NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
23. augustā, 2019
Lasīšanai: 27 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
26
26

Haiko kongress pirms 30 gadiem – pirmais ledus lauzts

No kreisās: Elisa Freimane (ASV), Māra Vītola (Venecuēla), Egils Levits (Vācija).

FOTO no Sabīnes Becas arhīva

Karstās 1989. gada vasaras viducī 50 kilometrus no Helsinkiem Somijā noritēja Astotais vispasaules latviešu jauniešu kongress. Tas vēsturē iegājis kā pirmais Rietumu latviešu jauniešu organizētais kongress, kurā piedalījās arī vairāk nekā 157 dalībnieki no Latvijas. Lai gan pagājuši 30 gadi, kopīgi pavadītais laiks gleznainajā Haiko muižā daudzu atmiņās arvien saglabājies kā spilgts, emocionāli piesātināts un domāšanu satricinošs notikums. Kongresā pieņemtajiem lēmumiem neapšaubāmi bija arī sava politiska nozīme Trešās atmodas notikumu virpulī.

īsumā
  • 8. VLJK Haiko izvērtās par vislabāk apmeklēto kongresu, jo reģistrēto dalībnieku skaits sasniedza 449 cilvēkus. No tiem 157 dalībnieki bija no Latvijas.
  • Lielais latviešu dalībnieku skaits, Hitlera–Staļina pakta slepeno protokolu un Ventspils ekoloģiskās situācijas aktualizācija sev un pasaulei līdztekus notikumu attīstībai Latvijā atšķīra Haiko kongresu no iepriekšējiem VLJK.
  • Kongresa noslēgumā presei tika prezentēts memorands, kas pieprasīja atzīt, ka Hitlera–Staļina pakts ir nelikumīgs un nav spēkā no parakstīšanas brīža. Kongresa pārstāvji to iesniedza PSRS, VFR un VDR vēstniecībās.
  • Egils Levits: “Trimdas jaunieši skaidri un nepārprotami iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mūsu mērķis bija izvērst un stiprināt šo ideju Latvijas nevalstisko kustību vidū. Tas bija galvenais kongresa Haiko uzdevums un arī rezultāts.”

Lai gan vārds “vispasaules” kongresa nosaukumā jau sākotnēji tika iekļauts ar apzinātu domu un cerību, ka reiz būs iespējams uzaicināt vienaudžus arī no Latvijas, šī iecere īstenojās tikai 1989. gadā – 21 gadu pēc Pirmā vispasaules latviešu jaunatnes kongresa (VLJK). Jau toreiz, 1968.gadā, latviešu jauniešu vēlme pulcēties kopā, lai ne tikai saglabātu saknes un kontaktus, bet arī demonstrētu savu nostāju Baltijas okupācijas jautājumā, izraisīja pamatīgu politisku blīkšķi. Pēc Padomju Savienības protesta Rietumu sabiedrotie (Francija, Lielbritānija, ASV) pēdējā brīdī aizliedza rīkot kongresu sākotnēji iecerētajā vietā Rietumberlīnē, tāpēc tas tika pārcelts uz Hannoveri.

Notikušais izraisīja negaidīti lielu pasaules preses interesi par Baltijas valstu likteni pēc Otrā pasaules kara. Turpmāk arī citos kongresos jau apzināti tika organizētas dažādas aktivitātes, kuru mērķis bija pievērst starptautisku uzmanību. “Tolaik būt latvietim ārpus Latvijas – tas pats par sevi bija politisks vēstījums. Īpaši brīžos, kad sabraucām kopā, mūs vienoja ticība un pārliecība par brīvu Latviju,” atminas uzņēmēja Sabīne Beca, viena no 8. VLJK rīcības komitejas loceklēm.

Toreiz, 1986. gadā, kad 7. VLJK notika Otavā, Kanādā, un tika pieņemts arī lēmums par nākamā kongresa laiku un vietu, to, ka tajā piedalīsies dalībnieki no Latvijas, neviens vēl nevarēja iedomāties.

Pēc iespējas tuvāk tēvzemei

Tomēr kaut kādas priekšnojautas jau bija – ne velti par kongresa norises vietu tika izvēlēta Haiko muiža Somijā, kas gaisa līnijā atradās vien 250 km attālumā no Latvijas. Ģeogrāfiskā ziņā tas kļuva par tuvāko kongresu tēvzemei VLJK vēsturē.

“Izvēle par labu Somijai krita, jo vēlējāmies tikt tik tuvu Latvijai un mūsu paaudzei Latvijā, cik iespējams,” vēlāk ziņojumā par kongresa norisi rakstīja 8. VLJK rīcības komitejas priekšsēde Anna Muhka. “Somija – tā bija maza cerībiņa, ka varbūt kongresā varētu piedalīties kaut viens drošsirdīgs Latvijas dalībnieks. Somija – tā bija zeme, kas saprata Latvijas situāciju un pati dzīvoja “lielā brāļa” ēnā,” rakstīja A. Muhka. Nozīme bija arī trimdas latviešu rīkotajam Brīvības un miera kuģim 1985. gadā, kas iedvesmoja emocionālu somu tautas demonstrāciju, ko plaši atspoguļoja somu ziņu programmās. Tādējādi ne mazāk svarīgs bija apsvērums, ka arī Haiko kongresa norisi, iespējams, atspoguļos Somijas TV, ko varēja uztvert Igaunijā.

Tikmēr Amerikas latviešu laikraksts “Laiks” 1988. gadā rakstīja, ka par kongresa vietu izraudzīta Somija, jo tā ir vienīgā no Hitlera–Staļina pakta skartajām zemēm, kas saglabāja savu brīvību.

Noziedzīgā pakta slepeno protokolu aktualizācija sev un pasaulei līdztekus notikumu attīstībai Latvijā atšķīra Haiko kongresu no iepriekšējiem, kad vairāk tika spriests par trimdas nākotni, latviskuma saglabāšanu, bet Latvijas atbrīvošanās no okupācijas važām un konkrētas diskusijas, kā tas notiks, bija tikai tāls sapnis. 

Slepeni dokumenti par Baltijas jūras piesārņojumu

Politiskā situācija Padomju Savienībā mainījās tik strauji, ka 1988. gada nogalē 8. VLJK rīcības komiteja izlēma laikrakstā “Padomju Jaunatne” publicēt sludinājumu ar aicinājumu pieteikties dalībai kongresā jauniešus no Latvijas, sūtot pieteikuma vēstules ar īsu dzīves un motivācijas aprakstu uz adresi Zviedrijā, kur tolaik mitinājās rīcības komitejas pārstāve Linda Freimane.

“Precīzi neatminos, bet saņemto vēstuļu skaits bija mērāms vairākos simtos,” viņa atminas (vēlāk atskaitē parādās aptuvenais skaitlis – 450). Saistībā ar pieteikuma vēstulēm Linda atceras kādu kuriozu gadījumu: “Pastkastīte bija iebūvēta starp dubultajām durvīm. Vēstuļu skaits bija tik liels, ka reiz, atslēdzot durvis, tās izgāzās uz trepēm.”

Tikmēr 8. VLJK rīcības komitejas loceklis Dainis Mjartāns atceras, ka 1989. gada pavasarī pēc astoņu gadu pārtraukuma kā tūrists ieradās Latvijā, lai uzrunātu neformālo organizāciju – Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un Vides aizsardzības kluba (VAK) – jauniešu nodaļas.

Brauciens bija nozīmīgs arī tādēļ, ka Rietumos bija nonākusi informācija – Maskavas uzdevumā veikts pētījums par Baltijas jūras piesārņošanas draudiem, kurus var  izraisīt uzņēmumi Ventspilī. “Ierados pie ārsta Jura Vidiņa Rēzeknē, lai saņemtu pārfotografētos materiālus ar grifu “slepeni”. Vidiņš uzskatīja, ka viņa māju novēro VDK, tāpēc nācās braukt ārā no garāžas, guļot uz viņa automašīnas pakaļējā sēdekļa, apsegtam ar segu,” atceras D. Mjartāns.

Ekoloģijas problēmas Latvijā un Baltijas jūrā bija vēl viena tēma, kas, veidojot kongresa programmu, izvirzījās priekšplānā. “Izvestie materiāli vēlāk tika izmantoti preses konferencē par Baltijas jūras ekoloģijas jautājumiem, kuru pēc kongresa rīkojām Helsinkos,” stāsta D. Mjartāns.  

Ar Zviedrijas vīzām uz Somiju

Zviedrija kā dalībnieku pieteikumu adresāts nebija izvēlēta nejauši. Padomju Savienības pilsoņiem ieceļošanai Somijā bija nepieciešama vīza, savukārt, lai to nokārtotu, vajadzēja izsaukumu no Somijas. “Somijā tolaik bija ļoti maz latviešu, tāpēc tika izlemts, ka vīzas kārtosim Zviedrijā. Ar to bija pietiekami, lai pāris dienu uzturētos Somijā tranzītā. Turklāt daudzi dalībnieki plānoja doties tālāk uz Zviedriju, kur Helsingborgā pēc kongresa notika Eiropas Latviešu dziesmusvētki,” stāsta L. Freimane. Vajadzīgos ielūgumus toreiz uzrakstīja Lindas Zviedrijas draugi.

“Diemžēl visus, kas pieteicās, uzaicināt nevarējām,” stāsta A. Muhka. Iemesls gauži vienkāršs – ierobežoti līdzekļi. Trimdas jauniešu organizāciju pārstāvji par savu nokļūšanu kongresu vietās un dalības izmaksām lielākoties gādāja paši. Arī rīcības komitejas darbs bija brīvprātīgs. “Paši to izvēlējāmies darīt, neviens mums par to nemaksāja,” viņa uzsver. Taču, uzaicinot vienaudžus no Latvijas, bija skaidrs, ka viņu uzturēšanās Somijā būs jāapmaksā.

Turklāt Somija nav pati lētākā zeme. Kā liecina sludinājums Rietumeiropas latviešu laikrakstā “Brīvā Latvija” 1989. gada 29. maijā, kongresa dalības maksa bija 500 Rietumvācijas marku. L. Freimane gan atminas, ka uzturēšanās izmaksas esot bijušas vēl lielākas. Vēlāk, ar humoru atskatoties uz notikumiem Haiko, A. Muhka rakstīja, ka tajā bijis nopērkams visdārgākais alus VLJK vēsturē. To kongresa dalībniekiem, protams, bija jāpērk pašiem no savas kabatas.

A. Muhkas atskaite par kongresa rezultātiem liecina, ka dalībnieku stipendijām tika izlietotas 40 000 vācu markas, atbalstot 145 dalībnieku ierašanos. Latvijas dalībniekiem izdevies sagādāt 27 “krustvecākus”, bet atlikušos dalībniekus (aptuveni 80) rīcības komiteja pilnībā finansēja pati, atskaitot vienu uzņēmēju, kas dalības maksu spējis nodrošināt pats.

8. vispasaules latviešu jaunatnes kongresa rīcības komiteja: no kreisās – Dainis Mjartāns (Vācija), Sarma Zemīte (Zviedrija/Vācija), Anna Muhka (Vācija), Linda Freimane (Zviedrija), Sabīne Beca (Vācija), Kims Ligers (Anglija), Ilze Cipule (Vācija), Māra Sīmane (ASV), Egils Levits (Vācija), Andrejs Neimanis (Vācija), Andrejs Aukmanis (Vācija), Valdis Labinskis (Vācija), Paulis Apinis (Vācija).

Daļa kongresā ieradās “uz dullo”

Tā klusā cerība, ka Somijas tuvums varētu vainagoties kaut ar vienu dalībnieku no Latvijas, bija izvērtusies izmisumā par pieteikuma vēstuļu jūru. Interesants fakts – gandrīz 90% no pieteikuma iesūtītājiem bija vīrieši. Acīmredzot “sievietes Latvijā tik daudz neuzdrošinājās, nezināja par kongresu vai arī vēl bija manāma vecā domāšanas struktūra”, aplūkojot “sausos faktus”, vērtēja rīcības komitejas atbildīgais par finanšu lietām Paulis Apinis.

Atlasīt, kurus aicināt uz Haiko, bijis ļoti grūti, jo nevienam nav gribējies atteikt. Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar šoku, kas kongresa rīkotājus sagaidīja uz vietas Haiko muižā, – viesu no Latvijas ieradās krietni vairāk, nekā plānots. Netālajā piestātnē bija pietauvojušies pat divi katamarāni, kas ceļu uz Haiko bija mērojuši pāri Somu līcim.

Tā 8. VLJK Haiko izvērtās par vislabāk apmeklēto kongresu, jo reģistrēto dalībnieku skaits sasniedza 449 cilvēkus. No tiem 99 bija atbraukuši no ASV, 38 – Austrālijas, 1 – Brazīlijas; 19 – Kanādas, 24 – Lielbritānijas, 60 – Vācijas, 2 – Venecuēlas un 49 no Zviedrijas. Pēc A. Muhkas pierakstiem, Latviju kongresā pārstāvēja 157 dalībnieki, taču rīcības komitejai nezināms skaits, aptuveni 50 cilvēku, uzturējās kongresa vietas tiešā tuvumā: teltīs, peldlīdzekļos, krūmos, svešās gultās utt.  “Mēs aizvien nezinām, kā šie cilvēki bija dabūjuši vīzas un tikuši līdz Somijai,” domīga ir A. Muhka.

Neplānoto viesu ierašanās izraisījusi pamatīgu trauksmi rīcības komitejā un sagādāja lielākas galvassāpes, nekā, iespējams, paši vaininieki varēja iedomāties. Anna, kurai tikko bija piedzimis dēls un kura tāpēc pati nevarēja apmeklēt Haiko, slimnīcas gultā Vācijā telefoniski uzklausīja kongresa centra vadības iebildumus.

“Tas bija augsta līmeņa kongresa centrs. Viņu pārstāvis zvanīja un sacīja, ka, uzkopjot istabas, ir redzams, ka tur nakšņojuši divreiz vairāk cilvēku, nekā paredzēts, un tas nav pieņemami. Bieži vien pietrūka arī ēdiena, jo cilvēku skaits bija lielāks, nekā plānots,” viņa atminas, piebilstot, ka visu kongresa laiku neviens nebija drošs, vai par iepriekš nepieteiktajiem dalībniekiem netiks piestādīts rēķins. Darba atskaitē viņa lēš, ka tas būtu izmaksājis ap 25 tūkstošiem vācu marku. “Par laimi, viss beidzās labi!”

Situācijas traģikomismu vienā no programmas “Labrīt, Haiko!” sižetiem attēloja kāds kongresa dalībnieks, kameras priekšā apēdot papīra šķīvi.

Pārsteigumi, šoks un arī rūgtums

Šī iemesla dēļ arī pēc kongresa precīzi pateikt dalībnieku patieso skaitu neviens nevar. Šeit spilgti atklājās acīmredzamās atšķirības trimdas un Padomju Latvijas jauniešu izpratnē par “lietu kārtību”.

“Iespējams, daudzi jutās negaidīti, neaicināti. Nesaprotot kapitālistisko sistēmu, ka par katru apēsto pankūku ir jāsamaksā, droši vien varēja likties, ka esam neviesmīlīgi,” secina A. Muhka. 

Neiztika arī bez pārsteigumiem, jo negaidīti ieradās Latvijas PSR komjaunatnes funkcionāri Māris Baidekalns un Aivars Markots, kuri mēģinājuši norādīt, ka arī “pārkārtojoties” un pat pievienošoties Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības Etlingenes deklarācijas punktam “Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu.” Kopā ar komerckluba “Forums” biedriem ar vienu no Latvijas katamarāniem kongresā bija atbraukusi arī “Mis Rīga” Sintija Jenerte.

Tā kongresa publika izvērtās raibu raibā. Dažas dienas klātesošas bija latviešu rokgrupas “Remix” un “Jumprava”, tāpat trīs raidījuma “Labvakar” puiši un daudzas citas Latvijā pazīstamas personības. Pa ceļam uz dziesmusvētkiem Helsingborgā kongresa mītnē viesojās kamerkoris “Lauda”.

“Liela daļa Latvijas pārstāvju nebija nekādi “padomju nabadziņi”, bet savas zemes – pat Padomju Savienības mēroga – zvaigznes, ko brīžiem varēja just arī savstarpējā komunikācijā,” atceras S. Beca. Viņa pieļauj, ka izbrīns vienam par otru bijis abpusējs. Iespējams, dažām slavenībām bija neierasti atrasties tik lielā latviešu sabiedrībā, kurā lielākā daļa viņus nepazīst. Varbūt Latvijas latviešiem bija pārsteigums redzēt, ka cilvēki aiz dzelzs priekškara neizskatās kā no modes žurnālu lapām.

Sava televīzija un žurnāls “Vāks”

Haiko kongresu no citiem atšķīra arī TV programmas “Labrīt, Haiko!” izveide, ko uzņēmās žurnālistikas studente L. Freimane. Tā kā Haiko kongresu centrs bija aprīkots ar videopārraides sistēmu, tas ļāva nodrošināt ikrīta pārraižu translāciju dalībnieku istabiņās. “Nakts stundās tika radīts arī žurnāls “Vāks”, ko izveidoja Latvijā populārā literārā žurnāla “Avots” komanda – Vilnis Bīriņš, Guntars Godiņš, Sarmīte Māliņa, Normunds Naumanis, Pauls Bankovskis (“Literatūra un Māksla”), Dace Smildziņa (“Teātra Vēstnesis”) un Andris Krieviņš (“Skolotāju Avīze”). 

“Izdevumu vēl kādu laiku turpināja veidot Normunds Naumanis kā intelektuālu kultūras pielikumu par kino,” atminas dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viņam Haiko piedzīvotais bija milzīgs saviļņojums. “Izrādījās, ka pie Haiko muižas uzturējās Ziemas kara veterāni. Tā kā tulkoju no somu valodas un Somijā biju bijis, par Somijas karu pret Padomju Savienību, kas Latvijā bija tabu tēma, jau daudz zināju, taču sastapt dzīvu cilvēku, kas tajā ir piedalījies, bija neticama sakritība! Es vēl tagad atceros, kā uzdevu jautājumu, ko tad 1940. gadā latviešiem, lietuviešiem un igauņiem vajadzēja darīt. Uz ko viņš atbildēja: “Stulbeņi jūs esat, ka nekarojāt! Krievs jau nav nekāds karotājs, tikai plātās.””

“Haiko uzturējās arī vēsturnieks Agnis Balodis, kas bija rakstījis par Baltijas okupāciju. Viņa grāmatiņa par Ziemas karu man jau bija. Arī šīs tikšanās ar cilvēkiem, par kuriem biju iepriekš tikai lasījis, mani iespaidoja,” atminas G. Godiņš. “No otras puses, arī Rietumu jaunieši redzēja, ka esam normāli cilvēki, esam daudz lasījuši un pa atslēgas caurumu tomēr spējuši uzzināt, kas notiek pasaulē. Trimda savā ziņā bija konservatīva. Latvijas pārstāvji reizēm pat daudz asāki,” viņš secina.  

Rolanda Lappuķes spilgtākās atmiņas ir saistītas ar mūziku un dziesmām. “Atceros, kā, saullēktu sagaidot, kopā ar "Jumpravas" solistu Aigaru Graubu dziedājām.  Viņš zināja daudz neparastu tautasdziesmu. Toreiz domāju, ka Francijā, kur dzīvoju, neviens rokmūziķis tā nedziedātu tautasdziesmas. Tas mani ļoti emocionāli saistīja,” viņš atminas.  Šķiet, katram kongresa dalībniekam varētu būt savs stāsts par Haiko. 

Intuitīva kopības izjūta

Dzejnieks neatceras, ka būtu izjutis kādas atšķirības no trimdas latviešiem. “Nebija tādas sajūtas, ka eksistētu divas pasaules. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka bijām tik jauni,” spriež G. Godiņš. Tas esot bijis kā instinkts, kopīgas pagātnes un vērtību izjūta. Līdzīgu domu kādā intervijā pauda 1. VLJK rīcības komitejas priekšsēde Rasma Šilde-Kārkliņa: “Latviešu jaunieši likās pārsteidzoši pazīstami. Pēkšņi atpazīsti draugu, radinieku latviskos vaibstus, un tas ir tāds patīkams šoks”.

“Haiko bija kā kulminācija tam visam, ko mēs, trimdas jaunieši, līdz tam bijām darījuši. Tā bija kā iepeldēšana atklātā jūrā. Tas bija arī pārbaudījums, cik īsti latvieši, nedzīvojot Latvijā, esam. Protams, ka bija atšķirības mentalitātē, jo atšķīrās vide, kurā tikām izauguši, bet pārsteidzoši bija tas, ka intuitīvi tomēr bija ļoti daudz kopsaucēju, kurus nevajadzēja formulēt,” atminas Francis Svilāns.

Haiko bija arī viens punkts, kad daudzi, iespējams, saprata, cik tomēr esam dažādi. Cik ļoti vide, kurā esam auguši, mūs ir veidojusi,” secina A. Muhka.

Lielākajai daļai dalībnieku no Latvijas iespēja pabūt Somijā bija pirmā iespēja pašiem aplūkot “trūdošā kapitālisma” pasauli. “Kongress un visa apkārtējā vide mums atklāj, cik dziļas ir rētas un pazemojoši spļāvieni Latvijas sejā. Tas viss, no kā jūs četrdesmit gadus tomēr esat bijuši pasargāti. Un no tālienes laikam mīlēt ir vieglāk un skaistāk... Bet mums viņa, samocītā Latvija, tomēr pieder un pienākums viņu nosargāt dara mūs pamazām stiprākus,” tā toreiz rakstīja Jelgavas ziņotāja speciālkorespondente Laila Ivāna.

Bažas, vai ekonomiskās iespējas neapreibinās

Kongresa laikā tika daudz diskutēts par Latvijas nākotni. Teātra kritiķis Normunds Naumanis žurnāla “Vāks” lappusēs dalījās gandrīz pravietiskās pārdomās: “Varbūt kādam tas skan pārspīlēti skumji. Ne jau karogi un auseklīši glābs Latviju no bojāejas. Ne jau politiskās sīkpartijās apvienojušies, nodzērušies vai ekoloģiski sakropļoti idioti kļūs par politiskajiem līderiem. Ne jau pasīva ilūziju perināšana tuvinās tautu laimei. Kultūras jomā ir pārāk daudz nepadarītu darbu, neatbildētu jautājumu, neizrunātu domu. Bailes, ka mērķis uz ekonomisko, tātad – materiālo, uzplauksmi (uz civilizāciju) nenomāc kāda cita mērķa nepieciešamību – Latvijai ir jābūt garīgās kultūras valstij.”

Vairāki kongresa dalībnieki pauda bažas, vai Latvija spēs pārvarēt iracionālus spēkus – nacionālas nesaskaņas. Piemēram, Andris Zemītis neslēpa, ka latviešiem Latvijā trūkst pašiniciatīvas. “Jau sākot ar maziem sīkumiem: viņi nespēj – pa četriem īrniekiem vienā koridorā – vienoties par tīrību. Es to jūtu arī tad, kad cilvēki no Latvijas atbrauc uz ārzemēm: bez mērķa, nevar noformulēt, ko grib redzēt. Ir radīts tāds jauns padomju cilvēks, kas jūtas bezpalīdzīgs.”

Tomēr tā nedomāja visi. “Iespaidi, tiekoties ar Latvijas tautiešiem, bija dažādi, tāpat kā paši tautieši,” secina viens no kongresa dalībniekiem Andris Mellakauls. Viņa atmiņās līdzās nopietnām diskusijām par Latvijas nākotni, kongresu caurstrāvoja lielisks humors, sākot ar ne visiem saprotamu Anglijas jauniešu izveidoto Interfrontes rekrutēšanas centru līdz vēl mazāk saprotamai kriketa spēlei starp Austrālijas un Anglijas latviešiem.

Tomēr personiskās emocijas un pārdzīvojumi nedrīkst aizēnot 8. VLJK Haiko politisko nozīmi. Žurnāla “Vāks” ievadrakstā Pēteris Bankovskis pauda pārliecību, ka tie trimdas pārstāvji, kurus vispār interesē reāla, nevis tikai fetiša Latvija, būs atraduši pietiekami laika un iespēju, lai daudzmaz iedziļinātos Latvijas šī brīža situācijā, neatkarības centienu dinamikā un perspektīvā, lai izdarītu savu politisko simpātiju izvēli.” P. Bankovskis uzdeva jautājumu: “Kādā veidā izveidot spēcīgu, progresīvu, Latvijas neatkarībā patiesi ieinteresētu politisko grupējumu – kā trimdas, tā Latvijas – koalīciju?”

