VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
20. maijā, 2022
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tieslietas
1
22
1
22

Jundzis: Cita ceļa nav

LV portālam: Tālavs Jundzis, akadēmiķis, jurists.

Tālavs Jundzis: “Vienotības trūkums izrādījās mūsu vājā puse, kuras dēļ mums gāja kā pa celmiem. Ja Baltijas valstis rīkotos kopā, būtu iespējams paust stingrāku pozīciju sarunās ar Krieviju un nodrošināt labākus nosacījumus.”

FOTO: Paula Čurkste, LETA

No piekāpības uz stingrību – lēmums apturēt vienošanos ar Krieviju par pieminekļu uzturēšanu ir loģisks un starptautiskajām normām atbilstošs, savukārt pret likumpārkāpējiem un provokatoriem jāizturas nevis pielaidīgi, bet jāvērš likuma spēks, uzskata akadēmiķis, jurists, starptautisko tiesību speciālists TĀLAVS JUNDZIS. Laikā, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika veidoti priekšnosacījumi valsts atbrīvošanai no Krievijas militārās klātbūtnes, viņš bija aizsardzības ministrs, Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs, Latvijas delegācijas loceklis sarunās ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu.    

īsumā
  • Svarīgs bija 1990. gadā pieņemtais līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā. 2007. gadā Krievija paziņoja par savas darbības apturēšanu šajā līgumā, bet 2015. gadā no tā izstājās. Tas nav vienīgais piemērs.
  • Jautājumi, kas bija saistīti ar Krievijas karaspēka izvešanu, īpaši par nosacījumiem attiecībā uz laiku, cik ilgi Latvijā turpinās darboties Skrundas radiolokācijas stacija, tika risināti starptautiskā līmenī, iesaistoties ASV un Zviedrijai.
  • Tagad, iespējams, šķiet, ka Baltijas valstis neatkarības atgūšanas laikā bija absolūti vienotas un rīkojās saskaņoti. Tas diemžēl vairs nav attiecināms uz periodu, kad 1992. gada sākumā tika sāktas sarunas par Krievijas armijas izvešanu.
  • Piemēram, Igaunija attiecībā uz Krievijas karaspēka izvešanu īstenoja savu, atšķirīgu politiku un bija ļoti sašutusi, kad uzzināja, ka gatavojamies Latvijā atstāt Krievijas militāros pensionārus. Igaunija šādai prasībai nepiekrita.
  • Kad 1992. un 1993. gadā ANO un EDSO runāja par Krievijas karaspēka izvešanu, nevienā no dokumentiem nav tiešu norāžu uz okupācijas karaspēka izvešanu. Šobrīd ir laiks par to runāt starptautiskajās organizācijās – Baltijas valstīs bija okupācija.

Reaģējot uz Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā, Saeima pieņēmusi likumprojektu, kas paredz apturēt Latvijas un Krievijas divpusējā 1994. gada līguma daļas darbību attiecībā uz memoriālajām būvēm un pieminekļiem. Vai šāda starptautisku līgumu vienpusēja apturēšana atbilst starptautisko attiecību praksei situācijā, kāda patlaban izveidojusies starp Latviju un Krieviju, plašāk – starp Krieviju un starptautiskās sabiedrības vairākumu?

Jau no Senās Romas laikiem tiesībās pastāv princips – līgumi ir jāpilda. Neatkarīgi no tā, kādas grūtības varētu rasties kādai no pusēm. Taču 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām ir paredzēti arī gadījumi, kad līgumus var tiesiski nepildīt. Viens no tādiem, un, cik zinu, Saeima to ir apspriedusi, paredz, ka Latvija varētu apturēt vai izbeigt savas līgumā paredzētās saistības, ja otra puse nepilda savējās. Cik zināms, Krievija nav pienācīgi apkopusi un rūpējusies par mūsu memoriālajām vietām, latviešu apbedījumiem Krievijā, ko paredz šī līguma 13. pants.

Latvija izvēlējās citu ceļu, kas, manuprāt, ir ne tikai tiesiski pamatots, bet arī politiski pareizāks – vērst pret Krieviju politiskās sankcijas. Tās izriet no starptautiskajām paražu tiesībām, kādas ir piemērotas jau simtiem gadu un tiek plaši pielietotas arī mūsdienās, piemēram, pret Krieviju un Irānu. Šādas politiskās sankcijas pielieto ar mērķi, lai valstis, kuras pārkāpj starptautiskās tiesības un, it īpaši, kā tas ir Krievijas gadījumā, kuras ignorē šo tiesību pamatprincipus, ko paredz ANO statūti un citi starptautiskie akti, pārtrauktu pārkāpumu. Tāpēc Saeimas lēmums par līguma panta darbības apturēšanu, līdz Krievija izbeigs starptautisko tiesību pārkāpumus, ir loģisks, politiski pamatots un starptautiskajai praksei pilnībā atbilstošs.

