Visā pasaulē, arī Latvijā, no šī gada 24. oktobra līdz 31. oktobrim norisinās jau desmitā UNESCO Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļa (Global media and information literacy week), kuras tēma šogad ir “Medijpratība un informācijpratība sabiedriskajam labumam”.
Oktobra sākumā arī Eiropas Parlamenta deputāti atbalstīja ziņojumu par mediju situāciju, kuru izraisījusi pandēmija un citi būtiski faktori, un aicināja sniegt nozīmīgu Eiropas Savienības un dalībvalstu atbalstu plašsaziņas līdzekļu nozarei un audiovizuālajai nozarei.
Ziņojumā izteikts mudinājums ne tikai Eiropas Savienībā kopumā, bet katrai dalībvalstij palielināt to atbalstu, kas paredzēts mediju un audiovizuālajai jomai, izveidojot nacionālus atlabšanas fondus. Īpaša vērība jāvelta vidējiem un mazajiem, vietējiem un reģionālajiem mediju uzņēmumiem, kuriem visvairāk draud bankrots un kļūšana par lielo monopolu sastāvdaļu.
LV portāls jautā: Kāda, jūsuprāt, ir vietējo un reģionālo mediju vieta un loma mūsdienu Latvijas mediju sistēmā? Kāds atbalsts būtu nepieciešams vietējiem medijiem, lai sekmētu medijpratību sabiedrībā?
Sandra Murinska, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente un pētniece
Foto: rta.lv
Vietējo un reģionālo mediju loma ir ļoti nozīmīga konkrētās vides kontekstā. Vietējie un reģionālie mediji ir informācijas nesēji, kas visefektīvāk spēj apmierināt lokālās kopienas informācijas vajadzības. Neviens nacionālais medijs to nespēj paveikt, jo vietējais medijs ir vistuvāk šai videi. Vietējie mediji spēj veidot kopienas pilsonisko līdzdalību, politisko aktivitāti, vērst uzmanību uz dzīves kvalitātes nodrošināšanas jautājumiem, izglītot un, protams, veidot vietējo/reģionālo identitāti – apzināties savu piederību konkrētajai vietai, vēsturei, valodai, cilvēkiem.
Tomēr ir svarīgi, kā šis medijs darbojas, proti, tā profesionālā kvalitāte. Jāteic, ka idejiski un saturiski vietējo mediju loma nav mainījusies, ir mainījušies tikai izplatīšanas kanāli jeb veids, kā sasniegt auditoriju. Un te, manuprāt, vietējie mediji izjūt auditorijas un finanšu samazināšanās ietekmi. Pirmkārt, daudzi no tiem ir zaudējuši kvalitāti, neattīstās, turpina pirms 20 un vairāk gadiem iesākto ceļu. Progress šajā jomā ir ļoti minimāls, ir tikai atsevišķi mediji, kas par to domā, piemēram, kaut vai par dizainu.
Līdz ar to vietējie masu mediji nespēj iegūt nepieciešamo auditoriju un cieš zaudējumus. Otrkārt, atbilstošas izglītības cilvēkresursu trūkums. Reģiona mediji kā darba vieta nešķiet pievilcīgi jaunajiem speciālistiem, līdz ar to viņi izvēlas nacionālos vai globālos medijus. Minētie faktori noved pie finanšu trūkuma, neprasmes to iegūt, piesaistot atbilstošus līdzekļus, dalībniekus u. tml. Taču visa pamatā ir kvalitatīva žurnālistika, atbildība un vēlme pilnveidot vietējo masu mediju darbību, līdz ar to tiks veidota uzticība vietējiem medijiem un žurnālistikai kopumā.
Vispirms pašam žurnālistam ir jāapzinās medijpratības nozīme savā darbībā, jāstrādā, ievērojot godīgas un atbildīgas žurnālistikas principus. Medijam ar savu darbību ir jāparāda, kāda ir atbilstošas informācijas iegūšana, patērēšana, atlase, dalīšanās ar to u. tml. Te pat nav runa par kādu papildu finansējumu – profesionālam žurnālistam ar savu saturu ir jāveido priekšstats par to, kā ir būt kritiski domājošam. Ja šādu principu nav, tad man rodas jautājums –, vai tas vispār ir žurnālists, kurš apzinās savus pienākumus sabiedrības priekšā?
Ingemārs Vekteris, SIA “Vidzemes Televīzija” valdes priekšsēdētājs
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Plašsaziņas līdzekļi ir valsts kritiskā infrastruktūra, ko nereti cenšas izmantot arī kā hibrīdkara ieroci. Tas var tikt darīts gan nacionālajā, gan reģionālajā, gan vietējā līmenī. Covid krīzes laikā vislabāk izgaismojas stratēģiski vājākās un ievainojamākās vietas valsts drošības “mūrī”.
Pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti būtiski mainījusies mediju vide. Liela daļa reģionālo mediju tādi ir pēc satura, nevis pēc izplatības teritorijas. Mediju telpā robežas ir zudušas, ikviens patērē saturu, kur un kādu vēlas. Reģionālajiem medijiem tas ir izaicinājums, jo, lai arī potenciālā auditorija ir nesalīdzināmi lielāka, nekā pirms 10—15 gadiem, arī konkurence ir cita.
Reģionālo mediju izaicinājums šajā mediju telpas pārbagātībā ir nodrošināt sev auditoriju un finanses.
Tieši reģionālā satura ražotāji un izplatītāji ir tie, kas ir vistuvāk savai auditorijai, un tiem ir salīdzinoši augsts uzticības līmenis, taču pamatā tie ir lineārie, klasiskie mediji, kas nesasniedz gados jaunāku auditoriju.
Prioritāri ir jāstiprina mediji, kuros strādā profesionālas redakcijas, nodrošinot gan medija, gan to darbinieku izaugsmi, finansiālo stabilitāti un aizsardzību. Svarīgi ir rast iespējas tradicionālajiem medijiem transformēties un iegūt papildu auditoriju interneta platformās.
Satura ziņā izdalītu ziņas un analītiku, kā arī, iespējams, izklaides saturu ar pievienoto vērtību (izglītojošu, dokumentālu). Lai arī bieži uzsveram medijpratības terminu, tas ietver ļoti strukturētu un pārdomātu sabiedrības grupu izglītošanu. Jāapzinās, ka sabiedrība nav viendabīga, tā sastāv no ļoti atšķirīgām grupām, kuras ir jāuzrunā un jāieinteresē.
Atbalsts medijiem ir kā stratēģisks rīks, lai cīnītos pret dezinformāciju. Jo spēcīgāki mediji, jo mazāka iespēja viltus ziņu vai manipulatīvas informācijas dominancei mediju telpā.
Mediju atbalsts ir arī nacionālās drošības jautājums. Jo mediju vide ir ievainojamāka, jo vieglāk veicamas manipulācijas ar sabiedrības grupu domu, izplatot dezinformāciju.
Reģionālajiem medijiem ir spēja sajust, izprast un reaģēt uz situācijām mazākās komūnās, kas mediju vides ekosistēmā stratēģiski ir ļoti nozīmīgi.
Kā pietrūkst? Iespējams, mediju stratēģijas un situācijas analīzes. Nepieciešama neatlaidīga, sistemātiska mediju telpas, tās dalībnieku analīze. Tas ļautu mērķtiecīgāk un jēgpilnāk atbalstīt mediju nozari un cīnīties pret iespējamiem hibrīdkara draudiem.
Latvijas mediju telpai papildu globālo interneta platformu ienākšanai draudus rada arī niecīgais reklāmas tirgus un ārējie hibrīdkara apdraudējumi. Valsts mērķtiecīgs atbalsts ir garants gan spēcīgai mediju telpai, gan Latvijas neatkarībai.
Andrejs Trokša, SIA “Ef-Ei” radio izpilddirektors, SIA “Divu krastu radio” valdes priekšsēdētājs
FOTO no personīgā arhīva
Teicienu “stipri novadi – stipra Latvija” var tieši pārfrāzēt arī uz vietējiem un reģionālajiem medijiem, kuru loma nav mazinājusies. Tieši otrādi. Ir novadi, kuros uzticēšanās vietējiem un reģionālajiem medijiem ir lielāka, nekā nacionālajiem vai pat sabiedriskajiem medijiem. Spilgts piemērs tam ir Latgale.
Diemžēl jāsecina, ka ierobežotais (īpaši Covid-19 krīzes iespaidā) reklāmas tirgus reģionos ļoti sarežģī iespējas pastāvīgai attīstībai. Ir nepārtraukti jāpielāgojas mainīgajiem apstākļiem, un tas atstāj ietekmi uz mediju kapacitātes pienācīgu nodrošināšanu.
Katra godprātīga medija interesēs ir sabiedrības izglītotība un medijpratība kopumā. Savā darbībā to esam noteikuši kā vienu no galvenajām prioritātēm. Mums tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā mediju lietošanas paradumus Latgalē, īpaši, valsts pierobežā.
Atbalsta programmu finansējums, piemēram, pēdējos divos gados mums ir sekmējis personāla izaugsmi un pieredzi, radot konkurētspējīgu oriģinālsaturu.
Savā Latgales mediju grupā gribam darboties ar domu: “Neprasīt, ko valsts mums dod, bet ko mēs varam dot Latvijai?”
Ivonna Plaude, Latvijas Reģionālo mediju asociācijas vadītāja
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Vietējo mediju loma ir ļoti nozīmīga, jo mūs lasa liela sabiedrības daļa. Ir pētījums, kurā secināts: reģionālie mediji sasniedz līdz pat 70%—80% auditorijas. Vienu avīzi, kā minimums, izlasa četri cilvēki.
Sabiedrības vajadzība pēc “īstiem”, profesionāliem medijiem ir augusi tieši proporcionāli tam, kā pieaug viltus ziņu un dažādu manipulāciju apjoms informatīvajā telpā. Un tas ir lēcienveidīgi. Vispirms 2014. gads, kad pavīd nosaukums “hibrīdkarš”, tad Tramps ar saviem alternatīvajiem faktiem. Sabiedrības smadzeņu duļķošanas pasākumi notiek jau ilgstoši. Un ar katru šādu lēcienu pieaug sabiedrības vajadzība pēc profesionāliem medijiem.
Cilvēkam ir vajadzīgs sabiedrības ombuds, ko viņi redz vietējā, reģionālajā medijā. 2017. gadā Sabiedrības integrācijas fonda pētījumā secināts: vietējie, reģionālie mediji ir vienīgais varas līdzsvarotājspēks reģionos – gan pieskatītājs, gan informētājs, gan draugs, gan vietējās kopienas attieksmes veidotājs, gan arī vieta, kurā būt dzīvai latviešu valodai.
Mediji ir sociālpolitiski atbildīgi, tiem ir demokrātijas, publisko līdzekļu pieskatīšanas sargsuņa loma. Svarīga ir arī ētikas normu ievērošana un uzticamība.
Kas ir medijs? Tas nav ne blogeris, ne influenceris, kurš sevi arī uzskata par viedokļu un ziņu paudēju. Medijs – tā ir iespēja strādāt profesionāliem žurnālistiem, tā ir redakcionālā neatkarība un viedokļu daudzveidība. Šo trīs pazīmju dēļ blogeris un influenceris nevar būt medijs.
Informatīvo telpu saduļķoja, un arī finansējuma ziņā medijiem lielākais trieciens bija pašvaldības informatīvo izdevumu izdošana, kuri imitēja neatkarīgu presi (2020. gada 2. novembrī stājās spēkā grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, lai ierobežotu pašvaldības dibināt un izdot masu informācijas līdzekļus. Šeit – red. piez.).
Pašvaldības šajos vairāk nekā 100 masu informācijas līdzekļos iepludināja milzīgas summas, tādējādi iznīcinot neatkarīgos vietējos medijus. Spilgts piemērs tam ir Jelgava.
Publiskās naudas ieplūšana šajos izdevumos arī saduļķoja to, ko šodien saucam par medijpratību. Tagad spriež: cilvēki nesaprot, viņiem nav kritiskās domāšanas. Ko var gribēt? Tieši šī masīvā publiskās naudas iepludināšana viltus medijos, mediju izstrādājumos un cilvēku smadzenēs nodarīja vislielāko ļaunumu kritiskajai domāšanai un vidējā pilsoņa medijpratībai. Cilvēki vairs neatšķir propagandu, jo nav viedokļu daudzveidības.
Pašvaldības izdevumi arī pieradināja cilvēkus, ka informāciju, svarīgas ziņas var saņemt bez maksas. Pēc patiesas informācijas nav jātiecas, jo cilvēkam viss tiek iedots bez maksas! Tie bija divi lieli triecieni, no kuriem vietējie mediji un mediju telpa kopumā nav atguvusies joprojām.
Līdzekļi, kurus valsts šobrīd atvēl reģionāliem un vietējiem medijiem, ir nelieli. Piemēram, lai tikai vienu mēnesi izdotu reģionālo izdevumu, ir vajadzīgi 25 000—28 000 eiro. Arī no Atveseļošanas fonda medijiem nav atvēlēts finansējums.
Vietējie mediji jau sen vairs nav tikai avīžu formātā. Visi reģionālie mediji strādā kā multimediji – ir portāli, aktīvi darbojas sociālajos kontos, veido raidierakstus vai video. Taču ir viens “bet”, – cilvēki maksā tikai par papīra formātu. Sabiedrība kopumā nav gatava maksāt par neatkarīgu mediju darbu.