“Domāju, ka šie vārdi un jautājums daudziem jau bija prātā, bet citus iedvesmoja veltīt vēl lielākas pūles cīņai par Latvijas neatkarības atgūšanu. Un pieminētā trimdas un Latvijas koalīcija tomēr izveidojās dažādās formās,” secina A. Mellakauls.

Memorands Padomju Savienības vēstniecībai

Kongresa laikā diskusijas, referāti un darba grupas bija veltītas trim lielām tēmām: nacionālpolitiskajai, ekoloģiskajai un saimnieciskajai sfērai. Programmā tika iekļauta arī Hitlera–Staļina pakta parakstīšanas piecdesmitgades atcere un seku izvērtējums.

“Diskusiju gaitā tika nolemts, ka nepieciešams izstrādāt memorandu,” atminas Valsts prezidents Egils Levits, viens no memoranda teksta autoriem. Būdams Vācijas Bundestāga Zinātniskā dienesta Starptautiskās tiesību nodaļas darbinieks, viņš tolaik pēc Vācijas valdības lūguma jau strādāja pie atzinuma sagatavošanas par Hitlera–Staļina pakta juridisko statusu. Memoranda tekstu, ar ko kongresa dalībnieki pieprasīja deklarēt, ka Hitlera–Staļina pakts atbilstoši starptautiskajām tiesību normām nav spēkā no parakstīšanas brīža un ir sperami soļi pakta seku novēršanā, proti, Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā, pārrunāja un rediģēja kongresa pilnsapulce, bet parakstīja Latvijas un trimdas latviešu juristu pārstāvji.

Kongresa noslēgumā, 29. jūlijā, memorands tika iesniegts Padomju Savienības, Vācijas Federatīvās Republikas un Vācijas Demokrātiskās Republikas vēstniecībās. “Domājām, ka mūs vispār nepieņems, taču Padomju Savienības vēstniecībā uzņemšana bija ļoti draudzīga un pieklājīga. Ar mums tikās vēstniecības vadītāja vietnieks, kurš, ieņēmis diplomātiski neitrālu pozīciju, uzklausīja mūsu skaidrojumu un pieņēma memorandu zināšanai, solot to nodot tālāk,” atminas E. Levits. Atšķirīga attieksme valdījusi VDR vēstniecībā, kur memorandu gan pieņēma, bet tā iesniedzējus ne. E. Levits to skaidro ar to, ka Padomju Savienība tolaik demokratizācijas procesā jau bija gājusi daudz tālāk nekā Austrumvācijas režīms, tāpēc pēdējais sabruka daudz straujāk un radikālāk.

Dienas sākumā sasauktajā preses konferencē ar memoranda saturu tika iepazīstināti preses pārstāvji. Preses konferences laikā kongresa rīcības komiteja žurnālistus iepazīstināja arī ar slepenā Ventspils ķīmiskā piesārņojuma pētījuma rezultātiem.

Atšķirībā no iepriekšējiem kongresiem 8. VLJP pilnsapulces pieņemtajās rezolūcijās dominēja okupētās Latvijas problēmas: veselības aprūpe, ekoloģija, latviešu valodas statuss, kā arī iespēja sadarboties ar trimdu. Vērtējot rezolūciju saturu, D. Mjartāns secina, ka tas parāda tā laika trimdas un Latvijas jauniešu izpratni par notikumu attīstību, kas beigu beigās sakrita ar politisko attīstību Latvijā un Baltijas telpā kopumā. Daudz kas no minētā ir sasniegts, diemžēl rezolūcijas 1. pants joprojām gaida savu piepildījumu un ir aktuāls vēl šobaltdien.

Galvenais rezultāts – abpusēja pleca sajūta

Neviens jau nedomāja, ka ar dedzīgu jaunības maksimālismu un dūšu iestāties pret okupācijas varu vien būtu bijis gana, lai mainītu ģeopolitisko realitāti. Tomēr Haiko kongresam bija nenovērtējama nozīme – tas saveda kopā latviešus no visas pasaules, kas sapni par brīvu Latviju līdz tam bija lolojuši katrs savā dzelzs priekškara pusē. “Kongresā mēs ne tikai daudz uzzinājām par notiekošo Latvijā. Gribējām, lai arī viņi izjūt to pleca sajūtu, ka viņi nav vieni savās cerībās,” spriež S. Beca. 

Latviešu jauniešu piedalīšanās kongresā sniedza līdz tam nepiedzīvotu morālisku spēku arī ārzemēs dzīvojošajiem. “Agrāk mums nedraudzīgi spēki apgalvoja, ka esam revanšistiska, skaitliski nenozīmīga, no visiem šaubīgiem avotiem finansēta ekstrēmistu grupa, bet šoreiz pierādījām, ka esam nešķirama latviešu tautas daļa,” rakstīja rīcības komitejas loceklis Andrejs Neimanis.  "Tieši Haiko, plecu pie pleca ar Latvijas latviešiem, pirmo reizi tik konkrēti aptvērām, ka Padomju Savienības sabrukums vairs nav tikai vēlme, bet nenovēršams notikums," secina R.Lappuķe.  

Runājot par kongresa politisko nozīmi, E. Levits uzsver, ka tolaik bijis svarīgi sanākt kopā brīvā zemē un vienoties par kopīgu mērķi. “Tolaik pusdemokrātijas apstākļos, kādi bija Padomju Latvijā, arī mērķi bija tādi pusmērķi – demokratizācija, saglabājot Komunistiskās partijas varu, lielāka autonomija Padomju Savienībā un tamlīdzīgi. Trimdas jaunieši skaidri un nepārprotami iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mūsu mērķis bija izvērst un stiprināt šo ideju Latvijas nevalstisko kustību vidū. Tas bija galvenais Haiko kongresa uzdevums un arī rezultāts.”

Tam piekrīt arī tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Viņaprāt, E. Levita klātbūtne un darbība kongresa laikā tam piešķīra ģeopolitisku nozīmi. “Tas bija laiks, kad Latvijā organizējām Baltijas ceļu, kas notika nepilnu mēnesi pēc Haiko, ar mērķi pievērst pasaules uzmanību noziedzīgā Hitlera–Staļina pakta esamībai un sekām. Tikai 1989. gada maijā bija norisinājusies pirmā LTF un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) sanāksme, kurā tā nolēma ar mums sadarboties. Tolaik jau trimda uz mums raudzījās ar aizdomām, un to varēja saprast, jo pirmā LTF programma bija atbilstoša situācijai Padomju Savienībā. Tāpēc, manuprāt, kongresa galvenais ieguvums bija savstarpējie kontakti un draudzība. Pēc tam jau bija vienkārši. Mēs darbojāmies kopā, un LTF varēja paļauties uz spēcīgu lobiju Rietumvalstīs,” viņš secina. 

Līdztekus nostalģijai par prieku, aizraujošajām diskusijām, vērtīgiem kontaktiem un draudzībai uz mūžu (un vismaz trīs noslēgtām laulībām!) Haiko kongress daudziem paliks atmiņā kā vērtīga demokrātijas un politikas skola. Tas bija pierādījums, ka dažādi uzskati un pasaules redzējums neliedz būt vienotiem kopīga mērķa labad.

GALERIJA

8. VLJK Haiko, Somijā, rīcības komiteja: no kreisās – Anna Muhka (Vācija), Māra Sīmane (ASV), Sabīne Beca (Vācija), Andrejs Neimanis (Vācija), Andrejs Aukmanis (Vācija), Linda Freimane (Zviedrija), Sarma Zemīte (Zviedrija/Vācija), Ilze Cipule (Vācija), Egils Levits (Vācija), Valdis Labinskis (Vācija), Paulis Apinis (Vācija), Kims Ligers (Anglija) un Dainis Mjartāns (Vācija).

FOTO no Daiņa Mjartāna arhīva

26

Par atbalstu publikācijas tapšanā īpašs paldies Ģirtam Zēgneram.

Labs saturs
26
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU