Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Iedzīvotājiem un pašvaldībām trūkst zināšanu par hibrīdapdraudējumiem, tostarp dezinformāciju, secināts iepriekšējā gada nogalē Latvijas austrumu pierobežā veiktajā pētījumā. Situācijā, kad valstī joprojām nav vienota mehānisma informēšanai par dažādām krīzes situācijām, ieskaitot informatīvo apdraudējumu, tā novēršanā pieaug vietvaru un reģionālo mediju loma, taču ne iespējas.
Valsts spējas stāties pretim aktuālajiem hibrīdapdraudējumiem ir cieši saistītas ar sabiedrības un tās grupu spēju efektīvi reaģēt uz dažāda veida informatīvajiem spiedieniem, tai skaitā, dezinformāciju, naidīgām informatīvajām kampaņām un netīši izplatītu maldinošu informāciju, secināts 2021. gada nogalē Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) veiktajā pētījumā par informācijas drošību Latvijas austrumu pierobežas četrās pašvaldībās – Augšdaugavas un Alūksnes novados, Krāslavā un Viļakā.
“Migrācijas krīze ir parādījusi, kā hibrīdoperācija var tikt realizēta ar mērķi paralizēt politisko lēmumu pieņemšanu, sēt bailes un veicināt plaisas palielināšanos starp nacionālo un reģionālo pārvaldes līmeni, starp iedzīvotājiem un valdību. Nozīmīga komponente šāda veida hibrīdapdraudējumos ir dezinformācija un citi informatīvie uzbrukumi. Tāpēc šobrīd īpaši aktuāls ir jautājums par to, kāda situācija ir pierobežas kopienās un kāda ir to informācijas izturētspēja,” secināts pētījumā.
Iedzīvotāji un pašvaldības ir nepietiekami zinoši, kā atpazīt informatīvos apdraudējumus un rīkoties, ar tiem saskaroties, secināts pētījumā. Vēl vairāk šo problēmu akcentē notikumi sabiedrībā pēc Krievijas īstenotā neizprovocētā iebrukuma Ukrainas teritorijā. “Diemžēl mūsu pusē daudzi cilvēki neizprot, kas ir noticis, kāpēc ir izkārti Ukrainas karogi. Viņi uzskata, ka tās ir Krievijas un Ukrainas savstarpējās darīšanas – viņi kaujas, kāpēc mums tur “jābāž” savs deguns,” savos ikdienas novērojumos dalās laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore Laima Linuža. “Viņiem nav informācijas un izpratnes par to, ka Krievija jau sen nozīmīgos dokumentos, tai skaitā decembrī pieņemtajā ultimātā, zemtekstā faktiski ir paudusi, ka nākamais taktiskais solis būs arī Baltijas valstis. Īsumā, šie cilvēki neizprot lietas būtību,” uzskata redaktore, kura nesen publicējusi minētās situācijas bīstamību ilustrējošu rakstu ar kategorisku nosaukumu “Latgali neatdosim! Neceriet!”.
Plašāk >>
Socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS marta sākumā veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka par atbalstu vienai vai otrai Ukrainā karojošajai pusei krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vidū – 49% neatbalsta ne vienu, ne otru pusi, bet 21% simpatizē iebrucējam – Krievijai. Jānorāda, ka 90% iedzīvotāju, kuru sarunvaloda ģimenē ir latviešu, saskaņā ar minēto aptauju atbalsta Ukrainu, bet tikai 1% – Krieviju.
Patlaban nav skaidrs, kura ir koordinējošā institūcija cīņai ar dezinformāciju un hibrīdapdraudējumiem vai kam būtu jāuztur to pārvarēšanai veltīta specializēta mājaslapa internetā. Par valsts civilās aizsardzības plāniem atbildīgā institūcija ir Iekšlietu ministrija, taču tās kompetence vairāk ir saistīta ar tādiem apdraudējumiem kā ugunsgrēki, plūdi, tehnogēnas katastrofas. Šādā lomā sevi neredz arī 2020. gadā izveidotais Valsts kancelejas (VK) Stratēģiskās komunikācijas departaments, kurš saskaņā ar VK reglamentu izstrādā valsts institūciju sadarbības un koordinācijas modeli stratēģiskās komunikācijas ieviešanai valsts pārvaldē, kā arī veic “informācijas telpas monitoringu un analīzi par valsts pārvaldes komunikācijas efektivitāti, sabiedrību interesējošo tēmu dinamiku, valdības prioritāšu publisko rezonansi un situācijas iespējamo attīstību, kā arī mērķtiecīgiem un ļaunprātīgiem mēģinājumiem ietekmēt sabiedrību, izmantojot informatīvo telpu, un procesiem informatīvajā telpā krīzes situācijās”.
VK Stratēģiskās komunikācijas departamentam, kurš līdz šim bijis aizņemts ar Covid-19 komunikācijai veltītās interneta vietnes uzturēšanu un patlaban ir saskāries ar noslodzi, kuru Latvijā radījusi karadarbība Ukrainā, šobrīd nav nepieciešamo resursu, lai uzņemtos arī galveno koordinējošo lomu efektīvas informācijas nodrošināšanā un apmaiņā par plašu krīžu spektru, skaidro institūcijas vadītājs Rihards Bambals. Viņš norāda, ka arī kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā un Polijā – pašreiz ir līdzīga problēma, arī tur nav vienota risinājuma krīzes komunikācijas nodrošināšanai.
“VK Stratēģiskās komunikācijas departamentam, kas ir salīdzinoši nesen izveidots, varētu būt šī funkcija, bet ir divi ļoti būtiski jautājumi. Pirmkārt, vai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šajā gadījumā ir svarīgi, šai institūcijai ir uzdots koordinēt pašvaldību darbu stratēģiskās komunikācijas jautājumā. Otrkārt, vai pašvaldībās šādai struktūrvienībai uzticas,” secina Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa. Pētījumā atzīts, ka uzticēšanās valsts institūcijām reģionos ir zema, iedzīvotāji daudz vairāk uzticas vietvarām un reģionālajiem medijiem, valsts līmeņa plašsaziņas līdzekļu vēstījumus uztverot kā “Rīgas ziņas”. Turklāt jau tagad ir skaidrs, ka informācijas izplatīšanai par rīcību krīzes situācijās un to atpazīšanu ar vienu nacionāla līmeņa vēstījumu nepietiek, ir nepieciešamas arī lokālas aktivitātes.
Lai arī pašvaldības bauda lielāku iedzīvotāju lojalitāti, vietvaru kompetenču uzskaitījumā patlaban nav iekļauta cīņa ar apdraudējumiem informatīvajā telpā. Tiesa, likums “Par pašvaldībām” nosaka: “Ar likumu pašvaldībām var uzdot pildīt autonomās funkcijas, kas nav paredzētas šajā likumā, vienlaikus attiecīgajā likumā nosakot papildu finansēšanas avotus, ja funkciju izpilde saistīta ar izdevumu palielināšanos.” Taču, kā, runājot par pašvaldību aktivitātēm informatīvajā telpā, norāda Ž. Ozoliņa, laikā, kad minētais likums pieņemts, pie Latvijas austrumu robežām neklauvēja karš, turklāt jāņem vērā, ka saistībā ar tā radītajiem apdraudējumiem “varētu parādīties kutelīgi, ar drošību saistīti jautājumi, sensitīva informācija, kas varētu radīt problēmas”.
“Pašvaldībām ir savi informatīvie izdevumi, bet, kā zināms, normatīvajos aktos ir stingri definēts, kādu informāciju tajos var publicēt,” papildina Latvijas Pašvaldību savienības padomniece komunikācijas jautājumos Ella Pētermane. Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” tās ir tiesīgas izdot informatīvu izdevumu, kurā informē par pašvaldībām noteikto funkciju izpildi, kā arī publicē citu normatīvajos aktos noteikto informāciju. Informatīvo izdevumu pašvaldības ir tiesīgas izdot ne biežāk kā reizi mēnesī. Šis ierobežojums neattiecas uz informatīvajiem izdevumiem, kuros publicē tikai pašvaldības un tās institūciju pieņemtos tiesību aktus un to skaidrojumus.
Pētījumā arī secināts, ka pašvaldībās nav speciāli sagatavotu kompetentu personu, kuras veiktu krīzes komunikāciju, monitorētu informācijas vidi vai koordinētu atbildes cīņā ar dezinformāciju. Vietvaru sabiedrisko attiecību speciālistiem, Civilās aizsardzības komisijas pārstāvjiem nav atbilstošas pieredzes un iemaņu. Šobrīd pašvaldību reaģēšana uz krīzes situācijām ir iekļauta lokālajos civilās aizsardzības plānos, kuri vēl ir apstiprināšanas procesā. Ir izveidotas Civilās aizsardzības komisijas, vienlaikus aktualizējot to funkcijas un sadarbības ar valsti mehānismus. Taču visaptveroša valsts aizsardzība vēl ir tikai ieviešanas sākumposmā, bet civilās aizsardzības lokālie plāni daļā pašvaldību vēl nav atjaunoti, un citās tiek apzināti iespējamie trūkumi un neskaidrības.
Ņemot vērā, ka vietējiem medijiem reģionu iedzīvotāji mēdz uzticēties vairāk nekā nacionālā līmeņa plašsaziņas līdzekļiem un institūcijām, pirmajiem ir liela loma iedzīvotāju informēšanā par krīzēm un apdraudējumiem, secināts LATO pētījumā. To apstiprina arī reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja, laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” galvenā redaktore Ivonna Plaude: “Savai auditorijai esam daudz tuvāk. Līdz ar to uzticamības pakāpe, kā liecina arī pētījumi, ir daudz augstāka. Lielākā mediju vērtība ir uzticamība.”
Plašāk >>
Reģionālajiem izdevumiem ir liela ietekme, neatkarīgi no tirāžas, jo tiem ir uzticams lasītāju loks, turklāt vienu laikrakstu nereti izlasa vairāki cilvēki, papildina L. Linuža. Tādējādi reģionālie mediji var būt vērā ņemams objektīvas informācijas avots iepretim dažādiem dezinformācijas izplatītājiem, ieskaitot Krievijas televīzijas kanālus, kuru ietekme īpaši redzama Latgalē – Latvijas daļā, kurā vietumis valsts televīzijas apraide pat nav sasniedzama. Kā atzīst gan I. Plaude, gan L. Linuža, valstiski būtu domāt, kā atbalstīt tos reģionālos medijus, kuri piedāvā objektīvu un valsts drošības kontekstā aktuālu informāciju. Tieši kvalitatīva žurnālistika, kuras pamatā ir vispārpieņemtie žurnālistikas principi – redakcionālā neatkarība, viedokļu daudzveidība un informācijas pārbaude –, kā norāda I. Plaude, ir efektīvākais dezinformācijas ierobežošanas līdzeklis.
Neatkarīgu reģionālo mediju skaits, tiem joprojām konkurējot ar pašvaldību izdevumiem, gadu no gada samazinās. “Mūsu ir palicis ļoti maz. Īsti reģionālie izdevumi, labākajā gadījumā, ir palikuši 19. Kopā ar dažādiem televīzijas kanāliem un raidstacijām aptuveni – 33,” secina I. Plaude.
Viens no iespējamajiem risinājumiem, kā nodrošināt objektīvas un aktuālas informācijas pieejamību reģionos, vienlaikus atbalstot vietējos medijus, – valsts vai pašvaldības atbalsts reģionālo laikrakstu izdošanai un abonēšanai, līdzekļus šim nolūkam gūstot no finansējuma, kuru minētās institūcijas tērē nereti uzpūstu sabiedrisko attiecību nodaļu uzturēšanai. “Tas varētu būt sociālais vai kultūras atbalsts, reģionālie mediji ir kultūras vērtība. Īpaši saistībā ar Valsts prezidenta rosināto kultūrvēsturisko novadu attīstību, kur bez vietējiem medijiem neiztikt. Un kāpēc gan pašvaldībās kā sociālās palīdzības veids, piemēram, pensionāriem, nevarētu būt abonēšanas atbalsts?” priekšlikumu pamato I. Plaude, atgādinot, ka reģionālo mediju atbalstam nepieciešamā finansējuma avots varētu būt arī Atveseļošanas fonda nauda, no kuras medijiem nekas nav atvēlēts. Savukārt L. Linuža norāda, ka valsts rīkotos saprātīgi, apmaksājot ar valsts drošību saistītu, izglītojošu saturu reģionālajos medijos.
Līdztekus, kā skaidro I. Plaude, būtu jāatbalsta Valsts prezidenta Egila Levita jau pērn rosinātie priekšlikumi, kuri apkopoti paziņojumā “Viedoklis par nepieciešamo rīcību komerciālo plašsaziņas līdzekļu atbalstam to neatkarības, kvalitātes un plurālisma veicināšanai”. “Nav palicis daudz laika, lai palīdzētu. Citādi var gadīties, ka pēc gada, diviem vairs nebūs neviena, kam palīdzēt... Visi priekšlikumi ir labi, pat izcili, tikai – vai kādam būs politiskā griba tos arī realizēt?” secina Reģionālo mediju asociācijas vadītāja.
