Pasaulē ik gadu noslīkst ap 372 tūkstošu cilvēku.1 Daudzviet slīkšana kā nāves cēlonis ir pirmajā pieciniekā. Īpaši neaizsargāti ir bērni – turklāt visbiežāk tieši vecumā līdz 10 gadiem. Bojā iet ne tikai slīcēji, bet arī glābēji, kuri nezināšanas dēļ tiek parauti līdzi.
Latvija šajā ziņā nav pozitīvs paraugs, jo katru gadu vidēji uz 100 000 iedzīvotāju noslīkst 6-7 bērni un jaunieši vecumā līdz 19 gadiem. Latvijas Peldēšanas federācijas ģenerālsekretārs Aivars Platonovs akcentē, ka šis skaitlis ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Latvijā par nāves cēloni slīkšana un noslīkšana tiek konstatēta piecreiz biežāk nekā vidēji ES. No kaimiņvalstīm sliktāk sokas vien Baltkrievijai un Lietuvai, bet arī tur tiek strādāts pie uzlabojumiem. Piemēram, Baltkrievijā nevienu mācību iestādi nenodot ekspluatācijā, ja tur nav peldbaseina. Arī Lietuvā ir atsevišķas programmas, kas vērstas uz to, lai nodrošinātu bērniem peldētapmācību.
90% gadījumu noslīkšana notiek valstīs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem. Pasaules Veselības organizācija (PVO) pērn izstrādājusi ziņojumu, kurā aprakstīti iespējamie veidi, ko sabiedrība un valsts var darīt, lai novērstu cilvēku slīkšanu. PVO iesaka:
- izvietot norobežojumus pie ūdenstilpnēm;
- neizvietot pie ūdenstilpnēm iestādes, kur uzturas bērni;
- mācīt skolēniem peldēšanu, drošību un glābšanu;
- mācīt iedzīvotājiem glābšanu, tai skaitā tiem, kas pieskata bērnus;
- rosināt iedzīvotājos izpratni par slīkšanu un to, cik neaizsargāti ir bērni.
Līdz ar to viens no PVO ieteikumiem ir mācīts bērniem peldēt jau agrā vecumā.
Dokumentos ir, bet realitātē tikai daļēji
Šķiet, peldēšanas nepieciešamību ir izpratusi arī valsts, jo Izglītības un zinātnes ministrija, kas Sporta politikas pamatnostādnēs 2014–2020 sliktu peldētprasmi ir minējusi kā vienu no iemesliem nepietiekamām bērnu un jauniešu fiziskām aktivitātēm. Turpat arī norādīts: "Jo agrīnākā vecumā uzsāk peldētapmācību, jo lielāka ir iespēja, ka bērns iemācīsies peldēt."
Pamatnostādnēs definētas divas problēmas: lai gan Latvijā šobrīd nodrošina peldētapmācību, tā nav pieejama visiem skolēniem. Turklāt nav izstrādāta vienota programma, kas būtu īpaši vērsta uz 1.–4.klašu audzēkņiem.
Par spīti tam, ka problēma ir definēta pamatnostādnēs, realitātē gan no valsts puses netiek sniegts nekāds atbalsts bērnu peldētapmācībai un drošības uz ūdens apmācībai, kā arī preventīvām aktivitātēm – izglītošanai, informēšanai, profilaktiskajiem reidiem un kontrolei.
Pašvaldības finansē peldētapmācību
Šobrīd 23 Latvijas pašvaldībās ir pieejams vismaz viens publiskais peldbaseins, taču tikai lielākās pašvaldības saviem bērniem spēj nodrošināt bezmaksas peldētapmācību, jo finansiālais slogs gulstas uz viņu pleciem. Ir arī daudzi labi piemēri, Valmiera, Liepāja, Rīga.
Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) prezidents Kaspars Pone uzsver: "Peldētapmācībai ir jābūt obligātai. Šobrīd tā norit neefektīvi. Ar šiem jautājumiem nodarbojas pašvaldības – pēc savas izpratnes un savu finansiālo iespēju robežās. Būtībā peldēšanas apmācība Latvijā nenotiek. Nav nekāda atskaites punkta, netiek veiktas pārbaudes. Bieži vien pašvaldībās peldēšanas apmācība ir tikai "uz papīra," bet ar peldēšanas apmācību nodarbojas darbmācības jeb mājturības skolotāji."
Katra pašvaldība peldēšanas apmācību veic citādā apjomā. A.Platonovs skaidro, ka stundu biežums var būt gan astoņas stundas, kas ir nepietiekami, gan arī 24 un 32 stundas, bet ir arī pašvaldības, kas īsteno 48 stundu programmu, kas ir optimāls lielums, lai iemācītu bērnam peldēt, uzvesties droši pie ūdens un arī palīdzētu citiem.
"Bieži vien pašvaldībās peldēšanas apmācība ir tikai „uz papīra”, bet ar peldēšanas apmācību nodarbojas darbmācības skolotāji."
LPF uzsver, ka Latvija ir teju vienīgā no ES dalībvalstīm, kurā netiek īstenota jebkāda valsts līmeņa bērnu peldētapmācības programma. Valstī nav nedz IZM apstiprinātas peldētapmācības programmas, nedz metodisko norādījumu, nedz cita veida dokumentu, kas veicinātu bērnu un ikviena indivīda drošības apmācību skolās.
Salīdzinājumam: Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā un pat Igaunijā visiem bērniem tiek mācīts ne tikai peldēt, bet arī adekvāti rīkoties ekstremālās situācijās ūdenī un tā tuvumā. Atsevišķās valstīs bez peldētprasmju apguves bērns nevar pāriet nākamajā klasē. Turklāt visās ES valstīs ik gadu tiek rīkotas preventīvas izglītojošas un informatīvas kampaņas, kas tiek finansētas par valsts budžeta līdzekļiem.
Pagājušogad federācija uzsāka darbu pie peldētapmācības programmas izstrādes. Programma ietver arī drošības uz ūdens apmācību – gan teorētiskās, gan praktiskās apmācības. Federācijas uztverē šai programmai jābūt obligātai un visiem bērniem no 1 līdz 4.klasei.
Programmā LPF uzsver, ka peldēšana ir vienkāršākā un drošākā bērnu fiziskās aktivitātes forma, kas ir piemērota teju visa vecuma un spēju bērniem. Jo agrīnākā vecumā tiek uzsākta peldētapmācība, jo lielāka ir iespēja, ka bērns iemācīsies peldēt. Nodarbības peldbaseinā nostiprina bērnu veselību un imunitāti, kā arī veicina bērnu pareizu attīstību, labvēlīgi ietekmē asinsrites sistēmu un elpošanu. Tāpat peldot veidojas laba stāja, savukārt aktīvas nodarbības ūdenī stiprina kaulus un nervu sistēmu un novērš plakanās pēdas attīstības iespēju, uzlabo miegu, apetīti un trenē izturību.
Baseini gan pietiek, gan trūkst
Vēl viena problēma ir baseinu trūkums vai arī tie ir, bet ir noslogoti. K.Pone skaidro, ka Latvijā ir 32 baseini 25m garumā un 3 olimpiskā izmēra baseini jeb 50m garumā, kā arī ir vēl privātie baseini u.c. Viņš salīdzina šo skaitli ar Norvēģiju, kur ir 845 baseini. Jānorāda, ka federācija gan izpētījusi, ka patiesībā vairumam pašvaldību baseins ir pieejams.
Jau šobrīd atsevišķas pašvaldības savu skolu bērnus peldētapmācības nodrošināšanai ved uz peldbaseiniem, kas atrodas pat 60km attālumā, kā arī uz kaimiņvalstu peldbaseiniem (Lietuva, Igaunija), kur tie mēdz būt arī lētāki. A.Platonovs skaidro, ka visvairāk problēmu ir Talsu, Rojas, Mērsraga, Tukuma, Madonnas un Gulbenes novadā, kur būtu jārunā par jaunu baseinu būvniecību, lai nodrošinātu obligāto programmu. Tikai likumsakarīgi, ka tiem novadiem, kuriem nav pieejams baseins, nav arī attiecīgā pedagoga un transporta.
Īstenošanai trūkst finanšu
Viennozīmīgi jaunas programmas īstenošana nozīmē arī papildu finanses. LPF secina, ka bērnu peldētapmācības un drošības uz ūdens apmācības programmas realizācijas izdevumus veido:
- peldbaseina (apmācības vannu) nomas maksa;
- pedagogu, sporta treneru un/vai instruktoru darba alga;
- transporta izdevumi;
- inventārs;
- programmas realizācijas administratīvie izdevumi.
Pēc LPF apkopotajiem datiem, pašvaldības, kurās tiek nodrošināta bērnu peldētapmācība, viena audzēkņa apmācībai tiek tērēti 2,50–5,70 eiro par vienu nodarbību. Izmaksas veido vairāki faktori – vai peldēšana ir sporta stundas vai interešu izglītības sastāvdaļa, vai baseins ir privāts, cik tālu tas atrodas no skolas, vai nepieciešams autobuss. Jānorāda, ka Rīgā, piemēram, dārgs ir pats baseina apmeklējums, bet reģionos tas ir transports, kurš veido lielākās izmaksas.
Tomēr Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieks un Sporta departamenta direktors Edgars Severs skaidro, ka problēma īstenot programmu ir viena: finansējuma trūkums.
"Mēs esam prasījuši finansējumu šim mērķim gan no 2014.gada, gan 2015.gada budžeta, bet tas netika piešķirts, tāpēc nākamajam gadam mēs šim mērķim finansējumu nepieprasīsim, un vismaz no sporta budžeta es to neredzu," secina E.Severs.
Viņš gan norāda, ka vienota metodiskā materiāla trūkums nav šķērslis, lai programmu īstenotu. "Es neredzu iemeslu, lai federācija nevarētu izstrādāt un nosūtīt pašvaldībām metodisku materiālu jau šobrīd. Pašvaldības var izstrādāt šādu materiālu, saskaņot ar Valsts Izglītības satura centru (VISC), kas akceptētu, ka programma atbilst standartam un noteiktam vecuma posmam. VISC šo materiālu ievietotu mājaslapā. Tas gan nebūtu saistošs skolām, bet to varētu izmantot, lai pašvaldības veidotu savas programmas," ierosina IZM Sporta departamenta vadītājs.
"Peldbaseina apmeklējums ir dārgs, un vēl dārgāka būs individuālā vai grupu apmācības nodarbība. Ļoti daudzi to vienkārši nevar atļauties."
E.Severs skaidro, ka šobrīd no sporta budžeta valsts atbalsta Latvijas Olimpiskās komitejas projektu "Sporto visa klase", kur viena stunda ir veltīta peldētapmācībai. Savukārt pašvaldībās peldētapmācība norisinās mācību priekšmeta "Sports" ietvaros, kur attiecīgi pedagogs saņem finansējumu caur mērķdotācijām. E.Severs norāda, ka 38 stundas 1–4.klasē nevarēs ieviest nekad, tāpēc ļoti labi, ja valsts varētu to atļauties nodrošināt pamatizglītībā.
Pērn IZM šim mērķim prasījusi 1,42 eiro par vienu bērnu stundā. Pašvaldības šo naudu izmantotu pēc ieskatiem. Tām, kurās ir baseins, apmaksātu komunālos risinājumus, bet tās, kurās nav, tā summa nemainītos. Līdz ar to pašvaldībās, kurās ir baseins, šī summa nosegtu tēriņus, bet tajās, kurās nav, nē. E.Severs skaidro, ka uz 2015.gadu prasīti 1 020 744 eiro, savukārt 2016.gadā IZM plānojis piesaistīt jau 2 miljonus 16 tūkstošus eiro, kas domāts, jau pievienojot nākamo klasi. Iecere nav īstenota.
Pašvaldības cīnās par ES fondiem
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēdē, kurā skatīja šo jautājumu, deputāti bija vienisprātis, ka obligātā peldētapmācība ir nepieciešama. Vienlaicīgi atklājās, ka baseins ir finansiāli ļoti izdevīgs un tās pašvaldības, kurās baseins ir, nebūtu vis tik priecīgas, ka tas būtu arī blakus, jo rastos konkurence.
Deputāts Ainārs Mežulis norāda uz to, ka nav jēgas attīstības iniciatīvās ielikt utopiskus mērķus, ja redzams, ka tuvāko gadu laikā nevarēs iegūt finansējumu. Kā arī aicināja pārskatīt to, ka pašvaldībām nav tiesību saņemt finansējumu no Eiropas fondiem par sporta būvēm. "Vajag dot iespēju ņemt kredītus no valsts investīcijām sporta būvju rekonstrukcijai un celtniecībai. Tas ir svarīgi, jo peldēšana ir sporta veids, ar kuru nodarbojas jau no zīdaiņa vecuma līdz pat sirmam vecumam, bet vasara ir tikai trīs mēnešus."
Tiesa gan, pašvaldības var saņemt finansējumu no ES fondiem, ja baseins ir piesaistīts skolām. To apstiprināja E.Severs. Pretējā gadījumā nē, jo tās ir sporta būves.
Savukārt deputāts Artis Rasmanis rosināja sāk domāt par peldēšanas mācību jau pirmsskolas vecumā. Kā piemēru viņš minēja Cēsu 5.pirmsskolas izglītības iestādi, kurā arī ir neliels baseins. Tajā uz nodarbībām dodas bērni arī no citiem bērnudārziem. "Tādā vecumā viņiem nevajag tik daudz stundu, bet bērni iemācas peldēt un uzturēties ūdenī. Viņiem arī nevajag lielu baseinu. Tā ir pozitīva pieredze, kur pašvaldība ar nelielu baseinu un agrā vecumā iemāca bērniem peldēt," norādīja deputāts.
Kāda īsti ir vecāku loma?
Nedrīkst aizmirst arī par vecāku lomu peldētapmācībā. Turklāt sports nav pati iecienītākā skolēnu stunda. Ja peldēšanu piedāvā kā papildu stundu, nav teikts, ka vecāki vai bērni to atbalstīs. Piemēram, deputāts Inesis Boķis norāda, ka tos, kuri peldēt negrib, "nekad nevarēs ievilkt ūdenī".
Savukārt A.Platonovs LV portālam skaidro: neapšaubāmi, vecākiem ir ļoti svarīga loma bērnu izglītošanā un sagatavošanā dzīvei mūsdienu vides apstākļiem, tomēr pieredze rāda, ka krietni veiksmīgāk un arī efektīvāk bērnu apmācību var nodrošināt tieši organizētā veidā. Te ir jāņem vērā, ka bērnu peldētapmācība ir sarežģīts un specifisks process, kuru būtu jāveic profesionāļiem.
Turklāt peldbaseina apmeklējums ir dārgs, un vēl dārgāka būs individuālā vai grupu apmācības nodarbība. Ļoti daudzi to vienkārši nevar atļauties.
Visbeidzot, jāņem vērā, ka pagaidām mūsu sabiedrībā vecāku sabiedriskā aktivitāte un līdzdalība bērna skološanā nav tik attīstīta kā citās valstīs, kur nereti bērnu apmācībā patiesi iesaistās bērnu vecāki, tādējādi samazinot šī procesa izmaksas, kā arī palīdzot izglītot lielāku bērnu skaitu.
1World Health Organization. Global report on drowning: preventing a leading killer. 2014. ix
