SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Santa Blumberga
LV portāls
12. maijā, 2022
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Ārlietas
1
16
1
16

Atceļ juridiskos šķēršļus padomju režīma un tā noziegumus slavinošā pieminekļa nojaukšanai

Latvijas tautai un valstij padomju “atbrīvotāju” ierašanās uz palikšanu pāršķīra jaunu okupācijas šausmu lappusi – tika sagrauti sapņi par brīvību, rīkota piespiedu kolektivizācija, atņemti dzimtu īpašumi, organizēta izsūtīšana uz Sibīriju. Piemineklis simbolizē represijas, izpostītas dzīves un ģimenes, tagad arī Krievijas pastrādātās zvērības Ukrainā.

FOTO: Zane Bitere, LETA

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un padomju okupācijas izbeigšanas Latvija ar Padomju Savienības mantinieci Krieviju noslēdza starptautiskos līgumus, kas paredzēja ne tikai Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas, Skrundas lokatora demontāžu, bet arī ietvēra sabiedrībā pretrunīgi vērtēto padomju pieminekļu turpmāku uzturēšanu. Reaģējot uz Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā, Saeima šodien, izskatot likumprojektu par grozījumu likumā par “Par 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītajiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumiem”, lēma apturēt līguma darbību attiecībā uz memoriālajām būvēm un pieminekļiem.

īsumā
  • Latvijas un Krievijas noslēgtā savstarpējā vienošanās paredz pienākumu Latvijai nodrošināt memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas teritorijā, kā arī pienākumu nelikt šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.
  • Reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā, Saeima nolēma apturēt vienošanās, kas noslēgta starp Latviju un Krieviju, pantu, kas uzliek pienākumu Latvijai saglabāt padomju laika būves – pieminekļus, jo Padomju armijas tēls un tās simbolika šobrīd asociējas ar Krievijas agresiju un tās bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā.
  • Ar starptautisko līgumu uzņemtās saistības nolemts apturēt līdz brīdim, kad Krievija izbeigs starptautisko tiesību pārkāpumus attiecībā uz Ukrainu, tostarp izvedīs savus bruņotos spēkus no Ukrainas teritorijas un pilnībā atjaunos Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti atbilstoši starptautisko tiesību prasībām, un pilnībā atlīdzinās Ukrainai par jau izdarītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.

1994. gada 30. aprīlī Latvija un Krievija parakstīja četrus savstarpēji saistītus starptautiskos līgumus:

  1. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā;
  2. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanās par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas un demontāžas laikā;
  3. Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību (Vienošanās);
  4. Protokols pie Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību.

Šos līgumus vēlāk, 1994. gada 24. novembrī, apstiprināja arī Saeima, pieņemot likumu par “Par 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītajiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumiem”.

Noslēgto līgumu pamatmērķis bija iespējami ātri izvest no Latvijas teritorijas Krievijas armiju, kā arī noteica Vienošanos par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, ietverot sociālos, īpašuma, pensijas, medicīniskos, izglītības un kultūras organizācijas jautājumus.

Noslēgto līgumu pamatmērķis bija iespējami ātri izvest no Latvijas teritorijas Krievijas armiju.

Vienošanās 13. pants paredz arī pienākumu Latvijai nodrošināt memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas teritorijā, kā arī pienākumu nelikt šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Paredzot, ka arī Krievijai no savas puses ir jānodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšana.

Pēc Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Riharda Kola paustā šādu saistību nav, piemēram, Lietuvai un Igaunijai. To varētu skaidrot ar sarežģītajiem apstākļiem, kādos Latvija centās panākt Krievijas jurisdikcijā pārņemtā bijušās PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas pēc neatkarības atjaunošanas.

Lai gan precīzu datu par Latvijā dislocēto Krievijas militārpersonu skaitu tobrīd nav, zināms, ka pārejas periodā uz pilnīgu neatkarības atgūšanu Latvijā 1990.–1991. gadā atradās PSRS Bruņoto spēku, Jūras kara flotes un PSRS robežapsardzības karaspēka vienības, kuru personālsastāvā bija ap 60 tūkstošiem cilvēku.1 Bijušais Ministru padomes Sabiedrības drošības departamenta direktors, atvaļinātais pulkvežleitnants Jānis Aivars Baškers intervijā “Latvijas Vēstnesim” 2005. gadā atminējās, ka “armijas izvešanu no Latvijas ievērojami sarežģīja tas, ka bez Baltijas kara apgabala štāba Rīgā bija arī Ziemeļrietumu robežapsardzības karaspēka štābs, 15. Gaisa desanta armijas štābs, Pretgaisa aizsardzības korpusa štābs, Gaisa spēku un flotes izlūkdienestu galvenās mītnes u. c. Bija lielākas iespējas organizēt pretestību saiknē ar partijas, Valsts drošības komitejas (VDK) un interfrontes organizācijām, balstoties uz iepriekšējos gadu desmitos Rīgā un Latvijā atvaļinātajiem visiem militāristiem, kopā ar ģimenes locekļiem tie bija aptuveni 200 000 agresīvi noskaņotu cittautiešu, kam ar Latviju bija un ir maz sakara”. Viņš atcerējās, ka, gatavojot starpvalstu galvenā līguma un pakārtoto līgumu projektus par pensionāriem, sociālajām garantijām, sakariem, satiksmes un robežšķērsošanas jautājumiem u. c., ik uz soļa bija jūtams pieredzējušo Krievijas puses diplomātu spiediens un vēlme latviešus “apspēlēt”.2

Likumprojekta nepieciešamība

Saeimas Ārlietu komisijas iesniegtais un šīgada 12. maijā Saeimā divos lasījumos ar 68 balsīm “par” un 18 balsīm “pret” atbalstītais likumprojekts par grozījumu likumā “Par 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītajiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumiem” (Likumprojekts) paredz apturēt Vienošanās 13. panta darbību no 2022. gada 16. maija līdz brīdim, kad Krievija izbeigs starptautisko tiesību pārkāpumus attiecībā uz Ukrainu, tostarp izvedīs savus bruņotos spēkus no Ukrainas teritorijas un pilnībā atjaunos Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti atbilstoši starptautisko tiesību prasībām, un pilnībā atlīdzinās Ukrainai par jau izdarītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.

Būves Rīgā, Pārdaugavā, kas dēvēta par “Uzvaras pieminekli” (Piemineklis) pastāvēšana ir raisījusi pretēju viedokļu sadursmi Latvijas iedzīvotāju vidū, jo atspoguļo atšķirīgo pagātnes izpratni jeb pretēju vēstures interpretāciju, piemēram, Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa to uztver kā simbolu Padomju Savienības uzvarai Otrajā pasaules karā, savukārt cita daļa Latvijas sabiedrības to uztver kā padomju okupācijas simbolu, kas atgādina par padomju totalitārā režīma noziegumiem3.

Paužot atbalstu Likumprojektam, deputāts Krišjānis Feldmans norādīja: “Vai jūs zināt, kas ir sabiedrības šķelšana? Sabiedrības šķelšana ir tas, ka piemineklis tur vispār tika uzcelts. Tā mērķis bija šķelt sabiedrību, īstenot šo maigo varu jau Padomju Savienības laikā. Rīgā, Daugavas vienā pusē, ir Brīvības piemineklis, bet otrā – šis okupācijas stabs. Tie ir polarizējoši elementi, kā divi zemeslodes poli. Ja patrioti dodas pie Brīvības pieminekļa, tad tie, kuri ir pret Latviju kā neatkarīgu valsti, dodas pie šī okupācijas staba.”

Likumprojekta anotācijā minēts, ka Piemineklis Latvijas un Krievijas diplomātiskajā sarakstē ir atzīts par Vienošanās 13. panta objektu (kā iepriekš norādījis R. Kols, tas noticis pēc t. s. “Uzvaras pieminekļa” spridzināšanas mēģinājuma 1997. gadā), kuru Latvija, neskatoties uz pretrunīgo attieksmi par pieminekļa vēstījumu, bija uzņēmusies uzturēt un saglabāt kā vietu, kur Latvijas iedzīvotāji var pieminēt Otrajā pasaules karā kritušos un kara beigas, tomēr, ņemot vērā Krievijas amatpersonu izteikumus un to, ka Krievijas informatīvās telpas saturs ir vērsts, lai attaisnotu Krievijas armijas darbības Ukrainā ar nepieciešamību izskaust fašismu un novērst genocīdu, kā arī tā saucamās “speciālās militārās operācijas” mērķis bieži tiek pielīdzināts Padomju armijai un tās paveiktajam, atbrīvojot Eiropas valstis no fašisma, Padomju armijas tēls un tās simbolika šobrīd asociējas ar Krievijas agresiju un tās bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā, tāpēc Krievijas bruņoto spēku veiktās noziedzīgās darbības Ukrainā un Krievijas propagandas retorika, kas attaisno šādu rīcību, ir diskreditējusi Pieminekļa simbolismu kā par Padomju armijas uzvaru pār fašismu un karā kritušo piemiņas vietu.

Deputāts Rihards Kols Saeimas debatēs norādīja: “Atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām jebkurai valstij ir tiesības veikt pasākumus pret valsti, kura pārkāpj saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā vai pārkāpj to saistības labuma guvēju interesēs, lai nodrošinātu pārkāpumu novēršanu un reparācijas cietušās valsts interesēs. Agresijas aizliegums ir vispārējo starptautisko tiesību imperatīva norma. Tādējādi visām valstīm ir tiesības veikt pretpasākumus pret Krievijas Federāciju, vēl jo vairāk, visām valstīm gadījumos, kad kāda valsts rupji pārkāpj vispārējo starptautisko tiesību imperatīvajās normās noteiktās saistības, ir pienākums sadarboties, lai ar tiesiskiem līdzekļiem izbeigtu būtiskus un sistemātiskus starptautisko tiesību imperatīvo normu pārkāpumus. Valstis nevar atzīt par tiesisku nopietnu pārkāpumu radītu situāciju vai atbalstīt šādas situācijas uzturēšanu. Respektīvi, starptautiskajai kopienai ir pienākums sadarboties un veikt pretpasākumus, lai motivētu Krieviju pārtraukt veikto starptautisko tiesību pārkāpumus un pilnībā atlīdzināt par jau izdarītajiem pārkāpumiem.”

Arī Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele iepriekš ir skaidrojusi, piemēram, intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze”, ka, “lai arī pamatprincips par to, ka līgumsaistības ir jāievēro, turpina būt spēkā, valstis tomēr ir tiesīgas vērtēt savas līgumu attiecības kara apstākļos. [..] Arī Latvijai šajā brīdī ir tiesības izvērtēt, ko darīt ar līgumattiecībām ar valsti, kas ir izraisījusi karu. Īpaši, ņemot vērā, ka minētais monuments reprezentē šo agresoru”.4 Intervijā Latvijas Televīzijai ES Tiesas tiesnese argumentēja, ka “tā kā šis piemineklis skaidri un gaiši ir Padomju armijai, un Krievijas armija, kura pašlaik uzbrūk un nogalina civiliedzīvotājus Ukrainā, faktiski, ir Padomju armijas mantiniece, piemineklis apzīmē agresoru,” norādot, ka tādējādi minētā Vienošanās aizsargā agresora simboliku, kas nav pieļaujams.

Lēmuma nepieciešamība

Apzinoties Otrajā pasaules karā nodarīto postu Eiropai un tās iedzīvotājiem, ir valstis, kuras izvēlējušās kara un uzvaras glorifikācijas simbolus pārvietot no publiskajām vietām uz muzejiem vai kapsētām, tos rekonstruēt vai nojaukt.

Lai Latvijas valsts varētu tiesiski rīkoties ar Vienošanās 13. pantā minētajām būvēm, t. sk. Pieminekli, Vienošanās 13. panta darbības apturēšana ir nepieciešama atbilstoši likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 14. panta otrās daļas prasībām.

Proti, ņemot vērā, ka Vienošanos ar likumu ir apstiprinājusi Saeima, tikai Saeima ir tiesīga ar likumu apturēt Vienošanās 13. panta darbību.

“Ģeopolitisko apstākļu un starptautiskās prakses maiņa nozīmē, ka Latvijai nevar būt un nebūs pienākuma saglabāt tādas būves kā padomju okupācijas pieminekļus,” sacīja deputāts R. Kols, norādot, ka attiecībā uz apbedījumiem un kapavietām Latvija turpinās pildīt savas starptautiskās saistības.

13. maijā stājas spēkā arī steidzamības kārtībā pieņemtais grozījums likumā “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem un tā Protokolu”, kas paredz apturēt šī līguma un tā Protokola darbību no 2022. gada 16. maija līdz brīdim, kad Krievijas Federācija izbeidz starptautisko tiesību pārkāpumus attiecībā uz Ukrainu, tostarp izved savus bruņotos spēkus no Ukrainas teritorijas un pilnībā atjauno Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti atbilstoši starptautisko tiesību prasībām, un pilnībā atlīdzina Ukrainai par izdarītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.

13. maijā stājas spēkā arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 290 “Par Latvijas Republikas valdības un Baltkrievijas Republikas valdības Nolīguma par tiešo dzelzceļa satiksmi militāro kravu pārvadājumiem no Baltkrievijas Republikas uz trešajām valstīm, izmantojot Latvijas Republikas ostas, denonsēšanu”.

1 Upmalis, I., Tilgass, Ē., Dinevičs, J., Gorbunovs, A. Latvija – PSRS karabāze. 1939–1998: materiāli un dokumenti par Padomju armijas atrašanos Latvijā un tās izvešanu. Rīga: Zelta Grauds, 2006.; Jundzis, T. Nepārtrauktības (turpinātības) doktrīna sarunās par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas 1992–1994. Juridiskā Zinātne. Nr. 9, 2016. 21.–38. lpp.

2 Par spīti novilcināšanas centieniem. Latvijas Vēstnesis. Nr. 137. 31.08.2005. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/115415

3Mintaurs, M. Uzvaras vai okupācijas simbols? Uzvaras piemineklis Rīgā: vēsture un politika. Pieejams: https://okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/neatkariga-latvija/uzvaras-vai-okupacijas-simbols--uzvaras-piemineklis-riga-vesture-un-politika

4 Lībeka, M. Šis brīdis ir īstais. Saruna ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli. Latvijas Avīze. 14.04.2022.

Labs saturs
16
saistītie raksti
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU