Iepriekšējā gada nogalē Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) veiktajā pētījumā par informācijas drošību Latvijas austrumu pierobežas četrās pašvaldībās – Augšdaugavas un Alūksnes novados, Krāslavā un Viļakā – secināts, ka trūkst mehānisma iedzīvotāju informēšanai par dažādām krīzes situācijām, tostarp par hibrīdapdraudējumiem un dezinformāciju.
Liela problēma ne tikai austrumu pierobežā, bet arī citos Latvijas reģionos, ir iedzīvotāju zemā uzticēšanās valdībai, secina LATO, norādot uz iedzīvotāju lielāku uzticēšanos vietvarām un reģionālajiem medijiem.
Neizprot, kas notiek
Vēl spilgtāk šo problēmu izgaismo notikumi sabiedrībā pēc Krievijas īstenotā neizprovocētā iebrukuma Ukrainas teritorijā. “Diemžēl mūsu pusē daudzi cilvēki neizprot, kas ir noticis, kāpēc ir izkārti Ukrainas karogi. Viņi uzskata, ka tās ir Krievijas un Ukrainas savstarpējās darīšanas – viņi kaujas, kāpēc mums tur “jābāž” savs deguns,” savos ikdienas novērojumos dalās L. Linuža. “Viņiem nav informācijas un izpratnes par to, ka Krievija jau sen nozīmīgos dokumentos, tai skaitā decembrī pieņemtajā ultimātā, zemtekstā faktiski ir paudusi, ka nākamais taktiskais solis būs arī Baltijas valstis. Īsumā, šie cilvēki neizprot lietas būtību,” uzskata laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore, kura nesen publicējusi minētās situācijas bīstamību ilustrējošu rakstu ar kategorisku nosaukumu “Latgali neatdosim! Neceriet!”.
Pēc L. Linužas aplēsēm apmēram 20% iedzīvotāju Latgalē pilnībā atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā, bet aptuveni 40% nav skaidras nostājas šajā jautājumā. Viņasprāt, tas liecina, ka arī šī sabiedrības daļa neorientējas aktuālajos notikumos un ar tās atbalstu valstij kritiskā brīdī nevar pilnībā rēķināties.
Šāds attieksmes sadalījums visai precīzi atbilst socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS marta sākumā veiktā pētījuma rezultātiem par atbalstu vienai vai otrai karojošajai pusei krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vidū – 49% neatbalsta ne vienu, ne otru pusi, bet 21% simpatizē iebrucējam – Krievijai. Jānorāda, ka 90% iedzīvotāju, kuru sarunvaloda ģimenē ir latviešu, saskaņā ar minēto aptauju atbalsta Ukrainu, bet tikai 1% – Krieviju. Tas liecina, ka viedokļu polarizācija ir problēma visā valstī, ne tikai Latgalē.
Tie nebija specaģenti no Krievijas
Reģionālajiem izdevumiem ir liela ietekme, neatkarīgi no tirāžas, jo tiem ir uzticams lasītāju loks, kas “Ludzas Zemes” gadījumā tiek uzrunāts gan latviešu, gan krievu valodā, stāsta L. Linuža. Turklāt vienu laikrakstu bieži izlasa vairāki cilvēki. Vienlaikus redaktore atzīst, ka starp žurnālistiem un medijiem Latgalē ir arī tādi, kuri neslēpj prokrievisko nostāju. Tiesa, negaidīti patīkams atklājums bijusi Daugavpilī krievu valodā iznākošā avīze “Миллион”, kura saviem lasītājiem izvēlējusies sniegt objektīvu skatījumu par situāciju Ukrainā. “Viņi piedzīvo to pašu, ko mūsu avīze, nepatikas izpausmes no daļas lasītāju,” atklāj L. Linuža. Aizvadītajā nedēļā, naktī, kā stāsta laikraksta vadītāja, uz redakcijas “Ludzas Zeme” loga uzzīmēta jaunpieņemtā Krievijas fašistu svastika “Z” burta veidolā. Savukārt neilgi pirms tam redakcijai sociālajos tīklos ir draudēts to aizdedzināt. Par šādu rīcību redakcija vērsusies policijā ar iesniegumu.
Pirmos draudīgos signālus “Ludzas Zeme” saņēmusi, kad pielikusi Ukrainas karodziņu pie publikācijas par Latvijas Pašvaldību savienības aicinājumu Latvijas pašvaldībām 2. martā vienoties Ukrainas atbalsta mītiņā. “Sākās pretvalstiskas noskaņas, ieraksti, dusmu emocijzīmes. Skaidrs, ka tie nebija specaģenti no Krievijas, bet mūsu vietējie iedzīvotāji, kuriem tas nepatīk, kuri ikdienā izmanto Krievijas masu medijus vai dzīvo savā informatīvajā burbulī un pārliecībā, ka Krievijai ir pamats iebrukt Ukrainā,” stāsta L. Linuža.
Diemžēl vairākās Latgales pašvaldībās saprot, ka viņu elektorāts varētu atbalstīt šādu nostāju. Arī politiķi, pat ja domā pretēji, izvēlas klusēt, secina redaktore, norādot: “Uzskatu, ka šajā situācijā katram Latgales medija vadītājam kaut pamazām būtu jāsāk skaidrot situācija. Savā laikrakstā esam nolēmuši jautājumu par Ukrainu uzdot katram Ludzas novada deputātam, lai skaidro savu nostāju un pasaka, kurā pusē viņš ir.”
Jāiedarbina visas iespējamās sviras
“Faktiski klusējot mēs pakļaujamies pūlim, neizglītojam savu vēlētāju. Neatveram viņam acis un galarezultātā ļaujam tādiem diktēt, kas vadīs pašvaldību,” secinājumos tieša ir L. Linuža. Ko darīt? Viņasprāt, valstij tik potenciāli bīstamā situācijā būtu jāizvērtē, vai politiķiem un partijām, kuras aģitē vai pauž citādu atbalstu Krievijas karam Ukrainā, būtu dodamas tiesības piedalīties vēlēšanās, kā arī jāpanāk šādu vēstījumu izskaušana no interneta vides ar visu administratīvās un kriminālās atbildības piemērošanas bardzību. “Ir jāiedarbina visas iespējamās sviras. Ir jāpiesaista kaut 100 drošībnieku, lai izķer no interneta šādus darboņus. Tie ir vai nu absolūti pretvalstiski cilvēki, kuri varbūt rīkojas saskaņā ar savu pārliecību, vai arī tādi, kas apzināti darbojas Krievijas interesēs,” spriež redaktore. Līdztekus būtu jāveic iedzīvotāju izglītošana par sabiedriski politiskajām aktualitātēm medijos.
Lai arī Latvijā patlaban no apraides ir izņemta virkne Krievijas propagandu izplatošu TV kanālu, daudzi Latgalē joprojām atrod iespējas tos skatīties. “Cilvēkiem ir uzstādītas savas antenas, un tā viņi turpina skatīties un klausīties Krievijas propagandu, vienlaikus Latvijas kanālus viņi nemaz nevar uztvert,” reālo situāciju pierobežā iezīmē L. Linuža. Vienlaikus viņa atzīmē, ka Latvijas TV kanāliem, pat pilnveidojot to saturu un uztveramību, vismaz sākotnēji būs grūti konkurēt ar Krievijas medijiem, kuri cilvēku burtiski “ievelk ekrānā”. “Manuprāt, nevajadzēja tos visus uzreiz aizliegt, bet izdarīt tā, ka netiek rādīti propagandas raidījumi, bet to vietā demonstrētas citas pārraides. Tagad uz redakciju raksta vēstules, kurās vaicā, ko mums tagad, kad aizliedza Krievijas televīziju, skatīties? Latvijas valdība ir nelieši! Viņi to uztver šādi,” stāsta L. Linuža.
Vai papildu finansējums līdzēs?
Kādu efektu dotu valsts vai pašvaldības materiālais atbalsts kvalitatīvu un objektīvu reģionālo preses izdevumu cenas samazināšanai? Pēc L. Linužas domām, atbilde ir vienkārša – ja tā notiktu, cilvēki tos nelasītu. “Ir pētījumi un pieredze, kas liecina, ja cilvēks par kaut ko maksā, viņš pret to izturas citādāk. Avīzes, par kurām maksā, tiek izlasītas no pirmās līdz pēdējai lappusei. Pašvaldību avīzes, kuras bija pieejamas bez maksas, mētājās, cilvēki tās ņēma krāsns iekurināšanai. Tās neuztvēra kā kaut ko vērtīgu, bet kā papīra gabalu,” uzskata L. Linuža.
Vienlaikus viņa uzsver, ka ir jādomā, kā veicināt cilvēku vēlmi vairāk abonēt vietējās avīzes, patērēt vietējo mediju veidoto saturu. Iespējams, jaunajiem abonentiem pašvaldība varētu apmaksāt daļu abonementa maksas, taču tad to vēlētos arī līdzšinējie abonenti. “Man šķiet, ka valstij būtu saprātīgi reģionālajos izdevumos apmaksāt, piemēram, patriotisku, ar Ukrainas un citiem starptautiskajiem notikumiem saistītu, izglītojošu saturu,” spriež “Ludzas Zemes” galvenā redaktore.
“Gļēvuma, baiļu un tumsonības dēļ nedrīkstam atdot Latgali “putinistiem” un kļūt par Latvijas piekto kolonnu,” iepriekš minētajā “Ludzas Zemes” publikācijā uzsvērusi L. Linuža. “Nedrīkstam būt savas valsts nodevēji! Latgalieši, pacelsim galvas un sapratīsim, ka mums nav citu māju un ka mums nevajag, lai šeit bradātu Putina asiņainais zābaks! Jā, daudziem ir aizvainojums pret Rīgu, ka šeit nav tik treknas dzīves kā tur. Tomēr šis aizvainojums tik svarīgā brīdī nevar būt noteicošais, kad Putins, fašisms un atomkarš klauvē pie durvīm.”
Vārdi vietā! Jautājums – vai tie ir attiecināmi tikai uz Latgali?