Jāpiebilst, Krievija, tikai mazliet pārspīlējot, reti kuru līgumu ir kārtīgi pildījusi, kā arī ir apturējusi darbību starptautiskos daudzpusējos līgumos un no tiem izstājusies. Baltijas valstīm un visai Eiropai bija ļoti svarīgs 1990. gadā pieņemtais līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā. 2007. gadā Krievija paziņoja par savas darbības apturēšanu šajā līgumā un 2015. gadā no tā izstājās. Tas nav vienīgais piemērs, kad Krievija ir šādā veidā rīkojusies.

Kā 1994. gada Latvijas–Krievijas līgumi vērtējami, ņemot vērā Latvijas intereses?

Kā delegācijas loceklis šo līgumu izstrādāšanā darbojos tikai līdz 1993. gada augustam. Raugoties no šodienas aspekta, par vairākiem jautājumiem, piemēram, par Krievijas militāro pensionāru sociālajām garantijām Latvijā, varējām ieņemt stingrāku pozīciju, uz to norādīju jau tolaik, iepazīstoties ar līgumu projektiem. Protams, vienā mirklī no Latvijas nevarēja izsūtīt visus 22 320 cilvēkus, kuru skaits ir fiksēts līgumā uz 1994. gada sākumu. Kopumā ar ģimenes locekļiem tie bija ap 100 000 cilvēku, kuri šeit legāli varēja palikt. No sākuma Latvijas delegācija prasīja līgumu attiecināt tikai uz tām militārpersonām, kuras Latvijā iebrauca līdz Neatkarības deklarācijas pieņemšanai 1990. gada 4. maijā, taču pēc tam Krievijas spiediena rezultātā termiņu pagarināja līdz 21. augustam, 1991. gada pučam. Beigu beigās Latvija piekāpās, ka paliek arī tie Krievijas militāristi, kuri Latvijā atradās līdz pat 1992. gada janvārim, kad Krievija savā jurisdikcijā pārņēma padomju karaspēku. Tas nozīmēja vēl vairākus tūkstošus, kuri bija izteikti negatīvi noskaņoti pret Latvijas neatkarību.

Strīdi bija arī par īpašumu jautājumiem. Krievija pieprasīja, lai kompensējam tās atstāto militāro īpašumu vērtību. Savukārt mēs pieprasījām Krievijai kompensēt Padomju armijas radītos ekoloģiskos un ekonomiskos zaudējumus. Paldies Dievam, mūsu puses pozīcija Jāņa Dinēviča vadītās delegācijas darbības laikā bija tik stingra, ka Krievija noņēma savas nepamatotās pretenzijas pret Latviju.

1994. gada sākumā pret šo līgumu bija ļoti lieli skandāli. Latvijas parlamenta delegācija pat tika aicināta uz Balto namu Vašingtonā, kur prezidents Klintons aicināja parakstīt līgumu. Raugoties no šodienas aspekta, lielos vilcienos vērtēju, ka šie līgumi nenoliedzami kopumā ir devuši pozitīvu rezultātu, – Krievijas karaspēks no Latvijas tika izvests. Tas arī bija galvenais jautājums līgumos.

Vai Latvija varēja nepiekāpties?

Jautājumi, kas bija saistīti ar Krievijas karaspēka izvešanu, īpaši par nosacījumiem attiecībā uz laiku, cik ilgi Latvijā turpinās darboties Skrundas radiolokācijas stacija, risinājās ne tikai Latvijas līmenī, bet arī starptautiski, iesaistoties ASV un Zviedrijai. Būtiski akcentēt bijušā zviedru diplomāta Lārša Fredēna darbību, kurš šajā procesā mums aktīvi palīdzēja. Viens no tālaika ASV prezidenta Bila Klintona padomniekiem ir rakstījis, ka Klintons savas darbības laikā Skrundas objektam veltījis gandrīz tikpat daudz laika un uzmanības, cik kodolieroču jautājumam attiecībās ar Krieviju pēc PSRS sabrukuma. Līdz ar to tie nebija tikai Latvijas jautājumi, tie tika skatīti arī EDSO un ANO.

Faktiski jautājums par militārajiem pensionāriem un viņu sociālajām garantijām tika aktualizēts pēc tam, kad prezidentu Jeļcina un Klintona līmenī tika saskaņoti divi galvenie politiski risināmie jautājumi, par kuriem bija vislielākie strīdi, – par Krievijas karaspēka izvešanas termiņiem un nosacījumiem attiecībā uz militāro objektu Skrundā, kuru Krievija sākotnēji šeit vēlējās paturēt uz mūžīgiem laikiem.

Toreizējais Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs 1992. gada augustā mūsu Ārlietu ministrijai iesniedza piecas prasības, kuras Krievija izvirzīja, lai savu karaspēku izvestu no Latvijas, sākot ar to, lai Krievija varētu Latvijā atstāt savus stratēģiskos objektus, un mēs neprasītu nekādas kompensācijas. Tikai pati pēdējā, piektā prasība bija paredzēt sociālās garantijas šeit palikušajiem Krievijas militārajiem pensionāriem. Tātad Krievijai vēl 1992. gadā tas nebija pats svarīgākais jautājums. Tikai 1994. gada sākumā, kad parakstīja līgumus, tas lielā steigā tika pievienots. Varbūt tieši steigas dēļ šis jautājums tika atrisināts mūsu pusei ne tik izdevīgā veidā.     

Rihards Kols, kura vadītā Saeimas Ārlietu komisija izvērtē Latvijas–Krievijas līgumus no starptautisko saistību aspekta, norāda, ka Igaunijai un Lietuvai nav saistību ar Krieviju par pieminekļu uzturēšanu. Kā, jūsuprāt, kaimiņvalstīm izdevās to panākt?

Tagad, iespējams, šķiet, ka mēs, trīs Baltijas valstis, neatkarības atgūšanas laikā bijām absolūti vienotas un rīkojāmies saskaņoti. Tas diemžēl nav attiecināms uz periodu, kad 1992. gada sākumā tika sāktas sarunas par Krievijas armijas izvešanu. Tur mūsu sadarbība bija ar lielu mīnusa zīmi, tas nav noslēpums. Lietuva bija pirmā, kura klusītiņām, mums neko nesakot, aizsardzības ministru līmenī faktiski vienojās par Krievijas karaspēka izvešanu. Lietuva bija citā situācijā, tā uzreiz piekrita visam attiecībā uz militāro pensionāru sociālajām garantijām. Atšķirībā no Latvijas Lietuvā viņu skaits bija neliels. Ar šo vienošanos mēs nevarējām uzreiz iepazīties, Lietuva ilgi vilcinājās.

Arī Igaunija attiecībā uz Krievijas karaspēka izvešanu īstenoja savu, atšķirīgu politiku un ne bez pamata bija ļoti sašutusi, kad uzzināja, ka gatavojamies Latvijā atstāt Krievijas militāros pensionārus. Igaunija šādai prasībai nepiekrita. Vienotības trūkums izrādījās mūsu vājā puse, kuras dēļ mums gāja kā pa celmiem. Ja Baltijas valstis rīkotos kopā, būtu iespējams paust stingrāku pozīciju sarunās ar Krieviju un nodrošināt labākus nosacījumus.

Kāpēc Baltijas valstis šajā vēsturiski nozīmīgajā brīdī tā nerīkojās?

Pēc augusta puča, jau 1991. gada septembrī, oktobrī, iezīmējās nostāja – mēs, trīs Baltijas valstis, beidzot esam neatkarīgas, savu mērķi sasniegušas. Vienotība vairs nešķita tik svarīga. Tūlīt arī sākās savstarpēja konkurence visās jomās, kura kaut ko sarunās un sasniegs ātrāk. Lietuva par Krievijas armijas izvešanu un zaudējumu atlīdzināšanu pat sarīkoja referendumu, ko varēja izdarīt visās Baltijas valstīs.

Šobrīd Baltijas valstis Tieslietu ministriju līmenī ir vienojušās par kopīgu padomju okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanu.

Labi, ka šo jautājumu aktualizējāt. Man ir nācies piedalīties tieslietu ministru, arī pašreizējā ministra, sanāksmēs par okupācijas zaudējumu atlīdzināšanu. Mēs, eksperti, Ineta Ziemele un daudzi citi, esam teikuši, ka ir laiks ne tikai runāt un rēķināt, bet arī darīt. Esam arī ieteikuši, ko darīt. Šo jautājumu vajadzētu izvirzīt ANO un sākt ar to, lai beidzot tiktu atzīts, ka Baltijas valstīs ir bijusi okupācija. Starptautiski tas joprojām nav atzīts.

1992. un 1993. gadā ANO un EDSO runāja par Krievijas karaspēka izvešanu, taču nevienā no dokumentiem nenorādīja tieši uz okupācijas karaspēka izvešanu, aneksiju. Tagad, pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, it īpaši pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma šajā valstī, ir laiks mūsu ministriem, valdībai un parlamentam par to runāt starptautiskajās organizācijās. Ir īstais brīdis, lai šos jautājumus aktualizētu ANO Ģenerālās asamblejas līmenī, atgādinātu par Krievijas kā PSRS turpinātājvalsts atbildību saistībā ar padomju okupāciju un tās sekām.

Kāpēc Krievijai tik svarīga bija vienošanās daļa par piemiņas vietām? Vai jau toreiz kāds nevarēja plānot, iedomāties, ka tās kļūs par ieroci propagandas, pretvalstisku ideju izplatīšanā?

Labs jautājums. Es nebiju lēmumu pieņemšanas procesā, kad tapa šis nolīgums. Iespējams, šis tika uzskatīts par it kā maznozīmīgu jautājumu, kas ļoti labi izklausās, – Krievijas puse rūpēsies par mūsu Gulagā cietušo piemiņas vietām. Kāpēc gan mums nepiekrist? Varbūt kapi un memoriālās būves Latvijai nešķita tik nozīmīgi. Kāpēc Krievija to akcentēja? Iespējams, arī Latvijas delegācijai tas bija prātā, jo 1991. gada rudenī, lai destabilizētu situāciju Latvijā, sākās dažādas spridzināšanas provokācijas, tostarp gan padomju karavīru, gan Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vietās. Varbūt, ņemot vērā šos notikumus, abas delegācijas diezgan vienprātīgi nolēma, ka pieminekļi ir jāaizsargā, nepadomājot, kāda jēga tiem varētu būt jau neatkarīgajā Latvijā.  

Kā vērtējat lēmumu nojaukt pieminekli Uzvaras parkā? Kam, jūsuprāt, jābūt tā vietā?

Šis jautājums ir jāizspriež sabiedrībai. Tomēr, ņemot vērā, ka ukraiņu cīņa ir arī par mūsu drošību un neatkarību, visas Eiropas drošību un visas pasaules starptautiskās kārtības saglabāšanu, viņi ir pelnījuši monumentu. Vai tam vajadzētu atrasties Uzvaras parkā vai kur citur, būtu jāizvērtē.  

Lēmums nojaukt šajā parkā esošo pieminekli apliecina pareizu mūsu valsts attieksmi. Neesmu bieži slavējis valdību, taču tas, ko tā kopš 24. februāra ir darījusi saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā, ir ļoti uzteicami. Apbrīnojami, cik mūsu valdība ir bijusi rīcībspējīga.

Pieminekļa nojaukšana nemainīs tās sabiedrības daļas attieksmi, kura noraida Latvijas neatkarību. Ko darīt?

Jā, atgūstot neatkarību, šķita, ka šis jautājums kaut kādā veidā tiks sakārtots, taču redzam, ka tas nav noticis. Latvijā ir izveidojušās divas dažādas kopienas ar divām pretējām loģikām un diviem karogiem. Būtu jāsāk ar valodu, pāreju uz izglītību valsts valodā, ko plāno noslēgt tikai pēc vairākiem gadiem. To vajadzēja izdarīt jau vismaz pirms 20 gadiem. Tagad tas ir palaists garām, kaut arī vairāki miljoni iztērēti integrācijas projektos. Kāpēc mācīties, ja visur, sākot ar bērnudārzu, iespējams runāt krieviski? Režisors Viesturs Kairišs ir precīzi pateicis: “30 gados Latvijā faktiski nav notikusi nekāda integrācija.”

Sabiedrības integrācija Latvijā ir neizdarīts vai ļoti slikti, bez pienācīgas politiskās atbildības izdarīts darbs, kura dēļ nākamajām valdībām un parlamentiem, visticamāk, būs vēl grūtāk, taču tas ir jādara. Protams, ir kāda sabiedrības daļa, kura nav integrējama un kuru pat nedrīkst integrēt. Vienu otru, provokatorus, kurus atbalsta daļa klusējošās masas, būtu jāliek cietumā. Ar patiesi bīstamajiem elementiem jācīnās drošības dienestiem, policijai.  

Drošības dienesti tagad ir ļoti labi sapratuši domu, kuru saistībā ar nesenajiem notikumiem pie pieminekļa Uzvaras laukumā paudis Valsts policijas priekšnieks: “Pret pārkāpējiem un provokatoriem ir jāizturas nevis maigi un ar izpratni, bet jāvērš likuma spēks.” Cita ceļa nav.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
22
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU