Krievijas armijas izvešana no Latvijas.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Izšķirošais solis neatkarības galīgajai nostiprināšanai, padomju okupācijas patiesās beigas, notikums, bez kura nebūtu iedomājama Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Tā laika gaitā raksturota Krievijas armijas izvešana no mūsu valsts pirms 30 gadiem. Līdztekus vitāli svarīgajiem ieguvumiem, ko Latvijai nodrošināja atbrīvošanās no okupācijas karaspēka, joprojām saglabājies jautājums, cik lielā mērā tas notika atbilstoši Latvijas interesēm.
1994. gada 31. augustā Latviju pameta Krievijas, agrākās PSRS, karaspēks. Bija apritējuši trīs gadi kopš Krievija bija atzinusi Latvijas neatkarību. 1990. gadā, kad tā tika atjaunota, Latvijā bija PSRS militāro struktūru apakšvienības ar desmitiem tūkstošu militārpersonu un karaspēka daļām 24 no tā laika Latvijas 26 administratīvā iedalījuma rajoniem. Rīgā bija izvietots PSRS Baltijas kara apgabala centrs. Kaimiņvalsts militārās iestādes un to vietējā vadība, rīkojoties saskaņā ar militāro un politisko vadību Maskavā, pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas aktīvi iesaistījās politiskajos procesos, iestājoties pret Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanu. Tādējādi par Latvijas ārpolitikas galveno prioritāti kļuva centieni panākt Krievijas karaspēka iespējami ātru izvešanu. Tas bija ne vien simbolisks pašcieņas un drošības jautājums, bet arī būtisks nosacījums, lai mūsu valsts iekļautos Rietumu struktūrās, tai skaitā vēlāk – Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) un Eiropas Savienībā (ES).
Karakuģi ostā Krievijas armijas izvešanas no Latvijas laikā.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Autotransports un bruņutehnika Krievijas armijas izvešanas no Latvijas laikā.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Bruņutehnika un autotransports Krievijas armijas izvešanas laikā.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Zemessargs regulē satiksmi Krievijas armijas izvešanas no Latvijas laikā.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Precīzu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā dislocētā padomju karaspēka lielumu noteikt šobrīd nav iespējams, atzīst Latvijas delegācijas loceklis sarunās ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu un pirmais atjaunotās Latvijas valsts aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, norādot, ka dažādos avotos minēti skaitļi no apmēram 50 000 līdz pat 100 000 militārpersonu. Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis attiecīgos skaitļus lēš ap 50 000 līdz 60 000, akcentējot, ka Krievijas militārpersonu un militāro objektu skaits gan padomju okupācijas laikā, gan periodā no neatkarības atgūšanas līdz kaimiņvalsts karaspēka izvešanai pastāvīgi mainījies.
Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapā pieejamā informācija liecina: pēc Latvijas Tautas frontes veiktās PSRS karaspēku daļu uzskaites 1991. gada septembrī Latvijas teritorijā atradās trīs divīzijas, septiņas brigādes, pieci atsevišķi pulki un trīs kara skolas ar 51 348 cilvēku personālsastāvu, kas Latvijas teritorijā uzturēja vairākus simtus militāro objektu. Saskaņā ar Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī “padomju otrreizējā okupācija Latvijā” norādīto 1990. gadā Latvijā bija izvietotas 223 militāro struktūru apakšvienības ar 70 000–80 000 militārpersonu, ieskaitot kursantus no trim kara skolām. Atbilstoši Baltijas kara apgabala sniegtajai informācijai laikposmā no 1944. gada līdz Krievijas karaspēka izvešanas brīdim Latvijas teritorijā bijušas izvietotas 3009 PSRS, vēlāk – Krievijas – karaspēka daļas, uzsver I. Upmalis.
Tanki uz platformām Krievijas armijas izvešanas laikā.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Uzreiz pēc faktiskās neatkarības atjaunošanas, 1991. gada 21. augustā izgāžoties reakcionāro spēku sarīkotajam apvērsumam Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome 29. augustā pieņēma lēmumu “Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā” un “Par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas”.
