VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Ineta Ziemele
prof., PhD, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese
18. februārī, 2022
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Valsts valoda
12
12

Pavērsiens Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstībā: 10 gadi kopš valodas referenduma

Ineta Ziemele: “Latvijas valsts gadījumā naivumam un paļāvībai, ka valsts ir un darbojas patstāvīgi, nav vietas, un par savu valsti un vērtībām ir jāpastāv katru dienu.”

FOTO: Gatis Rozenfelds, Valsts prezidenta kanceleja.

Ir svarīgi atskatīties uz laiku Latvijas jaunākajā vēsturē, kas noveda līdz 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanai par to, vai krievu valodai būtu jākļūst par otro valsts valodu Latvijā. Es vēlos uzsvērt, ka tas brīdis bija būtisks katalizators Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstībā. Taču to var saprast tikai ar nelielu laika distanci, tādēļ ir vieta ne tikai nelielai sarunai par šo laikposmu un epizodi. Sabiedrības attīstības procesu pētniekiem šis ir ļoti interesants materiāls padziļinātai analīzei. Latvijas tautai ir svarīgi izprast un neaizmirst arī šo brīdi, kuru var uzskatīt par vēl vienu konstitucionālu momentu, kas definēja Latvijas identitāti 21. gadsimtā.

Vēsture rāda, ka cilvēkus teju vienmēr ir mobilizējušas grūtības un kritiskas situācijas. Jaunas pasaules kārtības vienmēr ir radījuši kari. Šāda notikumu attīstība, izmantojot visdemokrātiskāko no instrumentiem, kāds ir demokrātiskā valstī, proti, tautas nobalsošanu, lielākajai daļai Latvijas pilsoņu bija kā ledaina ūdens šalts, kas lika apstāties un padomāt, ko iespējamie notikumi nozīmē Latvijas tautas attīstībā. Varbūt toreiz mazāk tika runāts par to, kas ļāva nonākt līdz tādam brīdim, un par to ir nepieciešams domāt šodien.

Raugoties no šodienas skatpunkta, šis konstitucionālais moments bija nepieciešams, jo, kopš Krievijas armijas izvešanas no Latvijas 1994. gadā un Skrundas lokatora likvidēšanas 1995. gadā, Latvijas kā neatkarīgas valsts iedzīvotāji bija skrējienā ar laiku, lai celtu personīgo labklājību un veidotu savu brīvo, privāto telpu, bet, iespējams, nesaprata un neizrunāja, ka ikvienai valstī organizētai sabiedrībai jābūt vienotai arī par tām vērtībām, kuras ir tās lēmumu un darbību pamatos, un ka jābūt kopīgai attīstības vīzijai. Manuprāt, šo tēzi var atspoguļot arī Eiropas Savienības attīstība. Kādā brīdī dalībvalstis secināja, ka bez kopīgu vērtību skalas pat spēcīga iekšējā tirgus tālāka attīstība būs sarežģīta. Līdz ar to Līguma par Eiropas Savienību 2. pants ietver kopējās Savienības dalībvalstu vērtības, un šobrīd, kā rāda norises atsevišķās Savienības dalībvalstīs, šāda kopējā vienošanās ir ļoti noderīga.

Pasaules pieredze arī rāda, ka sabiedrībai, kura piedzīvojusi ļoti smagus vēstures notikumus, identitātes atgūšana un tālākveidošana ir ļoti grūts darbs un tam ir vajadzīgi vairāki instrumenti un apzinātas viedokļu līderu darbības. Manuprāt, pēc neatkarības atgūšanas kaut kas notika, un jauno vērtību, kuras raksturo brīvu un demokrātisku sabiedrību, veidošanā, mēs atslābām, pieņemot, ka tās ir pašsaprotamas, nenovērtējot padomju okupācijas režīma traumas dziļumu Latvijas sabiedrībā. Katrs no mums bija aizņemts ar savas jaunās dzīves veidošanu. Varu ieskatīties savās 1999. gada publikācijās, kurās dominējošā arī ir doma, ka brīvība un demokrātija ir pašsaprotamas vērtības visiem un ka Latvijas iedzīvotāji ar prieku un savu iniciatīvu veidos dzīvi atbilstoši Satversmē ietvertajām vērtībām, tai skaitā ar valsts valodas starpniecību līdzdarbosies demokrātijas procesos. Jāatzīst, tas tā nenotika un vēl arvien nav noticis. Procesi, kas noveda līdz tautas nobalsošanai par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu 2012. gada 18. februārī, parādīja, ka Latvijas valsts gadījumā naivumam un paļāvībai, ka valsts ir un darbojas patstāvīgi, nav vietas, un par savu valsti un vērtībām ir jāpastāv katru dienu.

Valsts identitāte ir tas, kas to nošķir no citām valstīm. Identitāti starptautiskajās tiesībās un valsts tiesībās suverēns, proti, tauta, definē, pieņemot pamatlikumu jeb Satversmi. 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošana par grozījumiem Satversmē, ar kuriem tika rosināts krievu valodai piešķirt otrās valsts valodas statusu, un, ņemot vērā ierosināto Satversmes 4. panta grozījumu, izaicināja to, ar ko Latvija pēc neatkarības atjaunošanas sevi nošķīra no citām valstīm un no Padomju okupācijas laika. Latviešu valoda kā centrālā ass modernajā valsts identitātē konsolidējās kā atbilde uz okupācijas nodarīto traumu valstsnācijai, kā arī Latvijai lojālajiem, vēsturiskajām mazākumtautībām piederošajiem pilsoņiem. Latviešu valoda okupācijas laikā noturēja un vislielākā apdraudējuma brīdī cēla latviešu pašapziņu, kas aizsāka arī Atmodas procesus.

Vairākas sociālās zinātnes pēta ar cilvēka identitāti saistītus jautājumus un parāda, ka identitāte nav tikai teorētisks koncepts, – tā ir katru cilvēku raksturojoša iezīme. Katra cilvēka identitāti būtiski ietekmē tā kopiena, kurai cilvēks ir piederīgs. Latvijā tās vēsturiskā mantojuma dēļ identitātes jautājums ir ļoti sarežģīts, daudzslāņains, un to vienkāršāku nepadara tie sociālpolitiskie procesi, kuri raksturojuši valsts attīstību kopš neatkarības atjaunošanas.

Taču pilsoņu vairākums 2012. gada februāra tautas nobalsošanā sajuta lielu risku tam, kas tiem bija ļoti svarīgs, tādēļ tautas nobalsošanā piedalījās 1 098 921 vēlētājs, proti, 71,13% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem. “Par” nobalsoja 17,69%, bet “pret” šādām izmaiņām Satversmē bija 53,19%. Par šo izvēli būtu nepieciešams padziļināti runāt arī no starpdisciplinārā skatpunkta un būtu vērts noskaidrot, kā pilsoņi rīkotos, ja būtu jābalso šodien.

Savukārt demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionālajās tiesībās jautājums bija par to, vai šāds tautas balsojums ir atbilstošs demokrātiskas tiesiskas valsts principam. Šajā jautājumā brīdī, kad visi bija pārsteigti un nebija skaidrības, ko darīt ar ierosināto tautas nobalsošanu, gan pilsoņiem, gan pētniekiem viedoklis dalījās un, iespējams, turpina dalīties vēl šodien. Vieni uzskatīja, ka demokrātija ir absolūta un nepastāv nevienas robežas pilsoņu tiesībām referendumos balsot par visu, ko tie izvēlas. Otri, apzinot citu Eiropas valstu pieredzi, ideju vēsturi un tiesību konceptus, mēģināja saprast, kas ir konstitucionālā identitāte un neaizskaramais Satversmes kodols. Tautas nobalsošana par šādu jautājumu mūs pārsteidza nesagatavotus, jo nebija vispārzināmu un izdiskutētu politisku un juridisku konceptu, kuri būtu gatavi piemērošanai. Kā jau iepriekš norādīju, mēs bijām ieslīguši zināmā naivumā un steidzāmies darīt to, kam ar savas valsts veidošanu bija tikai daļēja saistība. Tāpēc tautas nobalsošana notika, bet, par laimi, nobalsojušo pilsoņu vairākums nepieņēma Latvijas valsts un tautas identitātes centrālās ass maiņu.

Tomēr jautājums, vai demokrātiskā veidā ir pieļaujams izmainīt valsts būtību, iespējams, ir palicis. Vai varētu būt referendums, piemēram, par demokrātiskas valsts iekārtas maiņu uz autoritāru režīmu? Vai varētu būt referendums par nāvessoda atjaunošanu? Vai varētu būt referendums par cilvēka tiesību atņemšanu daļai sabiedrības? Vai nav tā, ka demokrātija, kas cilvēka spēju attīstībai vēl arvien ir labākā valsts pārvaldes forma, vienlaikus ietver tādus mehānismus, kuri kādā brīdī var tikt vērsti arī pret pašu demokrātiju?

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2006. gadā lietā “Ždanoka pret Latviju” norādīja: “Lai garantētu demokrātiskas sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai. Tādējādi iepriekšminētajā spriedumā Vogt lietā attiecībā uz prasību par civildienesta ierēdņu politiskās lojalitātes pienākumu Tiesa atzina “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” jēdziena leģitimitāti [..]. Tiesa ir arī atzinusi, ka plurālisms un demokrātija balstās uz kompromisu, kas prasa dažādas piekāpšanās no indivīdu puses, kuriem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot dažas no savām brīvībām, lai nodrošinātu lielāku valsts stabilitāti kopumā [..]. Tāpēc jautājums, kas tiek izvirzīts, ir par kompromisa panākšanu starp prasībām aizstāvēt demokrātisku sabiedrību, no vienas puses, un prasībām aizstāvēt cilvēktiesības, no otras puses, [..]. Ikreiz, kad valsts vēlas balstīties uz “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” principu, lai pamatotu iejaukšanos indivīda tiesībās, tai ir rūpīgi jāizvērtē apsveramā pasākuma mērogs un sekas, lai nodrošinātu iepriekšminētā līdzsvara panākšanu.”1

Tādējādi Eiropas kultūrtelpā atzīst to, ka katrai valstij ir sava identitāte, kuru raksturo tās konstitucionālie noteikumi un konkrētās sabiedrības vēsturiski iegūtās vērtības, un demokrātiska valsts ir tiesīga sevi aizsargāt, lai nodrošinātu valsts stabilitāti kopumā, un līdz ar to ierobežot cilvēka brīvību un tiesības, proti, tās nav absolūtas, ja vien netiek runāts par personas dzīvību un personisko integritāti. Tādēļ konstitucionālās identitātes koncepts un neaizskaramā Satversmes kodola tiesību institūts būtu jāsaista ar pašaizsargājošās demokrātijas principu.

Latvijā par monumentālu atskaites punktu jautājumā par valsts konstitucionālo identitāti un neaizskaramo Satversmes kodolu ir jāuzskata toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera 2008. gadā izveidotās Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”.2 Komisija skaidroja, ka Satversme formāli jeb burtiski ietver pieeju, ka tautas nobalsošana var tikt rosināta arī par valsts pamatiem un galvenais valsts pamatu sargs ir pats suverēns. Šādu pieeju nosaka Satversmes 77. pants, ja uz to skatītos formāli. Līdz ar to vēl arvien teorētiski varētu iedomāties situāciju, ka tauta iniciē nobalsošanu par valsts konstitucionālās iekārtas maiņu, teiksim, uz nedemokrātisku formu. Komisija skaidroja, ka šāds ierosinājums nonāk pretrunā Latvijas konstitucionālās identitātes kodolam un tas acīmredzami tautu noliktu uz antikonstitucionāla ceļa, jo ir grūti izskaidrot, ka tauta ar demokrātisku instrumentu iznīcina pašu demokrātiju. Tam nebūtu nekādas saistības ar demokrātiju, kas sevi aizsargā.

Līdz ar to Komisijas secinājums toreiz un vēl arvien ir loģisks, un šādā virzienā ir attīstījusies gan Satversmes tiesas, gan Augstākās tiesas judikatūra. Proti, ņemot vērā sākotnējo valstsnācijas lēmumu, kas tika pieņemts 1918. gada 18. novembrī un pārapstiprināts vairākos konstitucionālos momentos, arī 1990. gada 4. maijā, veidot demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu un nacionālu valsti ar domu, ka latvieši, lībieši un mazākumtautības šādā veidā sev nodrošina ilgtspējīgu esību un attīstību Latvijas teritorijā, šī ietvara un satura maiņa tautas nobalsošanas ceļā būtu pretrunā Latvijas valsts dibināšanas jēgai un mērķim. Tādēļ ir brīži, kad Satversmei ir pienākums sargāt suverēnu no lēmumiem, kuri nonāktu pretrunā suverēna ilgtspējīgai pastāvēšanai. Tā ir neaizskaramā Satversmes kodola būtība.

Redakcijas piezīme: Viedoklis publicēts pēc diskusijas “Pavērsiens: 10 gadi kopš valodas referenduma”, kas norisinājās 2022. gada 11. februārī.

1 Skatīt: Ždanoka v Latvija, ECT Lielās palātas spriedums, 100. punkts.

2 Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 27.—155. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/wwwraksti/JV/BIBLIOTEKA/GRAMATAS/2012_PAR_LATVIJAS_VALSTS_KONSTITUCIONALAJIEM_PAMATIEM_UN_NEAIZSKARAMO_SATVERSMES_KODOLU.PDF

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU