NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Guntars Laganovskis
LV portāls
Edīte Brikmane
LV portāls
28. martā, 2024
Lasīšanai: 31 minūte
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Drošība
26
26

Neticamais stāsts – Latvijas ceļš uz NATO

“Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm.” Viens teikums, bet, iespējams, tas ir nozīmīgākais apgalvojums Latvijas atjaunotās neatkarības vēsturē gan kā valsts ārpolitikas galvenais mērķis tolaik, gan pastāvēšanas un drošības papildu garants patlaban. 29. martā aprit 20 gadu, kopš Latvija pievienojās NATO līgumam, kļūstot par vienu no minētajām pusēm pasaules spēcīgākajā aizsardzības aliansē. Atskatoties šodien, Latvijas ceļš uz NATO šķiet gandrīz neticams, turklāt pēc dažiem gadiem tas, visdrīzāk, vairs nebūtu bijis iespējams.

Mērķis: atgriešanās eiroatlantiskajā kopienā

Viens no galvenajiem uzdevumiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.–1991. gadā bija radīt priekšnoteikumus valsts suverenitātes nodrošināšanai – izveidot bruņotos spēkus, aizsardzības un ārlietu resorus.

Vienlaikus konkrētie uzdevumi iekļāvās redzējumā par atjaunotās Latvijas identitāti, ko raksturoja bieži minētā frāze “atgriešanās Eiropā”. Plašākā tvērumā tas nozīmēja iekļaušanos būtiskākajās Rietumu struktūrās, tai skaitā NATO un Eiropas Kopienā, kas 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kļuva par Eiropas Savienību.

Kontakti un sadarbība ar abām organizācijām sāka veidoties uzreiz pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, tomēr “pašā sākumā ne minētās organizācijas, ne Baltijas valstis neuzlūkoja pilnvērtīgas dalībvalsts statusu par reālu sadarbības mērķi”.1

“Baltijas valstu tiesības pašām izvēlēties savu drošības modeli, pēcpadomju telpas valstu dalības starptautiskajās drošības organizācijās nepieciešamība, kā arī Baltijas telpas militārās aizsardzības iespējamība militāra konflikta gadījumā ar Krieviju bija gadu desmitiem ilgu diskusiju dienaskārtībā,” atceras Ģirts Valdis Kristovskis, kurš vadīja aizsardzības ministriju laikposmā no 1998. gada 26. novembra līdz 2004. gada 9. martam – laikā, kad notika intensīvākā gatavošanās Latvijas dalībai NATO.         

Latvijas virzību pretim Ziemeļatlantijas aliansei lielā mērā kavēja Krievijas iebildumi un tās karaspēka daļu atrašanās mūsu valstī, kuru izvešanu pēc smagām sarunām, kas norisinājās vairākus gadus, un ar ASV atbalstu izdevās panākt 1994. gada augustā. Taču jau 1991. gadā NATO pieņēma stratēģisko koncepciju, kurā paredzēja sadarbību ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.  

1994. gada janvārī pēc ASV ierosinājuma alianse deva iespēju attiecīgajām valstīm iesaistīties sadarbības programmā “Partnerattiecības mieram”, kas ļāva veidot politisko dialogu starp iesaistītajām valstīm un saņemt NATO konsultācijas, palīdzību un praktisku atbalstu aizsardzības sistēmas attīstībai. Latvija iniciatīvai pievienojās 1994. gada 14. februārī.

1995. gadā Latvija apstiprināja Ārpolitikas koncepciju un Nacionālās drošības koncepciju, kurā par savas politikas mērķi izvirzīja iestāšanos NATO un ES.

Tieši šis konkrētais brīdis, kā norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks, uzskatāms par Latvijas mērķtiecīgās virzības uz NATO sākumu.

1999. gada 23. aprīlī NATO samitā Vašingtonā Latvija kopā ar pārējām kandidātvalstīm uzsāka Rīcības plāna dalībai NATO (Membership Action Plan) procesu.

Ierakstīts vēsturē lieliem burtiem

Uzaicinājumu pievienoties aliansei Latvija saņēma 2002. gada 21. novembrī NATO samita laikā Prāgā, kur toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzstājās ar iespaidīgu un vētrainiem aplausiem pavadītu uzrunu:

Latvija ilgus gadus bija zaudējusi savu neatkarību. Tā saprot, ko nozīmē brīvība un tās zaudēšana. Latvija saprot, ko nozīmē drošība un tās zaudēšana. Tamdēļ ielūgums stāties aliansē, kura nodrošinās mūsu drošību, ir ļoti nozīmīgs brīdis, kas mūsu tautas vēstures lappusēs tiks rakstīts lieliem burtiem. [..] Mēs vēlamies Latvijā celt savu nākotni uz politiskās pārliecības akmens, nevis uz nenoteiktības plūstošajām smiltīm. Mēs nevēlamies palikt kaut kādā politiskās nedrošības pelēkajā zonā, mēs vēlamies pilnā mērā baudīt tās brīvības un tiesības, ko NATO ir tik ilgi sargājusi. Mēs nevēlamies tikt pamesti galējā tumsībā un mēs nevēlētos, ka tas notiktu ar jebkuru citu tautu, kas ir izteikusi vēlmi pievienoties tai tautu saimei, kurām ir dārgas tās pašas vērtības, kuras seko tiem pašiem ideāliem un kuras ir gatavas tiem pašiem pūliņiem un centieniem. Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, tā ir norūdīta ciešanu un netaisnību kaltuvē. Tā saprot brīvības nozīmi un vērtību. Tā saprot, ka ir vērts par katru cenu brīvību atbalstīt, uzturēt, aizstāvēt un par to cīnīties. Šajā vēsturiskajā un svinīgajā brīdī mēs svinīgi solām un apņemamies, ka centīsimies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī darītu visu, kas darāms, lai veidotu tādu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejamas visiem.”

Video: Valsts kanceleja.

“Šī ir trešā nozīmīgākā diena Latvijas vēsturē pēc neatkarības iegūšanas un atjaunošanas. Iestāšanās NATO nozīmēs pilnīgu, galīgu, mūžīgu, neatgriezenisku Latvijas neatkarības nodrošināšanu,” 2 tā svarīgo notikumu komentēja tā laika Latvijas Ministru prezidents Einars Repše.

Savukārt bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Raimonds Graube norādīja: “Vēsturiskā nozīmē es šo dienu salīdzinu ar brīvības iegūšanu 1918. gadā. Pēc tam Latviju mētāja un mēģināja iznīcināt, bet tagad mums ir stabilitātes garants, ka tā nekad nenotiks.”3

2004. gada 29. martā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, iegūstot spēcīgākās drošības garantijas, kādas tobrīd pastāvēja.

“Ja politiski izglītota Sniegbaltīte aizmigtu 1989. gada Jaungada dienā un pamostos 2007. gada Jaungada dienā,” raksta britu vēsturnieks, politiskais komentētājs un Eiropas studiju profesors Oksfordas Universitātē Timotijs Gārtons Ešs (Timothy Garton Ash), “viņa neticētu savām acīm. Igaunija, Latvija un Lietuva, kas 1989. gadā gandrīz nevienā politiskajā kartē nebija atrodamas kā neatkarīgas valstis, lai gan šo tautu sirdīs tādas bijušas vienmēr, tagad bija iestājušās Eiropas Savienībā, bet – auksto karu pieredzējušām acīm vēl neticamāk – arī NATO.”4

Šķēršļu ceļš un Krievijas barjera

Tomēr Latvijas ceļš uz dalību pasaules lielākajā militārajā kopienā nebūt netika pavadīts ar vispārējiem aplausiem. Baltijas valstu uzņemšana NATO, runājot par rietumvalstu politisko gribu, drīzāk vērtējama kā labvēlīgu ģeopolitisko apstākļu sakritības rezultāts, ko Latvija spēja izmantot.

Pirmais un galvenais šķērslis – Krievijas iebildumi pret NATO paplašināšanos bijušās PSRS un tās satelītvalstu telpā, kā arī rietumvalstu bažas aizkaitināt Kremli.

Lai gan Krievijas prezidents Boriss Jeļcins bieži tiek raksturots kā vairāk vai mazāk draudzīgi noskaņots pret Rietumiem, viņa administrācija 1997. gada janvārī paziņoja, ka viens no svarīgākajiem Krievijas ārpolitiskajiem uzdevumiem ir bloķēt NATO paplašināšanos.5 1997. gada februārī Maskava nāca klajā ar jaunu “ilgtermiņa” politiku attiecībā uz Baltijas valstīm (Krievijas jaunās ilgtermiņa politikas vadlīnijas attiecībā uz Baltijas valstīm), kas paredzēja tur paplašināt Krievijas ietekmi un bloķēt konkrēto valstu centienus pievienoties Rietumu institūcijām. Amerikāņu analītiķa un eksperta bijušās PSRS lietās Pola Goubla (Paul A. Goble) vērtējumā paziņojums bijis līdz tam brīdim “visautoritatīvākais norādījums, ka Maskavai padomā pasākumi Baltijas valstu iekļaušanai Krievijas ietekmes sfērā”.6

“Starptautiskās drošības politikas galvassāpes tolaik bija NATO paplašināšanās Baltijas valstu telpā problemātika kā izaicinājums Krievijai, tās provocēšana,” atminas Ģ. V. Kristovskis.

Šķēršļu pārvarēšanā, kā uzsver eksministrs Ģ. V. Kristovskis, īpaši akcentējama efektīvā darbība starptautiskās diplomātijas laukā, ko veica Ārlietu ministrijas eksperti un tā laika Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura par savu augstāko prioritāti izvirzīja Latvijas iestāšanos ES un NATO, kā arī aktīvi strādāja pie attiecību veidošanas ar lielvalstu vadītājiem, tostarp ASV prezidentu Džordžu Bušu.

Ko apsolīja Krievijai?

“Tolaik, kad uzsāku prezidentūru, saskāros ar virkni naratīvu, kas bija, ja tā var teikt, jānoslauka no galda,” priekšlasījumā “Latvijas ceļš uz NATO: diplomātija, drosme un ārējo apdraudējumu pārvarēšana” sacīja Valsts prezidente (1999–2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Bijis jāiegulda milzu darbs un enerģija, lai nemitīgi atspēkotu Latvijai nelabvēlīgus vēstījumus.

Piemēram, Krievija gadiem uztur apgalvojumu, ka 1990. gadā sarunās par Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanu Rietumi esot apsolījuši Maskavai, ka nepaplašinās NATO uz austrumiem, bet šo solījumu ir lauzuši. Atsauce ir uz sarunu starp PSRS līderi Mihailu Gorbačovu un toreizējo ASV valsts sekretāru Džeimsu Beikeru (James Addison Baker), kurā, kā raksta Timotijs Gārtons Ešs, pēdējais piedāvājis: “Vai jūs labāk gribētu redzēt apvienoto Vāciju ārpus NATO, neatkarīgu un bez Savienoto Valstu kontingenta vai arī jūs labāk gribētu redzēt Vāciju NATO sastāvā un ar garantijām, ka NATO jurisdikcija ne par collu nepavirzīsies uz austrumiem no pašreizējās pozīcijas.”7

Faktiski, kā norāda lielākā daļa analītiķu, sarunas bija tikai par Austrumvāciju, nevis Centrāleiropu un Austrumeiropu.

“Gorbačovs nepieprasīja oficiālu rakstisku apņemšanos nepieļaut NATO paplašināšanos uz austrumiem apmaiņā pret vēlāk visai negribīgi doto piekrišanu tam, ka apvienotā Vācija atrodas NATO sastāvā,” norāda Gārtons Ešs.

NATO garantijas PSRS vai Krievijai nepaplašināties uz austrumiem nav atrodamas nevienā starptautiskajā līgumā, turklāt Padomju Savienība drīz vien beidza pastāvēt, uzsver arī Vaira Vīķe-Freiberga.

Viņa akcentē, ka sarunas laikā Vācijas apvienošanu un NATO iespējamos plānus savā vārdā apsprieda divu mūsdienās vairs neeksistējošu valstu – Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) un Padomju Savienības – līderi (ar to domājot Mihailu Gorbačovu un VFR ārlietu ministru Genšeru (Hans-Dietrich Genscher)). “Tas ir arguments, kuru atkārto vēl šodien, lai gan Krievija nav viens pret viens bijusī Padomju Savienība, ko Rietumos vēl arvien pārāk bieži aizmirst.” Tāpat kā agrāk, runājot par Padomju Savienību, domāja un teica “Krievija”, tā arī tagad, pieminot Krieviju, nav pazudis redzējums, ka tai ir tiesības uz noteiktu ietekmes sfēru pasaulē un attiecīgi tā var tur rīkoties. “Tas bija vēl viens fundamentāls arguments pret NATO paplašināšanos, kas mums, uzsākot lobēt Latvijas intereses, bija “jānoņem no galda”,” atceras bijusī Valsts prezidente. 

Viennozīmīga atbalsta nebija

Taču arī “NATO ietvaros nebija viennozīmīga atbalsta mūsu uzņemšanai aliansē”, norāda T. Rostoks. Lielāko skepsi izrādīja Eiropas lielvalstis – Vācija un Francija.

Vienlaikus arī ASV, kuras kā alianses militāri un politiski ietekmīgākās valsts atbalsts bija izšķiroši svarīgs paplašināšanās jautājumā, nostāja nebija pārliecinoša.  

Bijušais Latvijas ārlietu ministrs (1992–1994), diplomāts un politiķis Georgs Andrejevs, kurš laikposmā no 1995. līdz 1998. gadam bija Latvijas vēstnieks Kanādā, bet no 1998. gada līdz 2004. gada maijam – Latvijas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Padomē Strasbūrā, savās atmiņās raksta: “Diametrāli pretējus viedokļus pauda arī ievērojami bijušie Rietumu politiķi. Ja bijušā ASV prezidenta Dž. Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Z. Bžezinskis konsekventi atbalstīja alianses paplašināšanos, tad 93 gadu vecumu sasniegušais bijušais ASV vēstnieks PSRS Dž. Kenans izteica brīdinājumu, ka NATO paplašināšanās būtu pati liktenīgākā Amerikas politikas kļūda visā ērā pēc aukstā kara.”8 Viņš atsaucas uz Kanādas centrālo laikrakstu, kas pirms ASV prezidenta Bila Klintona tikšanās ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu Helsinkos 1997. gada 20.–21. martā publicējis ievadrakstu “Nē NATO paplašināšanai”, pārmetot ASV valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai (Madeleine Korbel Albright) pat kompetences trūkumu. Viņa atbalstīja NATO paplašināšanos līdz Krievijas robežām, uzsverot, ka Krievijai neesot veto tiesību šajā jautājumā.9 Tikmēr Austrijas laikrakstā Die Presse esot ticis uzsvērts, cik labi, ka ASV Valsts departamentā ir Madlēna Olbraita, kuras izcelsme un dzīvē pieredzētais ļauj viņai būt par austrumeiropiešu advokāti un novērst “otras Jaltas” iespējamību10 (M. Olbraita 1948. gadā emigrēja no Čehoslovākijas uz ASV pēc Komunistiskās partijas valsts apvērsuma; šeit – red. piez.).

“Sākotnēji liela daļa Amerikas ārlietu ekspertu bija pret NATO paplašināšanu, arī, piemēram, viens no Amerikas ārpolitikas patriarhiem Džordžs Kenans. [..] Ja raugāmies pēc viena pārsvarā esoša iemesla, [..] tas bija Krievijas faktors. Viņi uzskatīja, ka pats svarīgākais ir, lai Krievija turpinātu reformu ceļu, bet NATO paplašināšana to palēninātu, sarežģītu vai pat pagrieztu atpakaļ,” intervijā laikrakstam “Diena” sacīja ASV valsts sekretāra vietnieks Strobe Talbots11 (Strobe Talbott).

“Nu, ļoti interesanti”

Arī ASV prezidenta Džordža Buša, kurš stājās amatā 2001. gada janvārī, sākotnējā pozīcija bija atturīga. Bušam nebija skaidras nostājas par paplašināšanos, turklāt priekšvēlēšanu laikā viņš bija kritizējis sava priekšgājēja Bila Klintona administrāciju par pārlieku iesaistīšanos ārējos procesos, skaidro T. Rostoks. “Amerikas Savienoto Valstu politiskajās aprindās viedokļi par alianses paplašināšanos atšķīrās un nebija viennozīmīgi pozitīvi,” uzsver arī bijušais NBS komandieris R. Graube.

Kā atceras Timotijs Gārtons Ešs, kurš līdz ar vairākiem citiem ekspertiem neilgi pirms prezidenta Buša pirmās oficiālās vizītes Eiropā un tikšanās ar Putinu bija uzaicināts uz Balto namu, tā saimnieka viedokli varēja vērtēt kā nenoteiktu. “Es aicināju viņu atbalstīt visu NATO prasībām atbilstošo Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu uzņemšanu aliansē.

“Ieskaitot Baltijas valstis?” Bušs vaicāja savā strupajā, kodolīgajā stilā.

“Jā, noteikti.” ”

Maikls Makfols, kuru Baraks Obama vēlāk iecēla par vēstnieku Maskavā, bija tādās pašās domās, tāpat arī Laionels Bārbers, kurš vēlāk kļuva par laikraksta Financial Times redaktoru.

“Nu, ļoti interesanti,” Bušs sacīja, “es to apdomāšu.”12

Turpat Gārtons Ešs secina: “[..] ņemot vērā, ka pēc dažiem gadiem Krievija pievērsās revanšismam, kas kulmināciju sasniedza ar pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gada pavasarī, es pateicos Dievam, ka mēs mudinājām iet šo ceļu. Ja Igaunija, Latvija un Lietuva nebūtu NATO, vai varat iedomāties, kādu nāves draudu priekšā patlaban būtu šo valstu miers un brīvība, ja vien tie vēl būtu saglabājušies.”13

“Šodien ir saprotams, ka tobrīd tas bija neliels “iespēju logs”. 2006. vai 2007. gadā tas mums būtu aizvērts. Diemžēl redzam, kas notika ar tiem, kuri nepaspēja,” secina NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (StratCom) direktors Jānis Sārts, kurš kā Latvijas Pastāvīgās pārstāvniecības NATO aizsardzības padomnieks 2000. gadu sākumā bija iestāšanās NATO sarunu delegācijas sastāvā.

Video: Valsts kanceleja.

Katalizators – 2001. gada 11. septembris

Padomju Savienības sabrukuma paradoksu 1993. gadā trāpīgi raksturojis Vācijas politiķis Manfreds Verners (Manfred Wörner): pasaulē ir mazāk draudu, bet vienlaikus arī mazāk miera. “Ļaunuma impērijas” beigas atstāja daudz neatbildētu starptautiskajai drošībai svarīgu jautājumu, piemēram, vai jaunās un nepieredzējušās demokrātijas “noturēsies” un spēs izvairīties no etniskiem konfliktiem? Vai NATO, kuras galvenā jēga bija pretstāve Padomju Savienībai, ir nākotne? Pilsoņu karš bijušajā Dienvidslāvijā, militārie konflikti Kaukāzā un citviet apliecināja, ka varas vakuuma situācija, kas izveidojās pēc aukstā kara beigām, radīja potenciāli bīstamus drošības riskus un nestabilitāti.

Kā nozīmīgu pagrieziena punktu alianses ceļā uz paplašināšanos organizācija savā mājaslapā min teroristu uzbrukumu Pasaules Tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā 2001. gada 11. septembrī, kas skaudri apliecinājis, – politiskas jukas dažādās pasaules malās var būt iemesls daudz tālākām traģiskām sekām arī pašu mājās.

11. septembrim bija nozīmīga loma tajā, ka ASV atbalsts Baltijas uzņemšanai NATO kļuva daudz pārliecinošāks, tomēr jau pirms terorakta, kā rezultātā pirmo reizi tika iedarbināts arī NATO līguma 5. pants, ASV prezidenta Džordža Buša administrācija bija vairāk nosliekusies par labu Baltijas uzņemšanai. Tam bija vairāki iemesli, raksta vēsturniece Una Bergmane: “Baltijas valstis bija īstenojušas nepieciešamās reformas, ASV kongresā pieauga atbalsts Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dalībai, vienlaikus Krievijas pretošanās šai idejai vājinājās. Pirmos Vladimira Putina prezidentūras gadus iezīmēja īslaicīga Krievijas attiecību ar Rietumiem uzlabošanās. [..] 2001. gadā sarunā ar amerikāņu žurnālistiem viņš izteicās, ka, runājot par Baltijas pievienošanos NATO, Krievija neatrodas tādā pozīcijā, lai “norādītu cilvēkiem, kas viņiem būtu jādara”.”14

2004. gadā notika vērienīgākā NATO paplašināšanās kārta – aliansē līdztekus trim Baltijas valstīm tika uzņemta arī Slovākija, Slovēnija, Rumānija un Bulgārija.

Lai gan Krievija bija uzturējusi iebildumus pret tik plašu soli teritorijā, ko tā bija zaudējusi PSRS sabrukuma rezultātā, taču joprojām uzskatīja par savas ietekmes sfēru, nozīmīgs faktors izrādījās Maskavas tobrīd vēl neskaidrās pozīcijas starptautiskajās attiecībās un nespēja izrādīt būtisku pretestību attiecīgajam procesam. Tā vietā Kremlis izvēlējās paust samierniecisku nostāju. “Mums nav jākoncentrējas uz mītiskiem un teorētiskiem draudiem, bet jāvelta uzmanība reālajām problēmām, ko pašlaik risina NATO–Krievijas padome,” britu laikrakstam The Times pauda toreizējais Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. “Pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins vēl pagājušajā vasarā preses konferencē Kremlī paziņoja, ka, lai gan neatbalstot alianses paplašināšanu, viņš skaidri saprot, ka Krievija “nevienam nevar aizliegt” tajā iestāties.”15   

“Krievijas relatīvais vājums, jaunā prezidenta Vladimira Putina centieni meklēt ar Rietumiem saskares punktus un ASV aktivitāte radīja labvēlīgus apstākļus Latvijai un citām kandidātvalstīm,”16 vēlāk, uz tā laika notikumiem atskatoties, secināja ārpolitikas eksperti Māris Andžāns un Andris Sprūds, kurš, iesaistoties politikā, 2023. gada septembrī kļuva par Latvijas aizsardzības ministru. Viņi norāda: “Vienlaikus notikusī NATO daļējā pārprofilēšanās cīņai ar terorismu rietumvalstīs mazināja Krievijas argumentu spēku par NATO paplašināšanās negatīvo ietekmi uz tās drošību. Krievija tobrīd lielākoties tika vērtēta kā sadarbības partnere šajā cīņā. Tādējādi var pat uzskatīt – rietumvalstis piekrita Baltijas valstu uzņemšanai NATO, jo tobrīd kā maz ticama tika vērtēta iespēja, ka nākotnē trīs jaunās dalībvalstis būtu jāaizsargā pret Krievijas iespējamu agresiju.”17  

Maldināšana par “NATO ekspansiju”

Latvijas uzņemšana NATO nebija pašsaprotama, un nav pamata uzskatīt, ka 2004. gadā, kā nereti atbilstoši Krievijas uzturētajam naratīvam tiek traktēts, notika “NATO ekspansija” un Baltijas valstis tajā tikušas ievilktas.

“Tie ir klaji meli. ASV nekad nav uzspiedusi Baltijas valstīm dalību NATO. Patiesība bija par 180 grādiem pretēja, jo mums kā kandidātvalstīm nācās pazemīgi, centīgi un ļoti ilgi klauvēt pie NATO dalībvalstu durvīm un pārliecināt, ka mūsu vieta ir tām blakus,” akcentē Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa atceras, ka īpaši lielas pūles bija jāpieliek, lai Latvijas vēstījumu nodotu ASV kongresmeņiem, senatoriem, arī starptautiskajiem medijiem.

“Mums bija nemitīgi jāpierāda, ka piederam Rietumiem, ka mums ir kopīgas vērtības un arī mēs augsti vērtējam brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības un katras suverēnas valsts tiesības savās robežās, neapdraudot citus. Mums bija nemitīgi jāatkārto, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kurā neatdzimst fašisms. Mums bija jāatgādina, ka Latvija Otrā pasaules kara laikā cieta arī no Vācijas okupācijas, kas uz mūsu zemes izveda masu slepkavību programmu, nonāvējot ne tikai vietējos, bet arī no citām valstīm atvestos ebrejus. Mums bija jāpārliecina, ka Latvijā nav izplatīta nacistiskā ideoloģija un recidīvi, ka Latvijā ir vairāki likumi, kuri to aizliedz,” stāsta bijusī Valsts prezidente, uzsverot, ka tolaik liela vērība tika pievērsta arī ebreju kopienām.

“Viens no grūtākajiem uzdevumiem cīņā par dalību NATO bija pārliecināt ebreju kopienu, īpaši ASV, kur tai ir liela ietekme, ka neesam antisemīti,” norāda Vaira Vīķe-Freiberga, kura spilgti atceras tikšanos ar 35 ASV ebreju organizācijām, kuras vēlējās noskaidrot situāciju Latvijā. Pēc viņas teiktā, nozīmīga tikšanās bija ar ASV kongresmeni Tomasu Lantosu (Thomas Peter Lantos) un viņa sievu, Ungārijā dzimušiem ebreju izcelsmes amerikāņiem, kuri bija pārdzīvojuši holokaustu. Lai izskaidrotu Latvijas pozīciju, prezidente pat devās tikties ar Simonu Vīzentālu Vīnē.

“NATO paplašināšanās notika ar visu dalībvalstu atbalstu un ratifikāciju. Ja kādai no dalībvalstīm būtu bijuši politiski iebildumi, mēs šodien nebūtu alianses sastāvā. Nesenie notikumi ar vilcināšanos uzņemt Zviedriju pierādīja, ka minētais aspekts var būt izšķirošs,” tā V. Vīķe-Freiberga.

Latvija – šaubīgais posms

Tomēr arī “ne visai Latvijas sabiedrībai un politiķiem bija saprotams dalības NATO stratēģiskais mērķis, sagatavošanās un iestāšanās aliansē procesa un tempa nozīme, investēto līdzekļu jēga drošas nākotnes kontekstā,” atminas Ģ. V. Kristovskis. Latvija deviņdesmitajos gados nerīkojās militāri pietiekami izlēmīgi, neatvēlēja nepieciešamos resursus, iekavēja vairākus gadus valsts aizsardzības attīstībā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu.  

Vēl 1998. gada nogalē, kad Ģ. V. Kristovskis kļuva par aizsardzības ministru, Latvijas dalība NATO (atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas) tikusi nopietni apšaubīta gan valsts iekšienē, gan aiz tās robežām. Turklāt Latvija tika vērtēta kā vājākais posms Baltijas valstu virzības uz NATO kopējo centienu īstenošanā.

“Tā kā NATO paplašināšanās scenāriji bija dažādi, izskanēja viedokļi, ka piesardzības nolūkos jāuzņem viena vai divas no Baltijas valstīm. Latvijas atpalicību centās ekspluatēt Igaunija un Lietuva, šad tad pat uz to norādot kā nopietnu apdraudējumu minēto divu kaimiņvalstu drošības interesēm un iespējamajai dalībai Ziemeļatlantijas savienībā,” atceras eksministrs.

Savukārt tagadējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš no 1997. līdz 2008. gadam bija Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un vairākus gadus arī NATO pievienošanās sarunu delegācijas vadītāja vietnieks, atminas, ka Prāgas samita, kurā bija gaidāms izšķirošais lēmums par paplašināšanos, priekšvakarā Latvijai un Bulgārijai pēdējā brīdī pārmeta, ka tās nepietiekami darījušas saistībā ar informācijas glabāšanu un drošību. “Vienu brīdi pat parādījās spekulācijas, ka mums būs jāpagaida uzņemšana NATO. Taču toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un valdība diezgan ātri reaģēja.”

Video: Valsts kanceleja.

Līdz pat pēdējo pasākumu plāna izpildei, tai skaitā pēc kandidātvalsts statusa 2002. gada novembrī Prāgā saņemšanas, nevarējām būt droši, ka tiksim uzņemti Ziemeļatlantiskās drošības telpā, skaidro Ģ. V. Kristovskis. “Katra starptautiskās politikas krīze, Krievijas interešu izvērtēšana, pašu neveiksme vai politiskā neizlēmība varēja kļūt par nepārvaramu šķērsli ceļā uz dalību NATO. Tāpēc tiem, kam bija jāveic Latvijas praktiskā militārā sagatavošana virzībai pretim izcilajam drošības mērķim, vajadzēja strādāt mērķtiecīgi, intensīvi, galvu nepacēlušiem,” uzsver eksministrs.

Ja ir mērķis, Latvija var

Pirms divdesmit gadiem Baltijas valstīm izdevās tas, ko nav spējusi panākt neviena cita bijusī padomju republika, – iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Kā Baltijai tas izdevās? Lielā mērā to noteica Baltijas valstu vēlme īstenot reformas, cīnīties ar noziedzību un nosargāt demokrātiju. Nozīme bija arī tam, ka potenciāla iespēja pievienoties Eiropas Savienībai un NATO bija spēcīgs stimuls gan sabiedrībai, gan politiķiem Baltijā risināt virkni jautājumu, kas saistīti, piemēram, ar krievvalodīgo tiesībām un korupciju, raksta vēsturniece Una Bergmane.18

Mūsu valsts iestāšanās aliansē bija ilga, smaga un mērķtiecīga darba – kā militāra, tā politiska – rezultāts, norāda arī R. Graube un T. Rostoks. Latvijai, ieguldot ievērojamus diplomātiskos pūliņus, nācās pārliecināt NATO šaubīgās valstis piekrist bloka paplašināšanai. Līdztekus vajadzēja nodrošināt Latvijas bruņoto spēku savietojamību ar NATO standartiem un atbilstību alianses prasībām no pirmās uzņemšanas dienas, lai neradītu pamatu alianses paplašināšanās kritiķu iebildumiem, atminas R. Graube. “Sapratām –, ja gribam, lai kritiskā brīdī mums palīdzētu, arī pašiem jābūt gataviem,” akcentē bijušais NBS komandieris.

“Būtiskākais izaicinājums man kā aizsardzības ministram bija novērst neizlēmību, pārvarēt militāro atpalicību, izveidot plašu un motivētu praktisko izpildītāju kolektīvu, pierādīt, ka Latvija var un tā panāks iekavēto – atvēlēs turpat 2% no IKP valsts aizsardzībai, kas tiks efektīvi pielietots militārās attīstības stratēģijas un konkrētu pakāpenisku militāro spēju pilnveidošanas pasākumu kontekstā. Mērķis bija nepārprotams – iestāties NATO kopā ar pārējām Baltijas valstīm,” klāsta Ģ. V. Kristovskis.

Smags pārveidošanās darbs

Vienlaikus, kā norāda gan T. Rostoks, gan R. Graube, Latvijas ceļš uz NATO un iestāšanās tajā, līdzīgi kā virzība uz ES, nozīmēja un joprojām nozīmē arī iekšpolitiskas konsekvences, lai nodrošinātu atbilstību kritērijiem, kādus valstīm izvirza dalība abās organizācijās. Eksperti šajā ziņā uzsver: Latvijai nācās ne tikai nodrošināt militāri tehnisko atbilstību NATO prasībām ar pieaugošu daļu no iekšzemes kopprodukta, bet arī veikt virkni nepieciešamo pilnveidojumu likumdošanas un pretkorupcijas jomā, garantēt klasificētas informācijas aizsardzību.

Jāpiebilst –, lai tiktu uzņemtas NATO, potenciālajām dalībvalstīm bija jāizpilda virkne atbilstības prasību, no kurām daļa sakrita ar tā dēvētajiem Kopenhāgenas kritērijiem uzņemšanai ES. Proti, tās bija: demokrātisko institūciju stabilitāte, likuma vara, cilvēktiesību ievērošana, darboties spējīga tirgus ekonomika u. c. Iestāšanās NATO nozīmēja spēju nodrošināt atbilstību arī tādiem kritērijiem kā ģeogrāfiskā robežu saskare ar alianses valstīm, civilā kontrole pār militārajām struktūrām, drošības politikas un militārā budžeta atklātums, nekonfliktējošas attiecības ar kaimiņvalstīm, etnisko un teritoriālo konfliktu atrisinājums.19

“Tas bija pārdomātu civilo, militāro un sabiedrisko attiecību, aizsardzības jomā nodarbināto cilvēku pašaizliedzīgā darba, zināšanu un profesionalitātes paaugstināšanas, kā arī sarežģīta, dziļi integrēta un daudzslāņaina procesa, lai iegūtu starptautisko atzinību, rezultāts,” tā Ģ. V. Kristovskis. Tolaik izdevies nostabilizēt gan Aizsardzības ministrijas, gan Nacionālo bruņoto spēku vadošo amatpersonu virsvadību un apvienot to labākās profesionālās īpašības uz vienotu mērķi virzīta, motivēta kolektīva darbībai.

“Būtiski, ka manā ministra komandā izdevās piesaistīt piecus sešus latviešu izcelsmes ASV bruņotajos spēkos augstos amatos dienējušus atvaļinātus virsniekus. Tas veidoja uzticību un paļāvību sabiedrībā un Latvijas augstākajās amatpersonās, pārliecību, ka aizsardzības joma mūsu valstī pakāpeniski nostiprinās, trūkumi ir novēršami, izvirzītie militāro spēju mērķi dalībai NATO ir realizējami,” apgalvo eksministrs.

2004. gadā Latvija iestājās NATO kā viena no starptautiski atzītām līderēm, kurai bija skaidri stratēģiskie drošības mērķi un konkrēti aizsardzības jomas attīstības pasākumi, norāda Ģ. V. Kristovskis. Viņš secina: “Varētu teikt, ka Latvija, iestājoties NATO, bija paveikusi ievērojamu mājas darbu, kas atgādināja Pelnrušķītes stāstu un pozitīvi iespaidoja tos, kam bija jāizšķir, kuras valstis kvalificējas dalībai NATO. Latvija attiecīgās prasības godam izpildīja.”

“Latvijas ceļš uz NATO,” uzsver T. Rostoks, “nav tikai stāsts par militāro spēju atbilstību, bet arī nepieciešamajām iekšpolitiskajām reformām ar tālejošām sekām uz mūsu valsts turpmāko attīstību.”        

Video: Valsts kanceleja.

1 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 436. lpp.

2 Ozoliņš, A. NATO aicinājums maina vēsturi. Diena. 2002. gada 22. novembris.

3 Turpat.

4 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. Rīga: Jānis Roze, 2023, 164. lpp.

5 Andrejevs, G. Man dāvātais laiks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018, 790. lpp.

6 Turpat, 798.–799. lpp.

7 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. 165. lpp.

8 Andrejevs, G. Man dāvātais laiks. 798. lpp.

9 Turpat, 803. lpp.

10 Turpat, 810. lpp.

11 Turpat, 1131. lpp.

12 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. 167.–168. lpp.

13 Turpat.

14 Bergmane, U. Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union. Oxford University Press, 2023, p. 172.

15 Širovs, P. Krievija spiesta samierināties ar NATO paplašināšanu. Diena. 2002. gada 22. novembris.

16 Andžāns, M., Sprūds, A. Latvijas ārējā un aizsardzības politika kopš 1991. gada. Latvija 1918–2018. Valstiskuma gadsimts. Sast. Ijabs, I., Kusbers, J., Misāns, I., Oberlenders, E. Rīga: Mansards, 2018, 239. lpp.

17Turpat, 239.–240. lpp.

18 Bergmane Una. Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union. Oxford University Press, 2023, p. 172.

19 Latvijas vēsture 20. gadsimts. 439. lpp.

Labs saturs
26
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI