FOTO: Freepik.
Uztura līgums ir līgums, ar kuru apmaiņā pret mantu tiek noteikts ilgstošs uztura došanas pienākums. Tā noslēgšana var radīt virkni juridisku seku, piemēram, īpašumtiesību maiņu vai uztura došanas pienākumu uztura devēja mantiniekiem. Kopā ar zvērinātu advokātu Tomu Vilni skaidrojam, ko ņemt vērā, slēdzot uztura līgumu, un ar kādām sekām jārēķinās līgumslēdzējiem un viņu mantiniekiem.
Saskaņā ar Civillikuma 2096. pantu ar uztura līgumu viena persona (uztura ņēmējs) nodod otrai personai (uztura devējam) kādu mantisku vērtību, visbiežāk – nekustamo īpašumu. Pretī uztura devējs apņemas nodrošināt uzturu un aprūpi līdz pat uztura ņēmēja mūža beigām. Puses var vienoties arī par to, ka uztura līgums beidzas agrāk nekā ar uztura ņēmēja nāvi, tomēr praksē tādi gadījumi ir ārkārtīgi reti.
Uztura devēja nāve līgumu neizbeidz – uztura došanas saistība pāriet uztura devēja mantiniekiem.
Juridiskajā terminoloģijā uztura līgums ir atsavinājuma līgums. Tas nozīmē, ka līguma rezultātā ne tikai mainās mantas īpašnieks, bet arī rodas ilgstoša uztura došanas saistība. Šim līgumam ir izteikts riska raksturs, jo tā slēgšanas brīdī neviena no pusēm nevar paredzēt, cik ilgi uztura ņēmējs dzīvos.
Civillikuma 2098. pantā “uzturs” definēts vispārīgi, proti, tas ietver ēdienu, mājokli, apģērbu un kopšanu (kā arī bērnu izglītošanu, ja uztura ņēmējs ir nepilngadīgs). Ja uztura līgumā puses nenosaka, kā tieši uzturs tiks nodrošināts, jāvadās no minētās likuma definīcijas.
Zvērināts advokāts Toms Vilnis stāsta, ka šāda pieeja praksē bieži rada strīdus, kāds tieši uztura saturs ar to bija domāts. Strīda gadījumā to varēs noteikt tiesa, vērtējot uztura ņēmēja dzīves apstākļus un uztura devēja iegūtās mantas vērtību.
“Praksē ieteicams uztura līgumā pēc iespējas konkretizēt uztura vērtību un saturu. Piemēram, puses var vienoties, ka uztura devējs katru mēnesi pārskaita noteiktu naudas summu uztura ņēmējam, apmaksā komunālos pakalpojumus vai citus regulāros izdevumus vai arī iegādājas pārtiku, medikamentus un citas nepieciešamās preces un tās piegādā uztura ņēmējam. Tāpat vajadzētu noteikt maksājumu vai preču vērtību un to nodošanas regularitāti.
Ja uzturā ietilpst arī noteiktu darbību veikšana, tās jāprecizē iespējami detalizētāk.
Piemēram, ja uztura devējam jāierodas pie uztura ņēmēja, lai uzkoptu mājokli, aizvestu viņu uz pilsētu vai kapiem, būtu lietderīgi noteikt šādu darbību regularitāti un apjomu. Jo skaidrāk un detalizētāk noteikumi būs formulēti, jo labāk aizsargātas būs abas līguma puses,” skaidro advokāts T. Vilnis.
Uztura precizēšanai līgumā ir gan priekšrocības, gan trūkumi, secina advokāts.
“No vienas puses, jo precīzāk noteikumi tiek formulēti līgumā, jo mazāka iespēja, ka nākotnē radīsies neskaidrības. No otras puses, jāņem vērā, ka pienākums dot uzturu var ilgt pat vairākus gadu desmitus.
Līdzīgi kā uzturlīdzekļu bērnam gadījumā, arī uztura ņēmēja vajadzības ar laiku var mainīties.
Var rasties nepieciešamība pēc lielākiem ārstniecības vai medikamentu izdevumiem, turklāt cenu kāpuma un inflācijas rezultātā līgumā noteiktā summa var kļūt nepietiekama. Tādēļ šādās situācijās vēlama jurista iesaiste, lai uztura formulējums līgumā būtu līdzsvarots un strīda gadījumā arī praktiski izpildāms.
Nepietiek ar vispārīgu līguma punktu, ka puses nepieciešamības gadījumā vienosies par citu uztura apjomu.
Tāds formulējums pēc būtības nozīmē tikai to, ka “puses vienojas, ka vienosies”, bet nevienu nevar piespiest nākotnē vienoties par citu uztura vērtību vai saturu,” uzsver T. Vilnis.
Uztura līgumam ir personisks raksturs tikai attiecībā uz uztura ņēmēju. Tas nozīmē, ka uztura devējs tehniski var uzticēt noteiktu pienākumu izpildi citai personai, piemēram, pārtikas piegādi vai mājokļa uzkopšanu.
“Naudas vai citu lietu nodošana ir bezpersoniska darbība, tāpēc uztura ņēmējam parasti nav būtiski, kura persona to veic. Tomēr uztura līgums nereti paredz arī konkrētu darbību veikšanu, piemēram, mājokļa uzkopšanu vai paša uztura ņēmēja aprūpi. Šādās situācijās var būt svarīgi, vai par uztura ņēmēju rūpējas uztura devējs, piemēram, ģimenes loceklis, vai pavisam sveša persona. Tādēļ attiecībā uz konkrētajām darbībām ieteicams līgumā skaidri norādīt, ka uztura devējam tās jāizpilda personiski,” akcentē advokāts.
“Ņemot vērā, ka uztura līgums ir reāllīgums, tas uzskatāms par noslēgtu ar mantiskās vērtības nodošanu uztura devējam, piemēram, uztura devēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā uz uztura ņēmēja nodoto nekustamo īpašumu. Citiem vārdiem sakot, ar uztura līguma parakstīšanu vien nepietiek – ar mantiskās vērtības nodošanas brīdi uztura devējam rodas pienākums dot uzturu,” paskaidro T. Vilnis.
Likums paredz, ka gadījumā, ja uztura devējam tiek nodots nekustamais īpašums, zemesgrāmatā ierakstāma ķīlas tiesība uztura vērtībā.
Tas nozīmē: ja uztura devējs nepilda pienākumu dot uzturu, uztura ņēmējs var ne tikai piedzīt uzturu tiesas ceļā, bet arī vērst piedziņu uz nekustamo īpašumu, pārdodot to izsolē, ja uztura devējam nav pietiekamu naudas līdzekļu.
“Puses papildus var vienoties par aizlieguma atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatā, kas liegtu uztura devējam atsavināt nekustamo īpašumu citai personai. Ja uztura ņēmējs turpina dzīvot nekustamajā īpašumā, kuru viņš nodevis uztura devējam, ieteicams līgumā skaidri noteikt šādas dzīvošanas tiesības un ierakstīt zemesgrāmatā dzīvokļa tiesību.1
Uztura līgums pats par sevi nebūs saistošs trešajām personām, bet ieraksts zemesgrāmatā būs. Tas var nodrošināt uztura ņēmējam papildu aizsardzību gadījumos, kad uztura devējs nodod nekustamo īpašumu lietošanā citai personai,” klāsta advokāts.
“Ja ir svarīgs iemesls, pusēm ir tiesības vienpusēji atkāpties no uztura līguma. Par svarīgu iemeslu galvenokārt atzīstams katrs tāds apstāklis, kurš tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumu dēļ neatļauj turpināt līguma attiecības. Uztura ņēmējam šādas tiesības visbiežāk rodas tad, ja uztura devējs viņam nav sniedzis rūpes un atbalstu, kāds no viņa bija sagaidāms, respektīvi, nav pienācīgi pildījis līgumu.
Tāpat tas var būt arī gadījumos, kad uztura devējs izturējies amorāli, pat ja formāli līgumu pilda. Praksē svarīgi iemesli var izpausties kā līguma puses negodprātīga rīcība, psiholoģiskais spiediens, draudi vai pat vardarbība. Par svarīgu iemeslu var kalpot arī uztura devēja bezdarbība, piemēram, pieļaujot, ka trešā persona (piemēram, laulātais) pazemo uztura ņēmēju, draud vai ierobežo viņa saskarsmi ar tuviniekiem,” skaidro T. Vilnis.
Advokāts uzsver, ka tādos gadījumos uztura ņēmējam ir tiesības prasīt atpakaļ atsavināto mantisko vērtību, taču saņemto uztura vērtību viņš var paturēt. Savukārt citos līguma izbeigšanas gadījumos uztura ņēmējam var rasties pienākums dot atpakaļ arī saņemto, tomēr minētais noteikums vērtējams pretrunīgi, tādēļ līgumā vēlams paredzēt, ka, izbeidzot līgumu, uztura ņēmējam nav pienākuma visu saņemto atmaksāt.
Uztura līgums var ietekmēt uztura ņēmēja kreditorus, jo tā rezultātā saistību izpilde var kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama. “Attiecībā uz kreditoriem jānorāda –, ja uztura devējam ir arī citas saistības, tās viņu neatbrīvo no pienākuma dot uzturu un nedod tiesības vienpusēji atkāpties no uztura līguma. Uztura devējam jāpilda visas savas saistības. Šī iemesla dēļ zemesgrāmatā ierakstītā ķīlas tiesība uz nekustamo īpašumu ir būtiska, lai uztura ņēmējs nodrošinātos pret situāciju, kurā uztura devējs ne tikai nedod uzturu, bet arī piedziņa tiesas ceļā faktiski vairs nav iespējama,” teic T. Vilnis. Turpretī, ja uztura ņēmējs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši līguma slēgšanas brīdī, viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no uztura devējam nodotās mantiskās vērtības. Advokāts piebilst – prasījumus, kas radušies pēc līguma slēgšanas, var vērst uz uzturu, ja citas mantas nepietiek. Minētais rada riskus uztura devējam, jo pie viņa var vērsties uztura ņēmēja kreditori ar prasījumiem attiecībā uz nodoto mantisko vērtību.
Tāpat uztura līgums var ietekmēt uztura ņēmēja un uztura devēja mantiniekus. “Uztura devēja mantiniekiem uztura līguma sekas sadzīviskā izpratnē nozīmē, ka, pieņemot mantojumu, viņiem pāriet arī uztura došanas saistība. Tas ir, mantiniekiem jāturpina ne tikai dot uzturu naudas pārskaitījumu, medikamentu vai produktu iegādes veidā, bet arī jāveic, piemēram, aprūpes darbības, – viss, ko paredz uztura līgums. Šajā sakarā gan var rasties sarežģījumi attiecībā uz to, ciktāl mantiniekiem pāriet pienākums veikt tās darbības, kuras uztura līgumā paredzēts veikt tieši uztura devējam. Ja konkrētās darbības objektīvi ir tīri personiskas, mantinieki šo pienākumu nemantos.2
Savukārt, ja tikai puses šīs darbības līgumā ir definējušas kā personiskas, nav pamata uzskatīt, ka tās nebūtu mantojamas. Lai izvairītos no strīda, uztura līgumā par aprūpes darbībām, kuras var veikt tikai uztura devējs personiski, ieteicams norādīt, ka mantojuma gadījumā tās turpina pildīt mantinieki,” apgalvo advokāts.
Uztura ņēmēja mantiniekus var neapmierināt situācija, kurā daļa no mantojuma vai pat viss mantojums vēl pirms uztura ņēmēja nāves ir nodots uztura devējam. “Likums neparedz mantiniekiem vai neatņemamās daļas tiesīgajiem tiesības pretendēt uz uztura līguma rezultātā atsavināto īpašumu. Taču, ja uztura līgums ir noslēgts fiktīvi, piemēram, tikai tādēļ, lai atstumtu neatņemamās daļas tiesīgos, šīs personas var prasīt līgumu atzīt par spēkā neesošu,” norāda advokāts.
“Praksē ir gadījumi, kad personas uztura līguma vietā slēdz plašāk zināmo dāvinājuma līgumu, paredzot apdāvinātajam kādu pienākumu jeb uzlikumu. Tādus dāvinājuma līgumus var slēgt, tomēr, ja pušu nodoms ir tuvāks uztura līguma būtībai vai līguma noteikumi atbilst uztura līguma pazīmēm un raksturam, ieteicams slēgt uztura līgumu. Dāvinājuma līgums nav piemērots instruments uztura līguma mērķa sasniegšanai,” akcentē advokāts.
“Piemēram, ja dāvinājuma līgumā uzlikums noteikts neskaidri, tiesai nebūs tiesību to precizēt tāpat kā uztura līguma gadījumā. No dāvinājuma līguma ir arī grūtāk atkāpties. Ja iestājas svarīgi iemesli, puses nevarēs vienpusēji atkāpties no dāvinājuma līguma, kā tas būtu iespējams uztura līguma gadījumā. Pretstatā uztura līgumam uztura ņēmēja neatņemamās daļas tiesīgie varēs prasīt no uztura devēja izdot viņiem neatņemamo daļu3,” stāsta T. Vilnis, piebilstot, ka, lai noteiktu līguma veidu, jāvērtē tā saturs, nevis nosaukums. “Ja dāvinājuma līguma noteikumi atbilst uztura līguma pazīmēm un raksturam, tad piemērojami uztura līguma noteikumi. Tas, protams, rada vēl vienu nevajadzīgu strīda punktu tiesā, kuru iespējams novērst, precīzi definējot līguma veidu un saturu,” rezumē advokāts.
1 Skat. Civillikuma 1227. pantu.
2 Skat. Civillikuma 705. panta pirmo daļu.
3 Skat. Civillikuma 1922. pantu.
