AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
09. maijā, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
1
30
1
30

Aizliegtais Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress: pārbaudījums Rietumu demokrātijai

Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresa rīkotā preses konference. No kreisās: Uldis Grīnvalds (ASV), Gita Dzelzgalve (Medne, ASV), VJLK Rīcības komitejas priekšsēde Rasma Šilde (Kārkliņa, Vācija), Gustavs Šilde (Vācija), Jānis Kārkliņš (ASV), Atis Lejiņš (ASV).

FOTO: no “ELJA50” arhīva

Lai svinētu Latvijas valsts 50. gadadienu un protestētu pret Baltijas valstu okupāciju, 1968. gadā no 26. līdz 31. jūlijam Rietumberlīnē bija plānots 1. Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress. Negaidīti vairākus gadus organizētais pasākums nokļuva lielās politikas starmešu ugunīs – pēdējā brīdī pēc sabiedroto lēmuma (Francija, Lielbritānija, ASV) pilsētas komandantūra ar militāru pavēli kongresa norisi aizliedza. Tā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara Latvijas okupācijas jautājums nonāca starptautisko mediju uzmanības centrā. Daudzuprāt, šī iemesla dēļ kongress izvērtās par vienu no spilgtākajiem notikumiem – pagrieziena punktu trimdas politikā, atstājot arī neizdzēšamu iespaidu uz tā dalībnieku dzīvi.

Šodien, 9.maijā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norit dokumentāli vēsturisks forums par aizliegto kongresu, ko rīko biedrība “ELJA 50” (Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība).

īsumā
  • 1968. gada Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresam bija iecerēti vairāki mērķi: vienot latviešu jaunatni visā pasaulē; analizēt pašreizējo latviešu jaunatnes un tautas stāvokli; izstrādāt ieteikumus turpmākai darbībai un demonstrēt savu nostāju latviešu sabiedrībai, komunistu varai un pasaulei.
  • Iniciatīva aizliegt “reakcionārus” pasākumus vienā no Aukstā kara jutīgākajiem punktiem – Rietumberlīnē – nāca no Vilija Branta, toreizējā Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministra un vicekanclera.
  • Dalībai kongresā līdz 18. jūlijam bija pieteikušies 456 jaunieši. Pirms kongresa aizliegšanas 24.–25. jūlijā tālo ceļu uz Rietumberlīni jau bija mērojuši 180 dalībnieki, galvenokārt no ASV un Kanādas.
  • Centieni ierobežot latviešu jauniešu aktivitātes Berlīnē izvērtās teju starptautiska mēroga sensācijā, pateicoties lielajai mediju interesei. Tas radīja pirmo unikālo iespēju pēc Otrā pasaules kara skaļi runāt par Latvijas okupāciju starptautiskā līmenī.

Doma par Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresu radās 1960. gadu sākumā, kad aktivizējās personiskie kontakti starp Ziemeļamerikā, Kanādā un Eiropā (mazākā mērā arī Austrālijā) dzīvojošajiem latviešu jauniešiem. Tam bija iecerēti vairāki mērķi: vienot latviešu jaunatni visā pasaulē; analizēt pašreizējo latviešu jaunatnes un tautas stāvokli; izstrādāt mērķus un ieteikumus turpmākai darbībai un demonstrēt savu nostāju latviešu sabiedrībai, komunistu varai un pasaulei.

Kongresa rīcības komitejas priekšsēde Rasma Kārkliņa (tolaik – Šilde), rakstot par kongresa virstematu “Latvijas nākotne – izaicinājums un uzdevums”, pauda vēl šobaltdien aktuālas domas: “Latvijas nākotne ir realitāte tik ilgi, kamēr ir latvieši, kuriem tā rūp, kas par to domā un strādā. Uzskatīsim to tādā veidā kā realitāti sev – kā konkretizējamu uzdevumu. Meklēsim [..] šī uzdevuma konkrēto saturu kopīgā darbā un katrs sev, savā personīgajā nākotnē. Ja mēs par to izšķirsimies, tad tas būs īsts izaicinājums Austrumiem un Rietumiem, kas Latvijas nākotni jau sen norakstījuši. Tas būs izaicinājums arī visiem mazdūšīgajiem mūsu starpā.”1

Mazs kongress – liela politika

Lai gan tika uzskatīts, ka lēmums pēdējā brīdī aizliegt latviešu kongresu bija Padomju Savienības kaprīze, iniciatīva aizliegt “reakcionārus” pasākumus vienā no Aukstā kara jutīgākajiem punktiem – Rietumberlīnē – nāca no Vilija Branta (Willy Brandt), toreizējā Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministra un vicekanclera. Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līdera centieni normalizēt attiecības ar Padomju Savienību netika slēpti, tāpēc vienas Baltijas tautas protesta akciju nepieļaušana netālu no padomju ietekmes zonas robežām, iespējams, bija domāta kā sava veida labās gribas žests attiecībā pret austrumu kaimiņu.

Par šo gadījumu vācu “National und Soldaten Zeitung” esot rakstījis, ka vicekanclers Brants Berlīnes galvai Šucam (Schutz) bija pavēlējis kongresu aizliegt un bija mobilizējis pat sabiedrotos. Kamēr angļi un franči tam tūlīt piekrita, amerikāņi vilcinājušies, taču arī viņus izdevies pierunāt ar pamatojumu, ka nepieciešams “novērst visu, kas Varšavas pakta valstīm būtu par iemeslu Berlīni nosaukt par “revanšistu apvienību perēkli””.2 To apliecina arī vēsturnieka Kārļa Kangera atrastie, bet pagaidām vēl nepublicētie dokumenti arhīvos.

No politiska spiediena līdz militārai pavēlei

“Pirmo reizi jautājums, vai mēs nevarētu kongresu pārcelt, izskanēja 18. jūlijā, kad mani uzaicināja uz sarunu kādā no vācu iestādēm,” atminas Rasma Kārkliņa. Šādas prasības iemeslu 21 gadu vecajai Berlīnes Brīvās universitātes politikas zinātņu studentei gan neatklāja. “Varēja nojaust, ka visi jutās neērti. Pieminēja Berlīnes īpašo situāciju. No savas puses mēģināju sarunas novilcināt, aizbildinoties, ka viena šādus lēmumus, nekonsultējoties ar pārējiem rīcības komitejas biedriem, kuri vēl nebija atbraukuši, nevaru pieņemt. Taču bija jūtams liels spiediens.”

Tobrīd kongresu tā rīkotāju ieskatā nebija iespējams atcelt nedz praktiski, nedz politiski. K. Kangeris3 min, ka dalībai kongresā līdz 18. jūlijam bija pieteikušies 456 jaunieši. Pirms kongresa aizliegšanas 24.–25. jūlijā tālo ceļu uz Rietumberlīni jau bija mērojuši 180 dalībnieki, galvenokārt no ASV un Kanādas. Naktsmītnes, kongresa norises vieta Berlīnes centrā bija aizrunāta jau divus gadus iepriekš, par pasākuma norisi bija informēts arī Berlīnes Senāts (Vācijas Ārlietu ministrija). “Domājām, ka abām pusēm bija skaidrs, ka Rietumberlīne ir demokrātiska pilsēta, kurā valda vārda un pulcēšanās brīvība. Mums bija noslēgts līgums par telpām. Runājām ar advokātiem. Ja aizliegtu izmantot kongresa telpas, mēs ietu uz tiesu,” stāsta R. Kārkliņa. “Tas bija 22. jūlijs, kad nelokāmi pateicām, ka nekur nebrauksim un kongress notiks.”

“Tomēr ar savu juridisko pozīciju kongresa rīkotāji bija pārrēķinājušies,” raksta K. Kangeris. Pēc atkārtotas apspriešanās ar rīcības komiteju, kas palika pie sava uzskata, ka kongresu nevar pārcelt, Berlīnes Senāts savā stratēģijā izmantoja minēto Berlīnes statusu, skaidrojot, ka aizliegumu kongresam izsaka sabiedrotie, kuru lēmumu tiesā vairs nevar pārsūdzēt. 24. jūlija vakarā Berlīnes Senāta kancelejas vadītājs Horsts Grābers rīcības komitejas priekšsēdei Britu militārās misijas uzdevumā (jo kongresa norise bija paredzēta Lielbritānijas sektorā) paziņoja, ka kongress Berlīnē nenotiks, proti, tas tiek aizliegts.

“Es to saucu par militāro pavēli, kas bija pamatota ar “Kriegsrecht”kara tiesībām. Viņi vienkārši pateica – jūs nedrīkstat protestēt, rīkot neoficiālas sanāksmes, demonstrācijas, nekādas preses konferences. Principā – brauciet prom!” par savām izjūtām stāsta R. Kārkliņa. Vislielākais sašutums bijis par to, ka visi aizliegumi bijuši tikai mutiski, bez oficiāla pamatojuma.

Berlīniešu atbalsts un simpātijas

Sastopoties ar prasību, kas pārauga militārā pavēlē kongresu Berlīnē nerīkot, rīcības komiteja bija pārsteigta un, protams, šādam notikumu pavērsienam nesagatavota. “25. jūlijā domājām, ko darīt tālāk. Bija skaidrs, ka vienīgā izeja ir kongresu pārcelt uz Hannoveri, kur pēc kongresa beigām bija paredzēti Otrie Eiropas latviešu dziesmu svētki. Taču problēma bija visiem uz turieni tikt. Aviobiļetes bija izpārdotas,” stāsta R. Kārkliņa.

Arī Berlīnes sabiedrības un pasaules mediju reakcija apliecināja, ka šādai bezprecedenta rīcībai nav attaisnojuma.  Turpmāk arī varas iestādes izrādījušas zināmu pretimnākšanu, laikam jau saprotot, ka ir pāršāvušas pār strīpu. Piemēram, R. Kārkliņa zināja teikt, ka zaudējumus, kas radās, atceļot telpu īres līgumus, esot apmaksājis Berlīnes Senāts, kas parūpējies arī par izdevumiem, atceļot saviesīgam vakaram paredzētā kuģīša rezervāciju.  Šķiet, tas esot bijis amerikāņu pirksts, ka izdevies sarunāt atsevišķu “Pan Am” lidmašīnu, ar ko visus kongresa dalībniekus aizveda uz Hannoveri. Arī tur bijušas sarūpētas telpas par brīvu, atminas Valdis Liepiņš, kongresa informācijas daļas vadītājs.

Abi ir vienisprātis, ka ierašanās Hannoveres lidostā 26. jūlija vakarā bija pats gaišākais brīdis un iecerētā kongresa kulminācija. ““Hannoverieši” bija nolēmuši “berlīniešus” sagaidīt ar ziediem jau lidostā. Meitenēm bija tautas tērpi. Vienojāmies dziesmā “Daugav’ abas malas”. Tas bija ļoti saviļņojoši. Viens no dzīves emocionālākajiem mirkļiem,” stāsta V. Liepiņš. Vēlu naktī sākās folkloras vakars. “Kokļu strinkšķēšana, senas dziesmas un dejas vienoja mūs un aizvadīja domās uz dzimteni,” rakstīja Vita Kristovska.

“Berlīnieši un prese bija mūsu pusē. Mēs jutām viņu atbalstu un simpātijas,” secināja V. Liepiņš. To apliecināja gan anonīmie ziedojumi no vāciešiem, gan arī daudzās vēstules, kurās bija izteikta nožēla par kongresa aizliegšanu. Neilgi pirms kongresa noslēguma pienāca anonīms ziedojums 50 tūkstošu vācu marku vērtībā. “Atceros, ka vienam no mums bija jābrauc uz kāda jurista biroju. Aizbrauca Juris Reinfelds, kongresa prezidija priekšsēdis. Tā arī neuzzinājām, kas bija šis ziedotājs. Klīda baumas, varbūt kāda zināma mediju koncerna īpašnieks, kas bijis pretkomunistiski noskaņots. Bet varbūt tie bija amerikāņi,” spriež V. Liepiņš. Šie līdzekļi tika izlietoti, vēlāk nodibinot Vispasaules Latviešu jaunatnes fondu.

Mediju uzmanības centrā

Ironiskā kārtā centieni ierobežot latviešu jauniešu aktivitātes Berlīnē izvērtās teju starptautiska mēroga sensācijā, pateicoties lielajai mediju interesei. Tas radīja pirmo unikālo iespēju pēc Otrā pasaules kara skaļi runāt par Latvijas okupāciju starptautiskā līmenī. Vairākas dienas latviešu vārds parādījās ne tikai Vācijas preses virsrakstos un TV kanālos, publikācijas bija gan “Le Monde”, gan “New Yourk Times” u. c. “Kongresa rīkotāji, izvēloties Berlīni par sarīkojuma vietu, bija gan cerējuši uz ievērību – ja ne plašākā mērogā, tad vismaz pašā Berlīnē, pulcējoties šai komunistu ielenktajā “brīvības salā” un reizē “paužot latviešu tautas prasības pēc cilvēktiesībām un pašnoteikšanās”, bet par to, ka kongress varētu nonākt “lielajā politikā”, neviens nebija uzdrošinājies pat sapņot,” atminas vēsturnieks K. Kangeris.

“Tas bija bezprecedenta gadījums. Rietumberlīne taču bija kā brīvības simbols,” lielo žurnālistu interesi skaidro R. Kārkliņa. “Tā bija kā Dāvida cīņa ar Goliātu. Saujiņa latviešu uzdrošinājās nostāties pret lielo Padomju Savienību. Tas cilvēkus aizrauj,” domā V. Liepiņš. Viņaprāt, jāņem vērā, ka tas bija tāds laiks, kad gaisā virmoja revolucionāras idejas, protesta gars, hipiju kustība. 1968. gadā notika studentu nemieri Parīzē, Berlīnē. Brieda notikumi Čehoslovākijā. V. Liepiņa ieskatā latvieši uz kopējā fona gan esot izcēlušies. “Mēs ne tikai bijām sabraukuši no visas pasaules. Mūsu spēks bija disciplinētība. Paraugieties uz tā laika fotogrāfijām, mēs esam uzvalkos ar “šlipsēm”.” Pēc viņa teiktā, pie tā apzināti piedomāts, lai latviešu cīņu uztvertu nopietni.

Vai, pēkšņi nonākot politisko spēku krustugunīs, nebija mazliet bail? “Mēs, kas bijām ar Kanādas, ASV, Austrālijas pilsonību, bijām bravūrīgāki. Bija daži, kas gribēja par katru cenu palikt Berlīnē, rīkot protestus. Vissarežģītākā situācija, iespējams, bija kongresa galvenajai rīkotājai Rasmai Šildei (Kārkliņai),” spriež V. Liepiņš. Vācijā dzimušajai jaunietei, starp citu, arvien bija Latvijas vēstniecībā Londonā izdotā Latvijas Republikas pase un Vācijas izdotā “Heimatloser Ausländer” (bez dzimtenes palikušā ārzemnieka) pase. “Tas bija ļoti labs tiesiskais statuss, kas nodrošināja tādas pašas tiesības kā citiem Vācijas pilsoņiem, tikai es nevarēju būt ierēdnis un piedalīties vēlēšanās,” skaidro R. Kārkliņa. Taču, viņasprāt, uzmanības vērta bija tendence gan sarunās ar Berlīnes pilsētas pārstāvjiem, gan publikācijās presē konferences dalībniekus identificēt kā latviešus, nevis ārzemniekus. “Viņi neteica – ASV vai Kanādas pilsoņi. Lielākoties pat neiedziļinājās, kādi bija mūsu mērķi. Visi kā viens rakstīja – latvieši, tātad pretpadomiski. Mēs, protams, apzinājāmies, ka esam latvieši, bet pirmo reizi mūs identificēja kā Latvijas pārstāvjus kāds no ārpuses. Arī tas bija milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Tas atstāja paliekošu ietekmi uz mūsu prātiem, identitāti.”

Trimdas politika kļuva asāka

Kā vienu no galvenajiem konferences sasniegumiem tās dalībnieki izceļ ne tikai negaidīto pasaules preses pievērsto uzmanību Latvijas liktenim, bet arī ietekmi uz turpmāko trimdas politiku. “Pēc 1968. gada trimdas politika kļuva ievērojami asāka,” uzsver R. Kārkliņa. Līdz tam tā bija salīdzinoši pasīva, aprobežojoties ar lūgumrakstiem, protesta memorandiem, kas pamazām radīja frustrāciju, jo īpaši jauno latviešu vidū. “Bija iestājusies rutīna. Atbrauca krievu baleta trupa uz viesizrādēm, tad sarīkojām protesta akciju. Pietrūka starptautiskā momenta. Savukārt Berlīnes notikumi parādīja, ka tas ir iespējams,” par tā laika izjūtām stāsta V. Liepiņš.

Tas, viņaprāt, latviešus mobilizēja un vienoja, radot pārliecību, ka arī turpmākajai politikai ir jākļūst skaļākai, aktīvākai un pietiekami spilgtai, lai pievērstu plaša mēroga uzmanību: “Iespējams, man daudzi nepiekritīs, bet esmu pārliecināts, ka mēs parādījām ceļu. Kopenhāgenas tribunāls u. c. notikumi tam bija turpinājums.”

“Tolaik, atbalstot latviešu jauniešus, notika vairākas protesta demonstrācijas – Bonnā, Berlīnē, Ņujorkā u. c. Dažādas trimdas organizācijas un individuāli pārstāvji sūtīja protesta telegrammas. Īpaši aktīvi tas notika ASV. To pieminu, jo svarīgas bija ASV Ārlietu ministrijas atbildes, kurās, paužot nožēlu par notikušo, tā nemainīgi uzsvēra: “ASV neatzīst Baltijas valstu vardarbīgo inkorporāciju Padomju Savienībā”. Bija svarīgi, ka tas no jauna tiek vēlreiz un vēlreiz atkārtots, nevis klusi nogūla kādā arhīva plauktā,” secina R. Kārkliņa.

Par atbalstu publikācijas tapšanā īpašs paldies ELJA 50 pārstāvim Ģirtam Zēgneram.

Kad sākās pastiprināta mediju uzmanība, pie jaunatnes mītnes piebrauca ASV armijas džips ar ložmetēju. Iespējams, tas bija mēģinājums iebaidīt. No kreisās: Aivars Osis (ASV), Gita Dzelzgalve (Medne, ASV), Jānis Kārkliņš (ASV), Atis Lejiņš (ASV).

Foto: no “ELJA50” arhīva

“Berliner Morgenpost” karikatūra.

Foto: no “ELJA50” arhīva

Latviešu jaunieši no Berlīnes ierodas Hannoveres lidostā, kur viņus ar ziediem un dziesmu “Mūsu zeme” sagaidīja pārējie kongresa dalībnieki, kuri vēl nebija paspējuši tikt uz Berlīni.

Foto: no “ELJA50” arhīva

ASV pilsoņu protesta demonstrācija pie ASV vēstniecības Bonnā 1968. gada 30. jūlijā.

Foto: no “ELJA50” arhīva

1 Rasma Šilde. Latvijas nākotne – izaicinājums un uzdevums // Latvija. 1968. g. 27. jūlijā.

2 Vita Kristovska. Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress // Treji Vārti. 1969. Nr. 1.

3 Kārlis Kangeris. Pirmā Vispasaules Latviešu jauntanes kongresa aizliegšana 1968. gadā: latviešu trimdas organizāciju protesti.

Labs saturs
30
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS