Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Lita Krone/ LETA
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajās Sporta politikas pamatnostādnēs 2013.-2020.gadam piedāvā veikt grozījumus Vispārējās izglītības likumā un ar 2015.gada 1.septembri palielināt sporta stundu skaitu līdz trim nodarbībām nedēļā. IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa-Naumova stāsta, ka šāda lēmuma pamatā ir satraucoši dati par bērnu nepilnvērtīgu fizisko sagatavotību un no tā izrietošajām veselības problēmām. Kā norāda U.Auniņa-Naumova, šie dati Latvijā ar katru gadu kļūst sliktāki.
Bērnu iesaistīšana fiziskajās aktivitātēs ir arī Eiropas Savienības dalībvalstu mērķis. IZM ierosinājumu ieviest trešo obligāto sporta stundu izstrādājusi, saņemot dažādus ierosinājumus no sporta federācijām, vecākiem, mediķiem un citām iesaistītajām pusēm. Tomēr trešā sporta stunda būtu iespējama tikai tādā gadījumā, ja tiktu palielināta kopējā bērnu noslodze skolā, pretējā gadījumā ir jālemj par kāda cita mācību priekšmeta stundu samazinājumu. IZM ir veikusi aprēķinu, cik šāda papildu stunda varētu izmaksāt, tomēr sākumā ir jāveic grozījumi Vispārējās izglītības likumā, lai šo jauno noslogojumu noteiktu.
Jauno Sporta pamatnostādņu projektu 2013.-2020.gadam ir izstrādājusi speciāla darba grupa. Projekts izskatīšanai pagaidām vēl Ministru kabinetā nav iesniegts.
Ģimenes, mediķu un pedagogu atbildība
Kā atzīst U.Auniņa-Naumova, bērniem ieteicamā fiziskā aktivitāte ir vismaz viena stunda dienā. Tādējādi pat ar trīs nodarbībām nevar nodrošināt šo no medicīniskā viedokļa optimālo variantu. Vienlīdz viņa uzsver, ka skola nav vienīgā vide, kurā bērns uzturas, tāpēc tai nav jānodrošina visas funkcijas. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas ģimenei. Sākot no tā, ka bērns ir jāpieradina pie fiziskām aktivitātēm, iesaistot viņu interešu izglītībā. Vecākiem arī būtu jāvelta laiks sportiskām nodarbēm, jo tieši ģimenē veidojas bērna uzskats par sportu.
Nereti sabiedrība pēc savas izpratnes aranžē mācību stundas nozīmīgumā. No šāda sadalījuma bieži vien cieš tieši sporta nodarbības, kas tiek novērtētas kā mazāk svarīgas bērna attīstībā, atzīst U.Auniņa-Naumova. Tomēr īpaši bērna agrīnajā vecuma posmā ir ļoti būtiskas fiziskās aktivitātes, jo tās iet roku rokā ar bērna garīgo attīstību, jo tiek uzlabota arī, piemēram, atmiņa. Tie vecāki, kas uzskata sportu par otršķirīgu stundu, "paši rok saviem bērniem bedri".
Visiem bērniem jāpiedalās sporta stundās, tikai ar atbilstošu slodzi
U.Auniņa-Naumova stāsta, ka tieši vecāki ir tie, kas pieļauj situāciju, ka bērns brīvo laiku pavada, spēlējot futbolu ar draugiem pagalmā, bet uz sporta stundu apmeklējumu viņam ir izrakstīta atbrīvojuma zīme. Ja bērnam ir, piemēram, minimāla sirdskaite un tā netraucē, lai ikdienā skrietu uz autobusu vai pa trepēm, tad tā nebūs šķērslis arī sporta stundās skolā. Par šīm kaitēm ir jāinformē sporta skolotājs, kura pienākums ir pielāgot fizisko slodzi konkrētajam bērnam.
U.Auniņa-Naumova norāda, ka pedagogam ir jāspēj bērni dalīt veselības grupās un jāvar katram piemeklēt savas fiziskās aktivitātes un to līmenis. Tas arī paredzēts MK noteikumos Nr.277 "Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs". To 9.12.punkts noteic, ka mācību iestādes vadītājs mācību gada sākumā (septembrī), pamatojoties uz ģimenes ārsta ieteikumu, īsteno izglītojamo sadali veselības grupās sporta nodarbībām. Veselības grupas skaidri definētas arī MK noteikumu Nr.195 "Sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības kārtība" 1.pielikumā, tomēr tie attiecas uz tiem bērniem, kas papildus pirmsskolas, pamatizglītības vai vidējās izglītības programmu apguvei apmeklē sporta treniņus (nodarbības) sporta izglītības iestādēs, sporta klubos vai sporta federācijās un nepiedalās sporta sacensībās.
"Īpaši bērna agrīnajā vecumā ir ļoti būtiskas fiziskās aktivitātes, jo tās iet roku rokā ar bērna garīgo attīstību, jo tiek uzlabota, arī, piemēram, atmiņa."
Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks Edgars Severs stāsta, ka ir svarīgi, lai sporta stundās būtu iesaistīti visi skolēni, neatkarīgi no tā, vai ir atbrīvojuma zīme vai nav. Ministrija atbalsta ārstu ierosinājumu, lai turpmāk atbrīvojumu zīmēs norādītu nevis to, ka skolēns ir pilnībā atbrīvots no sporta stundas, bet gan skaidri noteiktu, kādus vingrinājumus bērns nevar veikt. Tas nozīmē: ja skolēnam ir, piemēram, traumēts pirksts, tad viņš var veikt vingrinājumus, kuros nav iesaistītas rokas. Šajos gadījumos pedagogam ir jābūt gana profesionālam, lai spētu izvērtēt, kāda veida alternatīvu aktivitāti var piedāvāt.
Šobrīd arī jebkura cita priekšmeta pasniedzējs var aicināt uz īsu brīdi pārtraukt nodarbību, lai izpildītu pāris vingrinājumu, piemēram, matemātikas stundas laikā. E.Severs stāsta, ka šo ideju savulaik ieteica latviešu vieglatlēte Inese Jaunzeme.
Departamenta direktora vietnieks arī uzsver to, ka, lai gan Latvija ir demokrātiska valsts, tomēr pamata izglītība ir obligāta un sporta nodarbības ir tās sastāvdaļa. Šobrīd tiek veicināta prakse, kas jau pastāv dažās Latvijas skolās, ka, ja skolēns nedrīkst veikt fiziskus vingrinājumus, tad viņš spēlē, piemēram, šahu vai dambreti. Kā arī, ja skolēns veselības stāvokļa dēļ nevar skriet stafeti, tad piedalās tās organizēšanā. Bērnu iesaiste sporta nodarbībās ir atkarīga no pedagoga. E.Severs norāda, ka labāk, lai skolēns nāk un piedalās stundā nekā vispār netiek iesaistīts, jo viņš pats kādreiz kļūs par vecāku un pēc tam šo filozofiju mācīs arī saviem bērniem.
Skolēnu vērtēšana pēc vienotas mērauklas
Iemesli, kāpēc skolēni neapmeklē sporta stundas, ir atšķirīgi. Kā norāda U.Auniņa-Naumova, spēcīgāka tendence neapmeklēt sporta nodarbības ir lielajās skolās, kur pedagogi nevar pilnībā izsekot katra bērna gaitām un arī vecāku attieksmei. Savukārt lauku skolās šī tendence ir mazāka, jo skolotājiem ir individuālāka attieksme.
Sporta pamatnostādņu projektā 2013.-2020.gadam norādīts, ka viens no raksturīgākajiem iemesliem, kāpēc skolēni nevēlas apmeklēt sporta stundas, ir nespēja izpildīt sporta pedagoga noteiktās normas, kā rezultātā bērnam zūd vēlme un interese par sportu. Turpat arī minēts, ka ir nepietiekama gan bērnu vecāku, gan arī pašu bērnu izpratne par to, ka sporta skolotājs nav tiesīgs visiem skolēniem izvirzīt kādu normatīvu mērauklu, piemēram, likt skriet piecus apļus vai arī noteikt, ka augstu novērtējumu sporta stundās varēs saņemt tikai tad, ja noteiktā distance tiks noskrieta noteiktā laikā. U.Auniņa-Naumova norāda, ka sporta pedagoga uzdevums ir vērtēt katra bērna individuālo sasniegumu progresu, tāpēc ir vajadzīgs gan atskaites, gan kontroles punkts, līdz ar to nevar teikt, ka pedagogam nav tiesību pieprasīt veikt kādu atskaites mehānismu. Vairāk būtu jāvērtē tieši katra bērna izaugsme un individuālās spējas. Katram piemērot sporta meistarības līmeni nav pareizi.
"Labāk, lai skolēns nāk un piedalās stundā nekā vispār netiek iesaistīts, jo viņš pats kādreiz kļūs par vecāku un pēc tam šo filozofiju mācīs arī saviem bērniem."
E.Severs atzīst, ka ir pedagogi, pie kuriem bērni uz sportu iet labprātāk, jo viņiem ir interesanta nodarbības organizēšanas metodika. Un vēl kāda atšķirība. Skolotājs Juris skolēnu Klāvu Rīgas skolā vērtēs citādi, nekā to pašu Klāvu novērtētu cits skolotājs citā skolā. Tas ir tāpēc, ka nav izstrādāti vienoti vērtēšanas normatīvi.
Mācību priekšmeta "Sports" saturu regulē MK noteikumu Nr. 281" Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem" 8.pielikums, kurš noteic, kas bērnam jāapgūst, lai saņemtu sekmīgu atzīmi. Tā 9.1.punkts skaidro, ka mācību satura komponents "Fizisko spēju attīstība veselības nostiprināšanā" nozīmē skolēna koordinācijas, ātruma, izturības, lokanības un spēka vingrinājumi vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošanai; individuālo rezultātu attīstības dinamikas kontrole un izvērtēšana divas reizes mācību gadā. Kā norāda E.Severs, svarīgi ir tas, kā skolotājs šo informāciju pēc tam izmanto, jo skolotājs to var arī uzreiz aizmirsts, atkal noformulēt pēc pusgada un aizmirst atkal. Tomēr pareizais veids būtu pamanīt, ka ir skolēns, kam ir viduvēji rādītāji, tomēr viņam ir potenciāls izaugsmei. Tad pedagogam jāpievērš uzmanība, lai arī tālāk šim konkrētajam skolēnam būtu izaugsme. E.Severs uzsver, ka skolotāji Latvijas skolās ir profesionāli un viņu zināšanas pastāvīgi tiek pilnveidotas tālākizglītības programmās.
