Sarunu par holokaustu nākas sākt nopietnas pārdomas raisošos apstākļos. Kopš teroristiskās organizācijas “Hamās” uzbrukuma Izraēlai ar ķīlnieku sagrābšanu un Izraēlas pretuzbrukuma Gazā aizvadītā gada oktobrī ebreji, piedzīvojot vardarbību vai tās draudus, ir spiesti slēpt savu identitāti ASV un Eiropā, tostarp universitātēs. Nupat notikuši antisemītiski uzbrukumi ebrejiem Amsterdamā pēc futbola mača starp Izraēlas un vietējo komandu. Cik klātesošs ir holokausts Rietumu sabiedrībā mūsdienās? Vai ir pamats domāt, ka tas ir bijis permanents, vienmēr pastāvošs kādā latentā formā?
Gads ir pagājis. Viedokļi ir ļoti polarizējušies, tai skaitā Latvijā. Eiropā, kur ir lielas musulmaņu kopienas, mēs nevaram izšķirt, vai viņi ar saukli “No jūras līdz upei” ir pret Izraēlas pastāvēšanu vai Izraēlas politiku un civiliedzīvotāju upuriem Gazā, vai ebrejiem vispār. Taču vismaz daļa sabiedrības, kas ir noskaņota pret Izraēlu, mēģina dedzināt sinagogas, piekauj ebrejus, nemaz nepainteresējoties, vai viņi Izraēlu atbalsta vai neatbalsta. Vai arī kā Amsterdamā, kad vairs netiek šķirots, vai tas, kuram uzbrūk, ir futbola fans no Izraēlas, kas, iespējams, uzvedas huligāniski, vai vietējās ebreju kopienas pārstāvis.
Manuprāt, antisemītisms saasinās situācijās, kad neviens pat nemēģina izšķirt, kas ir kas.
Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, antisemītisms Eiropā nebeidzās, bet pieņēma dažādas mazāk izteiktas formas. Svarīgi piebilst, ka Izraēlas valdības un premjera Bibi Netanjahu politikas kritika, iestāšanās pret palestīniešu civiliedzīvotāju upuriem un, iespējams, nesamērīga spēka pielietošana no Izraēlas puses nav antisemītisms. Kritika pret valdību politiku ir pilnīgi normāla parādība. Turklāt tūkstošiem cilvēku Izraēlā iziet protestos pret Netanjahu politiku Gazā, ķīlnieku krīzes neatrisināšanu.
Cik jaušams antisemītisms ir Latvijā?
Latvija ebrejiem ir viena no drošākajām valstīm, antisemītisku incidentu ir maz. Tomēr noskaņojums periodiski saasinās. Sociālajos medijos saistībā ar Izraēlas karu Gazā vai tagad, kad gatavojamies Rumbulas slaktiņa 83. gadadienas piemiņas pasākumiem, parādās “viedokļi”, kuros apšauba Rumbulas mežā nogalināto skaitu, apgalvo, ka holokaustu izdomājuši ebreji, ka tā ir propaganda. Patlaban ir saasinājumu laiks. Tas mēdz uzvilnīt piemiņas datumos, kā, piemēram, 30. novembrī vai pirms Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas 4. jūlijā, kad komentāros internetā apšauba, ka holokausts vispār ir noticis. Vēsturnieku izpētītais viņus neinteresē. Ierakstus nereti pavada piezīmes, kurās tiek malts, ka ebreji nav ebreji, bet žīdi, un ka latviešu valodā viņi pareizi jādēvē tieši tā u. tml. Jāpiebilst, ka “žīdi” nav obligāti negatīvs vārds, bet parasti tādos komentāros tiek lietots tieši konkrētais apzīmējums.
Ebreju kopienas pārstāvji ne reizi vien ir norādījuši, ka neiebilst pret vārda “žīdi” lietošanu, ņemot vērā tā vēsturisko izcelsmi. Savukārt vārda “ebreji” lietojumu latviešu valodā daži neprecīzi saista ar padomju varas ieviesto praksi.
Pirmais vārds, kas ienāca latviešu valodā, lai apzīmētu ebrejus, nāk no vācu valodas, un, ticiet vai ne, tas ir “ebreji.” Svētais Pāvils raksta vēstules ebrejiem, nevis žīdiem. Jebkurš, atverot portālu periodika.lv, redzēs, ka vārdu “ebrejs” paralēli vārdam “žīdi” lieto arī pirms padomju okupācijas.
Vēl viena problēma attiecībā uz valodu ir tā, ka teju ik reizi, kad raksta vai runā par Izraēlu, tiek vienādoti izraēlieši un ebreji, piemēram, sakot “ebreji uzbrūk, ebreji pret palestīniešiem”. Izraēlā un Jeruzalemē esmu nodzīvojusi 14 gadu, tomēr jūtos kā saucēja balss tuksnesī, skaidrojot, ka Izraēlā dzīvo ne tikai ebreji. Tā ir daudznacionāla valsts, kurā mīt arī drūzu un čerkesu kopiena, milzīga beduīnu kopiena, armēņu kopiena, Izraēlas arābi, tostarp palestīnieši ar Izraēlas pasēm. Viņi mēdz dienēt armijā.
Ebreju kopienas cieš visur neatkarīgi no tā, vai piekrīt premjera Bibi Netanjahu politikai vai ne. Diemžēl sociālo mediju pasaule ir melnbalta, niansēta saruna gandrīz nav iespējama.
Cik tuvu vai tālu, jūsuprāt, esam no radikāla nacionālisma atdzimšanas Rietumu demokrātijās, kur ar katrām nākamajām vēlēšanām redzam abu flangu galēji radikālo spēku ietekmes pieaugumu? Vai jums nerodas sajūta, ka krītam atpakaļ pagājušā gadsimta 30. gadu situācijā?
Jā, par to diezgan daudz uztraucas un raksta, sevišķi saistībā ar nesenajiem notikumiem Amsterdamā. Esam nonākuši līdz tam, ka gan izraēliešiem, gan ebrejiem, kas pat nav Izraēlas pilsoņi, jāslēpj sava identitāte un kipa zem cepures un pie sinagogām jāizvieto milzīga un arī dārga apsardze.
Neesmu politoloģe un nevaru spriest par vēlētāju noskaņojumu un Donalda Trampa ievēlēšanas iemesliem. Tomēr šajā valstī, kura ilgstoši bijusi atvērta un draudzīga ebrejiem ar visdažādākajiem reliģiskajiem un politiskajiem uzskatiem, tai skaitā attiecībā uz Izraēlas pašreizējo politiku, situācija ir satraucoša. Tas ir tik negaidīti, ka Amerikas ebreji, tostarp augstskolu kampusos, tiek vienādoti ar izraēliešiem un vajāti par Izraēlas valdības īstenotajiem uzbrukumiem Gazā un palestīniešu civiliedzīvotāju upuriem.
Jānorāda, ka par Krievijas agresiju Ukrainā rietumvalstīs dzīvojošos krievus nevajā un arī masu protestu saistībā ar karu Ukrainā tur nav.
Jā, ir protesti pret Izraēlu, taču jāatceras, ka vismaz 500 000 cilvēku ir nogalināti karadarbībā Sīrijā, bet pret to protestu nebija. Piecus miljonus nogalināja Kongo, 400 000 – Jemenā, tomēr protestu nebija. To nebija arī tad, kad no Azerbaidžānas tika izdzīti 100 000 armēņu, kaut arī bija klaji redzamas genocīda iezīmes atšķirībā no kara starp militāru teroristu organizāciju “Hamās” un Izraēlu. Šis notikums nebūt nav izraisījis plašu kancelēšanu un atteikšanos braukt uz Baku, kur politiskais režīms vajā savu armēņu mazākumkopienu.
Mums, latviešiem, vēsturiski ir ļoti labi saprotama situācija, kad liela valsts vajā un nedod brīvību mazai tautai.
Taču Izraēlas un Tuvo Austrumu situācija un vēsture ir īpaši sarežģīta. Ja tas tiek parādīts bināri, ir viegli nostāties “Hamās” pusē, piemirstot viņu izdarītās zvērības un attēlojot viņus kā brīvības cīnītājus.
Esmu par Palestīnas valsts pastāvēšanu, bet ir jāsaprot – “Hamās” un “Hezbollah” ir teroristu organizācijas, kuru vienīgais mērķis ir iznīcināt Izraēlas valsti un “ideālā pasaulē”, protams, arī visus ebrejus, ja vien tas būtu iespējams. Es neesmu pret palestīniešu civiliedzīvotāju piemiņas pasākumiem, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un tas ir cilvēcīgi, ka cilvēki grib izteikt līdzjūtību. Visvairāk uztrauc tas, ka paralēli, pieminot civiliedzīvotāju upurus un izsakot nosodījumu Izraēlai, ir dzirdami saukļi, kas noliedz Izraēlas valsts pastāvēšanas tiesības.
Latvijā, kā ik gadu, 30. novembrī notiks Rumbulas slaktiņa upuru piemiņas pasākumi. Cik izzināts ir holokausts Latvijā? Ko mēs nezinām vai zinām nepietiekami?
Zināms un izpētīts ir ļoti daudz. Pēdējos gados gan nav bijis tik pamatīga pētījuma kā vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa 1996. gadā iznākusī grāmata The Holocaust in Latvia, 1941–1944 vai savulaik Valsts prezidenta pakļautībā strādājušās vēsturnieku komisijas pētījumi. Trūkums ir tas, ka tie pieejami sējumos un internetā, bet nav apkopoti, piemēram, atsevišķā grāmatā, kas sabiedrībai saprotamā valodā šo traģēdiju izstāstītu.
Kāds ir holokausts Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā?
Latvijā ir iznākušas vismaz divas filmas, kas skar holokaustu, proti, “Tēvs nakts” un “Pilsēta pie upes”. Dailes teātrī skatāma izrāde “Leopoldštate”, bet Liepājas teātrī nupat pirmizrādi piedzīvoja Lauras Grozas izrāde “Annes Frankas dienasgrāmata”. Domāju, tiem, kuri skatās un izmanto kultūras produktus par attiecīgo tēmu, tā ir aizskārusi dvēseles stīgas, raisījusi līdzjūtību. Ir iznākusi arī Valentīnas Freimanes autobiogrāfiskā grāmata “Ardievu, Atlantīda!” Tomēr cita aina paveras, piemēram, redzot, cik ilgi viņai, ebrejietei, kuru slēpa Latvijā un kura izdzīvoja, pēc tam vēl nācās atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc tu esi dzīva?” Vai arī: “Šitā žīdiete ir dzīva, gan jau gulējusi ar kādiem nacistu oficieriem, lai izdzīvotu.”
Runājot par kolektīvo atmiņu, ir svarīgi redzēt to, kas šajā sakarā notiek vietējās kopienās, reģionos, kādas ir pašorganizēšanās spējas.
Aizputē vietējā kopiena sakopusi ebreju kapus, tur uzlikts piemiņas akmens holokausta upuriem. Latvijas ebreji, kas dzīvo ārzemēs, Hefecu ģimene, ziedoja naudu tēlnieka Ojāra Feldberga izveidotajam piemiņas akmenim holokausta upuriem Sabilē. Šādas piemiņas vietas ir izveidotas Rūjienā, Madonā, Aknīstē. Tajā bijuši iesaistīti skolotāji, muzejnieki, iedzīvotāji, kuri interesējas par vēsturi un mēģina to apzināt. Viņiem tā ir piederības izjūta: tas nav par ebrejiem, bet mūsējiem, latviešu līdzpilsoņiem. Aknīstē puse ciema bija ebreji, kurus iznīcināja.
Madonā ir piemiņas akmens, kas atgādina pa pusei zemē iegrimušu galvaskausu un patiesībā vēsta par aizmirstību. Spēcīgs piemineklis. Rumbulā 1941. gada nogalē divās dienās nogalināja 25 000 cilvēku, notika lielākā civiliedzīvotāju masu slepkavība Latvijas vēsturē. Biķernieku mežā ir 35 000 nacistu upuru kapu.
Jā, tur ir memoriāls, bet rīdzinieki konkrēto vietu uztver kā slēpošanas, skriešanas un suņu pastaigu mežu piepilsētā. Tātad joprojām uzskatām, ka šis stāsts nav par mums.
Kā vērtējat pretrunīgo situāciju, ka, no vienas puses, ir holokausts kā vēsturisks fakts, bet, no otras puses, jebkuras sabiedrības dabiska vēlme izstumt no atmiņas šausminošas savas vēstures epizodes, holokausta gadījumā atbildību nereti reducējot uz nacistu okupācijas apstākļiem?
Nebija tā, ka šeit ienāca nacistu karaspēks un nogalināja mūsu ebrejus. Holokausta īstenošanā bija iesaistīti un iesaistījušies arī Latvijas iedzīvotāji, pilsoņi. Jā, bija tādi, kuri mēģināja ebrejus, savus vajātos līdzcilvēkus, glābt. Tomēr šādu cilvēku nebija daudz. Bija ne tikai zināmi holokausta līdzdalībnieki, kā, piemēram, Arāja komanda, bet arī līdzskrējēji, kas piedalījās, sadalīja ebreju atstātās mantas un pēc tam mēģināja to visu aizmirst, ignorēt.
Daudzus šokēja savulaik raidījumā “Atslēgas” žurnālista Mārtiņa Ķibilda savāktie materiāli par ebreju šausminošo iznīcināšanu ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību Valdemārpilī.
Taču notikumi Valdemārpilī būtiski neatšķiras –kolaboracionisti bija arī Bauskā, Rēzeknē, Liepājā un citur.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, atbildību par holokaustu var attiecināt uz Latvijas valsti, kura nacistu okupācijas laikā de facto nepastāvēja?
Tas ir sarežģīts jautājums. Kamēr Latvija vēl bija neatkarīga, pat Kārļa Ulmaņa režīms, kas faktiski bija maigi antisemītisks ar aizliegumiem veidot ebreju partijas u. tml., atrada iespēju uzņemt Austrijas ebreju bēgļus.
Mūsu pienākums ir atcerēties, ka Latvijas iedzīvotāji nesaņēmās, piemēram, kā bulgāri, glābt savus ebrejus.
Latvijā bija gan piedalīšanās ebreju iznīcināšanā, gan stučīšana par to, kura auklīte pie sevis slēpj ebreju bērnu, gan ebreju uzrādīšana policijai, gan viņu mantas piesavināšanās, gan noklusēšana un malā stāvēšana. Par minēto varam lasīt Elmara Rivoša grāmatā “Piezīmes”, Frīdas Mihelsones grāmatā “Es izdzīvoju Rumbulā”, kā arī Aleksandra Bergmaņa grāmatā “Zemcilvēka piezīmes”.
Es nedomāju, ka par to bija atbildīga Latvijas valsts, tomēr jāatceras, ka holokaustā tika iznīcināti vairāk nekā 90% Latvijas ebreju – ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju. Manuprāt, mūsu pienākums ir viņus pieminēt, nolikt piemiņas sveces, apzinoties, ka tie bija Latvijas iedzīvotāji, pilsoņi, arī Neatkarības kara dalībnieki, daļa no pirmskara Latvijas.
2016. gadā ar domubiedru grupu iesākām pie Brīvības pieminekļa rīkot piemiņas pasākumu Rumbulas upuriem. Tas notiks arī šogad. 30. novembrī aprit 83 gadi kopš Rumbulas mežā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tika brutāli pazemoti, izģērbti un noslepkavoti 25 000 Latvijas ebreju. Pieminot traģisko notikumu, pilsoniskā iniciatīva “Rumbula. Mēs atceramies, mums sāp” ik gadu aicina šajā dienā aizdegt sveci Rumbulas mežā noslepkavoto ebreju piemiņai, jo daudziem nepalika dzīvi ne radi, ne tuvinieki. Mēs esam atbildīgi par šo cilvēku piemiņu, jo viņi bija daļa no Latvijas, rīdzinieki, kuri tepat gāja skolā un strādāja. Ebreju kopiena aicina doties 29. novembrī plkst. 12.00 uz Rumbulas mežu, kur pie memoriāla notiks piemiņas brīdis.
Taisnīguma un veselīgas demokrātijas labad smagi vēstures notikumi būtu jāatceras, un par tiem jāreflektē no arvien jauniem rakursiem. Latvijai viena no tādām vēstures lappusēm ir holokausts, kurā tika laupīta dzīvība desmitiem tūkstošu Latvijas ebreju – mūsu līdzpilsoņu. Taču atmiņu un refleksiju šodien apgrūtina polarizācijas tendences sabiedrībā, kuras vērstas uz dalīšanu “savējos” un “svešajos”, ienaidnieka meklēšanu, nevis izsvērtu diskusiju. Mēs nocietināmies savās pozīcijās, noraidot jebkurus argumentus vai iebildes, kas nāk no citām pozīcijām. Vai šādos apstākļos vispār iespējams turpināt sarunu Latvijā?
Runājot par holokaustu Latvijā, publiskajā apritē nav jūtami stāsti par ebreju glābējiem. Žanis Lipke ir zināmākais no viņiem. Taču, kā norādīts Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā, ebreju glābēju skaits Latvijā lēšams ap 650, kas ir būtiski arī kolektīvās atmiņas kontekstā.
Lai gan apzināmies, ka ebreju glābšanā bija iesaistīts salīdzinoši neliels skaits Latvijas iedzīvotāju, ir vairāk kā 600 glābšanas gadījumu. Vairāk nekā 200 gadījumu beidzās traģiski – kāds nodeva, pamanīja, slēpšana tika atklāta. Taču ir 338 izglābšanas gadījumi. Jāatceras: lai izglābtu Valentīnu Freimani vai Frīdu Mihelsoni, bija vajadzīgi neskaitāmi glābēji. Tomēr pietika ar vienu nodevēju, lai aizietu mūžībā gan glābjamie veselām ģimenēm, gan glābēji, kā tas bija, piemēram, Annas Almas Poles gadījumā. Aizputē Šusteru, Pūķu un Dzeņu ģimene, kas mēģināja izglābt četrus ebrejus, izgāja cauri nometnēm, lielākā daļa tika nogalināti, tikai daži izdzīvoja. Tāda bija cena, ar ko riskēja, glābjot ebrejus. Taču bija arī gadījumi ar laimīgām beigām. Tiesa, es gan nezinu, cik laimīgs esi, ka iznāc no slēptuves un uzzini, ka tava ģimene, radi un skolas biedri ir nogalināti. Vienu no interesantākajiem glābšanas stāstiem grāmatā “Noklusētās sāpes” ir aprakstījis Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jēkabs Barkāns par notikumiem Krāslavā, kur bija iesaistīti vairāki cilvēki. Ebreji izdzīvo, atgriežas mājās, un latviešu kaimiņi viņiem atnes atpakaļ viņu traukus un mantas. Iesaku izlasīt.
Uz valsts finansējumu, kuru līdz šim saņēma četri valsts akreditētie privātie muzeji, tai skaitā Žaņa Lipkes memoriāls, kopš 4. novembra varēja pretendēt visi minētās kategorijas muzeji konkursa kārtībā, izvērtēšanu nododot Valsts kultūrkapitāla fondam. Konkursa rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem. Ko darīsiet, ja attiecīgo finansējumu nesaņemsiet vai iegūsiet tikai daļēji? Vai ir paredzēts plāns B?
Mēs gaidām atbildi no Valsts kultūrkapitāla fonda. No ekspertu komisijas lēmuma ir atkarīga Lipkes memoriāla nākotne. Desmit gadus Latvijas valsts un Saeimas deputāti bija lēmuši, ka muzejs dara gana svarīgu darbu, lai to atbalstītu arī finansiāli.
Līdz šim muzejs bija nozīmīga vieta Latvijā izglītošanai par holokaustu un ebreju glābēju vēstures un piemiņas saglabāšanai, kas turklāt celta par sabiedrības saziedotajiem līdzekļiem.
Muzejā ir programmas Latvijas skolēniem un studentiem par holokausta vēsturi un katra cilvēka dzīves vērtību. Tas ietver arī teātra izrādes, virtuālo realitāti un interaktīvas mācību iespējas, lai iedvesmotu un izglītotu Latvijas sabiedrību. Lipkes muzejs ir bijis kā cerību bāka, kas atgādina par drosmīgajiem Latvijas cilvēkiem, kuri izvēlējās cilvēcību, nevis naidu, glāba ebrejus, nevis piedalījās viņu iznīcināšanā. Esam saņēmuši arī starptautisku atzinību, tostarp prestižo Kenneth Hudson Award, un muzejs atzīts par vienu no ietekmīgākajiem Eiropā.
Kādi, jūsuprāt, ir turpmākie finansējuma problēmas risinājumi valsts finansēto privāto muzeju, tostarp Lipkes memoriāla, darbības nodrošināšanai?
Līdz šim esam neziņā un gaidām, ko darīsim nākamgad. Ļoti ceram, ka sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Kultūras ministriju tiks rasts risinājums.
