Holokausts Latvijas teritorijā sākās līdz ar pirmajām nacistu okupācijas dienām, kad vietējie kolaboracionisti (vēlākais Arāja speciālās komandas kodols) nacistu virsvadībā veica vairākus pret ebrejiem vērstus uzbrukumus, kuru ietvaros tika pazemoti, piekauti, nereti arī nogalināti ebreji un iznīcināti ar ebreju kopienu saistīti objekti. Visbiežāk uzbrukumu mērķis bija sinagogas (Latvijā kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena ir noteikts 4. jūlijs – diena, kad 1941. gadā kolaboracionistu grupas nodedzināja Rīgas Lielo horālo sinagogu un vēl četras sinagogas). Nacistu mērķis bija radīt ilūziju par grautiņiem, kuros iesaistās plašas sabiedrības masas visās tikko okupētajās teritorijās.
Masu slepkavību īstenošana
Sistemātiska ebreju iznīcināšana Latvijas teritorijā sākās līdz ar Arāja speciālās komandas izveidi un Einsatzgruppe A vienības izvietošanu. Vairākās masu slepkavības epizodēs, apzīmētās ar eifēmismu "akcija", vācu Einsatzgruppe A un Arāja speciālā komanda nogalināja 30 000 jeb trešo daļu no Latvijas ebrejiem.
Paralēli masu slepkavībām nacistu okupācijas vara uzsāka ebreju geto izveidi Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Līdz oktobra beigām šajos geto bija pārvietoti gandrīz visi atlikušie 60 000 Latvijas ebreji. Geto sistēma nodrošināja ebreju koncentrāciju noteiktos apgabalos, kā arī ļāva okupācijas varai izdalīt pagaidām darbam derīgos cilvēkus (pārsvarā vīriešus spēka gados) no pārējiem (pārsvarā sievietēm, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem). Pirmo darbam nederīgo geto iedzīvotāju iznīcināšanas "akciju" nacistu okupācijas vara īstenoja Daugavpilī starp 8. un 10. novembri, kad Einsatzgruppe A un Arāja speciālā komanda nogalināja lielāko daļu geto ieslodzīto cilvēku.
Nākamais mērķis bija Rīgas geto. No 27. līdz 29. novembrim nacistu varas iestādes veica smagam fiziskam darbam derīgo geto iemītnieku, kopumā 4000 cilvēku, atlasi, kurus izvietoja tā dēvētajā mazajā geto, kas bija speciāli izveidota norobežota geto daļa. Pārējiem geto iemītniekiem 30. novembrī agri no rīta paziņoja, ka ir paredzēta viņu pārvietošana, un pavēlēja visiem ar līdzi ņemamām mantām pulcēties geto centrālajā ielā. Pēc sapulcēšanās geto iedzīvotājus vācu un latviešu policijas vienības sadalīja kolonnās, pa tūkstoti katrā, un kolonnas viena pēc otras policijas vienību pavadībā uzsāka ceļu uz 10 kilometrus attālo Rumbulas mežu.
"Šī ir lielākā civiliedzīvotāju masu slepkavība Latvijas vēsturē."
Pēc nonākšanas Rumbulas mežā upuriem lika atstāt savas mantas, izģērbties un doties uz iepriekš sagatavotām slepkavības vietām, kur upurus sagaidīja Einsatzgruppe A vienība, kuras uzdevums bija cilvēku nogalināšana. Upuriem pavēlēja gulties lielās bedrēs, kurās jau atradās iepriekšējās slepkavību sērijās mirušo cilvēku mirstīgās atliekas. Pēc tam guļošos cilvēkus ar šāvienu pakausī noslepkavoja Einsatzgruppe A bendes.
Slepkavības šādā veidā turpinājās visu 30. novembri līdz vēlam vakaram. Dienas laikā Rumbulas mežā kopumā bija nogalināti 13 000 cilvēku. To vidū bija no Vācijas nesen pārvietotie 1000 ebreji, kurus sākotnēji bija paredzēts novietot Rīgas geto nogalināto Latvijas ebreju vietā. Vēl 1000 cilvēku tika nogalināti geto iemītnieku pulcēšanās un marša laikā. Ņemot vērā lielo geto iedzīvotāju skaitu, kopumā Rīgas geto bija ieslodzīti 30 000 cilvēku, visas slepkavības nebija iespējams veikt vienas dienas laikā. Pēc nedēļas, 8. decembrī, nacistu okupācijas varas iestādes organizēja vēl vienu masu slepkavību sēriju, līdzīgā veidā nogalinot 12 000 cilvēku, bet vēl aptuveni 500 cilvēku policijas vienības nogalināja 9. decembrī pēc geto teritorijas pārmeklēšanas. Vēl pēc nedēļas, no 15. līdz 17. decembrim, Einsatzgruppe A un Arāja speciālā komanda noslepkavoja aptuveni 3000 Liepājas geto ievietotos cilvēkus.
Holokausta upuri bija Latvijas pilsoņi
1941. gada rudenī un ziemā nogalināto cilvēku piemiņa mūsdienu Latvijā ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmais un vissvarīgākais - cieņa pret mirušajiem un līdzjūtības paušana noslepkavoto tuviniekiem. Otrs iemesls saistās ar riskiem, kurus rada aizmiršana vai nevēlēšanās runāt par neērtām tēmām, tai skaitā holokausta upuriem Latvijā.
"Arāja speciālā komanda nogalināja 30 000 jeb trešo daļu no Latvijas ebrejiem."
Kopš Trešās atmodas laikiem daļā Latvijas sabiedrības ir tendence uzskatīt latviešus par galvenajiem kara upuriem, bet jebkuru pievēršanos citu etnisko grupu ciešanām, sevišķi, ja to radīšanā iesaistīti paši latvieši, uzlūkot kā apdraudējumu. Šāds skatījums rada problēmas ne tikai no morāles viedokļa, bet arī saistībā ar Latvijas valsts oficiālo pozīciju attiecībā uz Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā. Tā kā Latvijas oficiālā pozīcija ir, ka PSRS okupācija (un tai sekojošā nacistiskās Vācijas okupācija) ir nelikumīga, visus Latvijas iedzīvotājus un viņu pēcnācējus, kuri bija Latvijas pilsoņi pirms PSRS okupācijas, arī okupācijas laikā jāturpina uzskatīt par Latvijas pilsoņiem.
Runājot par Otrā pasaules kara traģēdijām, it īpaši holokaustu, šis aspekts mūsdienu diskusiju telpā, šķiet, bieži vien tiek aizmirsts. Nacistu okupācijas laikā noslepkavotie ebreji bija Latvijas pilsoņi. Pietiekami neuzsverot šo faktu, riskējam padarīt holokaustu par kaut ko svešādu, attālinātu no mūsdienu Latvijas iedzīvotāju aktualitātēm.
Svarīgi nenoklusēt sāpīgo patiesību
Trešais ar 1941. gada nogalē nogalināto Latvijas pilsoņu piemiņu saistītais aspekts ir publisku diskusiju un izpētes nepieciešamība attiecībā uz šo noziegumu cēloņiem, to norisi un izpildītājiem.
Mūsdienu Latvijā ir svarīgi nenoklusēt represiju īstenošanā aktīvi iesaistīto kolaboracionistu vārdus (šī nepieciešamība attiecas gan uz holokausta īstenošanā iesaistītajām personām, gan arī uz aktīviem nacistu un padomju okupācijas režīmu kolaboracionistiem, kuri bija tiešā veidā iesaistīti citu represīvo akciju organizēšanā un īstenošanā). Vispirms tāpēc, lai kaut nedaudz mazinātu netaisnību, kas nodarīta masu slepkavību un represiju upuriem. Bet ne mazāk svarīgs mērķis šo jautājumu publiskai apspriešanai ir likt katram šodienas Latvijas iedzīvotājam aizdomāties, kāda būtu viņa paša iespējamā rīcība smagās krīzes situācijās un ko varam darīt, lai Latvijas pilsoņi nākotnē neiesaistītos līdzīgu represiju īstenošanā pret savas vai citas valsts iedzīvotājiem.
Noslēgumā aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju piedalīties Rumbulas traģēdijas 75 gadu piemiņas pasākumos vai arī savās mājās klusībā aizdomāties par šiem notikumiem un tādējādi paust cieņu mirušajiem un līdzjūtību viņu radiniekiem. Viena no akcijām, kurā ikviens no mums var piedalīties, ir svecīšu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 30. novembrī, sākot no plkst. 18.00.
1Par Einsatzgruppe (no vācu valodas "uzdevumu vienība") nacistiskajā Vācijā dēvēja paramilitāras vienības SS sastāvā, kuras darbojās frontes aizmugurē un kuru primārais uzdevums bija nacistu okupācijas varai nevēlamu personu grupu iznīcināšana.
