Latvijas Republikas Satversme

Satversme ir Latvijas valsts tiesiskais pamats. Tajā noteikta valsts iekārta un to balstošo tiesisko normu kopums, no kura ikdienas darbā jāvadās gan likumdevējam un izpildvarai, gan katram iedzīvotājam un kas valsti raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu.  

Labāk izprast konstitūcijas nozīmi ļauj latviešu valodā īpaši radītais vārds – "satversme", ko 1869. gadā valsts pamatlikumu apzīmēšanai ierosināja jaunlatviešu kustības pārstāvis Kronvaldu Atis. Šo vārdu viņš veidojis no darbības vārda "tvert", aicinot tā dēvēt "visus likumus, dažādas tiesas un citas valsts ieriktēšanas miera un kara laikos, pie kuriem varam pietverties un kuri pašu valsti satur cieši kopā".1

"Demokrātiska tiesiska valsts nav domājama bez satversmes likuma, kas noteiktu viņas iekārtas tiesiskos pamatus," vēlāk rakstīja viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu juristiem, Latvijas konstitucionālo tiesību interpretiem profesors Kārlis Dišlers.

Satversmes pieņemšana – viens demokrātijas attīstības posms

Valsts pamatlikuma izstrādes nepieciešamība tika izcelta jau dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918. gada 17. novembrī, kad kopā sanāca Latvijas Tautas padome uz dibināšanas sēdi un pieņēma politisko platformu, kuras pirmajā punktā tika iekļauta nepieciešamība sasaukt Satversmes sapulci visdrīzākajā laikā. Nolikuma par Satversmes sapulces vēlēšanām izstrāde bija viens no pirmajiem Tautas padomes 1918. gada 2. decembra sēdē izskatītajiem darba kārtības jautājumiem.

Zināmā mērā ar Satversmes pieņemšanu 1922. gada 15. februārī  un spēkā stāšanos tā paša gada 7. novembrī formāli noslēdzās valsts organizēšanas stadija un sākās normāla politiskās dzīves gaita. Pēc prof. Dišlera vārdiem, Satversmes pieņemšana un spēkā stāšanās simboliski apliecināja Latvijas tautas "politisko pilngadību". Vienlaikus viņš uzsver, ka tas gluži nebija Latvijas politiskās dzīves lūzuma punkts, jo Latvija bija demokrātiska republika no savas pastāvēšanas pirmās dienas. "Tā bija loģisks demokrātiskas valsts pamatprincipu, kas īsumā bija izklāstīti jau iepriekš pieņemtajās pagaidu konstitūcijās, turpinājums," uzsvēra profesors.2 Piemēram, Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā Latvija ir atzīta par demokrātisku republiku, bet tautas suverenitātes princips nav formulēts. Deklarācija par Latvijas valsti (1920. gada 27.maijā) un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi (1920. gada 1. jūnijā) noteic arī tautas suverenitātes principu, bet suverēnas varas realizēšanu nodod vienīgi Satversmes sapulcei.

Turpretī Satversmē, kā norādīja prof. Dišlers, "ir ievērots ne vien tautas suverenitātes princips, bet arī tautas aktivitātes princips: tautai pašai dota tiesība ne vien ievēlēt Saeimu, bet arī tieši un pastāvīgi ierosināt likumus, piedalīties Satversmes grozīšanā un likumdošanā. [Turklāt] paši svarīgākie Satversmes likuma noteikumi – par Latvijas tautas apdzīvotās teritorijas integritāti (visumu, neaizskaramību), par demokrātiski-republikānisku valsts formu, tautas suverenitāti [..] un gribas brīvu izteiksmi [..] saskaņā ar Satversmes 77. pantu vispārīgi var tikt grozīti, tikai tautai pašai nobalsojot, ar ko Latvijas Satversmes demokrātiskie pamatprincipi ir nodoti pašas tautas sargāšanā".

Jāatzīmē, ka līdz ar 1998. gada Satversmes grozījumiem tautas nobalsošana jāorganizē arī tad, ja maināms Satversmes 4. pants par latviešu valodu kā valsts valodu un Latvijas karogu.