Pēdējā no minētajiem aktiem vēstīts: “[..] uzskatot, ka neatkarīgas valsts statuss nav savienojams ar citas valsts bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā, novērtējot PSRS Bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā par vienu no pēdējām 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa noziedzīgā pakta seku paliekām Eiropā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:
1992. gada 15. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”, kurā formulēja pamatprincipus turpmākajām sarunām, tostarp nosakot, ka Krievijas karaspēka pilnīga izvešana jāpabeidz 1993. gadā bez jebkādiem Latvijai diktētiem nosacījumiem.
Sākums izskatījās daudzsološs. Latviju prasībā par Krievijas karaspēka izvešanu atbalstīja virkne ietekmīgu rietumvalstu, it īpaši ASV un Skandināvijas valstis, kā arī starptautiskās organizācijas, kurās Latvija centās iestāties uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Dokumentu ar aicinājumu Krievijai iespējami ātri izvest savu karaspēku no Baltijas valstīm 1992. gada 10. jūlijā Helsinkos pieņēma Eiropas drošības un sadarbības apspriede EDSA (tagad – EDSO), kas aukstā kara laikā tika izveidota kā sarunu mehānisms starp rietumvalstīm un PSRS bloku. Savukārt tā paša gada 25. novembrī ar līdzīgu aicinājumu klajā nāca Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja.
Sarunas ar Krieviju iesākās šķietami cerīgi. ASV toreizējais valsts sekretārs jeb ārlietu ministrs Džeimss Beikers, tiekoties ar Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu 1990. gada 14. septembrī Rīgā, viņu informēja, ka PSRS aizsardzības ministrs, maršals Šapošņikovs Beikeram teicis, ka viņš un viņa kolēģi ir pieņēmuši Latvijas neatkarību par faktu un ir gatavi izvest padomju armijas spēkus no Latvijas teritorijas, sākot ar 1994. gada 1. janvāri. Šapošņikovs arī norādījis: ja Latvija palīdzētu risināt militārpersonu izmitināšanas jautājumu, izvešana varētu notikt ātrāk.
1992. gada februārī Rīgā tikās Latvijas delegācija valsts ministra Jāņa Dineviča vadībā un Krievijas delegācija, kuru vadīja valdības priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Šahrajs. Abas puses atzina, ka Latvijā dislocētie bijušās PSRS Bruņotie spēki atzīstami par ārvalstu bruņotajiem spēkiem, kas izvedami no citas suverēnas valsts teritorijas.
Latvijas delegācija neizvirzīja jautājumus par konkrētā karaspēka atrašanos Latvijā okupācijas un aneksijas rezultātā un tam atbilstošo karaspēka starptautiski tiesisko statusu.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpparlamentu asambleja par Krievijas armijas izvešanu no Baltijas. Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis (1. no kreisās) sasveicinās ar Ziemeļrietumu grupas virspavēlnieku, Krievijas valdības pilnvaroto NVS bruņoto spēku izvešanā, ģenerālpulkvedi Valēriju Mironovu (Latvija, 1992. gada 27. janvāris).
Foto autors: Uldis Pāže (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Krievija patiešām 1992. gada 19. martā izveda nelielu radiotehniskās pretgaisa aizsardzības vienību no Salacgrīvas, šim faktam kā savas labās gribas apliecinājumam veltot visai plašu publicitāti. Taču faktiski, kā atklājās vēlāk, Maskava līdz tam jau bija uzsākusi daudz nozīmīgāku militāro resursu izvešanu no Latvijas.
“Latvijas puse tobrīd neapzinājās, ka Krievijas karaspēks te nemaz nav spējīgs palikt. Faktiski ne mēs, ne ārzemju militārie eksperti nezinājām, ka paši svarīgākie ieroči, kodolieroči, konkrēti, taktiskie kodolieroči, tika aizvākti jau 1992. gada sākumā, kad sarunas par karaspēka izvešanu vēl nebija sākušās,” intervijā LV portālam apgalvo tālaika aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Tas bija saistīts ar to, ka krieviem trūka apkalpojošā personāla, jo Latvijā pēc neatkarības atgūšanas jauniesauktos vairs nevarēja ievest.
Tomēr skaidrības par galīgajiem Krievijas karaspēka izvešanas termiņiem nebija. Turklāt Krievija, pakāpeniski mainoties tās iekšpolitiskajai situācijai, kļuva arvien nepiekāpīgāka. S. Šahraju 1992. gada aprīlī nomainīja Krievijas Ārlietu ministrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, ministrijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Sergejs Zotovs, kurš, kā atminas T. Jundzis, bija Šahraja pretstats – valdonīgs, pašpārliecināts, viltīgs. Tas ļoti ietekmēja un sarežģīja sarunas.
Dažu mēnešu laikā pēc sarunu uzsākšanas Krievijas prasības pieauga līdz pat paketei, ko Baltijas valstu ārlietu ministriem 1992. gada 6. augustā iesniedza Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs.
Krievija pauda gatavību karaspēku izvest līdz 1994. gada beigām, ja Baltijas valstis būtu gatavas vienoties deviņos jautājumos, no kuriem svarīgākie bija:
1993. gada maijā sarunās Jūrmalā Krievija uzstāja, ka līdz 1997. gadam vēlas paturēt radioteleskopu Irbenē, līdz 1999. gadam – jūras kara flotes bāzi Liepājā, bet radiolokācijas staciju Skrundā, par kuras saglabāšanu Maskava bija sevišķi uzstājīga, – līdz pat 2003. gadam. Visi minētie objekti Krievijai bija stratēģiski būtiski, īpaši Skrundas lokators, kura uzdevums bija laikus brīdināt par ballistisko raķešu tuvošanos.
Krievija vēlējās Latvijā pēc iespējas ilgāk saglabāt savu karaspēku, militāros objektus, kā arī t. s. militāros pensionārus.
Vienlaikus Maskava sāka izspēlēt cilvēktiesību kārti, pārmetot to pārkāpšanu attiecībā uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem Baltijas valstīs un nākot klajā ar paziņojumiem par armijas izvešanas pārtraukšanu.
Latvijā pēc Krievijas karaspēka izvešanas palika liels skaits kaimiņvalsts militāro pensionāru – no armijas atvaļināto personu. Lai gan sākotnēji tā varētu šķist, tie nebija tikai nekaitīgi veci ļaudis, bet arī vēl kaujasspējīgi vīri, vecumā no 40 gadiem, zvērējuši uzticību PSRS vai Krievijai, kurus Maskava potenciāli varētu mobilizēt vajadzīgajā brīdī. 1992. gadā izstrādātā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, ka bijušajās padomju republikās palikušajiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā atvaļinātajām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem, “jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”.
Krievijas militāro pensionāru jautājums sarunās par kaimiņvalsts karaspēka izvešanu izvērtās par vienu no smagākajiem, atzīst T. Jundzis. Tādējādi Latvijā, kā to vēlējās Krievija, paliktu arī konkrēto militārpersonu ģimenes locekļi. Kaut arī Valda Birkava valdība cerēja, ka vairums no līgumā ar Krieviju atrunātajiem 22 320 militāro pensionāru, tostarp no robežapsardzības un iekšlietu karaspēka, kā arī Valsts drošības komitejas atvaļināto personu, pametīs Latviju, tā rīkojās vien retais. Gluži pretēji – vairāki tūkstoši attiecīgo personu šeit palika nelegāli. Jāpiebilst, ka Krievijas karaspēka ātrākā izvešanā Baltijas valstis vismaz daļēji, savās drošības interesēs atbalstīja iepriekš minētās rietumvalstis, taču militāro pensionāru jautājums tika atstāts mūsu pašu ziņā, ļaujot Krievijai šajā jomā vieglāk pastiprināt nosacījumus.
Latvijas un Krievijas delegāciju starpvalstu sarunas Krievijas armijas izvešanas jautājumā. Krievijas delegācijas pārstāvji: no kreisās 1. Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Aleksandrs Raņņiks; 3. Krievijas delegācijas sarunu ar Latviju vadītājs Sergejs Zotovs; 4. Krievijas delegācijas sarunu ar Latviju vadītāja vietnieks Viktors Šikalovs (Jūrmala, 1993. gada 19. janvāris).
Foto autors: Boriss Koļesņikovs (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Latvijas un Krievijas delegāciju starpvalstu sarunas Krievijas armijas izvešanas jautājumā. Latvijas delegācija no kreisās: 1. Augstākās Padomes deputāts Juris Dobelis; 2. Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis; 3. Latvijas delegācijas sarunu ar Krieviju vadītājs, Latvijas Republikas valsts ministrs Jānis Dinevičs; 4. Latvijas Republikas ārlietu ministra vietnieks Mārtiņš Virsis; 6. Augstākās Padomes deputāts Indulis Emsis; 7. Latvijas Republikas satiksmes ministrs Andris Gūtmanis. No labās: 4. Krievijas delegācijas sarunu ar Latviju vadītājs Sergejs Zotovs (Jūrmala, 1993. gada 19. janvāris).
Foto autors: Boriss Koļesņikovs (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Latvijas un Krievijas delegāciju starpvalstu sarunas Krievijas armijas izvešanas jautājumā. Latvijas delegācija priekšplānā no labās: 3. Augstākās Padomes deputāts Indulis Bērziņš; 4. Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Jānis Peters; 5. Augstākās Padomes deputāts Juris Dobelis; 6. Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Otrajā plānā no labās: 3. Krievijas delegācijas sarunu ar Latviju vadītājs Sergejs Zotovs (Jūrmala, 1993. gada 19. janvāris).
Foto autors: Boriss Koļesņikovs (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
1994. gadā Krievijas armijas izvešanas sekmēšanā aktīvi iesaistījās ASV prezidents Bils Klintons, kura administrācija bija uzsākusi vērienīgu atbalsta programmu, tostarp finansiālu un demokrātisku reformu īstenošanai Krievijā, protams, ar nosacījumu, ka arī Maskava sper soļus noteiktajā virzienā. Krievijas karaspēka izvešanas paātrināšanā aktīvi iesaistījās arī Zviedrija, kurai tas cita starpā bija nepieciešams savas drošības un starptautiskās ietekmes vairošanai. Abas valstis izdarīja spiedienu uz tobrīd vēl prorietumniecisko Krieviju, vienlaikus konsultējot Baltijas valstis armijas izvešanas jautājumos.
1994. gada 30. aprīlī Maskavā starp Latviju un Krieviju tika parakstīta līgumu pakete par Krievijas karaspēka pilnīgas izvešanas nosacījumiem “Par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā”, vienošanās “Par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas laikā”, “Par Latvijas Republikā dzīvojošo Krievijas Federācijas militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālās aizsardzības jautājumiem” un “Par Latvijas Republikas teritorijā uz laiku izvietoto Krievijas Federācijas bruņoto spēku un robežapsardzības karaspēka militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību līdz to pilnīgai izvešanai”.
Maskavai nācās piekāpties, apņemoties to izdarīt līdz 1994. gada 31. augustam. Kā Skrundas radiolokācijas stacijas pagaidu darbības izbeigšanas datums tika noteikts 1998. gada 31. augusts, un objekta demontāža veicama ne vēlāk kā 2000. gada 29. februārī. Turpretī Latvija piekāpās Skrundas militārā objekta iznomāšanai uz vēl četriem gadiem, kā arī piekrita paturēt valstī Krievijas militārpersonas, kas te bija ieradušās līdz 1992. gada 28. janvārim, kad PSRS karaspēku savā jurisdikcijā pārņēma Krievija, garantējot viņiem īpašumtiesības, sociālo nodrošinājumu un tiesības uz izglītību. Krievija karaspēka izvešanu no Latvijas pabeidza saskaņā ar līgumu, proti, 1994. gada 31. augustā. 1995. gadā tika uzspridzināts radaru stacijas jaunuzbūvētais korpuss Skrundā, stacija darbību pārtrauca 1998. gadā, bet tās demontāžu pabeidza 1999. gadā. “Šī līgumu pakete ir skumja nepieciešamība, ko mums dāvājusi vēsture,” preses konferencē pēc tās parakstīšanas pauda toreizējais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Ar svinīgu ceremoniju 1994. gada 1. jūnijā Liepājas ostu atstāj pēdējie Krievijas kara flotes kuģi.
Foto autors: Arturs Dubrovskis (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Krievijas karaspēka izvešanas nosacījumi gan toreiz, gan tagad vērtēti ļoti pretrunīgi.
Kompromisi ar Krieviju daudziem likās nepieņemami, savukārt militāro pensionāru paturēšana Latvijā atgādināja Krievijas armijas pārģērbšanu civilajās drēbēs. Sarunu norises laikā, īpaši pēc līgumu parafēšanas, notika protesta demonstrācijas, tai skaitā manifestācija pie Brīvības pieminekļa 1994. gada 16. aprīlī.
Nacionālā bloka pārstāvji Saeimā pieprasīja noraidīt parafēto līgumu un izveidot jaunu delegāciju atkārtotām sarunām ar Krieviju. Līgumprojektu par Krievijas armijas izvešanu apspriešana Saeimā 1994. gada 20.–21. aprīlī izvērtās asās debatēs, kas noslēdzās ar LNNK frakcijas deputātu paziņojumu par sēžu zāles pamešanu un uzticības balsojumu V. Birkava valdībai, ko 21. aprīļa sēdē viņš ierosināja, norādot uz parlamenta šaubām par valdības realizēto drošības un ārpolitiku. Galu galā valdība noturējās tikai ar vienas balss pārsvaru, par to nobalsojot 51 deputātam. Ar to tika deklarēts, ka deputātu vairākums atbalsta līgumu parakstīšanu ar visiem nosacījumiem.
Galvenie iebildumi par Krievijas armijas izvešanas nosacījumiem bija saistīti ar militāro pensionāru paturēšanu Latvijā un viņiem sniegtajām garantijām, Skrundas lokatora saglabāšanas ilgo termiņu, kā arī Krievijas karaspēka statusu, līgumos to atrunājot kā ārvalsts, nevis okupācijas armiju.
Ar svinīgu ceremoniju 1994. gada 1. jūnijā Liepājas ostu atstāj pēdējie Krievijas kara flotes kuģi. Atvadu ceremonijā ar runu uzstājas Krievijas Baltijas kara flotes komandieris, admirālis Vladimirs Jegorovs (1. rindā 1. no kreisās). Ceremonijā piedalās Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Birkavs (1. rindā 2. no labās).
Foto autors: Arturs Dubrovskis (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
1994. gada 29. augustā krievu karaspēka daļas – 60 virsnieki un septiņi bruņutransportieri – aizbrauc no kazarmām Rīgā, Pērnavas ielā 27/29. Transportu kontrolē ģenerālis Fjodors Meļņičuks (no labās)
Foto autors: Arturs Dubrovskis (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Līdztekus Krievijas armijas izvešanai tika runāts par zaudējumiem, kurus tās uzturēšanās Latvijas teritorijā ir radījusi, vienlaikus pilnībā neapzinoties kaitējuma apmērus. Taču zaudējumi bija daudzveidīgi un to sekas jūtamas vēl šodien. “Padomju armijas klātbūtne Latvijā jāsāk skaitīt no 1939. gada, kad PSRS uzspieda Latvijai tā dēvētos bāzu līgumus un šeit izvietoja sava karaspēka daļas,” norāda vēsturnieks, padomju okupācijas Latvijai radīto zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas vadītājs Gatis Krūmiņš. Pēc nelielas pauzes vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam padomju, vēlāk – Krievijas, armija Latvijā atgriezās un palika līdz pat izvešanai 1994. gadā.
Jau Otrajā pasaules karā, kas sākās ar PSRS un nacistiskās Vācijas sadarbību, Latvijā tika izpostītas plašas lauku teritorijas un pilsētas, no kurām daļa, piemēram, Valmiera un Rēzekne, tika sagrautas padomju armijas izvēlētās karošanas metodes dēļ, skaidro G. Krūmiņš. Minētā kara laikā padomju armijā, pretēji starptautiskajām tiesībām, iesauca ap 72 000 Latvijas pilsoņu, no kuriem aptuveni 30 000 gāja bojā. Savukārt līdz okupācijas perioda beigām (arī pretēji starptautisko tiesību normām) okupācijas karaspēkā un militārajā dienestā uz diviem trim gadiem tika iesaukti ap 600 000 Latvijas iedzīvotāju, kas, pārrēķinot ekonomiskās kategorijās, veido 1,5 miljonus cilvēkgadu, secina vēsturnieks. Turpretī, ņemot vērā, ka liela daļa ekonomikas Latvijā bija orientēta uz militārajām vajadzībām, pēc neatkarības atjaunošanas attiecīgais sektors pārstāja darboties un bija jāslēdz.
Pēc padomju armijas aiziešanas Latvijā gan bijušajās karaspēka daļās, gan jūrā palika dažādu veidu militārais piesārņojums, kura aizvākšana un neitralizēšana rada un arī turpmāk radīs ievērojamas izmaksas. Saskaņā ar aprēķiniem, ko PSRS okupācijas zaudējumu apmēra noteikšanas komisija veica 2008. gadā, padomju armijas atstātā piesārņojuma radītā kaitējuma likvidēšanas izmaksas poligonos lēšamas ap 316 miljoniem latu, bet jūrā – ap 368 miljoniem latu. Igaunijā kopējie padomju armijas radītie zaudējumi aplēsti ap 4,2 miljardiem eiro. Taču, ņemot vērā, ka Latvijas teritorija padomju okupācijas periodā tika militarizēta ievērojami vairāk, zaudējumu apmērs būtu lēšams vismaz 7–10 miljardi eiro, uzsver G. Krūmiņš.
Kā vienu no būtiskākajiem zaudējumiem, kura radīto kaitējumu naudas izteiksmē grūti aprēķināt, vēsturnieks akcentē lielo atjaunotajai Latvijai nelojālo padomju militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu skaitu. “Viņu palikšana Latvijā ar savu ideoloģisko nostāju lielā mērā saindēja krievvalodīgo iedzīvotāju vidi un nodeva minēto attieksmi nākamajām paaudzēm,” spriež G. Krūmiņš.
Lielvārdes aerodroms pēc Krievijas armijas aviācijas divīzijas aiziešanas. Priekšplānā Ļeņina pieminekļa daļa (1994. gada 17. augusts).
Foto autors: Arturs Dubrovskis (no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma).
Ko Latvija ieguva un ko zaudēja sarunās ar Krieviju? Krievija bruņojuma aizvākšanu no mūsu valsts bija sākusi jau pirms sarunām ar Latviju par karaspēka izvešanu. Tas, kaut arī Latvijas puse to uzreiz nesaprata, liecināja par Krievijas izšķiršanos neatstāt savu karaspēku Baltijas valstīs. “Neatklājot konkrētos plānus, savu Latvijā palikušo karaspēku Krievija līdz pat starpvalstu līguma parakstīšanai izmantoja kā politiskā spiediena līdzekli, lai iegūtu vairākas starptautiskajām tiesībām neatbilstošas privilēģijas,” norāda T. Jundzis.
Latvijas delegācija sarunās arī neizvirzīja uzstādījumu par Krievijas karaspēka atrašanos Latvijā okupācijas un aneksijas rezultātā un tam atbilstošu karaspēka starptautiski tiesisko statusu. Tas ne vien neatbilda vēsturiskajiem faktiem, ber arī ļāva Krievijai izvirzīt nosacījumus karaspēka izvešanai līdz pat kompensāciju pieprasīšanai par armijas atstāto nekustamo īpašumu, sociālajām garantijām militārpersonām un pensionāriem un līdzdarbībai dzīvokļu celtniecībā izvedamajam karaspēkam.
Latvijas puses sarunvedēji izvēlējās diezgan pielaidīgu pieeju, jo negribēja bojāt sākotnēji salīdzinoši pozitīvo sarunu gaisotni, kāda starp abām pusēm bija izveidojusies S. Šahraja vadītās delegācijas laikā, atceras T. Jundzis. Tomēr okupācijas armijas statuss nozīmētu, ka Krievijas armija no Latvijas jāizved bez savstarpējiem līgumiem, proti, Maskavai to pienāktos darīt uz starptautisko tiesību normu pamata, atzīst gan I. Upmalis, gan T. Jundzis.
“Tā vietā par Krievijas karaspēka izvešanu samaksājām nesamērīgu cenu. Latvija piekrita Skrundas radiolokācijas stacijas saglabāšanai vēl uz četriem gadiem, nesaņēma kompensācijas par armijas nodarītajiem zaudējumiem apkārtējai videi, uzņēmās nepamatotas sociālās garantijas Krievijas militārajiem pensionāriem. Konkrēto personu un viņu ģimenes locekļu lielais skaits Latvijā noveda pie sabiedrības šķelšanās, kuras negatīvās sekas jūtamas vēl šodien,” secina T. Jundzis.
Vai Latvijai vajadzēja būt nepiekāpīgākai sarunās ar Krieviju? Ja Latvija būtu uzstājusi uz okupācijas karaspēka statusa noteikšanu Krievijas armijai, par ko diskusijas norisinājās līdz pat visu līgumu parakstīšanai, sarunas ar Krieviju nāktos atsākt no nulles, politisko lēmumu pieņēmējiem valdībā un Saeimā norādījis Latvijas delegācijas sarunās ar Krieviju vadītājs J. Dinevičs. Turpretī I. Upmalis uzskata, ka Latvijai vajadzēja šādu soli veikt, tādējādi nepieļaujot netaisnīgus karaspēka izvešanas nosacījumus. Vienlaikus, kā uzsver T. Jundzis, sarunu ar Krieviju aizkavēšana uz nezināmu laiku pakļautu Latviju ilgstošai nenoteiktībai ārējās un drošības politikas jomā, kā arī riskam, ka Maskavas politiskā nostāja varētu mainīties mums nelabvēlīgākā virzienā.
Uz minēto risku norāda arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Viņš atzīst: “Latvija prasībās par Krievijas armijas izvešanu, iespējams, varēja būt nepiekāpīgāka un iegūt, piemēram, kompensācijas par vides militāro piesārņojumu. Taču Latvijas un tās rietumu sabiedroto mērķis bija stratēģisks – pēc iespējas ātrāk izvest no Baltijas valstīm Krievijas karaspēku, izmantojot vēsturisko iespēju logu, kas turpmākajos gados strauji vērās ciet. Raugoties uz Maskavas agresiju vispirms Gruzijā un tagad – Ukrainā, tas ir atmaksājies, jo bez Krievijas armijas izvešanas Baltijas valstis, visticamāk, nebūtu uzņemtas NATO un varbūt arī ES.”
Kā saistībā ar Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas teritorijas divdesmitgadi izdevumā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” akcentēja T. Jundzis, “Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas nebūtu uzskatāma par Latvijas vai starptautiskās sabiedrības diplomātisko uzvaru, bet gan mācību, veidojot drošības politiku attiecībās ar Krieviju mūsdienās un nākotnē”.
