Divu akciju laikā, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, Rumbulas mežā nacistu režīma īstenotā holokausta ietvaros nošāva vairāk nekā 25 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī ap tūkstoti no Vācijas deportēto ebreju. Tādējādi Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Rumbulā nogalināto ebreju vidū bija arī Latvijas brīvības cīņu dalībnieki, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Latvijas patrioti, cilvēki, kuri ar savu dzīvi un darbu bija pierādījuši lojalitāti pret Latvijas valsti.
Ģimenes iet, sadevušās rokās...
Nacistu okupācijas režīma īstenotā totālā ebreju iznīcināšana – holokausts – Otrā pasaules kara laikā negāja secen arī Latvijai, kurā no 1941. līdz 1945. gadam tika nogalināti ap 70 000 Latvijas ebreju, kā arī ap 20 000 no citām valstīm deportēto šīs tautības cilvēku.
“Masu slepkavošanu organizēja, vadīja un tieši pārraudzīja augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Jekelns. Tiešo slepkavošanu viņš uzdeva veikt saviem miesassargiem. Ebreju izdzīšanai no geto piesaistīja geto apsardzi un Arāja komandas vīrus. Kolonnu apsargāšanu ceļā uz nošaušanas vietu uzdeva Rīgas policistiem. Slepkavošanas veids bija šausminošs savā nežēlībā,” publikācijā LV portālam raksta vēsturnieks Arturs Žvinklis.
“12 kolonnas, ar 1000 ebrejiem katrā no tām, sasniedz Rumbulu, kur to konvojēšanu uz slepkavības vietu pārņem vācu un latviešu SD vienības, pa ceļam atņemot mantu saiņus, vērtslietas, drēbes un apavus. Ebrejiem liek izģērbties līdz apakšveļai, daļai sieviešu liek izģērbties pilnībā. Daļa nāvei nolemto ebreju skaita lūgšanas, citi vaimanā un raud. Daudzi cenšas saglabāt pašcieņu. Ģimenes iet, sadevušās rokās, mātes cieši tur savus bērnus. Upuriem liek nogulties ar seju uz leju, virsū uz jau nogalinātajiem un mirstošajiem, kuri vēl kustas visapkārt sūcošajās asinīs,” aprakstot Rīgas geto sadzīto cilvēku iznīcināšanu, vēstīts Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) mājaslapā.
Tikko ziņas par notiekošo Latvijas ebreju slepkavošanu sasniedza Latvijas sūtni Vašingtonā Alfredu Bīlmani, viņš Latvijas Republikas vārdā pauda dziļu nožēlu un sašutumu, uzsverot, ka “latvieši var būt brīvi tikai tad, kad ebreji ir brīvi, un pēc kara Latvija būs pilnīgi demokrātiska, ar vienlīdzīgām tiesībām visiem pilsoņiem un kultūras autonomiju Latvijas ebrejiem”. Tie bija nākamībai teikti vārdi, kuri varēja piepildīties tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta, raksta A. Žvinklis.
Holokausts kļūst par mūsu vēsturiskās atmiņas daļu
Padomju vara nevēlējās atzīmēt Rumbulas traģēdiju, un ebreju pulcēšanās tika apspiestas, vēstīts LOM tīmekļvietnē. 1963. gadā ebreju kopiena sāka attīrīt vietu un uzsliet Rumbulā pieminekļus, lai pieminētu upurus. Tomēr tas raisīja konfliktus ar padomju varas iestādēm, kuras noņēma pieminekļus. Piemineklis tika atjaunots 1964. gadā, kad padomju vara to apstiprināja. Uz tā bija rakstīts – “Fašisma upuriem 1941—1944” –, apzināti neminot faktu, ka nogalinātie bija ebreji. 2002. gada 29. novembrī Rumbulā tika atvērts memoriāls. Tas sastāv no lielas menoras, kuru ieskauj akmeņi ar iekaltiem Rumbulas akcijas upuru vārdiem. Šo daļu ieskauj bruģakmeņi ar Rīgas geto ielu nosaukumiem. Bruģakmeņi izvietoti, lai veidotu Dāvida zvaigzni. 1964. gadā veidotais piemineklis joprojām ir saglabāts.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
“Vēsturnieki, izglītības darbinieki un sabiedrisko organizāciju aktīvisti ir pētījuši holokausta vēsturi, izglītojuši jaunatni un centušies saglabāt upuru piemiņu,” Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 18. sējumā raksta vēsturnieks Aivars Stranga. Viņš secina: “Holokausts pakāpeniski kļūs ne tikai par ebreju, bet arī latviešu vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu.”
Pieminot Rumbulas traģēdiju un atgādinot par šādas vēstures traģēdijas nepieļaujamību, līdztekus citiem piemiņas pasākumiem, Latvijā izveidojusies tradīcija 30. novembra vakarā pie Brīvības pieminekļa veidot sveču taku.