"Satversme nekad nebūs pabeigta"

Līdz šim Satversme grozīta 15 reizes, lai nodrošinātu, ka tās regulējumā atspoguļojas valstiskās identitātes un cilvēka pamattiesību aizsardzība, dalība Eiropas Savienībā un citi mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā aktuāli jautājumi. Tikai 1998. gada 15. oktobrī Satversme ieguva tās sākotnēji iecerēto veidolu, kad Saeima nolēma papildināt valsts pamatlikumu ar VIII nodaļu – "Cilvēka pamattiesības". 2014. gada 19. jūnijā parlaments atbalstīja priekšlikumu papildināt Latvijas Satversmi ar ievadu jeb preambulu, kurā uzsvērts, ka Latvijas valsts nav vēstures nejaušība, bet mērķtiecīgi radīta valsts ar uzdevumu nodrošināt Latvijas nācijas pastāvēšanu. Taču valsts varas organizācija ir palikusi nemainīga.

Tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas pamatlikums parlamentārisma pieredzes trūkuma dēļ būtu ticis izstrādāts sliktā kvalitātē. Gluži otrādi, Latvijas pamatlikumā Satversmes autori centās apvienot visas tās aktuālās konstitucionālisma koncepcijas, kas bija aktuālas tā laika Eiropā un atspoguļojās citās pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās (piemēram, Vācijas, Austrijas, Somijas, Grieķijas, Igaunijas, Lietuvas).3 Apzinoties pamatlikuma praktisko un simbolisko nozīmi, Satversmes teksts tika gatavots ar īpašu atbildības sajūtu. Satversmes sapulces loceklis dzejnieks Jānis Rainis darbu pie Satversmes izstrādes pat salīdzināja ar "jaunas Daugavas rakšanu" – "lieta, par ko mēs runājam, ir pārāk nopietna. Mēs jaunajai Latvijai gribam noteikt gultni", no kuras daudz kas būs atkarīgs tālākā gaitā.4

No šodienas skatupunkta raugoties, Satversmes autoriem izdevās Latvijas pamatlikumu izstrādāt pietiekami gudri, lai dažādos vēstures līkločos tas arvien paliktu vienīgais likumīgais Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts pamatlikums – gan Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, gan padomju okupācijas apstākļos Satversme kļuva par neatkarīgas valsts simbolu, uz kā pamata savu darbību izvērsa gan Latvijas ārlietu dienests, protestējot pret PSRS okupāciju 1940. gada vasarā, gan nacionālā pretošanās kustība padomju un nacistiskajam režīmam, gan trimdas latviešu organizācijas.

Kad 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā padome atjaunoja Satversmes pamatnoteikumu darbību, Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nebija spēkā un Latvijas Republika joprojām de jure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis.

Idejas par Satversmes preambulu autors jurists Egils Levits paudis: "Tāpat kā Latvijas valsts nekad nebūs gatava, Satversme nekad nebūs pabeigta. Lai saglabātu, uzturētu un attīstītu savu valsti, pie tās ir pastāvīgi jāstrādā. Tas ir mūsu pilsoņu pienākums un atbildība."

Svarīgs ir Satversmes gars un pareiza interpretācija

Latvijas Republikas Satversme ir ne tikai viena no vecākajām konstitūcijām pasaulē, bet arī īsākajām. Turklāt Satversmes lakonisms ir bijis apzināts tās autoru lēmums. Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks tolaik uzsvēra: "To varētu uzskatīt kā trūkumu, bet no otras puses to var uzskatīt kā pozitīvu Satversmes [..] īpašību, jo katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārpratumus. To var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai tādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas."5 Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps skaidro, ka, tieši pateicoties lakoniskajam izteiksmes veidam, ir izdevies Satversmes normas iztulkot atbilstoši laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskām atziņām. Tādējādi konstitucionālajā praksē ne tik liela nozīme ir Satversmes burtam, bet gan pareizai interpretācijai, kas atbilst Satversmes garam.

11918.-1920. Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. – Latvijas Vēstnesis, 2013.

2Dišlers K. Satversmes likumam spēkā stājoties // Jaunākās ziņas, Nr.250, 1922. gada 6. novembrī.

3Dr.iur. Jānis Pleps. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Grām.: Latvijas Republikas Satversme.Rīga, 2012., 47. lpp.

4Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. – Tiesu namu aģentūra, 2006., 110. lpp.

5Turpat, 9. lpp.