Vai Krīzes vadības centrs jau gatavs?

Cik liela ir iespēja, ka 2025. gada 1. janvārī Latvijā tiešām būs jauns Krīzes vadības centrs?

Oskars Āboliņš: Iespēja ir diezgan liela. Mūsu grupai jādara viss iespējamais, lai centrs sāktu darboties no 1. janvāra. Jautājums ir tikai par tā kapacitāti. Šobrīd ir apzinātas telpas – tajās gan vēl jāveic kosmētiskais remonts, lai varētu izvietot darba vietas. Nākamais solis ir darbinieku atlase. Apsveicami, ka tik tālu jau esam tikuši, – es pat baidos skaitīt, cik daudzus gadus par šo ir runāts! 

Jāsaprot, ka šīs nav kosmētiskas pārmaiņas, bet gan kapitālais remonts visai krīzes vadības sistēmai.

Kas tieši notiks 1. janvārī? Vai Krīzes vadības centrs būs iezīmēts likumos vai arī jau funcionēs ar visiem darbiniekiem?

Oskars Āboliņš: 2025. gads pavisam noteikti būs ieskriešanās gads, meklējot kolēģus un rekrutējot viņus darbam centrā. Tas notiks pakāpeniski. No 1. janvāra Krīzes vadības centram jāpārņem pašreizējā Krīzes vadības padomes sekretariāta funkcijas. Bet līdz tam vēl jāpagūst mainīt vairāki tiesību akti.

Vai šobrīd [intervija notiek 2024. gada 21. oktobrī – red.] vispār ir reāli līdz 1. janvārim mainīt likumus?

Kaspars Druvaskalns: 1. janvāris ir ierakstīts pašreizējās valdības deklarācijas rīcības plānā. Tiesību aktu projekti ir gatavi, un mēs gaidām zaļo gaismu, lai tos sāktu saskaņot. Jautājums, cik ātri Ministru kabinets un Saeima tos izskatīs. Mēs vēlētos, lai tas notiktu raiti, līdzīgi kā Valsts aizsardzības dienesta likuma gadījumā. Ja būs tāda pretimnākšana, tad tas ir mēneša jautājums, lai pieņemtu likumus.

Ar laika grafiku viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, tagad dodamies pie konceptuālajiem jautājumiem! Kāpēc vispār ir vajadzīgs šāds centrs? Kādas krīzes vadīšanas problēmas ir bijušas iepriekš?

Kaspars Druvaskalns: Vārdu savienojumā “krīzes vadība” pamata vārds ir “vadība”, tātad ir jābūt kādam, kura pamatpienākums ir nodrošināt krīzes vadības procesus gan pirmskrīzes, gan krīzes, gan pēckrīzes etapā – šī institucionālā elementa mums trūka, īpaši stratēģiskajā līmenī.

Šobrīd krīzes laikā esam ļoti fragmentēti, nav skaidra kompetences un atbildības sadalījuma.

Vēl viena problēma bija tā, ka agrākajai Krīzes vadības padomei nebija tiesību pieņemt lēmumus – ministri par to daudz diskutēja, bet diskusijas nebeidzās ar lēmumu, tās turpinājās Ministru kabinetā. Krīzes vadības padomes sekretariātam arī nebija pietiekamas kapacitātes, lai sniegtu būtisku atbalstu krīzes laikā, nemaz nerunājot par krīžu prevenciju.

Vai vājš valdības līmeņa atbalsts krīzes vadībā bija tikai Latvijas specifika? Vai arī pirms Covid-19 pandēmijas tā drīzāk bija norma visā Eiropā?

Kaspars Druvaskalns: Problēmas bija vairākumam valstu, tomēr tām bija labāks institucionālais ietvars un valdības centru spējas nodrošināt krīzes vadības procesus. Piemēram, Lietuvā tūlīt pēc Covid-19 pandēmijas tika izveidots Krīzes vadības centrs tiešā premjera pārraudzībā ar atzīstamu kapacitāti un plašām pilnvarām – viņiem šobrīd ir ļoti labi sakārtota sistēma. Būvējot jauno sistēmu, esam mācījušies ne tikai no viņiem, bet arī no starptautiskajiem krīzes vadīšanas standartiem. 

Vēlamies likumos noteikt visu krīzes pārvaldības ciklu, no risku novērtēšanas un prevencijas līdz krīzes brīdim un vēl tālāk: kad krīzes vairs nav, bet no pagājušās krīzes jāizsecina gūtās mācības, lai turpmāk mēs būtu sagatavotāki. Šādi krīzes vadības sistēma tiktu pastāvīgi uzlabota.

Viens piemērs – vēlamies noteikt, ka 30 dienu laikā pēc jaunās valdības apstiprināšanas Krīzes vadības centrs nodrošina jauno ministru apmācību par viņu lomu un rīcību krīzes situācijās.

Kas ir pēdējo gadu būtiskākās krīzes, kuru risināšanā būtu īpaši noderējis Krīzes vadības centrs?

Kaspars Druvaskalns: Protams, Covid-19 pandēmija un arī Krievijas iebrukums Ukrainā, tā konsekvences, piemēram, Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšana.

Kas būtu noticis citādi Covid-19 krīzē, ja tobrīd jau eksistētu procedūras, kuras šobrīd piedāvājat?

Kaspars Druvaskalns: Covid-19 pandēmija radīja krīzi ne tikai sabiedrības veselības jomā, tā skāra arī ekonomiku, izglītību, cilvēktiesības un tamlīdzīgi. Ja būtu spēkā sistēma, kuru šobrīd piedāvājam, tad šīs krīzes vadībai būtu daudz labāka institucionālā struktūra. Krīzes vadības padome, būdama viena no Ministru kabineta formācijām, varētu pati uzreiz pieņemt lēmumus. Lēmumu pieņemšanu par ierobežojumiem, vakcināciju būtu koordinējis Krīzes vadības centrs. 

Kas nosaka to, vai valstī ir krīze?

Kaspars Druvaskalns: Krīze Latvijā nav definēta kā situācija, kuru kāds īpaši izsludinātu. Par krīzi liecina kaut kas ārkārtējs, neatbilstošs normai. Tas var būt jebkas, kas apdraud valsti vai sabiedrību un kur nepieciešama stratēģiski izsvērta, savlaicīga reakcija, kura spēj adaptēties mainīgajiem apstākļiem.

Ar ko krīze atšķiras no vienkārši neordināriem notikumiem?

Kaspars Druvaskalns: Krīzes vadības centrs vadīs tikai tādas krīzes, kas skar pārnozaru jautājumus, kuros ir iesaistītas daudzas puses.

Salīdzinājumam: Āfrikas cūku mēris sākumposmā arī bija krīze, bet Zemkopības ministrija sadarbībā ar Krīzes vadības padomes sekretariātu pati to labi spēja atrisināt.

Ja vajadzētu, tad viņi varētu vērsties pēc atbalsta pie Krīzes vadības centra – līdzīgi to turpmāk varēs darīt arī pašvaldības. Krīzes vadības centram būs tiesības pārņemt krīžu vadību, kas nozīmē vadīt procesus, dot uzdevumus, ieteikumus un norādījumus. Tiks izveidota vienota komandķēde. Centra funkcija būs arī uzraudzīt drošības situāciju diennakts režīmā, to analizēt.

Vai Krīzes vadības centram būtu jāspēj arī strādāt ar vairākām krīzēm vienlaikus? Piemēram, plūdiem vairākās pašvaldībās un Ukrainas bēgļu uzņemšanu visā valstī?

Kaspars Druvaskalns: Jā, būs jāvar.

Vai Krīzes vadības centrs risinās tikai civilās krīzes?

Kaspars Druvaskalns: Sākumā tā bija domāts. Taču hibrīddraudu kontekstā militārās un civilās krīzes ir grūti nodalīt. Tāpēc plānojam paredzēt, ka Aizsardzības ministrija sistēma sniegs atbalstu Krīzes vadības centram, risinot civilās krīzes, savukārt Krīzes vadības centrs būs galvenais civilo aspektu kontaktpunkts un palīgs Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem militārajās krīzēs.

Proti, Nacionālie bruņotie spēki abos gadījumos koordinēs militāro pusi, Krīzes vadības centrs – civilo. Tāpat Krīzes vadības centrs koordinēs nacionālās drošības un krīzes vadības politiku. Patiesībā Ministru prezidents Latvijā pēc likuma jau sen ir atbildīgs par valsts apdraudējuma novēršanas un pārvarēšanas vadību, taču līdz šim tam ir trūkuši atbilstoši instrumenti. Pēc mūsu ieceres Krīzes vadības centrs būs institūcija, kas izstrādā nacionālās drošības politiku – Nacionālās drošības koncepciju un plānu.

Izklausās, ka Krīzes vadības centram būs daudz darba arī tad, ja tobrīd nevajadzēs risināt nevienu krīzi, – proti, prevencija, analīze, drošības politikas veidošana.

Kaspars Druvaskalns: Jā, tieši tā. Viens no uzdevumiem, kuru vēl nepieminēju, – veidot Nacionālo risku katalogu, līdzīgi kā Lielbritānijā, Igaunijā un citviet. Tas palīdzēs laikus apzināt un pārvaldīt Latvijai būtiskākos riskus, piemēram, kiberuzbrukumus, enerģētiskās krīzes un citus riskus, kas var paralizēt visu iestāžu ierasto darbu un sabiedrības funkcionēšanu. Par katra riska pārvaldību tiks noteikts atbildīgais.

Vai Krīzes vadības centrs nenogrims milzīgā skaitā tikai teorētiski iespējamu scenāriju?

Kaspars Druvaskalns: Centram būs jāspēj izvērtēt, kuri ir nozīmīgi nacionālā mēroga riski, un prioritizēt tos, lai varētu koncentrēties tikai uz būtiskāko risku pārvaldību.

Darbam Krīzes vadības centrā plānots rekrutēt 15 darbinieku – vai tas nav par maz šādam darba apjomam?

Kaspars Druvaskalns: Mani mazāk satrauc darbinieku skaita augstākais limits, vairāk tas, vai vispār izdosies atrast piemērotus un kvalificētus darbiniekus šajā jomā. Piemēram, Lietuvā Krīzes vadības centram divu gadu laikā ir aizpildīta tikai trešā daļa no piešķirtajām amata vietām, jo trūkst cilvēku ar nepieciešamajām kompetencēm. Tādēļ viņi ir aizsūtījuši vairākus jaunos perspektīvos darbiniekus uz ārvalstu skolām apgūt nepieciešamās zināšanas un prasmes. Tas prasa laiku un resursus. Arī Latvijā tas būs izaicinājums.

Vai Krīzes vadības centrā varēs iesaistīt (sekundēt) arī darbiniekus no citām iestādēm?

Kaspars Druvaskalns: Mēs domājam par sekundēšanas regulējumu, bet pie tā būs jāķeras klāt nākamgad.

Svarīgi, lai uz noteiktu laiku var piesaistīt ekspertus no citām valsts un pašvaldību iestādēm, nevalstiskajām organizācijām un zinātniskām institūcijām.

Tas ir būtiski gan ikdienas darbā, gan īpaši krīzes situācijās, kad vajadzīgas ļoti specifiskas zināšanas. To varētu arī integrēt nodarbināto karjeras plānošanā. Piemēram, Lietuvā, ja kāds vēlas kļūt par glābšanas dienesta Operatīvās vadības centra priekšnieku, viņam vismaz gads jāstrādā Valsts krīzes vadības situāciju centrā. Tas nodrošina, ka cilvēks gan iepazīstas ar sistēmu, gan satīklojas ar potenciālajiem kolēģiem. Mēs varētu veidot līdzīgu praksi – tā palīdzētu attīstīt darbinieku kompetences un uzlabotu sadarbības kultūru valsts pārvaldē. Tas ir svarīgi, jo institūcijām jābūt gatavām dalīties zināšanās un informācijā, lai sasniegtu kopīgus mērķus.

Vai jaunā krīzes vadības sistēma nozīmē vēl kādas pārmaiņas pārvaldes kultūrā?

Kaspars Druvaskalns: Jā, paredzēts, ka Krīzes vadības centram ar Ministru kabineta akceptu būs atļauts rīkoties ārpus regulētajām procedūrām. Piemēram, nesen vētra daudzu pašvaldību teritorijās aplauza kokus – tie apdraudēja garāmgājēju drošību. Lai to novākšana atbilstu ierastajām procedūrām, būtu jāievēro publisko iepirkumu vai valsts mantas izšķērdēšanas novēršanas regulējums. Atbilstošas kārtības ievērošana būtiski kavēja vienkāršu darbu – koku novākšanu. 

Ja likuma mērķis ir sabiedriskais labums, bet kādas procedūras traucē šo mērķi sasniegt, tad jābūt iespējai šīs procedūras pārkāpt.

Protams, tam jānotiek, ievērojot neatliekamības un samērības principus, kā arī ar labu pamatojumu.

Vai Krīzes vadības centrs varēs autorizēt šādas atkāpes no procedūrām?

Kaspars Druvaskalns: Manuprāt, pārāk stingrs regulējums, regulējuma neesamība vai slikts regulējums nevar būt attaisnojums tam, ka netiek glābti cilvēki. Jā, Krīzes vadības centram tiks paredzētas tiesības izdot neatliekamus krīzes vadības lēmumus, kas ļaus rīkoties ārpus ierastajām procedūrām, taču tas notiks ar Ministru kabineta pilnvarojumu. Piemēram, ja centrs konkrētā situācijā pārņems kādas krīzes vadību, tad tas varēs noteikt, kā rīkoties, lai apdraudējumu efektīvi pārvaldītu.

Vai ir vēl kaut kas būtisks, ko neiedomājos pajautāt?

Oskars Āboliņš: Vērts pieminēt, ka Krīzes vadības centrs būs Valsts kancelejas sastāvā, bet darbosies ar noteiktu autonomiju. Valsts kanceleja nodrošinās administratīvo atbalstu, bet nekontrolēs Krīzes vadības centra saturisko darbu – centrs koncentrēsies uz savu specifisko uzdevumu izpildi un būs tiešā Ministru prezidenta padotībā.

Kā būs ar komunikāciju krīzes laikā? Kurš par to atbildēs?

Kaspars Druvaskalns: Krīzes komunikācija būs viena no Krīzes vadības centra atbildībām. Mūsu piedāvātie likumu grozījumi to arī skaidri nosaka. Mēs esam mācījušies no Covid-19 krīzes, kuru risinot dažādu iestāžu komunikācija dažkārt nebija saskaņota.