VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
30. jūnijā, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
24
24

Satversmes izstrādes process varēja ieilgt

LV portālam: Jānis Šiliņš, vēstures doktors, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieks, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis.

FOTO: Atis Brikmanis

Mūsu Satversmi uzskata par vienu no ilgāk tapušajām konstitūcijām cilvēces vēsturē. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc par tās tapšanu Latvijas Nacionālā arhīva Valsts vēstures arhīvā ir tik liels apjoms dokumentāru liecību. Satversmes komisijas un tās apakškomisiju sēžu protokoli līdz šim nav padziļināti pētīti, lai gan tieši tur var rast vispilnīgāko priekšstatu par Latvijas pamatlikuma tapšanas aizkulisēm. Sarunā ar vēsturnieku JĀNI ŠILIŅU LV portāls centās noskaidrot, kādi vēstures avoti par Satversmes tapšanu ir pieejami un kāpēc starp tiem nav atrasts Satversmes “oriģināls”.

īsumā
  • Dažādu dokumentu, kas ir saistīti ar Satversmes sapulces plašo darbību likumdošanas jomā, ir ļoti daudz, un tie ir atrodami arī citos arhīva fondos, jo notika aktīva likumdevēja sarakste un dokumentu apmaiņa ar citām valsts institūcijām.
  • 1986. gada 21. decembrī tika sastādīts akts par 36 lietu, kuras atradās Satversmes sapulces fondā, iznīcināšanu. Diemžēl tagad vairs nav iespējams uzzināt, kas tie konkrēti bija par dokumentiem, kāds ir bijis šo lietu saturs.
  • Satversmes komisija bija tikai otra skaitliski lielākā Satversmes sapulces komisija – ar 40 locekļiem to ievērojami pārspēja Agrārlietu komisija. Šis apstāklis atspoguļoja tālaika realitāti – agrārais jautājums Latvijas sabiedrībai bija aktuālāks un nozīmīgāks par Satversmes izstrādāšanu.
  • Galvenais iemesls, kāpēc netika pieņemta Satversmes otrā daļa, šķiet, bija tālaika politiķu nepietiekamā interese un izpratne par pilsoņu tiesību jautājumiem. Netika saskatīta jēga kaut kādu tiesību un pienākumu deklarēšanā, kurus var regulēt ar atsevišķiem likumiem.

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Valsts vēstures arhīvā glabājas ap sešiem miljoniem dokumentāru liecību. Kādi dokumenti ir atrodami par Latvijas Republikas Satversmes tapšanas procesu?

Arhīvā glabājas visa oficiālā dokumentācija, kas attiecas uz Satversmes sapulces darbību. Tas ir ļoti plašs dokumentu spektrs, tai skaitā materiāli par likumdevēja darba organizāciju, personāllietas, atskaites par finansēm utt. Šeit atrodami dokumenti, kuri ļauj izsekot visu Satversmes sapulcē izstrādāto un pieņemto likumu, tostarp Satversmes teksta, tapšanai.

Pamatā dokumenti, kuri attiecas uz Satversmes teksta izstrādi, glabājas LNA Valsts vēstures arhīva 5486. fondā “Latvijas Republikas Satversmes sapulce”. Nedaudz ir atrodams arī Latvijas Republikas Saeimas fondā Nr. 5485, kur Saeimas kancelejas Stenogrāfiskā biroja lietās glabājas Satversmes sapulces plenārsēžu stenogrammu oriģināli. Šis birojs vēlāk, 1925. gadā, izdeva Satversmes sapulces stenogrammu Satura rādītāju.

Dažādu dokumentu, kas ir saistīti ar Satversmes sapulces plašo darbību likumdošanas jomā, ir ļoti daudz, un tie ir atrodami arī citos arhīva fondos, jo notika aktīva likumdevēja sarakste un dokumentu apmaiņa ar citām valsts institūcijām. Tas nozīmē, ka dažādas liecības par Satversmes sapulces darbību var meklēt arī, piemēram, tālaika ministriju, organizāciju fondos.

Nozīmīgāki dokumenti, kas ļauj izsekot tieši Satversmes tapšanas procesam, ir Satversmes komisijas un Satversmes komisijas apakškomisiju sēžu protokoli. Tieši tur varam uzzināt, kā tapa konstitūcijas projekts, par kuru pēc tam debatēja un balsoja Satversmes sapulces sēdēs.

Pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizējies jautājums par Satversmes “oriģināla” atrašanās vietu.

Līdz šim tas nebija aktuāli, jo tam nav lielas praktiskas nozīmes. Juridiski saistošs ir nevis 1922. gada 15. februāra Satversmes sapulces pieņemtais teksta “oriģināls”, kurš pēc tam piedzīvoja vairākus sīkus redakcionālus labojumus pirms publicēšanas, bet gan oficiāli izsludinātais Satversmes teksts “Valdības Vēstnesī” 1922. gada 30. jūnijā.

No vēsturiskā aspekta, protams, Satversmes “oriģinālam” ir vērtība, un, sagaidot simtgadi, pieauga interese to sameklēt, lai varētu kaut vai izstādīt. Diemžēl Latvijas Valsts vēstures arhīvā līdz šim nav izdevies atrast oriģinālo dokumentu, ir saglabājies tikai noraksts ar Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes un sekretāra Roberta Ivanova parakstiem.

Ir vairākas versijas, kāpēc ir šāda situācija. Pirmkārt, tas varētu atrasties kāda fonda arhīvā, kurā neesam meklējuši. Nav izslēgts, ka juku laikos, piemēram, Otrajā pasaules karā, tas varēja pazust vai tikt izvests no Latvijas, un patlaban atrodas kādā no ārzemju arhīviem. Var gadīties, ka Padomju Savienība, okupējot Latviju, izrādīja interesi par šo dokumentu, to iznīcināja vai pārvietoja.

Gatavojot publikāciju par šo tēmu, kas nāks klajā šoruden žurnālā “Latvijas Arhīvi”, manu uzmanību pievērsa kāds 1986. gada 21. decembrī sastādīts akts, kas glabājas 5486. fonda lietā, kurā apkopoti Satversmes sapulces dokumenti. Akts ir sastādīts par 36 lietu iznīcināšanu ar formulējumu, ka tajā atrodamajiem dokumentiem “nav zinātniskas un praktiskas vērtības, dublikāti”. Diemžēl tagad vairs nav iespējams uzzināt, kas tie konkrēti bija par dokumentiem, kāds ir bijis šo lietu saturs.

Vai tā bija ierasta prakse – iznīcināt lietas arhīvā?

Padomju laikā diezgan daudz iznīcināja makulatūru, piemēram, bibliotēkās. Arī arhīvos mēdza iznīcināt lietas, taču nevarēšu precīzi pateikt, cik izplatīti tas bija. Redzam, ka fondos ir ieraksti par lietu iznīcināšanu. Daļā gadījumu šāda rīcība bija attaisnojama, jo dokumenti patiešām ir bijuši mazvērtīgi vai arī, piemēram, dublikāti. Runājot par konkrētajām Satversmes sapulces fonda lietām, norādītais iznīcināšanas pamatojums neko daudz mums neizsaka. Ar šādu formulējumu tikpat labi varēja izslēgt lietu no fonda, jo tā bija pazudusi.

Lietuvas neatkarības akta 1918. gada oriģināls tika atrasts pirms pāris gadiem Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā.

Jā, nav izslēgts, ka arī Latvijas neatkarības proklamēšanas akta oriģināls atrodas kādā ārvalsts arhīvā, piemēram, Vācijas, Dānijas vai Krievijas. Par Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembra dibināšanas dokumentiem ar vēsturnieku Gintu Zelmeni rakstījām jau 2017. gadā [Latvijas Republikas proklamēšana un tās autori // Latvijas Arhīvi. 2017.1].

Satversmes sapulce

Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 1920. gada 1. maijā un darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad uz pirmo sēdi sanāca pirmā Satversmē noteiktajā kārtībā ievēlētā Saeima. Šajā laika periodā Satversmes sapulce sanāca uz 213 sēdēm un izstrādāja ne tikai Latvijas Republikas konstitūciju, bet arī 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 134 pārvaldes aktus.

Uzzini vairāk >>

Satversmes sapulces plenārsēžu debates par Satversmes projektu ir samērā plaši aplūkotas juridiskajā un vēstures literatūrā, piemēram, oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” izdotajos Satversmes komentāros. Vai Satversmes komisijas un apakškomisiju sēžu protokoli atklāj ko jaunu, mazāk zināmu?

Arī Satversmes komentāros ir atsauces uz Satversmes komisijas protokoliem, tomēr šie dokumenti līdz šim nav padziļināti pētīti. Pētnieku interese līdz šim lielākoties nav sniegusies tālāk par vētrainajām debatēm Satversmes sapulces plenārsēdēs, taču tur tika diskutēts par iepriekš sagatavotu materiālu – Satversmes projektu –, kas tika izstrādāts Satversmes komisijā un tās apakškomisijās. Protams, par dažiem jautājumiem komisijas locekļi turpināja strīdēties arī no Satversmes sapulces tribīnes, apspriežot atsevišķus pamatlikuma pantus, taču komisijas un apakškomisiju sēžu protokoli ļauj ieskatīties Satversmes teksta tapšanas “virtuvē”, kā nonāca līdz vienam vai otram formulējumam. Tieši šajos sēžu protokolos var rast priekšstatu par to, kāpēc mūsu valsts uzbūve ir tāda, kāda tā ir.

Domstarpības komisijas locekļu vidū radās par ļoti daudziem jautājumiem. Plašāk zināms, ka lielākās pretrunas bija par Valsts prezidenta institūta nepieciešamību un ievēlēšanas kārtību, – vai to ievēlēs tauta vai Saeima. Tomēr sēžu protokoli atklāj, ka notika spraigas diskusijas arī par vairākiem citiem jautājumiem, piemēram, deputātu skaitu parlamentā, deputātu un vēlētāju vecuma slieksni, parlamenta un prezidenta darbības termiņu, valsts augstāko amatpersonu nosaukumiem utt. Dažas sēdes izvērtās visai emocionālas, piemēram, debatējot par parlamenta deputātu pakļaušanu kriminālvajāšanai. Interesanti, ka notika diezgan plašas diskusijas par iespēju veidot divpalātu sistēmu, taču tai nebija atbalsta.

Uz vairākiem mēnešiem ieilga epopeja par piemērotākā nosaukuma atrašanu Latvijas parlamentam, apspriežot dažādus variantus, jo vārds “saeima” dažiem komisijas locekļiem nešķita pietiekami latvisks. Tika apspriesti varianti “seims”, “tautas vietnieki”, “tautas padome”, “valsts dome”. Starp aplūkotajiem variantiem varētu izcelt interesantu vārdu “lemtava” vai “lemtuve”. Beigu beigās pat tika lūgts atzinums valodniekam, profesoram Jānim Endzelīnam.

Tad jau, iespējams, nav jābrīnās, ka Satversmes pirmās daļas izstrādāšana un pieņemšana prasīja gandrīz divus gadus. Satversmes pirmo nodaļu uz pirmo lasījumu plenārsēdē iesniedza vairāk nekā gadu pēc darba uzsākšanas pie valsts konstitūcijas teksta. Kāpēc, tavuprāt, Satversmes tēviem bija nepieciešams tik ilgs laiks?

Mūsu Satversmi uzskata par vienu no visilgāk tapušajām konstitūcijām cilvēces vēsturē. Viens no iemesliem varēja būt tāds, ka tobrīd bija citas aktuālākas lietas, – bija jāizstrādā agrārā reforma. Sabiedrību daudz vairāk uztrauca un interesēja, kas notiks ar zemi, – ko darīs ar muižām, kā tās tiks sadalītas. Tie bija jautājumi, kuri bija steidzami jārisina. Jānorāda, ka Satversmes komisija bija tikai otra skaitliski lielākā Satversmes sapulces komisija, ar 40 locekļiem to ievērojami pārspēja Agrārlietu komisija (Satversmes komisijā bija 26 locekļi). Šis apstāklis atspoguļoja tālaika realitāti – agrārais jautājums Latvijas sabiedrībai bija aktuālāks un nozīmīgāks par Satversmes izstrādāšanu.

Tobrīd bija pieņemta Pagaidu Satversme. Tā jau darbojās. Ādolfs Klīve, piemēram, atmiņās rakstīja, ka Latviešu zemnieku savienība, kura bija otra ietekmīgākā Latvijas politiskā partija, nebija dziļi ieinteresēta Satversmes izstrādāšanā, jo par principiālajiem jautājumiem jau bija debatēts, un bija atlicis tikai tehniskais darbs.

Tomēr tā gluži nebija, jo Satversmes komisijā ļoti daudz strīdējās par formulējumiem. Bija liela domu dažādība par vairākiem jautājumiem. Piemēram, komisija pati lēma trešajā lasījumā noraidīt Satversmes pirmās daļas projektu, uzdodot apakškomisijai to pārstrādāt. Pēc labojumu veikšanas projektu komisija to vēlreiz skatīja trijos lasījumos un pieņēma 1921. gada 9. maijā. Izmaiņas bija minimālas. Rezultātā vispārējās debates par Latvijas Republikas Satversmes pirmo daļu sākās tikai Satversmes sapulces 4. sesijas 2. sēdē 1921. gada 21. septembrī.

Uz pirmo lasījumu Satversmes sapulcē tika nodots Satversmes pirmās daļas projekts, kas tobrīd vēl paredzēja tautas vēlēta prezidenta institūtu, pilnīgi nepieņemams risinājums sociāldemokrātiem, bez kuru balsīm nebija iespējams pieņemt Satversmi, tomēr pirmajā lasījumā šis piedāvājums saņēma nepieciešamo balsu vairākumu. Kā tas varēja notikt?

Sociāldemokrātu negatīvā nostāja varēja būt izšķiroša. Debates par projektu Satversmes sapulcē atklāja sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, uzreiz aicinot iesniegto Satversmes pirmās daļas projektu pirmajā lasījumā noraidīt. Viņš cerēja uz projekta noraidīšanu pirmajā lasījumā, lai to varētu vēlreiz nodot komisijai nopietnākai pārstrādei.

Tas bija viens no kritiskākajiem brīžiem šī projekta liktenī, jo bija ļoti liela iespēja, ka tas netiks pieņemts, līdzīgi kā tas vēlāk notika ar Satversmes otro daļu. Ja trīs sociāldemokrātu pārstāvji – Ansis Buševics, Ansis Rudevics un Fricis Menders – nebūtu izlēmuši nepakļauties partijas disciplīnai, balsojot par Satversmes pirmo daļu pirmajā lasījumā, Satversmes izstrādes process, iespējams, būtu vēl vairāk ieildzis.

Menders vēlāk pauda uzskatu, ka līdz ar projekta noraidīšanu “Satversmes sapulce būtu pati izsniegusi sev politiskās nabadzības apliecību”. Jaunu projektu varēja iesniegt tikai nākamajā sesijā. Viņi cerēja, ka nākamajos lasījumos izdosies mainīt prezidenta ievēlēšanas principu, kas sociāldemokrātiem arī izdevās.

Satversmes otrajai daļai “nepaveicās”, jo vairs neatradās sociāldemokrātu, kuri ietu pret partijas līniju.

Kāpēc, tavuprāt, Satversmes sapulce beigu beigās nepieņēma Satversmes otro daļu “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem”?

Galvenais iemesls, šķiet, bija tālaika politiķu nepietiekamā interese un izpratne par pilsoņu tiesību jautājumiem. Mūsdienās situācija ir atšķirīga, cilvēktiesības regulē starptautiski tiesību akti, kas valstīm uzliek saistības. Tolaik tā nebija, un otrās daļas projekts no politisko spēku puses tika asi kritizēts, galvenokārt par tās formāli deklaratīvo raksturu. Netika saskatīta jēga tiesību un pienākumu deklarēšanā, kurus var regulēt ar atsevišķiem likumiem, nevis Satversmi. Sociāldemokrāti tur vēlējās iekļaut, pēc vairāku politiķu domām, pārāk radikālas lietas, piemēram, streika tiesības. Visbeidzot, tas varbūt bija vienkārši nogurums. Satversmes sapulce bija strādājusi jau divus gadus, un pēc pirmās daļas pieņemšanas varēja šķist, ka galvenais darbs ir pabeigts. Arī Agrārais likums un Valsts organizācijas noteikumi bija pieņemti.

Uzziņai

Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas jaunā valsts tika ierauta Neatkarības karā, uz tā fona arī noritēja darbs pie vairāku institūciju, kuru mērķis bija gādāt par nacionālo kultūrvērtību saglabāšanu nākamajām paaudzēm, izveides. 1919. gada 29. augustā Ministru kabinets nolēma dibināt Vēsturisko arhīvu, nododot Izglītības ministrijas pārziņā. Nepilnu mēnesi vēlāk, 1919. gada 23. septembrī, tika izdots pirmais normatīvais akts, kas reglamentēja arhīvu darbību Latvijas Republikā (“Noteikumi par Valsts vēsturisko arhīvu”). Tie noteica, ka “Valsts vēsturiskajā arhīvā ievietojami raksti un dokumenti, kuriem ir vēsturiska nozīme un kuri nav vajadzīgi attiecīgo iestāžu tekošam darbam”.

Latvijas Republikas 1. Saeima 1924. gadā pieņēma likumu “Par Valsts arhīvu” (izsludināts “Valdības Vēstnesī” 1924. gada 7. novembrī), nosakot, ka Valsts arhīva uzdevums ir glabāt un apstrādāt dokumentus un aktus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē. Tā 4. pants noteica, ka “visas valsts iestādes nodod Valsts arhīvam izbeigtās un iestādes tekošai darbībai nevajadzīgas aktis, dokumentus un darbvedības grāmatas”. Uz vienošanās pamata Valsts arhīvs pieņēma un glabāja arī komunālo iestāžu arhīvus, kā arī privāto organizāciju un personu dokumentus.

Mūsdienās Latvijas Valsts vēstures arhīvs ir viena no Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienībām, kurā ir uzkrāti vairāk nekā seši miljoni dokumentāro liecību par vēsturiskajiem notikumiem, politiskajiem procesiem, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi Latvijas teritorijā laikposmā no 1220. līdz 1945. gadam. Jaunākie Latvijas Valsts vēstures arhīvā uzkrātie dokumenti aptver Latvijas Republikas neatkarības periodu (1918–1940), kā arī Vācu okupācijas laiku (1941–1945).

Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā publicētā informācija liecina, ka Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmā ir publicēti dati par 38 223 fondiem, 7230 apakšfondiem, 53742 sērijām, 55690 apakšsērijām, 798901 lietu.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
24
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU