskos virzienus. Šī funkcija daļēji tiek īstenota, gan šādus orientierus tiešā veidā ietverot konstitūcijas tekstā (preambulā vai galvenajā daļā), gan atvasinot tos no teksta kā vispārējus tiesību principus, gan pamattiesības interpretējot kā sabiedrības vērtību sistēmas sastāvdaļu,” pauduši Ringolds Balodis un Egils Levits. Tādējādi konstitūcija stabilizē sabiedrību un vienlaikus veicina tās saskanīgu attīstību konstitūcijas iezīmētā virzienā.15

Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ineta Ziemele, analizējot 2012. gada 18. februāra referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu konstitucionālo nozīmi, uzsvēra: “Eiropas kultūrtelpā atzīst to, ka katrai valstij ir sava identitāte, kuru raksturo tās konstitucionālie noteikumi un konkrētās sabiedrības vēsturiski iegūtās vērtības, un ka demokrātiska valsts ir tiesīga sevi aizsargāt, lai nodrošinātu valsts stabilitāti kopumā un līdz ar to ierobežot cilvēka brīvību un tiesības, proti, tās nav absolūtas, ja vien nav runa par personas dzīvību un personisko integritāti.”

Pēc 2014. gada 19. jūnija, kad Latvijas Republikas Satversme tika papildināta ar jaunu ievadu, tā uzskatāma par nacionālās identitātes būtisku elementu, jo tajā ir skaidrs Latvijas valsts konstitucionālo vērtību izklāsts.16

Latvijas Republikas konstitūcija – Satversme

Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatu veido 1922. gada 15. februārī pieņemtā Satversme.

Satversme ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vienīgā patstāvīgā konstitūcija, kuru izstrādāja un pieņēma speciāli šim nolūkam ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce.

Satversme ir Latvijas tautai piederošās satversmes varas akts, kas juridiski nostiprina Latvijas valsts iekārtu un tās tiesisko sistēmu. Proti, Satversme ir juridisks un politisks dokuments, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, sabiedrības vērtības un kultūru, kā arī Latvijas valsts pastāvēšanas politiskos mērķus, nosakot to īstenošanas veidu tiesiskajā un sociālajā realitātē.17

Satversme sastāv no preambulas (ievada) un astoņām nodaļām (kopā 116. pantiem):

Jāpiebilst, ka Satversme nav vienīgais Latvijas tiesiskajā sistēmā spēkā esošais konstitucionālā ranga akts.

Tādi, veidojot valsts konstitucionālos pamatus un identitāti, ir arī 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti, 1990. gada 4. maija Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Ikviens no šiem dokumentiem izriet no iepriekšējā un balstās uz vieniem un tiem pašiem principiem, kas ietverti 1918. gada 18. novembra Valsts proklamēšanas aktā, tālākveidojot Latvijas valsts iekārtu. Šie Latvijas valsts pamatnormā ietvertie principi bija saistoši arī Satversmes sapulcei, izstrādājot un pieņemot 1922. gada Satversmi.18

Satversmes jēdziena rašanās un lietojums

Latviešu valodā pamatlikuma (konstitūcijas) apzīmēšanai ir speciāli radīts vārds – “satversme”, kuru darinājis viens no jaunlatviešu kustības līderiem Atis Kronvalds.19 Viņš šo vārdu veidoja no vārda “tvert”, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”.20

Jēdziens “satversme” savulaik ticis lietots kā sugas vārds konstitūcijas apzīmēšanai, tomēr latviešu valodā biežāk vispārējā nozīmē lieto tieši svešvārdu “konstitūcija”.21

Proti, līdz 20. gs. pirmajai pusei latviešu juridiskajā terminoloģijā un politiskajās diskusijās vārds “satversme” tika lietots kā sugas vārds, apzīmējot gan konstitūciju kā tādu, gan arī konkrētas citu valstu konstitūcijas.22 Savukārt kopš 20. gs. otrās puses sugas vārds “satversme” vairs netiek izmantots konstitūcijas kā tādas apzīmēšanai,23 bet tiek lietots jēdziens jeb īpašvārds “Satversme”, kuru latviešu valodā raksta ar lielo sākumburtu, konkrēti kā Latvijas konstitūcijas nosaukums.24

Latviešu valodā lietotajā konstitūcijas apzīmējumā “satversme” semantiski ir ietvertas konstitucionālisma idejas – valsts varas ierobežojumi un personas tiesību garantijas.25

Interesanti fakti par Latvijas Republikas Satversmi

  • Satversme uzskatāma par vienu no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā – tikai astoņās Eiropas valstīs spēkā ir vecākas konstitūcijas (Sanmarīno (1600. g.), Nīderlandē (1814. g.), Norvēģijā (1814. g.), Beļģijā (1831. g.), Dānijā (1849. g.), Luksemburgā (1868. g.), Austrijā (1920. g.) un Lihtenšteinā (1921. g.)).26

  • 1922. gada 15. februārī Satversmes Sapulce pieņēma Satversmes pirmo daļu, kas nosaka Latvijas valsts varas organizāciju. Tajā bija 88 panti, kuri sakārtoti septiņās nodaļās.
     
  • Satversmes otro daļu, kas noteiktu pilsoņu tiesības un pienākumus, Satversmes sapulce galīgajā lasījumā noraidīja 1922. gada 5. februārī. VIII nodaļa “Cilvēka pamattiesības” Satversmē tika iekļauta 1998. gada 15. oktobrī.

  • Vislielākās domstarpības Satversmes projekta izstrādāšanā saistījās ar Valsts prezidenta kā atsevišķu valsts galvas institūtu – gan par tā nepieciešamību, gan Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvarām.

  • Satversmes teksts laika gaitā nav būtiski grozīts vai pārveidots. Pastāvēšanas simts gados tajā veikti 15 grozījumi – tā papildināta ar 28 jauniem pantiem (VIII nodaļu), grozīts tās ievads un 30 panti (daži no tiem vairākas reizes), kā arī viens pants izslēgts.

  • Laika periodā no 1990. līdz 1993. gadam Latvijas tiesiskajā realitātē tika atgriezta konstitūcija, kuras darbība un piemērošana bija apturēta vairāk nekā piecdesmit gadu. Nevienā citā valstī līdzīgs konstitucionāls eksperiments nav veikts.

  • Satversme ir viena no īsākajām konstitūcijām. Tās teksts ir lakonisks un tehnisks, ar ko tas principiāli atšķiras no mūsdienu konstitūcijām raksturīgās politiskās daudzvārdības un detalizētā regulējuma. Tas piešķir lielu rīcības brīvību Satversmes piemērotājiem, īpaši Satversmes tiesai.

Normatīvo aktu hierarhijā Satversme ir augstākais likums

Satversmei ir augstākais juridiskais spēks Latvijas tiesiskajā sistēmā.27

Proti, Latvijā darbojas šāda normatīvo aktu hierarhija (secīga pakļautība tiesību sistēmā28):

  • Satversme (konstitūcija) – augstākais likums valstī, kas nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju un cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības;
  • starptautisko tiesību normas – vienošanās starp divām vai vairākām valstīm, vai citiem starptautisko tiesību subjektiem sakarā ar savstarpējo tiesību un pienākumu radīšanu, izmaiņām vai izbeigšanu politiskā, ekonomiskā vai citā jomā;
  • likumi – Saeimas izdoti normatīvie akti ar vislielāko juridisko spēku, kas izsaka tautas gribu, tiek izdoti Satversmes noteiktā kārtībā un regulē valstī svarīgākās sabiedriskās attiecības;
  • Ministru kabineta noteikumi – likumpakārtoti pārvaldes normatīvie akti, kas regulējošā spēka ziņā ir zemāki par likumiem un tiek izdoti saskaņā ar likumu;
  • pašvaldību saistošie noteikumi – juridiskie akti, kas izdoti uz pašvaldību likuma pamata, ievērojot likumus, Ministru kabineta noteikumus un ministriju aktus.29

Ņemot vērā, ka Satversme ir lakoniska, daudzi konstitucionālo tiesību jautājumi detalizētāk regulēti likumos. Piemēram, atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeimas iekšējo darbību un kārtību noteic Saeimas kārtības rullis. Kā norāda J. Pleps, konstitucionālo tiesību jautājumi regulēti vairāk nekā divdesmit spēkā esošajos likumos, kuros noteikti dažādi konstitucionālo institūciju darbības aspekti un pamattiesību īstenošanas kārtība.

Taču, neatkarīgi no jomas, ko tie regulē, visiem likumiem un normatīvajiem tiesību aktiem ir jāatbilst Satversmei. Ja likums vai kāds cits normatīvais tiesību akts neatbilst Satversmei, tas nav spēkā un nevar tikt piemērots.30

Likumu un citu normatīvo tiesību aktu satversmības pārbaudei Latvijā pastāv Satversmes tiesa. Satversmes tiesas nolēmumā sniegtā Satversmes interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.31

Satversme “kā dzīvs organisms” – attīstība līdzi laika garam

Latvijas Republikas Satversme ir viena no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā, un tās teksts laika gaitā nav būtiski mainījies – savas pastāvēšanas laikā tā grozīta tikai 15 reižu. Tāpēc joprojām Latvijas Republikas konstitucionālo institūciju savstarpējās attiecības noteic tie paši principi, kurus Satversmē iestrādāja Latvijas Satversmes sapulce pirms simts gadiem.

Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijas valsts pamatos ir novecojušas vai vecmodīgas idejas. Neskatoties uz to, ka tās teksts uz mūsdienās izstrādāto konstitūciju fona tiek uzskatīts pat par “ekstrēmi lakonisku” un “tekstuāli skopu”, tieši šis aspekts to padara “saturiski ietilpīgu un tālredzīgu” un paver “plašākas iespējas konstitūcijas iztulkošanā,”32 jo īpaši ar Satversmes tiesas nolēmumu starpniecību.

Tiesību zinātnē atzīts, ka “Satversme ir jāiztulko dinamiski, ņemot vērā pašreizējās vajadzības,” raksta J. Pleps. Viņš atsaucas uz piemēru, kuru izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa, runājot par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, proti, ka tā ir “dzīvs instruments”, kas tiek iztulkots atbilstoši laikmeta garam un prasībām un orientējas uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām.33

Arī bijušais Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits ir norādījis, ka “Satversmē abstrakti lietotajos jēdzienos nav jāiekonservē tās pieņemšanas brīdī pastāvošie priekšstati par šiem jēdzieniem, bet šo jēdzienu saturs var attīstīties laika gaitā, nemainoties pašam tekstam”.34

Pamatojot Satversmes ievaddaļas izvēršanu 2014. gadā, Egils Levits ir paudis: "Tāpat kā Latvijas valsts nekad nebūs gatava, Satversme nekad nebūs pabeigta. Lai saglabātu, uzturētu un attīstītu savu valsti, pie tās ir pastāvīgi jāstrādā. Tas ir mūsu pilsoņu pienākums un atbildība."

Savā runā, atklājot Satversmes simtgades jubilejas gadu Saeimas namā, E. Levits norādīja arīdzan uz vairākiem nākotnes jautājumiem, kas, iespējams varētu tikt regulēti konstitucionālā līmenī: "Domājot par nākotni, uzskatu, ka būtu laiks sākt diskusiju par vēl vienu nelielu, taču svarīgu Satversmes papildinājumu, proti, ar jaunu normu par pamattiesībām digitālajā vidē."

Satversmes iztulkošana jeb interpretācija

Kā jebkuru tiesību tekstu, arī Satversmi ir nepieciešams izzināt. To var izdarīt tikai ar juridiskās interpretācijas jeb iztulkošanas palīdzību, piemērojot tiesību zinātnē vispāratzītas interpretācijas metodes.

Turklāt konstitūcijas tiesību normu interpretācija nav vienreizējs akts. Konstitūcijas iztulkošana notiek pastāvīgi, laika gaitā attīstoties. Tā mainās ar katru jaunu konstitucionālās tiesas spriedumu, jaunu tiesību zinātnes atziņu u. tml. Tas nozīmē, ka konstitūcijas saturs nav ietverams tikai tās tekstā.35

Interpretācija jeb iztulkošana (latīņu valodā “interpretatio” – skaidrošana, jēgas atklāšana) jurisprudencē nozīmē specifisku metožu un paņēmienu lietošanu, lai iespējami objektīvi atklātu tiesību normas saturu, kā arī izprastu tās ratio legis (jēgu un mērķi), tādējādi sekmējot normas lietošanu vai piemērošanu atbilstoši tās lomai kopējā tiesību sistēmā, nacionālo un starptautisko tiesību principiem, kā arī sabiedrības attīstības realitātei un loģikai.36

Konstitūcijas iztulkošanai mūsdienās ir ļoti būtiska nozīme. Turklāt tās teksta lakonisma un abstraktuma dēļ interpretācijas nepieciešamība rodas daudz biežāk nekā citās tiesību nozarēs, kurās tiesiskais regulējums ir daudz detalizētāks. Konstitūcijas iztulkošanas uzdevums ir izdarīt konstitucionāli pareizu slēdzienu par attiecīgās konstitūcijas normas tvērumu un pamatot to, tādējādi radot tiesisko noteiktību un skaidrību par konstitucionālo regulējumu. Tiek lēsts, ka konstitūcijas iztulkotājs “cilvēku” valodu pārtulko “juridiskajā” valodā.37

Četras interpretācijas pamatmetodes

Tiesību normu iztulkošanas nepieciešamībai pastāv četri cēloņi:

  • tiesību teksta valodas un jēdzienu nenoteiktība;
  • konfliktu (kolīziju) iespējamība starp dažādām tiesību normām;
  • gadījumi, kuri nav pietiekami noregulēti tiesību normās;
  • reālās sociālās dzīves izmaiņas, kuru rezultātā rodas tiesību normu mērķu neatbilstība dzīves prasībām.38

Interpretējot jeb tulkojot tiesību normu, tiek lietotas četras interpretācijas pamatmetodes:

  • gramatiskā (filoloģiskā) interpretācijas metode – ar tās palīdzību tiek noskaidrota tiesību normas jēga no valodnieciskā viedokļa;
  • vēsturiskā interpretācijas metode – ar tās palīdzību tiek noskaidrota tiesību normas jēga, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta;
  • sistēmiskā interpretācijas metode – ar tās palīdzību tiek noskaidrota tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām;
  • teleoloģiskā (jēgas un mērķa) interpretācijas metode – ar tās palīdzību tiek noskaidrota tiesību normas jēga, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.39

Kā norādījuši konstitucionālo tiesību eksperti, konstitūcijas normas bieži ir formulētas augstā abstrakcijas līmenī. Tas (zināmās robežās) ļauj konstitūciju piemērot pastāvīgi mainīgajām sabiedrības vajadzībām. Tādēļ tā interpretējama kā “dzīvs instruments”, kas atvērts laika garam. Līdz ar to īpaša uzmanība interpretācijas procesā būtu pievēršama teleoloģiskajai metodei, kā arī vēsturiskajai metodei, izpētot likumdevēja gribu.40

Kādas ir šīs “zināmās robežas”? Satversmes komentāru autori norāda, ka, interpretējot saturiskus konstitūcijas noteikumus, “robežas velkamas tur, kur tiek apdraudēta valsts vai tās demokrātiskās valsts iekārtas būtība, vai arī citi pamatprincipi, kas nepieciešami modernas Rietumu tipa demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai”.41 Taču konstitūcija nedrīkst pārmērīgi ierobežot vai kavēt demokrātisko politisko procesu, kam jāatstāj plašs politikas veidošanas lauks.

Konstitucionālās kontroles uzdevumu Latvijā veic Satversmes tiesa.

Kas ir Satversme konstitucionālās kontroles ieskatā

2016. gadā ar mērķi tuvāk iepazīt tābrīža Satversmes tiesas tiesnešus žurnālā “Jurista Vārds” tika publicētas neatkarīgās tiesu varas institūcijas, kura īsteno konstitucionālo kontroli, pārstāvju atbildes uz vairākiem principiāliem jautājumiem, tostarp, kas ir Satversme.

Aldis Laviņš

Satversmes tiesas priekšsēdētājs (2016. gadā)

Foto: Edijs Pālens, LETA

“Satversme vispirms ir apliecinājums Latvijas tautas gribai pēc savas valsts. Vienlaikus Satversme ir Latvijas tautas atzīto vērtību, kā arī valsts iekārtas pamatnoteikumu un pamatprincipu, kopums, kas veido Latvijas valsts konstitucionālo ietvaru.

Lai arī Satversme pieņemta pirms 94 gadiem (2016. gadā – red. piez.), tā nav novecojusi. Tās lakonisms sniedz iespēju piemērot Satversmi atbilstoši mūsdienu sabiedrības vajadzībām un izpratnei par demokrātisku un tiesisku valsti. Tāpēc Satversme ir “dzīva” un attīstās līdzi laikam. Lai tas sekmīgi īstenotos, liela nozīme ir Satversmes tiesas tiesnešiem, viņu personībām, profesionālajām zināšanām un izpratnei par sabiedrībā notiekošajiem procesiem.”

Asoc. prof. Dr. iur. Uldis Ķinis

Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks (2016. gadā)

Foto: Edijs Pālens, LETA

“Visvienkāršākā atbilde būtu teikt, ka tas ir mūsu valsts pamatlikums, un noskaitīt definīciju no kādas grāmatas. Nesen klausījos Hārvardas un Jēlas universitātes profesoru lasījumus par konstitucionālajām tiesībām, un man ļoti patika kāda lektora teiktais par ASV Konstitūciju, proti, tie ir tikai 8000 vārdu, kas izmainīja pasauli.

Es tiešām neesmu skaitījis, cik vārdu ir Satversmē, taču tas ir dokuments, kas izmainīja Latviju, jo tā autori bija valsts attīstības vizionāri. To pierāda jau tas vien, ka Satversme ir vienīgā konstitūcija, kuru atjaunoja Baltijas valstīs. Tajā veikti tikai atsevišķi grozījumi un pievienota 8. nodaļa, kas nosaka personu pamattiesības. Kaut arī sabiedrība kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas ir pārdzīvojusi gan sasniegumus, gan satricinājumus, tomēr tas nav spējis satricināt mūsu valsts pamatlikumu – Satversmi. Tas nozīmē, ka Satversme nav tikai juristu, bet visas tautas pamatlikums, kas nodrošina sabalansētu valsts attīstību un personu pamattiesības un brīvības.”

Prof. Dr. iur. Kaspars Balodis

Satversmes tiesas tiesnesis (2016. gadā)

Foto: Ieva Čīka, LETA

“Satversme ir mūsu valsts pamatlikums. Man ir ļoti liels prieks par to, ka Saeima 2014. gadā papildināja Satversmi ar veiksmīgi formulētu ievadu, Satversmes tekstā tieši nosaucot Latvijas valsts vērtības, uzdevumus un mērķus.”

Prof. Dr. iur. Sanita Osipova

Satversmes tiesas tiesnese (2016. gadā)

Foto: Ieva Lūka, LETA

“ “Sākums un gals”. Runājot jurista Raiņa vārdiem, Satversme ir mūsu dzīves “sākums”, jo iekļauj pašus pamatus par to, kas mēs esam, kā esam vienojušies kopā dzīvot, ko mēs novērtējam. “Gals” – tāpēc, ka, gan izdodot saistošus noteikumus jebkurā līmenī, gan piemērojot normas, gan vienkārši dzīvojot Latvijā, Satversme nosaka ierobežojumus, kas liek apstāties. Nosaka “gala” robežu, cik tālu mēs drīkstam iet...”

Gunārs Kusiņš

Satversmes tiesas tiesnesis (2016. gadā)

Foto: Ieva Lūka, LETA

“Esmu novērojis, ka izpratne par to, kas Latvijā ir Satversme, ir visnotaļ atšķirīga. Dažkārt mūsu Satversmi uztver, ja tā var teikt, vienkāršoti sausi un juridiski formāli. Es uz mūsu Satversmes pašreizējo tekstu raugos arī kā uz dokumentu, kurā ar laiku apkopojusies un uzkrājusies Latvijas tautā pastāvošā izpratne par sev vēlamās valsts iekārtas veidu, valsts pienākumiem un cilvēku attiecībām. Šī izpratne atspoguļojās Satversmes sākotnējā tekstā, savukārt pašreizējais teksts atspoguļo šodienas izpratni, un, laikam ejot, šī izpratne neapšaubāmi paplašināsies.”

Prof. Dr. iur. Ineta Ziemele

Satversmes tiesas tiesnese (2016. gadā)

“Satversme verbalizē mūsu konstitucionālo identitāti, kas mūs nošķir no citām tautām. Tā nodrošina saikni starp paaudzēm, un ir Latvijas tautas konstitucionālās nepārtrauktības garants. Tā noteikti ir spēcīgs pamats nākotnes izaicinājumiem.”

Prof. Dr. iur. Daiga Rezevska

Satversmes tiesas tiesnese (2016. gadā)

Foto: Edijs Pālens, LETA

“Satversme kā ārējais normatīvais tiesību akts ir nacionālās tiesību sistēmas augstākā juridiskā spēka rakstītā tiesību norma. Tomēr Satversme ir kas daudz vairāk. Satversme ir Latvijas suverēna formulētās un pasludinātās pamatnormas – demokrātiskas tiesiskas valsts – konkretizācija, kas pamatojas un ietver suverēnas vērtības un no pamatnormas atvasinātos, vispārējos tiesību principus.”42

1 Piemēram, 17. gadsimta angļu filosofu Tomasa Hobsa “Leviatāns” un Džona Loka “Divi traktāti par valdību” un 18. gadsimta franču filosofa Žana Žaka Ruso darbs “Sabiedriskais līgums”.

2 Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 5. lpp.

3 Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 112. lpp.

4 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 19. lpp.

5 Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 112.—113. lpp.

6 Pleps, J. Satversmes iztulkošanas konstitucionāli tiesiskie un metodoloģiskie problēmjautājumi. Promocijas darbs. Rīga, 2010, 15. lpp.

7 Pleps, J. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Publikācijas sākums: Latvijas Vēstnesis, 12.06.2012., Nr. 91. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/249079. Skatīts: 25.01.2022.

8 Balodis, R., Levits, E. Satversmes ievada interpretēšanas (komentēšanas) pamatjautājumi Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 40. lpp.

9 Turpat 15. lpp.

10 Balodis, R. Konstitucionālās tiesības. Pieejams: http://tzpi.lu.lv/files/2016/09/KT_teorija_1.pdf. Skatīts: 25.01.2022.

11 Tēzaurs. Šķirklis “suverenitāte”. Pieejams: https://tezaurs.lv/suverenit%C4%81te:1. Skatīts: 25.01.2022.

12 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 20. lpp.

13 Pleps, J. Latvijas valsts konstitucionālie pamati. Grām.: Latvija un latvieši. Akadēmiskie raksti. I sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018, 84. lpp. 

14 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis “Par Latvijas valsts
konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Par Latvijas valsts konstitucionālajiem
pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli
. Rīga:
Latvijas Vēstnesis, 2012, 56.—60. lpp.

15 Balodis, R., Levits, E. Satversmes ievada interpretēšanas (komentēšanas) pamatjautājumi. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 41. lpp.

16 Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 5. lpp.

17 Pleps, J., Plepa, D. Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme. Skatīts: 28.01.2022.

18 Balodis, R., Levits, E. Satversmes ievada interpretēšanas (komentēšanas) pamatjautājumi Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 38. lpp.

19 Pleps, J., Plepa, D. Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme. Skatīts: 28.01.2022.

20 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 20. lpp.

21 Balodis, R. Konstitucionālās tiesības. Pieejams: http://tzpi.lu.lv/files/2016/09/KT_teorija_1.pdf. Skatīts: 28.01.2022.

22 Pleps, J., Plepa, D. Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme. Skatīts: 28.01.2022.

23 Turpat, skatīts: 28.01.2022.

24 Balodis, R. Konstitucionālās tiesības. Pieejams: http://tzpi.lu.lv/files/2016/09/KT_teorija_1.pdf. Skatīts: 28.01.2022.

25 Kronvalds, A. Kāds vārds par mūsu tēvu valodu. Grām.: Kronvalds, A. Kopotie raksti. I. Rīga: Valters un Rapa, 1937,
427. lpp.

26 Pleps, J. Latvijas valsts konstitucionālie pamati. Grām.: Latvija un latvieši. Akadēmiskie raksti. I sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018, 89.—100. lpp. 

27 Pleps, J., Plepa, D. Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme. Skatīts: 28.01.2022.

28 Tēzaurs. Šķirklis “suverenitāte”. Pieejams: https://tezaurs.lv/hierarhija:1. Skatīts: 28.01.2022.

29 Džugleja, T. Tiesību pamati: mācību līdzeklis. Rīga: Rīgas Tirdzniecības tehnikums, 2011, 31.—32. lpp.

30 Pleps, J., Plepa, D. Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme. Skatīts: 29.01.2022.

31 Pleps, J. Latvijas valsts konstitucionālie pamati. Grām.: Latvija un latvieši. Akadēmiskie raksti. I sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018, 98. lpp. 

32 Pleps, J. Komentāru loma Latvijas Republikas Satversmes piemērošanā Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 11. lpp.

33 Turpat.

34 Levits, E. Nozīmīgs spriedums par vēlēšanām. Jurista Vārds, 2006, 19. decembris, Nr. 50 (453).

35 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 4. lpp.

36 Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 89. lpp.

37 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 35. lpp.

38 Meļķisis, E. Tiesību normu iztulkošana. Rīga: Latvijas Universitāte, 2000, 12. lpp.

39 Administratīvā procesa likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 164, 14.11.2001. 17. pants.

40 Balodis, R., Levits, E. Satversmes ievada interpretēšanas (komentēšanas) pamatjautājumi. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 42. lpp.

41 Turpat, 41. lpp.

42 Kas ir Satversme. Jurista Vārds, 06.12.2016., Nr. 49 (952), 6.—10. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/269768-kas-ir-satversme/. Skatīts: 29.01.2022.

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU