Latvijā gatavošanās pārnacionālām un vietējām krīzēm ir kļuvusi par arvien aktuālāku jautājumu, ko nosaka gan valsts ģeopolitiskais novietojums, gan globālās tendences – klimata pārmaiņas, hibrīdo apdraudējumu izplatība un militārā spriedze Eiropā. Tādas situācijas kā Zolitūdes traģēdija, Covid-19 pandēmija, ekonomiskā krīze, dabas katastrofas un Krievijas iebrukums Ukrainā ir periodiski izgaismojušas arī nepilnības Latvijas krīžu pārvaldībā.
Kā viena no atbildēm uz šiem dažādajiem izaicinājumiem tagad tiek veidots Krīzes vadības centrs (KVC), kas būs tieši pakļauts Ministru prezidentam un darbu uzsāks 2025. gada 1. janvārī. Šis centrs koordinēs civilo krīžu pārvaldību valstī. Šobrīd Valsts kancelejas izsludinātajā konkursā tiek meklēti pretendenti uz centra direktora amatu.
Ar pārdomātu pieeju un lēmumu pieņēmēju atbalstu šī struktūrvienība var kļūt par koordinējošu mehānismu, kas mazinātu pārnozaru fragmentāciju un stiprinātu krīzes pārvaldības sistēmu visos līmeņos, nevis kļūtu par jaunu birokrātisko šķērsli.
KVC izveide var palīdzēt mainīt valsts pieeju krīžu pārvaldībai un noturības veidošanai gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Šāda veida nacionālais krīžu vadības centrs jau ir izveidots un sācis darboties mūsu kaimiņvalstī – Lietuvā.
Ar līdzīgām pārrobežu krīzēm un ārējiem draudiem saskaras ne tikai Baltijas valstis, bet arī Ziemeļvalstis, tomēr atšķiras pieeja, kā tās nodrošina noturību pret krīzi.
Ziemeļvalstīs koordinācija notiek decentralizēti, kas ļauj elastīgi reaģēt uz krīzēm, izmantojot vietējo pašvaldību kapacitāti un iesaistot sabiedrību. Savukārt Baltijas valstis, izvēloties centralizētu pieeju, mērķē uz stabilāku krīzes pārvaldību nacionālajā līmenī. Šīs būtiskās atšķirības atklāj, ka sabiedrības uzticēšanās valdībai un uz pierādījumiem balstīta lēmumu pieņemšana ir izšķirīgi faktori arī efektīvai krīzes pārvaldībai.
Ziemeļvalstīs krīzes vadības un noturības sistēma ir izveidota uz vietējo kopienu līdzdalības bāzes, savukārt Latvijā šāda sistēma ir veidota no “augšas”, nacionālajā valsts pārvaldes līmenī, kas ierobežo kopienas iesaistīšanos un samazina arī sistēmas rīcībspējas kopējo efektivitāti. Latvijā, kurā uzticēšanās līmenis valsts varai ir zemāks, centralizētā pieeja var nesniegt ilgtermiņa risinājumus, atšķirībā no Ziemeļvalstīm, kurās augsts uzticēšanās līmenis un decentralizācija veicina ātrāku un efektīvāku reakciju.
Arī Ukrainas pieredze rāda, ka laba krīžu pārvaldība balstās uz līdzsvaru starp centralizētu vadību un decentralizētu rīcībspēju. Reģionālo krīžu vadības centru izveide ļāva nodrošināt ātrāku lēmumu pieņemšanu un ciešāku sadarbību ar vietējām kopienām, vienlaikus saglabājot nacionālo mērķu saskaņotību. Tāpat digitālo rīku izmantošana Ukrainas krīzes pārvaldībā parādīja tehnoloģiju nozīmi valsts pārvaldes elastības un efektivitātes palielināšanā.
Pašreizējās sistēmas izaicinājumi
Latvijas krīzes vadības sistēmā atbildība par konkrētiem riskiem un jomām ir sadalīta starp vairākām nozaru ministrijām un pašvaldībām. Šī pieeja bieži vien izraisa nesaskaņas, koordinācijas trūkumu un reakcijas kavēšanos. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā tika konstatētas būtiskas nepilnības starpnozaru sadarbībā, kas noveda pie pretrunīgiem valdības lēmumiem un vājas sabiedrības uzticības valsts institūcijām.
Valsts kontroles 2022. gada ziņojumā tika uzsvērts, ka Latvijā trūkst vienotas krīzes vadības sistēmas, kas spētu koordinēt starpnozaru resursus un balstītos uz kvalitatīvu risku analīzi.
Tā vietā, lai veidotu ilgtermiņa stratēģiju, krīzes bieži tiek risinātas kā izolēti gadījumi, uz kuriem reaģē tikai tad, kad tie jau ir notikuši.
Tāpat nav pietiekami skaidra atbildības sadale un rīcības protokoli starp institūcijām, un bieži vien trūkst arī preventīvās plānošanas instrumentu, kas tiktu regulāri pārskatīti.
Pašvaldību loma dabas katastrofu pārvaldībā ir izšķirīga, tomēr bieži vien netiek saņemti pietiekami resursi un savlaicīgas vai precīzas rīcības vadlīnijas no centrālās pārvaldes institūcijām. Tāpat uzņēmējdarbības sektora, īpaši kritiskās infrastruktūras apsaimniekotāju, iesaiste līdz šim ir bijusi ierobežota, kas mazina valsts spēju reaģēt uz hibrīdiem apdraudējumiem, piemēram, kiberuzbrukumiem vai dezinformāciju. Joprojām ir novērojama arī fragmentāra sadarbība ar vietējām kopienām.
Krīzes vadības centra loma un iespējas
KVC var kļūt par modernu, efektīvu un uz rezultātu orientētu institūciju, kas palīdz stiprināt Latvijas drošību un sabiedrības noturību pret krīzēm un sniedz koordinētu un proaktīvu atbalstu dažādu apdraudējumu risināšanā. Lai tas notiktu, ir būtiski nodrošināt krīžu sagatavotības ilgtermiņa stratēģisko redzējumu un pilnvērtīgu valdības politisko atbalstu tā realizācijai.
Valdībai būtu lietderīgi apsvērt to, ka rīcībpolitiku un tiesību aktu projektu sagatavošanā kā obligāta daļa jāparedz arī krīžu gatavības novērtējums, tādējādi nodrošinot preventīvās pieejas integrāciju visos politikas pārvaldības līmeņos un ilgtermiņa krīžu pārvaldību. Tas tiešā veidā saskanētu ar bijušā Somijas prezidenta Sauli Nīnistes ieteikumiem 2024. gada ziņojumā Eiropas Komisijai “Drošāki kopā: Eiropas civilās un militārās gatavības un noturības stiprināšana”. S. Nīniste ieteica katrā Eiropas Savienības politikas un tiesību akta projektā iekļaut krīžu gatavības novērtējumu, lai gatavība kļūtu par pamata aspektu visās jomās, ieskaitot tehnoloģijas, klimata politiku un veselības aizsardzību.
KVC būtu jākoncentrējas uz risku apzināšanu un preventīvo plānošanu, lai krīzes novērstu vēl pirms to rašanās.
Tas ietvertu ciešāku sadarbību ar nozaru ministrijām, pašvaldībām un uzņēmumiem, lai nodrošinātu vienotu izpratni par krīzes vadības principiem un stratēģijām. KVC varētu kļūt par koordinējošu un metodoloģisku centru, kas ne tikai reaģē uz starpnozaru krīzēm, bet arī palīdz tās novērst. Viens no galvenajiem centra uzdevumiem būtu sekmēt starpinstitūciju sadarbību, atbalstīt pašvaldības un veicināt informācijas apmaiņu starp visiem iesaistītajiem līmeņiem – no valsts līdz sabiedrībai. Šajā procesā būtiska nozīme ir arī sadarbībai ar nozaru ministrijām, piemēram, Iekšlietu ministriju un Aizsardzības ministriju, kas pārrauga civilās aizsardzības un nacionālās drošības jautājumus. Lai nodrošinātu efektīvu lēmumu pieņemšanu, ir nepieciešama precīza atbildības sadale starp institūcijām un ātra informācijas aprite.
Krīžu vadības efektivitāti nosaka arī spēja operatīvi reaģēt. Lai gan analītiskā funkcija, koordinācija un tiesiskā ietvara uzturēšana ir svarīga, tās nedrīkst aizkavēt tūlītēju reakciju uz krīzes situācijām KVC darbībā.
Latvijas pieredze rāda, ka aizkavēta reakcija samazina krīzes vadības efektivitāti.
KVC būtu jāuzņemas arī operatīvāka loma pārnozaru krīžu jautājumos, nodrošinot konkrētus risinājumus un ātru koordināciju starp iesaistītajām pusēm. Jaunajā KVC struktūrā būtiski ir līdzsvarot analītisko un rīcīborientēto funkciju, piešķirot centrālajām vadības funkcijām uzdevumu deleģēšanu, paātrinātu lēmumu pieņemšanu un resursu mobilizāciju. Tas ne tikai palielinās valsts noturību pret krīzēm, bet arī sekmēs sabiedrības uzticību valsts pārvaldes institūciju spējai adekvāti reaģēt uz ārkārtas gadījumiem.
Latvijas krīzes vadībai ir jāaptver plašs apdraudējumu spektrs – sākot no dabas katastrofām un veselības krīzēm līdz militārajiem un hibrīdajiem draudiem –, kas prasa starpnozaru sadarbību.
Tādēļ, ja tiktu piedzīvotas plašāka mēroga dabas katastrofas, piemēram, meža ugunsgrēki vai tādi plūdi, kādus pavisam nesen pieredzēja Spānija, KVC varētu nodrošināt savlaicīgu resursu mobilizāciju un atbalstu pašvaldībām. Hibrīdo draudu, piemēram, kiberuzbrukumu vai dezinformācijas kampaņu, gadījumā centrs varētu spēlēt būtisku lomu, koordinējot atbildes pasākumus un palīdzot aizsargāt kritisko infrastruktūro, u. c.
Ja tiktu piedzīvoti militāri draudi, tad KVC varētu cieši sadarboties ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, sniedzot atbalstu civilās aizsardzības pasākumos, piemēram, evakuācijas plānošanā un resursu nodrošināšanā. Līdztekus tam centrs sadarbībā ar citām valsts pārvaldes institūcijām un vietējām pašvaldībām varētu veicināt uzņēmējdarbības sektora iesaisti, īpaši kritiskās infrastruktūras apsaimniekošanā un aizsardzībā.
Pašvaldībām ir izšķirīga loma krīzes situāciju vadībā un risināšanā, jo tās ir vistuvāk iedzīvotājiem un spēj ātri reaģēt uz vietējā līmeņa situācijām.
Piemēram, kad 2023. gada sākumā Jēkabpilī notika plūdi, pašvaldība nodrošināja vietējo resursu mobilizāciju un iedzīvotāju evakuāciju. Taču šādās situācijās bieži vien pietrūkst precīzu sadarbības mehānismu starp pašvaldībām un valsts pārvaldes institūcijām, kas kavē efektīvu rīcību. Pašvaldībām krīzes pārvaldībā nedrīkst piešķirt vienīgi izpildītāja lomu. Tām jānodrošina noteikta autonomija lēmumu pieņemšanā, īpaši vietējā līmeņa jautājumos, kas skar konkrēto teritoriju. KVC uzdevums būs ne tikai izstrādāt vadlīnijas, bet arī stiprināt pašvaldību kapacitāti un mudināt tās pieņemt patstāvīgus lēmumus. Lai to nodrošinātu, jāizveido precīzs deleģēšanas mehānisms un jāsamazina pārmērīgā centralizācija, kas nereti ir aizkavējusi svarīgu lēmumu pieņemšanu.
Pašvaldības bieži vien arī nesaņem pietiekamus resursus un metodoloģisko atbalstu no nacionālā līmeņa pārvaldes. KVC uzdevums būtu veicināt šo sadarbību, sniedzot metodoloģisku un praktisku atbalstu pašvaldībām. Piemēram, KVC varētu izveidot vadlīnijas un atbalsta mehānismus, lai stiprinātu pašvaldību spējas reaģēt uz krīzēm, un organizēt mācības un simulācijas, lai testētu izveidotos plānus un identificētu to vājās vietas.
Kritiskās infrastruktūras aizsardzībā svarīga loma ir arī privātajam sektoram.
Elektrības un ūdensapgādes sistēmas, datu centri un transporta infrastruktūra bieži vien atrodas privātajā īpašumā, tāpēc uzņēmējiem ir jābūt aktīviem partneriem krīžu vadībā. KVC sadarbībā ar attiecīgajām nozares institūcijām un pašvaldībām varētu sekmēt sadarbību ar uzņēmējiem, nodrošinot, ka kritiskās infrastruktūras pārvaldība tiek integrēta nacionālajā krīžu vadības sistēmā.
Tāpat būtu jārīko regulāras informēšanas kampaņas un jāiesaista sabiedrība krīžu vadības plānošanā. KVC varētu īstenot šīs funkcijas. Svarīga loma būtu komunikācijai ar sabiedrību un vietējo kopienu iedzīvotāju izpratnes veicināšanai par krīžu vadību, veidojot platformas sabiedrības līdzdalībai. Sabiedrības iesaiste ir būtiska, lai veicinātu noturību ne tikai valsts, bet arī kopienas līmenī. KVC varētu sekmēt uzticības veidošanu, nodrošinot savlaicīgu un precīzu informāciju par riskiem un veicamajiem pasākumiem.
Vietējām kopienām tomēr nevajadzētu tikt ierobežotām vienīgi ar pasīvu informēšanas funkciju. Jāstimulē to iespēja kļūt par aktīviem partneriem arī krīžu pārvaldībā.
Tās var ieņemt būtisku lomu, gan reaģējot uz krīzēm, gan atbalstot pašvaldību darbības nepārtrauktību. KVC varētu ne tikai informēt vietējās kopienas par riskiem un krīzēm, bet arī tās iesaistīt krīžu vadības operacionālajā darbībā. Tas ietvertu vietējo resursu mobilizāciju un atbalstu pašvaldībām. Lai to nodrošinātu, KVC varētu izstrādāt un uzlabot mehānismus vietējo kopienu un nevalstisko organizāciju iesaistei un sadarbībai ar valsts un pašvaldību iestādēm. Šāda pieeja ne tikai stiprinātu sabiedrības noturību, bet arī veicinātu lielāku uzticēšanos starp kopienām, pašvaldībām un valsts pārvaldes institūcijām. Būtu nepieciešams turpināt pilnveidot sadarbību arī ar vietējām kopienām un uzņēmējdarbības sektoru visos Latvijas austrumu pierobežu reģionos. Šāda pieeja palīdzētu stiprināt ne vien sabiedrības sagatavotību un noturību, bet arī ciešāku līdzdarbību krīzes pārvaldībā.
Tāpat KVC varētu koordinēt starptautisko sadarbību, jo īpaši ar Baltijas valstīm un Eiropas Savienības partneriem, lai izstrādātu kopīgu pieeju robežreģionu krīzes pārvaldībā. Tas kā būtisks aspekts tiek iezīmēts jau pieminētajā bijušā Somijas prezidenta S. Nīnistes ziņojumā Eiropas Komisijai. Baltijas valstu un Eiropas Savienības līmeņa sadarbība, uzlabojot informācijas apmaiņu un kolektīvo reaģēšanas spēju uz apdraudējumu, varētu nodrošināt vērtīgu pieredzes apmaiņu un vajadzīgo resursu optimizāciju.
Visbeidzot, viens no KVC uzdevumiem būs piesaistīt augsti kvalificētus profesionāļus ar pieredzi krīzes vadībā un starptautiskajā sadarbībā. Ņemot vērā kaimiņvalstu pieredzi, tas sākumā varētu būt liels izaicinājums. Tāpat svarīga būs optimāla pieeja ilgtermiņa finansējumam, lai centrs spētu pilnvērtīgi īstenot tam uzticēto mandātu arī valsts budžeta deficīta apstākļos.
