Tautas deputātu balsojums pirms 25 gadiem - 4.maija Neatkarības deklarācijas stūrakmens

Tās dienas bija ārkārtīgi sarežģītas: joprojām turpinājās okupācija; Latvijas teritorijā bija izvietots pustūkstotis kara bāžu; Komunistiskā partija darbojās enerģiski un izveidoja Tautas frontei (LTF) alternatīvu kustību – Interfronti; Latvija joprojām bija iekļauta PSRS budžeta sistēmā, bet šeit saražoto preču pārdošana Krievijas tirgos arvien tika sašaurināta; cenšoties kontrolēt situāciju, ar pilnu sparu strādāja Valsts drošības komiteja; vienprātības nebija arī starp valsts neatkarības piekritējiem – vieni nemaz nevēlējās galīgi pārraut "nabas saiti" ar PSRS, savukārt pretējais spārns – Pilsoņu kongress – uzskatīja, ka pārstāv vienīgo īsteno varu Latvijā. Bet PSRS vadība Baltijas republiku neatkarības centieniem lika pretī draudus par ekonomisko blokādi un tiešās prezidenta pārvaldes ieviešanu.

Lai šajos juku laikos virzību uz Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu padarītu neatgriezenisku, LTF 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, "Daugavas" stadionā, sarīkoja Vislatvijas tautas deputātu sapulci, kurā piedalījās 8086 visu līmeņu deputāti gandrīz no visiem rajoniem un visām pilsētām.

Deputātu lēmums – viens no 4.maija deklarācijas balstiem

Par nacionālās neatkarības deklarācijas projektu nobalsoja vairāk nekā 8000 sapulces dalībnieku. Ļoti daudzas "par" balsis vēl pēcbalsošanā iesūtīja deputāti, kuri kaut vai degvielas trūkuma dēļ (jā, toreiz tā mēdza būt!) nebija tikuši uz galvaspilsētu. Īstenais kopumā nobalsojušo skaits tagad nav pat precīzi zināms, bet, kā izskanēja šim notikumam pēc 25 gadiem veltītajā konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā, tieši šīs sapulces lēmums virzību uz neatkarības atgūšanu vērsa neatgriezeniski turpināmu, kā arī bija viens no stūrakmeņiem 4.maija deklarācijas pieņemšanai. Šī sapulce  ir uzskatāma par referendumu, kurā tauta pauda savu nelokāmo gribu šo mērķi īstenot.

Vēsturiskā notikuma atceres konference "Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā" pulcēja lielākoties tās dienas dalībniekus - bijušos LTF aktīvistus, tālaika dažādu līmeņu deputātus (šeit faktiski liekama vienlīdzības zīme, jo aptuveni 80% deputātu bija LTF biedri), no kuriem daudzi arī tagad aktīvi strādā Latvijas labā.

"Tieši šīs sapulces lēmums virzību uz neatkarības atgūšanu vērsa neatgriezeniski turpināmu."

Pasākumā daudzkārt tika pieminēta un citēta Imanta Ziedoņa runa, kas saulainajā dienā pirms divdesmit pieciem gadiem visus tik ļoti iedvesmojusi un devusi sparu, it sevišķi jau metafora par ziloni: "Mums nav laika gaidīt, lai zilonis, kas iekāpis skudru pūznī, iemācītos skudru darba likumus. Vēl jo vairāk tad, ja zilonis ir atsacījies mācīties skudru valodu." Un nobeigumā: "Es gribētu teikt, ka ziloņi nav ne iemācāmi, ne pamācāmi, ne pārmācāmi. Tie gluži vienkārši mums ir par lieliem. Mums vajadzīga valstiskā neatkarība."

Tik īsi un skaidri – nevajag lūkoties pēc pieticīgas autonomijas impērijā, lūgt kādu nebūt brīvlaišanu, mums jābūt pašiem par sevi un jāatgriežas pie neatkarības saknēm.

"Varbūt tā bijusi Latvijas pašvaldību visaugstākā misija visā Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Varbūt bez tās mēs joprojām dzīvotu nebrīvē. Pateicoties tai, mēs tagad bez bailēm varam izsvērt gan pagātnes kļūmes, gan veiksmes īsajā īstu Latvijas pašvaldību vēsturē. Varam turpināt pašvaldību gājumu uz cilvēku interesēm arvien atbilstošāku, atbildīgāku tautvaldību," 25 gadu seno pagātni, metot tiltu uz mūsdienām, vērtē LTF tālaika priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Viņš gan arī piebilst: "Latvijas pašvaldību loma valsts neatkarības izcīņā, kā arī tautvaldības principu nostiprināšanas lielo juku un neskaidrību laikā vēl ir nopietni pētāma, izvērtējama un godam novērtējama. Šai laikā tieši novados rūdījās un kļūdījās šodienas Latvija. Uz toreiz ieliktiem pamatiem turas mūsu pašvaldību demokrātija, un, kādi nu tie pamati ir, uz tādiem jāaug."

Bez likumiem, bet ar labu gribu, drosmi un veiktspēju

Bijušais LPSR Augstākās padomes deputāts, Rīgas pilsētas padomes deputāts un deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" izstrādes darba grupas loceklis Tālavs Jundzis uzsver: "Vietējo padomju loma pārejas periodā kardināli mainījās: no kompartijas politikas īstenotājām tās pārejas periodā ieguva reālu varu, plašu kompetenci un iedzīvotāju atsaucību. Tas bija ārkārtīgi svarīgi apstākļos, kad daudzi būtiski jautājumi vēl nebija sakārtoti tiesiski un likumu pieņemšana Augstākajā padomē kavējās. Varas decentralizācija pārejas perioda apstākļos bija arī zināms Latvijas drošības garants, kas krietni apgrūtināja neatkarības pretinieku pūliņus atjaunot totalitāru vai autoritāru režīmu."

Šeit acīmredzot vietā būs paskaidrojums, ka 1989.gada nogalē notika Latvijā pirmās mažoritārās demokrātiskās vēlēšanas vietējo tautas deputātu padomēs, pilsētu, ciemu un rajonu vienmandāta apgabalos, un ar brīdi, kad tika ievēlētas LTF pašvaldības (tā nenotika tikai trijās pašvaldībās – Daugavpilī, Rēzeknē un Rīgas pilsētas Ļeņingradas (tagad Kurzemes) rajonā), sākās reāla varas pārņemšana. No kompartijas organizācijām, no izpildvaras, kas tautas deputātu (kam iepriekš allaž bija tikai simboliska loma) lēmumus vai nu ignorēja, vai darbojās tiem pretim, Valsts drošības komitejas nodaļām. Nozīmīgas pārrunas un iespējamie viedokļu līdzsvara meklējumi notika arī ar daudzo militāro struktūru amatpersonām.

"Mēs neesam atdevuši pienācīgo godu un cieņu tālaika deputātiem, kuri ne tikai balsoja stadionā 21.aprīlī, bet 1990.gadā iznesa visu lielo smagumu, sākot no maija līdz augusta pučam un arī turpmāk. Tolaik nebija likumu, kas regulētu pašvaldību darbu, vai arī tie bija pretrunīgi, bet deputāti saprata, kas jādara un ar visu tika galā. Vietējās padomes arī bija tās, kas iedrošināja par padomju armijas izvešanu," savu runu konferencē noslēdza T.Jundzis.

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis uzsvēra: 21.aprīļa sapulce parādīja, ka vietējā vara ir ļoti svarīgs elements: Latvijā tika noorganizēta otrāda secība - spēcīgas pašvaldības šeit izveidojās pirms spēcīgas centrālās valdības. Tās gan vēl nebija izveidojušās kā funkcionējošas pašvaldības pilnā mērā, bet bija ļoti nozīmīgi deputāti, kuri pieņēma svarīgos lēmumus pirmajā periodā. Ar to mums palaimējās, jo vairumā Austrumeiropas valstu tā nebija.

Pašvaldības, kas (ar trim izņēmumiem) pārstāvēja LTF, tolaik nodrošināja reālu kārtību, spēja pārvarēt tālaika politisko konfrontāciju, pārņemt varu un uz vietām to īstenot, bija fundamentāls sasniegums, kas ietekmēja neatkarības atgūšanu.

Konferences saturu saprotamā kārtā caurauda gan 21.aprīļa sapulces dalībnieku atmiņas, gan analītisks vēsturisks atskats uz Atmodas laika norisēm un tautvaldības lomu tajās, gan arī pieskāriens pašvaldību sistēmas reformām ar jautājumu – uz kurieni virzāmies, kāda ir pašvaldību loma tagad un kāda būs nākotnē.

Kā bija tolaik un kā būtu tagad?

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs 1990.gadā bija Rīgas Vidzemes priekšpilsētas padomes deputāts un konferencē dalījās atmiņās par šo laikposmu: "1998.gadā tika nodibināta LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļa – lielākā Latvijā ar 17 tūkstošiem biedru –, kas vēlāk pārtapa par nodaļu apvienību. Šīs nodaļas kodolu veidoja Zinātņu akadēmijas institūtu darbinieki, kā Fiziskās kultūras institūta mācībspēki, skolu direktori un skolotāji, teātru, kinostudijas un arī Rīgas taksometru parka pārstāvji, un daudzi citi. Šie cilvēki arī kaldināja uzvaru vietējo padomju vēlēšanās 1989.gadā."

Dz.Rasnačs cita starpā uzsvēra: laikposmā no 1989. līdz 1993.gadam tautas deputātu padomes iedibināja demokrātijas pamatus: pulcēšanās brīvību, vārda brīvību. "Protams, izšķirošais laiks bija 15 mēneši starp 4.maiju un 21.augustu, kad notika lielā izšķiršanās, kādu ceļu Latvija ies – vai saglabās iesākto gaitu un būs 4.maija republika.

Saeimas deputāte Silvija Šimfa 1990.gadā un vēl dažus gadus bija Jēkabpils rajona padomes deputāte, pēc tam priekšsēdētāja. Viņa konferencē atcerējās: tolaik padomē bija 60 deputātu, un tas bija liels spēks. 21.aprīļa diena bija saulaina, un tūkstošiem domubiedru klātbūtne sniedza vienotības un spēka apziņu, kā arī atbildības sajūtu par to, ka šīsdienas lēmums ir vēsturisks, vēlētāji deputātiem ir devuši tiesības paust viņu gribu un balsot par rezolūciju, kurā "prasām Latvijas PSR Augstākajai padomei atjaunot Latvijas valstisko neatkarību".

"Laikposmā no 1989. līdz 1993.gadam tautas deputātu padomes iedibināja demokrātijas pamatus."

Pēc tam nāca smags rudens un skarba ziema. Trūka kurināmā, cēlās cenas, tika ieviesti preču taloni, no kara komisariātiem nāca pavēles par puišu iesaukšanu padomju armijā, bet viņi tām vairs neklausīja. Deputātu padomei pat ar ģenerālprokurora palīdzību nācās pārņemt varu no izpildkomitejas, kas ignorēja deputātu lēmumus, un kārtot visas šīs praktiskās lietas, tostarp meklējot patvēruma vietas jauniešiem, kurus citādi varēja sodīt kā dezertierus. Protams, bija grūti, un tostarp papildu slodzi radījusi arī daudzo deputātu saasinātās emocijas, tas, ka ik runa un lēmums tika translēts radio un nepārtraukti gan tiešo apmeklēju, gan tālruņa zvanu veidā norisinājās komunikācija ar iedzīvotājiem. Tomēr arī ļoti ierobežotās finansiālās varēšanas, profesionālās mācēšanas un jebkāda normatīvā regulējuma trūkuma apstākļos padomes deputāti ar problēmām tika galā, iedzīvotāji bija saprotoši un bez kurnēšanas pārcieta smagos apstākļus.

Siguldas Goda novadnieks Aivars Janelsītis konferencē sacīja: pirms 21.aprīļa, nostalģisku jūtu vadīts, aizgājis uz "Daugavas" stadionu un ar skumjām ieraudzījis, ka to tribīņu, kurās pirms gadsimta ceturkšņa balsojis kopā ar saviem līdzgaitniekiem, nemaz vairs nav. Viss ir mainījies. Viņš jautāja: "Kā 1990. un 1991.gadā būtu risinājušies notikumi, ja tolaik nebūtu spēcīgu divu līmeņu pašvaldību ar lielu deputātu skaitu, kas demonstrēja savu spēku "Daugavas" stadionā, kas varēja pēc drausmīgajiem notikumiem Viļņā dažu stundu laikā mobilizēties un pulcēties Daugavas krastmalā uz protesta mītiņu un pēc tā nekavējoties veidot barikādes un stāties aizstāvju rindās?"

Konferencē ik pa brīdim, atceroties deputātu padomju ārkārtīgi lielās darbspējas un operativitāti problēmu risināšanā un visu lielo pasākumu organizēšanā, iznira jautājums – kā grūtās ārkārtas situācijās būtu tagad?

Vietējā vara reformu gaitā attālinājusies no iedzīvotājiem, pašvaldību darbība iespiesta neskaitāmu normatīvo aktu (kuru turklāt kļūst arvien vairāk) rāmī, to birokratizējot, un pat sīkāko procedūru ievērošanu nenogurstoši centīgi uzmana kontrolējošās iestādes, sacīja M.Pūķis. Lai birokrātiskās prasības ievērotu, pašvaldībās jāpieņem papildu darbinieki, un administratīvie šķēršļi kļūst jo dienas jo lielāki. "Tas, ka pašvaldības ir pierādījušas, ka spēj efektīvi darboties minimāla normatīvā regulējuma apstākļos, arvien vairāk tiek aizmirsts."

Šis viņa secinājums, kā arī daudz citas vērtīgas informācijas un vēsturisku faktu izlasāmi rakstu krājumā "Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā", ko saistībā ar Vislatvijas deputātu sapulces 25.gadadienu izdevis Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs.

Protams, Latvijas Pašvaldību savienības vecākajam padomniekam te var piekrist vai nepiekrist, taču, pārcilājot atmiņā gadsimta ceturksni senos notikumus, dokumentus un fotogrāfijas, ir acīmredzama lielā laika šķirtne, bet jo vairāk – emocionālais un patriotiskuma noslīdējums. Tik ļoti pietrūkst trauksmainā aprīļa vēja Latvijas karogā, Imanta Ziedoņa sirmajā matu ērkulī un cerību spēka par dzīvi savā valstī. Ko varam vēl atsaukt atmiņā, uzturēt par svētu? Jo ļoti, ļoti vēl var noderēt.