AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
18. novembrī, 2015
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts pārvalde
2
8
2
8

1918.gada 18.novembris – ne tik pašsaprotams

Pirmā Latvijas Republikas Pagaidu valdība (1919.gada aprīlī Liepājā). Pirmajā rindā no kreisās: Spricis Paegle (tirdzniecības un rūpniecības ministrs), Miķelis Valters (iekšlietu ministrs), Kārlis Ulmanis (Ministru prezidents), Teodors Hermanovskis (satiksmes un darbu ministrs), Kārlis Kasparsons (izglītības ministrs). Otrajā rindā no kreisās: Jānis Blumbergs (apgādības ministrs), Eduards Strautnieks (Tieslietu ministrijas pārvaldnieks), Dāvids Rudzītis (Valsts kancelejas direktors), Jānis Zālītis (apsardzības ministrs), Kārlis Puriņš (finanšu ministrs).


Foto: Vikipēdija

Par Latvijas neatkarības proklamēšanas apstākļiem 1918.gada 18.novembrī valda romantizēts priekšstats - inteliģences spilgtākās personības, nacionālu ideālu vadītas, sanāca kopā un nolēma dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Taču tas nepastāsta neko par tām grūtībām un personisko ambīciju upuriem, kompromisiem, kas šiem vīriem bija jānes. Kā liecina vēsturiskā notikuma dalībnieku atmiņas, šis tautu it kā vienojošais notikums slēpa dziļas iekšējas pretrunas, kas nepārvarētas varēja nopietni traucēt latviešu centienus pēc neatkarības un var likt aizdomāties arī par to, kurp ved šodienas neauglīgie politiskie strīdi.
īsumā
  • Latvijas Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks bija strukturāli atšķirīgas organizācijas. Tās vienoja kopīgs mērķis – brīva un neatkarīga Latvijas valsts.
  • Demokrātiskajā blokā ietilpstošie sociāldemokrāti nebija ar mieru pievienoties LPNP, bet tā vietā prasīja "jauna orgāna radīšanu no politisko partiju pārstāvjiem", vienlaikus LPNP, kā arī Demokrātiskajam blokam izbeidzot savu darbību. 
  • Zināmā mērā apliecinājums Demokrātiskā bloka un LPNP konfliktam bija arī tas, ka, izņemot Z.A.Meierovicu, valdībā nebija neviena Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieka.
  • Partiju un organizāciju starpā valdošo sajukumu un ķildas raksturojis Edvards Virza: "Tur bija Demokrātiskais bloks, pilns uz abām pusēm klibojošu cilvēku, tur bija Pagaidu nacionālā padome un beidzot Zemnieku savienība. Visas šīs varas strīdējās savā starpā."
  • Domstarpības un neizlēmība radīja bīstamus draudus palaist vējā vēsturisku iespēju.

Viens no lielākajiem strīdus āboliem bija tīri principiālas un arīdzan juridiskas dabas, proti, uz kādas bāzes radīt Tautas padomi un vai vispār jārada kāda jauna organizācija, ja tolaik darbojās  Latviešu pagaidu nacionālā padome (turpmāk – LPNP), ko 1917.gada 13.oktobrī  pēc Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša ierosinājuma izveidoja lielāko latviešu organizāciju un partiju pārstāvji Petrogradā. 1918.gada 30.janvārī Valkā tā pieņēma lēmumu, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai" un cita starpā lielu uzmanību koncentrēja ārlietām. Pateicoties Zigfrīda Annas Meierovica veiksmīgai LPNP pārstāvniecībai ārzemēs, gatavību dot pagaidu atzīšanu kā de facto neatkarīgai struktūrai 1918.gada 11.novembrī izteica pat Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Dž.Balfūrs.

Tikmēr vācu okupētajā Latvijas daļā darbojās cita nozīmīga organizācija, kas veicināja latviešu politisko spēku konsolidāciju - Demokrātiskais bloks. Tās kodolu veidoja sociāldemokrāti un pilsonisko partiju pārstāvji, pirmo reizi kopā sanākot 1917.gada septembra vidū.

Abas organizācijas bija strukturāli ļoti atšķirīgas. Blokam nebija noteiktas organizatoriskas formas un pastāvīgas vadības, tā darbība izpaudās astoņu latviešu partiju periodiskās apspriedēs, lai saskaņotu politisko darbību, izstrādātu deklarācijas un rezolūcijas. Fricis Menders, sociāldemokrāts un viens no bloka līderiem, savās atmiņās rakstīja: Demokrātiskais bloks nekādā ziņā nebija "ciešs partiju bloks, (..) kas būtu saistījis partijas un grupas ar kādu noteiktu programmu un taktiku. Tam bija tikai viens mērķis – propagandēt neatkarīgas Latvijas ideju un šajā propagandā organizēt opozīcijas kodolu pret Vācijas aneksionistiskajām tieksmēm un okupācijas varas politiku".1 Savukārt LPNP pēc būtības bija latviešu bēgļu organizācija un bēgļu gaitās esošos politiskos darbiniekus pārstāvošs spēks (1.pasaules kara rezultātā bēgļu gaitās devās ap pusmiljona Latvijas iedzīvotāju), ko veidoja valde, nodaļas un komisijas, kur sociāldemokrāti nebija pārstāvēti.

Vienotība nebūt nav tik pašsaprotama

Lai gan abām organizācijām laika gaitā bija izkristalizējies kopīgs mērķis – neatkarīga Latvijas valsts, savstarpēja sadarbība neveidojās gludi. Runas par LPNP un DB apvienošanos skanēja ilgāku laiku, bet tā netika panākta, atminas publicists, vēsturnieks un uz laiku arī Tautas padomes loceklis Ernests Blanks.2 Taču pēc vācu–sabiedroto pamiera 1918.gada 9.novembrī Demokrātiskais bloks esot sācis enerģiski darboties, un jautājums par visu latviešu partiju un grupu apvienošanos, atskaitot lieliniekus un vācu piekritējus, bijis aktuālāks kā jebkad agrāk. Sarunas ilgušas divas nedēļas, jo radās sarežģījumi.

"Visas partijas sajuta, ka apvienošanās ir nepieciešama, bet pats apvienošanās veids un kopējā orgāna nosaukums, kā arī veiktā darba turpinājums radīja domstarpības."

"Visas partijas sajuta, ka apvienošanās ir nepieciešama, bet pats apvienošanās veids un kopējā orgāna nosaukums, kā arī veiktā darba turpinājums radīja domstarpības," 19.novembrī jau pēc neatkarības proklamēšanas rakstīja Latviešu zemnieku savienības laikraksts "Līdums". Iemesli tam bija dažādi – gan atšķirīgi politiskie un ideoloģiskie uzskati, gan, iespējams, personiskas ambīcijas vai, gluži pretēji - pārlieka piesardzība. Taču viedokļu atšķirības par to, uz kuras organizācijas pamata radās Tautas padome, vai tā tika izveidota, apvienojoties LPNP ar Demokrātisko bloku vai arī nekāda apvienošanās nenotika, nerimās arī vēlāk un jo spilgti izpaudās laikabiedru sarakstītajās atmiņās. 

Lai gan atmiņas vērtējamas kritiski, tajās starp rindām lasāmi mājieni par aizmugurisku rīcību vai personiskām antipātijām pret vienu vai otru LPNP vai DB aktīvistu, kas ļauj aptuveni nojaust, kāpēc vienojošu kompromisu tā arī neizdevās atrast un jaunas pārstāvniecības orgāna - Latvijas Tautas padomes - dibināšanas iniciatīvu uzņēmās Demokrātiskā bloka cilvēki Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters u.c., kamēr tādi LPNP priekšstāvji kā tās valdes priekšsēdētājs Voldemārs Zāmuēls, Arveds Bergs un Ādolfs Klīve to neatbalstīja un Tautas padomes dibināšanas sapulcē nepiedalījās. Turklāt "zināmā mērā apliecinājums Demokrātiskā bloka un Latviešu pagaidu nacionālās padomes konfliktam bija arī tas, ka, izņemot Z.A.Meierovicu, valdībā nebija neviena Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieka", atzīst vēsturnieks Valters Ščerbinskis.3

Viedokļi par Tautas padomes dibināšanu atšķīrās

Vēlāk Latvijas neatkarības desmitgadei veltītajā rakstu krājumā "Latvijas Republikas desmit pastāvēšanas gados" V.Zāmuēls pauda, ka Nacionālā padome 1918.gada 4.novembra sēdē izteikusi gatavību apvienoties ar Demokrātisko bloku, taču tam nebija lemts notikt. Demokrātiskajā blokā ietilpstošie sociāldemokrāti nebija ar mieru pievienoties LPNP, bet tā vietā prasīja "jauna orgāna radīšanu no politisko partiju pārstāvjiem", vienlaikus Nacionālajai padomei, kā arī Demokrātiskajam blokam izbeidzot savu darbību4 (tā arī notika, kad 17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās norisinājās Tautas padomes dibināšana, piedaloties astoņu latviešu partiju pārstāvjiem).  

Šādu nostāju tai pašā krājumā pamatoja Demokrātiskā bloka pārstāvis sociāldemokrāts Dr. Pauls Kalniņš rakstā "Kā izauga Tautas Padome", norādot uz apstākli, ka "blokā bija apvienojušās visas – arī sociālistiskās – partijas, izņemot lieliniekus un F.Veinberga "Tautas partiju"". Tas, viņaprāt, deva Demokrātiskajam blokam lielākas tiesības runāt visas latviešu tautas vārdā nekā LPNP, kura Valkā nebija panākusi saprašanos ar sociāldemokrātiem. Turklāt jaundibinātajā Tautas padomē ietilpa visas tās pašas politiskās partijas, kuras darbojās līdz Demokrātiskajā blokā.

"Jau tolaik izpaudies Ulmaņa autoritārisma gars."

F.Menders LPNP sastāva kritikai pievērsās detalizētāk: "Uzskatījām, ka Nacionālā padome neatspoguļo latviešu tautu un Latvijas dažādās iedzīvotāju grupas. Protams, bez vispārējām vēlēšanām var tikai aptuveni sastādīt kādu pagaidu pārstāvības orgānu, taču tāds veids, kādā bija sastādīta Nacionālā padome – no dažādām nepolitiskām sabiedriskām pilsoniskām organizācijām, kurās atkārtojās tie paši cilvēki vai tie paši sabiedriski politiski uzskati – tāds veids būtu pavisam izkropļojis pagaidu pārstāvības orgānu un to stipri attālinājis no sabiedriski politisko spēku konstelācijas, kāda pastāvēja latviešu tautā un Latvijas iedzīvotājos. Daudzas no tām organizācijām, kas bija likušas pamatu Nacionālajai padomei, nemaz vairs nepastāvēja, bet viņu pārstāvji Padomē sēdēja."

Šādai nostājai, protams, nevarēja  piekrist LPNP, jo uzskatīja, ka tās pārstāvētā tautas daļa pat ir vēl plašāka, jo apvienoja ne vien politiskās partijas, bet arī sabiedriskās, piemēram, bēgļu un aroda organizācijas.  

Tikmēr F.Menders nekautrējas paust savas antipātijas pret Zāmuēlu, liecinot, ka pēdējais kopā ar Arvedu Bergu "darīja ko spēja, lai Tautas padomi izjauktu, un pēc tam kādu laiku mēģināja nostāties tertius gaudens lomā – "redzēs, redzēs, ko šie bez mums izdarīs"". Par iemeslu tam, pēc Mendera domām, bija nespēja pārkāpt personiskām ambīcijām un plāniem, kuros neietilpa LPNP, kurā abi ieņēma augstu stāvokli, likvidācija. Nedz Zāmuēls, nedz Bergs tobrīd nepiederēja pie kādas politiskās partijas, tāpēc, ievērojot sociāldemokrātu aizstāvēto partiju principu, jaunizveidotajā Tautas padomē nevarēja piedalīties.

Savukārt žurnālists un rakstnieks Jēkabs Līgotnis, rakstot grāmatu par LPNP veikumu, pauda šādu viedokli: "Sociālistu izturēšanās pret Nacionālpadomi saprotama: neatkarīga Latvija viņu acīs nebija mērķis, bet līdzeklis. [..]"5 (Iespējams, atsaucoties uz P.Kalniņa teikto Latvijas neatkarības proklamēšanas sapulcē, kurā sociāldemokrāts uzsvēra: "No sociāldemokrātijas viedokļa neatkarīgas Latvijas ideja nav mērķis, bet līdzeklis sociāldemokrātijas galamērķa – sociālistiskās Latvijas sasniegšanai.") Taču F.Menders nepalika parādā, veltot kritiķim vēl skarbākus vārdus – "cītīgais labējo aprindu žurnālistiskais kalpiņš Līgotnis".

F.Menders, vērtējot LPNP intelektuālo kapacitāti, bija nesaudzīgs: "Nacionālā padome galu galā noformējās kā tīri buržuāziska un pie tam diezgan bāli liberāla organizācija", kas "izrādījās nespējīga pulcēt ap sevi visus politiski aktīvos un pašā Latvijas dzīvē nozīmīgos elementus".

Ulmaņa autoritārisma gars

Taču, iespējams, vistrāpīgāk partiju un organizāciju starpā valdošo sajukumu un ķildas ir raksturojis Edvards Virza: "Tur bija Demokrātiskais bloks, pilns uz abām pusēm klibojošu cilvēku [..], tur bija Pagaidu Nacionālā padome un beidzot Zemnieku savienība [..]. Visas šīs varas strīdējās savā starpā. [..]"6

Vēsturnieks Aivars Stranga secina, ka bez mērķtiecīgas četru personu rīcības un vienošanās, proti, Kārļa Ulmaņa, Miķeļa Valtera, Paula Kalniņa un Friča Mendera (visi darbojās Demokrātiskajā blokā), iespējams, LPNP tā arī nebūtu nonākusi līdz kādam kompromisam ar sociāldemokrātiem un Demokrātisko bloku un notiktu nepiedodama vilcināšanās. Vēsturnieks raksta: "Krievijas un Vācijas sabrukums deva iespēju, kuras izmantošana bija atkarīga no personas gribas. Ulmanis neapšaubāmi bija 1918.gada novembra notikumu centrā. Viņam bija divas iespējas: iet kopā ar [..] LPNP vai kopā ar Demokrātisko bloku un sociāldemokrātiem un nogremdēt LPNP."7 Par sociāldemokrātu nostāju pret LPNP jau rakstīts iepriekš, to neuzskatīja par tiesīgu pārstāvēt visas latviešu tautas intereses, to uztvēra kā "politiski šauru latviešu lielpilsonības sabiedrisku organizāciju".

Kā situāciju un lēmuma pieņemšanas procesu apraksta vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (lielā mērā, balstoties Ādolfa Klīves atmiņās), jau tolaik izpaudies Ulmaņa autoritārisma gars. "Bija skaidrs, ka LPNP locekļi bija nobijušies un neuzdrošinājās uzņemties atbildību" un 13.novembrī, kad notika tās valdes sēde, kurā piedalījās V.Zāmuēls, A.Bergs, K.Skalbe u.c., Klīve esot ierosinājis steidzami sasaukt pilnsapulci, lai pieņemtu lēmumus par turpmāko rīcību, bet valde esot norādījusi, ka būtu kļūda kaut ko lemt bez ārlietu nodaļas vadītāja J.Goldmaņa, kurš ierastos tikai pēc mēneša – decembrī (!). Tāpat LPNP valdes priekšsēdētājs V.Zāmuēls esot uzlicis visu atbildību par turpmāko LPNP likteni uz Ā.Klīvi, kuram kā Zemnieku savienības priekšsēdētājam esot bijusi teikšana, kurā pusē nostāsies minētā partija.

"Jebkuras valsts neatkarības pasludināšana ir vienlaikus gan leģitīms, gan revolucionārs akts."

Šķiet, arī Klīve neuzdrošinājās vienpersoniski ko lemt, līdz pie lietas ķēries Ulmanis, kurš Valkā sasaucis īpatnēju apspriedi, ko nosaucis par Latviešu zemnieku savienības "mazo kongresu". Tur, apejot LZS vadošos darbiniekus, ticis nolemts likvidēt Nacionālo padomi un dibināt Tautas padomi kopā ar sociālistiem un minoritātēm (politisko partiju pārstāvjiem). Tādējādi Ulmanis esot teju vienpersoniski izdarījis tik svarīgus lēmumus aiz daudzu LPNP vadošu pārstāvju muguras.8

Ja raugāmies uz notikumiem caur šādu prizmu (ievērojot, ka tā lielā mērā balstīta subjektīvās atmiņās), tad neba sociāldemokrāti ar savām prasībām pēc partejiskuma principa un jaunas organizācijas – Tautas padomes – dibināšanas jauca gaisu un kavēja LPNP īstenot tās "vēstures uzdevumu", bet pašas LPNP neizlēmība un drosmes trūkums radīja bīstamus draudus palaist vējā vēsturisku iespēju. No netiešām norādēm, bet dažkārt pavisam tiešiem atzinumiem var secināt, ka bez dažu cilvēku izlēmības Latvijas valsts pasludināšana varbūt arī nevarētu notikt. Vismaz ne 18.novembrī.

Brīvība ir katra pilsoņa atbildība

Jebkuras valsts neatkarības pasludināšana ir vienlaikus gan leģitīms, gan revolucionārs akts. Gaidīt un vilcināties šādos vēstures piespēlētos momentos nozīmē risku pazaudēt iespēju proklamēt valsti. Vērtējot Ulmaņa darbības izšķirošajās dienās pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas 18.novembrī, vēsturnieks A.Stranga secina - "tas bija vienīgais "autoritārisms", kuram bija attaisnojums".

Nav noliedzams, ka romantizēt vēsturi un pagātnes notikumus cilvēkiem arvien paticis. Tur smeļamies iedvesmu tautas pašapziņai un drosmei ar taisnu muguru un paceltu galvu stāvēt pretī grūtībām. Kā gan citādi vērtēt Latvijas prezidenta Gustava Zemgala teikto desmit gadus pēc vēsturiskā notikuma: "Visi, kas saprata laikmeta svaru un nozīmi, sadevās rokās un tā, Latviešu Pagaidu nacionālai padomei un Rīgas Demokrātiskam blokam apvienojoties, radās Tautas Padome un viņas ieceltā Pagaidu valdība."

Taču, idealizējot pagātni, ir grūti pieņemt tagadnes trūkumus. Neanalizējot pašu pieļautās pagātnes kļūdas, mēs neizmantojam iespēju no tām mācīties un kļūt labākiem, gudrākiem savas valsts pārvaldītājiem. Konflikti un domstarpības pastāvēs vienmēr – tāda ir cilvēka daba, ne tikai latviešiem raksturīga īpašība. Nācijas un valstiskuma apziņas briedumu apliecina spēja domstarpības kopīga labuma vārdā pārvarēt, vainu par neizdarību, neizlēmību un nevēlēšanos uzņemties personisku atbildību par uzņemtajiem pienākumiem nenoveļot uz citiem vai kādu ārēju spēku negatīvo ietekmi.
 


1 Menders Fricis. Domas, darbi un dzīve. 6.d. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka. Rk 2215, gl. vien. 27, 896.lpp.

2 Ernests Blanks. Latvijas valsts pirmie gadi. 1918.–1923. Latvijas kultūra, 1923.

3 1918.-1920.gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 34.lpp.

4 Voldemārs Zāmuēls. Latviešu Pagaidu nacionālā padome. Grām.: Latvijas Republikas desmit pastāvēšanas gados. Red. Alfrēds Bīlmanis. Rīga: Golts un Jurjāns, 1928.

5 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18.novembrim 1918.g.). Rīga: V.Olava fonda sabiedrības izdevums, 1925.

6 Dunsdorfs Edgars. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Daugava, 1978, 117.lpp.

7 Stranga A. LSDSP un 1934.gada 15.maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga, 1998, 20.lpp.

8 Dunsdorfs Edgars. 117.–118.lpp.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU