Cēsu rajona pagasti novados gāja negribīgi, Saeimā un Satversmes tiesā par piespiedu laulībām žēlodamies. Bet pērn 1. jūlijā visiem gredzeni bija pirkstā. „Nu jau laiciņš pagājis, kopš mācāmies sarast ar šo lēmumu par teritoriāli administratīvo reformu – nevienam ne gribēts, ne plānots bērniņš ir radies, un tad jau tas jāaudzina. Šis ir tāds mācību laiks visiem - gan iedzīvotājiem, gan mums pašiem,” teic Amatas novada domes priekšsēdētāja ELITA EGLĪTE. Ar viņu saruna par Amatas novada un vēl sešu Cēsu puses novadu attīstību un kopdarbību.
Pretēji loģikai, tādēļ nesaprotami
Jūs jau pirms administratīvi teritoriālās reformas bijāt Amatas novada domes priekšsēdētāja?
Jā, kad kopš 2000. gada bija mazais Amatas novads, kurā bija apvienojušies Amatas un Drabešu pagasti. Dzīvojām ļoti labi un strādājām, manuprāt, arī ļoti labi. Darbības lauks bija pārraugāms, ekonomiskais pamats – stabils un attīstība - ļoti strauja.
Cilvēki reformas negribēja, nevēlējās, lai mūsu novadu kaut kam pievieno. Viņi nesaprata, kāpēc tas ir jādara atkal, ja reiz jau labprātīgi izpildījām prasību par apvienošanos novadā. Tad sākās visādas politiskas peripetijas: te mēs bijām ar Vaivi, te bez Vaives, pie Cēsu novada. Tiesājāmies Satversmes tiesā, bet tā beidzās tad, kad Saeima jau bija pieņēmusi lēmumu.
Tiesājāties pret to, ka tiekat iekļauti Cēsu novadā?
Jā. Bet pieļāvām iespēju, ka kāds pagasts, piemēram, Skujenes vai Vaives, tiek pievienots mums. Neiebildām, ka valdībai ir tiesības kaut ko izlemt, bet savu kodolu gribējām saglabāt. Viņi laikam saprata, ka gribam saglabāt tikai vārdu, un to mums atstāja, bet pievienoja Zaubi un Nītauri. Šie pagasti nekad nav bijuši ne Amatas upes baseinā, ne kādā citā veidā ar mums saistīti. Tagad, lai tiktu uz novada centru, viņiem jāšķērso Līgatnes novads.
Iedzīvotājiem, protams, ir grūti saprast, kāpēc bija šāds lēmums, un, godīgi sakot, arī mums pašiem, bet – strādājam. Cēsu rajonā tika izveidoti astoņi novadi. Kāpēc tieši astoņi, kāpēc tādā veidolā? Līdz ar to radās jautājums – kā norisināsies visa teritorijas darbība pēc rajona padomes likvidēšanas?
"Cilvēki reformas negribēja, nevēlējās, lai mūsu novadu kaut kam pievieno."
Tā kā mūsu vadošākie kolēģi – Cēsis, kas būtu tikai loģiski, vai Priekuļi, kas ir lielāks novads gan iedzīvotāju skaita, gan finanšu resursu ziņā, - atteicās būt par atbildīgajiem, tad tika pieņemts lēmums, ka atbildīgais novads par rajona padomes likvidāciju būsim mēs. Šāda situācija ir reti kur: vai nu novadi ir izveidoti tik lieli, ka paši spēj nodrošināt šīs funkcijas, vai arī tās pārņem, teiksim, Tukuma pilsēta Tukuma novadā, un tad pārējie novadi pērk tos pakalpojumus. Mums viss ir iznācis citādi.
Kā tad jums ar to visu veicas?
Esam izveidojuši septiņu novadu apvienību. Jau janvārī noslēdzām sadarbības līgumu „Par novadu pašvaldību sadarbību atsevišķu funkciju veikšanai”. Pēc tam tika noslēgti līgumi ar visiem parakstiem, ka mums ir sava būvvalde, ārējo sakaru koordinators, Apvienotā izglītības pārvalde un juridisko pakalpojumu saņemšana pašvaldību darbības jautājumos. Šo iestāžu speciālisti šobrīd ir Amatas novada pašvaldības darbinieki. Uzņēmumā CATA Cēsīs īrējam telpas, un pakalpojumi visiem ir ērti pieejami.
Ja nav rajona, bet pienākumi palikuši
Kādēļ tomēr neizveidojās sadarbība ar Cēsu novada domi?
Manuprāt, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka Cēsu novads deklarēja, ka tur jau visi šie pakalpojumi ir un mums teikšanas nekādas nebūs, bet varam tos pirkt – no Cēsu novada skolu valdes, no būvvaldes... Bet šīs organizācijas diemžēl ir vērstas uz darbību pilsētā. Cēsis tomēr ir diezgan liela pilsēta ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Tad radās pretspars no mūsu un pārējo kolēģu puses, ka veidosim savu organizāciju, kas pārstāv mūsu intereses. Mūsu būvvalde strādā pēc gluži citiem, daudzreiz lētākiem izcenojumiem kā Cēsīs.
Šogad pirmo reizi notika skolēnu olimpiādes gan Cēsu novadā, gan mūsu septiņu novadu apvienībā. Tik plaši valsts mērogā tas neatbalsojās, bet izskanēja šajā mūsu teritorijā, un bērniem tas ir ļoti svarīgi. Savstarpēji varēja samēroties lauku vidusskolas – kurām ir vairāk dalībnieku, kā kuras audzēkņiem veicas.
Jā, mums ir mērķis – visiem septiņiem novadiem kopā saglabāt pamata lietas, kas bija rajona padomē. Tādēļ algojam starptautisko sakaru speciālistu. Jo Cēsu rajona padomē bija plaši izvērsti starptautiskie sakari ar pašvaldībām Zviedrijā, Polijā, Vācijā, un mēs tos mēģinām turpināt. Jau ir atjaunots sadarbības līgums ar Alitas pilsētu Lietuvā. Tā ir liela pilsēta, kuras pašvaldības delegācija šonedēļ viesosies mūsu novados.
Jā, bet, piemēram, Frederiksberga ir Kopenhāgenas pilsētas daļa ar daudziem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju – kā atradīsit kopīgu valodu?
Mums jau arī ar Suvalki pilsētu Polijā iet grūti, jo tur 60 tūkstoši dzīvo, liela pilsēta... Bet mēs esam tīri lauki. Varbūt tomēr radīsies kādas kopīgas intereses. Pirmā tikšanās būs par izglītības jautājumiem, jo mūsu novadā ir diezgan liels ekoskolu īpatsvars, un šī pieredze sadarbības partneriem varētu būt interesanta un aktuāla.
Reforma – pārmaiņas, kas neļauj iesūnot
Kuras ir šīs sadarbības pašvaldības?
Rauna, Pārgauja, Priekuļi, Līgatne, Jaunpiebalga, Vecpiebalga un mēs. Visas, izņemot Cēsu novadu. Reizi mēnesī sanākam kopā ar kolēģiem, pārrunājam visiem kopīgās lietas, to, kā strādā šīs mūsu iestādes, kādas vēl ir aktualitātes. Piesaistoties Cēsīm, mums bija gan rajona koru, gan deju kolektīvu skate, tūlīt būs dramatisko kolektīvu skate.
Visi septiņi novadi kopā pārstāvam vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju. Un tad mēs tiem dāņiem tik ļoti neinteresanti neesam. Savu piedāvājumu varam izvērst plašā lokā, neaprobežojoties ar vienu novadu. Un pērles ir atrodamas katrā no tiem.
Kādas šajā sadarbībā ir naudas saistības?
Novadi mums ieskaita naudu par pakalpojumu. Mēs šo pakalpojumu administrējam. Kultūras lietas gan līdz galam vēl neesam atrisinājuši. Kultūras ministrijai ir pakļauta Nemateriālā valsts kultūras mantojuma aģentūra, kura pārzina visus lauku kultūras jautājumus un darbību plāno visu bijušo rajonu teritorijās. Tad mums tomēr būs jārod kopdarbība ar Cēsu novadu, jo nevarēsim neņemt vērā Kultūras ministrijas nostādnes. Cēsis šogad ļoti pārkārto savu kultūras dzīves pārvaldību, apvienojot Tūrisma aģentūru ar Kultūras pārvaldi, tādēļ vēl nav bijis īsti, ar ko runāt.
Jums ir laika papriecāties par ievām un narcisēm, kas Amatas pusē nule uzziedējušas?
Dzīvoju lauku viensētā, un man pietiek laika. Teikšu tā - šajā reformā ir arī plusi. Mazos pagastos iedzīvotāji mēdz iesūnot, bet tagad ar reformu ir bijis tāds kā grūdiens: viņi sākuši spriest par novada lietām, kaut kas patīk, kaut kas - nē, un izsaka mums savas domas. Novada vadītājam tas, protams, nav ērti, jāņem vērā dažādas pretestības. Bet labi, ka cilvēki vēlas piedalīties. Ka nenolaiž rokas un nesaka – es neko nevaru ietekmēt, neko nedrīkstu teikt, tur jau priekšniecība lemj.
Tās jau arī bija lielās bažas – ka, novadiem paplašinoties, birokrātija kļūs lielāka, pašpārvalde atsvešināsies no saviem vēlētājiem...
Var jau būt, ka arī tagad kāds tā teiks. Bet nedomāju, ka tam ir pamats. Reformai trāpījās ļoti grūts laiks, kad vienlaikus sakrita kopā krīze, reformas izglītībā, medicīnā... To, ka cilvēkam tagad nav darba, nav naudas, nereti noveļ uz pašvaldību reformu. Bet nevajadzētu. Ja reforma būtu citā ekonomiskā situācijā - kā toreiz, kad veidojām savu mazo Amatas novadu, – būtu daudz vieglāk.
Vienā novadā arī jāsaimnieko kā vienā novadā
Novadu partnerībā jūs aizvietojat pašlaik it kā trūkstošo posmu pašvaldībās. Pa laikam tiek cilāta ideja par apriņķiem. Vai tos vajadzētu?
Neteikšu, ka ideja par apriņķu izveidošanu būtu slikta. Mūsu bijušā rajona iedzīvotājs meklē šo identitāti. Viņš agrāk visu mūžu citiem stāstījis, no kāda rajona nāk. Ko nu teikt? Dažs varbūt nemaz nezina, kur tāds Amatas novads atrodas. Tagad ir izveidoti dažādu lielumu novadi, tiem sadoti dažnedažādi nosaukumi.
Bet ja jūs radītu kādu administratīvu veidojumu uz savas apvienības pamata?
Jā, bet mēs arī nevaram atrast to kopējo vārdu! Varbūt ar laiku... Bet veidot tagad no jauna apriņķus, taisīt vēlēšanas – neredzu tam īsti pamata... Domāju, ka valdībai pašlaik jāizdara izvēle – kas šobrīd īsti ir tie plānošanas reģioni. Redzēsim, kā tiem vedīsies ar sabiedriskā transporta organizēšanas lietām, kas tiem ir pirmais konkrētais, tiešām praktiski veicamais uzdevums.
"Esam izveidojuši septiņu novadu apvienību. Jau janvārī noslēdzām sadarbības līgumu „Par novadu pašvaldību sadarbību atsevišķu funkciju veikšanai”."
Līdz šim reģioni lielākoties ir īstenojuši dažādus projektus, kādi ir atbraukuši, kādi aizbraukuši pieredzes apmaiņā. Bet arī šobrīd, manuprāt, neesmu izjutusi, ka viņi sadrošinātos tajās transporta plūsmās kaut ko mainīt. Jo tagad tās tomēr kaut cik būtu jāpakļauj novadu veidolam. Ja iepriekš visas transporta plūsmas bija sataisītas pēc rajona principa – visi ceļi ved uz Cēsīm, tad tagad jāņem vērā novadu iedzīvotāju vajadzības, lai viņi no saviem pagastiem ar sabiedrisko transportu spēj nokļūt arī novada centrā. Piemēram, Līgatnē tikko nodeva ekspluatācijā sporta halli par 1,3 miljoniem. Vajadzētu, lai mūsu cilvēki no Nītaures un Zaubes vakara stundās varētu aizbraukt ar sabiedrisko transportu līdz Līgatnei, pasportot un braukt atpakaļ. No Nītaures līdz Līgatnei ir tikai 17 kilometru. Bet satiksmes nav. Vajadzētu mazus busiņus, kas cilvēkus arī novadu iekšienē pārvadā.
Kā ar visu novadā esošo pagastu vajadzību vienlīdzības ievērošanu? Jums pienāca klāt Nītaure, Zaube un Skujene.
Mums pagastiem nav atsevišķu naudasmaku, bet ir viens kopīgs. Tāpēc jau pašvaldībā ir 15 gudri deputāti, lai lemtu, ko darīt. Esot vienā novadā, arī jādzīvo kā vienā novadā. Jādara tas, kas šobrīd ir visvajadzīgākais.
Mums šobrīd ir diezgan daudz lielu projektu; vairāk to ir Nītaurē, jo iepriekšējos gados tur darīts mazāk. Ekonomiski attīstītākiem pagastiem mazliet ir jāpagaida. Lai dabūtu vienādu to attīstības modelīti, kādam drusku ir jāpaciešas. Bet arī Drabešu teritorijā ūdenssaimniecības projekts nākamajam gadam jau ir akceptēts, Amatas pagastā ir apstiprināts viens liels ERAF projekts. Vai visi ir apmierināti? Tā nekad nebūs.
Lauku cilvēkam vajag savu teātri
Vai esat likvidējuši kādu mazo skolu?
Nē, nevienu. Kamēr vadīšu novada pašvaldību, neviena arī netiks likvidēta. Ne pie kāda spiediena. Ja jūs man sakāt, ka pirmo četru klašu bērni būs jāved un jāliek internātos, es atbildu – nē. Nedomāju, ka Latvijas lauki to ir pelnījuši. Kas būtu, piemēram, Sērmūkšos, ja tur likvidētu pamatskolu? Kur aizies strādāt skolas pavāre, apkopēja, kurinātājs un pārējie darbinieki? Tad bērniņi tiks sasēdināti autobusā, brauks 20 minūtes līdz Vecpiebalgas šosejai, tad vēl kaut kur... Ziemā tumsā turp un tumsā atpakaļ? Tas būs normāli? Ekonomiski? Un bērnu vecāki izvēlēsies tādā vietā dzīvot?
Bet kā finansiāli varat „pavilkt” šīs mazās skolas?
Pirmajā pusgadā, kad bija trakais izglītības grieziens, skolām piemaksājām, maksājām arī par pedagoģisko darbu.
Bet šajās skolās ir arī ļoti daudz pašdarbības pulciņu.
No mūsu novada uz Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem brauks vairāk nekā simts bērnu. Mēs ar to ļoti lepojamies, diviem kolektīviem nopirkām jaunus tērpus – Nītaures un Amatas skolai. Un, ja man saka, ka šos bērnus ir jāved, teiksim, uz Cēsīm, ka šie laucinieki tur dancos... Es jums svēti pasaku, ka nē! Man nav nekas pret pilsētu, es arī uzskatu, ka ģimnāziju līmenī izglītība ir ļoti laba un nepieciešama, bet ir atšķirība – mēs runājam par pamatskolas vai ģimnāzijas līmeni. Neticu, ka Latvija nevar saglabāt savas skolas. Manuprāt, tas viss ir uzpūsts māns.
Laukos cilvēks dzīvo viensētās, viņš nodrošina sev ūdeni un kanalizāciju bez Eiropas projektiem, pats siltina un remontē mājas bez jebkāda valsts atbalsta. Lauku cilvēki paši nodrošina savu dzīvi. Tad kāpēc viņi šo pakalpojumu – izglītību – nevar saņemt uz vietas? Viņi taču arī ir šīs valsts pilsoņi un maksā nodokļus! Viņi ir pelnījuši, lai vakarā varētu aiziet uz sava tautas teātra mēģinājumu un viņu bērni – uz tuvējo skolu. Nevajag teikt, ka laucinieki valstij dārgi izmaksā. Latvijas bagātība ir zeme. Tad kādēļ cilvēkus, kuri ir uzņēmušies šo zemi kopt, par visām varēm gribam aizforķīt uz kādu pilsētu vai kaut kur vēl tālāk?
Pašdarbības kolektīvu daudz ir visos pagastos. Kā tikai nav – tautas deju kolektīvi, teātri, zīda apgleznošanas pulciņš...
Vīru koris mums šobrīd arī ir. Vienīgais Cēsu rajonā un tikko nosvinēja 30 gadu jubileju. Cēsīs pateica, ka korim nav perspektīvas, mēs pārņēmām. Kolektīvā klāt pienākuši pieci jauni dziedātāji, gan jau nākamgad atnāks vēl pieci. Viņi tagad vakaros brauc šeit uz Drabešiem, uz pagastmāju dziedāt. Jo Cēsīs viņiem lika maksāt par zāles izmantošanu. Vai tas ir normāli? Pašvaldībai taču ir savs budžets, kurā ierēķināta arī telpu uzturēšana. Mēs nevaram tā lietas kārtot, TĀ savus cilvēkus nemīlēt...
Pasaulē varbūt ir valstis, kur nevajag pašdarbību. Bet Latvija nav tā vieta. Nu neņemiet latviešiem nost to, kas viņiem ir piederīgs un īpašs! Redz, tā nu sitamies ar tām visām lietām. Tāpat kā visiem neiet vienkārši, un ir daudz problēmu.
Ne ātrās palīdzības, ne ģimenes ārsta
Bet budžeta prognoze? Kā redzams pēc pārskata, arī jūsu novadā tāpat kā citur tas nepildās.
Bet jūs taču redzat – pašvaldības māja maza, galds vienkāršs. Šobrīd pašvaldībām tiek uzlikti ļoti daudzi pienākumi, kuriem valdība nedod līdzi finansējumu. Nav korekti pēc kaut kāda viena modeļa visas pašvaldības vienādi nolīdzināt. Veidojot novadu reformu, tomēr bija jāievērtē ne tikai iedzīvotāju struktūra, bet arī pakalpojumu klāsts.
Visā šajā lielajā novada teritorijā nav neviena ātrās medicīniskās palīdzības punkta. Tas nemaz arī nav plānots. Bet padomājiet – no Cēsīm līdz Zaubei ir 55 kilometri... Vai turp var aizbraukt 15-20 minūtēs?
Jau vecajā novadā mums nebija nevienas ģimenes ārsta prakses vietas, un pašvaldība trīs feldšerus Līvos, Ieriķos un Ģikšos finansē jau kopš 2000. gada. Pērn Nītaurē nomira ģimenes ārsts, un tad uzreiz pateica, ka naudas feldšerei vairs nebūs; jaunu ārstu atrast līdz šim laikam nav izdevies. Kādas desmit reizes rakstījām VOAVA, neviens nav pieteicies arī uz sludinājumiem. Te ārsts varētu atvērt savu prakses vietu, dzīvokli piedāvājam. Nekā... Varbūt jūlijā beidzot sagaidīsim. Feldšeri pašvaldība paņēma savā budžetā, pērkam zāles, jo cilvēkiem feldšeris tur ir vajadzīgs. Tātad – cik gadā izmaksā algot četrus feldšerus? Par telpām nemaz nepieminu. Nu kā mēs varam runāt, ka Latvijas valsts visiem cilvēkiem piedāvā vienādu pakalpojumu grozu?
"Mums pagastiem nav atsevišķu naudasmaku, bet ir viens kopīgs. Tāpēc jau pašvaldībā ir 15 gudri deputāti, lai lemtu, ko darīt."
Cilvēkam, kas dzīvo šajā lauku teritorijā, ir papildu izdevumi – tikt pie tā paša ārsta, uz Lauku atbalsta dienestu, uz Valsts ieņēmumu dienestu... Jāpērk degviela, jālej un jābrauc! Mums ir mājas aprūpes vienība, šo praksi savulaik pārņēmām no zviedriem, par to vēl avīzēs slavēja. Bet kāds patlaban šai vienībai ir papildu pienākums? Vest nomirušus cilvēkus. Vienībai ir šāda mašīna, un tā cilvēkiem neatsaka. Jo šis ir bezmaksas pakalpojums. Daudziem mazturīgiem ļaudīm vairs nav naudas, ko maksāt komercfirmām. Tas ir skumjš temats, bet tagad kļuvis aktuāls.
Protams, budžets mums ir pietiekami saspringts. Pašlaik apspriežam savus saistošos noteikumus, gribam tomēr nākamgad dot cilvēkiem iespēju saņemt kaut kādas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Šo nodokli administrējot, ir svarīgi radīt uzticību, ka tad, ja cilvēkam būs ļoti sarežģīta situācija, viņš varēs saņemt atbalstu likumīgā kārtībā. Jau patlaban daudzi brauc projām, arī no mūsu novada. Ja ir jāizvēlas, vai uzņēmējam rast kādu atlaidi, lai viņš saglabātu savu uzņēmumu un darbavietas tajā, tad pašvaldībai kaut drusciņ vajag panākt pretim. Dažreiz arī 600 vai 1000 latu var būt izšķiroši.
Kāda nākotne saskatāma
Kā tad jums ir ar tiem naudas pelnītājiem – uzņēmējiem?
Dažādi. Bijušajā Amatas novada daļā ir daudz spēcīgu uzņēmumu - slavenā fabrika „Dores”, „EKJU”. Atvērts arī „Māras dārzs”, kur audzē un pārdod stādus, turpat savā „Dzirnakmenī” - benzīna uzpildes stacijā un kafejnīcā - saimnieko Kaņeps (tas arī ir viens no uzņēmumiem, kam vajadzētu šo nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi), un, protams, vēl citi. Bet ļoti smagi ar uzņēmējdarbību klājas, piemēram, Skujenē. Tur faktiski nav neviena uzņēmuma, arī Zaubē daži likvidēti. Lielākoties bizness sekmīgi turas Vidzemes šosejas pierobežas zonā. Čiris savā ciematā arī rosās, bet viesu mājas pašlaik ļoti meklē pašvaldības atbalstu un veido arī savstarpējo sadarbību. Aktīvu viesu māju mūsu novadā, domāju, ir aptuveni četrdesmit.
Vienā no domes sēdēm darba kārtībā bija jautājums par stratēģiskās attīstības plāna izstrādi...
Jā, esam uzsākuši jauna plāna veidošanu. Attīstības virzienus saskatām pa nozarēm, un, kā rāda novada kartes zaļā bilde, kokapstrāde šeit būs vienmēr: 60 procentu teritorijas aizņem mežs. Tie uzņēmēji, kuri, grūto apstākļu spiesti, pilnveidos savu biznesu un krīzi pārdzīvos, būs ļoti labi komersanti. Diezgan lielu perspektīvu redzam ceļu būves uzņēmumu attīstībai, jo agri vai vēlu Latvijā valsts ceļi tiks būvēti un rekonstruēti. Šeit jau ir asfaltbetona rūpnīca, vairāki lieli grants karjeri.
"Kādēļ cilvēkus, kuri ir uzņēmušies šo zemi kopt, par visām varēm gribam aizforķīt uz kādu pilsētu vai kaut kur vēl tālāk?"
Lauksaimniecībā uzsvars ir liekams uz bioloģisko lauksaimniecību, jo zemnieku saimniecības šeit nav ļoti lielas. Nītaures pusē jau ir šis zaļais grozs, saimniecība, kas apgādā ar pašaudzētiem bioloģiskiem produktiem apkārtējās tūrisma saimniecības. Pie Amatas Ģikšos ir saimniecība, kurā audzē krūmmellenes. Saimnieks tās piegādā atpūtniekiem, piemēram, Čira ciematā. Garšīgas ļoti, un rokas arī nesmērē! Lūk, tā rodas šīs nišas.
Bet šie pilsētnieki, kam te tagad vasaras mājas, iekļausies vietējā vidē, jo viņi vēlas sajust to savu latvisko izcelsmi arī mūsu svētkos. Šogad 24. jūlijā rīkosim savus pirmos novada svētkus. Izlozēts, ka tie notiks Skujenē, bet nākamgad - citā pagastā. Šis notikums katrai teritorijai ir ļoti svarīgs, tad ir lielā pošanās, viesu uzņemšana. Mums ir jāveido savas iekšējās novada tradīcijas.
Tagad ļoti tiek runāts par mazā biznesa attīstību, kā raugāties uz to?
Lozungs ir skaists, bet es nesaskatu resursus, lai tas izdotos. Ciematiņos jau ir pa frizierim, bet ka pakalpojumi plaši attīstīsies...
Bet, piemēram, Skujenē ciematā ir gandrīz kā pilsētā, daudzstāvu mājās pulka ļaužu. Varbūt tur?
Diez vai. Cilvēkiem nav naudas, lai kādus pakalpojumus pirktu. Ja šie cilvēki dzīvotu viensētās, mēs spētu i tās skolas uzturēt, i atvest bērnus ar autobusiem uz skolu. Šo māju uzturēšana visos ciematos maksā ļoti dārgi. Turklāt iedzīvotāji pieraduši vairāk prasīt, nevis paši kaut ko pie mājas darīt. Ne tie īsti ir lauki, ne pilsēta. Bērniem tur nav nodarbes, viņi klīst ap autobusu pieturvietām un dzer alu. Īstiem lauku bērniem ir jānes malka, jāravē dārzs, jāpļauj zāle, jāvāc siens, jārosās pa kūti. Bet šeit aug prasītāji, patērētāji. Un arī tā dēvēto simtlatnieku visvairāk nāk no šīm ciematu mājām. Daudzi no viņiem nemāk savu dzīvi organizēt. Kādi tikai nav bijuši lūgumi pēc palīdzības! Bet pensionārs viensētā kopj savu kazu vai govi un visu noorganizē – gan lai zemi viņam apar, gan jumtu salabo, gan malku atved. Tie ir tie Latvijas stiprākie cilvēciņi.
Pašvaldība palīdzību var sniegt reizi, varbūt vēl vienu, bet visu mūžu pieaugušu cilvēku tomēr nevar stutēt. Tā mēs radām sabiedrības daļu, kas ne par ko nenes atbildību.
Bet atgriežoties pie mazā biznesa – visi cilvēki nekad nebūs uzņēmēji. Kas ar biznesu spēj nodarboties, tie to dara. Bet, lūdzu, nevajag viņus par visu vari nīdēt laukā! Kāpēc lauku veikaliņam vajadzīgas trīs durvis? Kāpēc preces nevar ienest pa tām pašām, pa kurām staigā citi cilvēki? Nu nav tā citur pasaulē – daudz kur taču esam bijuši, redzējuši! Kā man stāsta mazo veikalu vadītāji - brauc tik kontrole aiz kontroles: tev nav tas, tev nav šitas! Nav miera tik ilgi, kamēr to veikalu slēdz.
Es saprotu, kapitālismam ir savi likumi, bet tomēr gribas zināt, kāds nākotnē būs tas mūsu modelis – vai iesim skandināvu, vai vāciešu virzienā? Nevienam nav skaidrs, kā dzīvosim pēc pieciem, desmit gadiem. Mēs šeit, Amatas novadā, nevarēsim lokālu politiku izmantot. Tagad mums ir sava lokālā politika, bet pēc dziļākās būtības tas nav pareizi. Pareizi mums neveidojas arī attiecības ar Cēsu novadu.
Bet īstenībā tā dzīve laukos nemaz neiet uz galu, un paredzu, ka ar laiku cilvēki arvien atgriezīsies laukos. Arī mūsu bērni, mazbērni. Ceru, ka arī kāds no maniem bērniem atgriezīsies. Ir mums tādi gēni, ka zināmā vecumā gribas tomēr turēties pie zemes. Re, kā Vecpiebalgā no pilsētas atnākuši mākslinieki strādā gan savus darbus, gan kopj savu sētu. Mums ir tik daudz gaišu cilvēku šeit – sākot no Čira un „Doru” saimnieka Garklāva kunga. Iet pa savu ceļu, ēd savu ābolu. Varbūt viņi savas idejas nemaz nevarētu radīt, skriedami pa to Rīgu?
