Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
2013.gadā 91 izglītības iestāde izcīnīja augstāko apbalvojumu – Zaļo karogu – un tiesības uz starptautiskās ekoskolas nosaukumu, savukārt 29 iestādes tika pie diploma un nacionālā līmeņa ekoskolas apzīmējuma.
Vides izglītība Latvijā
Vides aizsardzības likumā atsevišķi tiek izdalīts jēdziens "vides izglītība". Ar to saprot izglītību, kuras ietvaros tiek iegūtas zināšanas un izpratne par vidi un vides aizsardzības problēmām, izkoptas vides aizsardzības problēmu risināšanai nepieciešamās prasmes un iemaņas, kā arī attīstīta atbildīga attieksme un motivācija pamatotu lēmumu pieņemšanai.
Vispārizglītojošās skolas paralēli bioloģijai, dabas zinībām un ģeogrāfijai nepiedāvā atsevišķu priekšmetu, kas būtu veltīts tieši vides jautājumu aplūkošanai, taču saskaņā ar MK noteikumiem Nr.530 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu pamatiem" vides tēmu, līdzīgi drošības un veselības tēmām, nepieciešams iekļaut visās pamatizglītības programmās. Tādējādi teorētiski tiek nodrošināts, ka bērni vecumā no pirmās līdz devītajai klasei ar vides jēdzienu iepazīstas un attīsta izpratni par tā būtību un nozīmīgumu.
Tikmēr attiecībā uz vidusskolām citos MK noteikumos Nr.281 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem" kā viens no vidējās izglītības programmu galvenajiem mērķiem un uzdevumiem ir izvirzīta nepieciešamība veicināt izglītojamā pilnveidošanos par garīgi, emocionāli un fiziski attīstītu personību un izkopt veselīga dzīvesveida paradumus.
Ekoskolu programma ir veids, kā integrēt vides izglītību skolās, īstenojot iepriekš minēto MK noteikumu izvirzītos mērķus dzīvē, neaprobežojoties vien ar teorijas apguvi no mācību grāmatām, bet arī izmantojot zināšanas praktiskās un aktīvās nodarbēs.
Ekoskolu septiņi elementi
Ar ekoskolu jēdzienu plašāk iepazīstina Daniels Trukšāns, Vides izglītības fonda pārstāvis un Ekoskolas programmas koordinators. Viņš skaidro: "Īsumā ekoskolas ir visparastākās skolas, kas pastiprināti darbojas ar vides ilgtspējas jautājumiem un kuras savstarpēji vieno kopēja metodika."
Ekoskolu darbību nosaka septiņi noteikti soļi jeb elementi:
Ekoskolu programma darbojas ne tikai pirmsskolas izglītības iestādēs, bet var tikt piemērota pat augstskolām. Piemēram, Vidzemes Augstskola ir pirmā Latvijas augstskola, kas saņēmusi ekoskolas apzīmējumu. D.Trukšāns informē, ka pērn 91 izglītības iestāde izcīnīja augstāko apbalvojumu – Zaļo karogu – un tiesības uz starptautiskās ekoskolas nosaukumu, savukārt 29 iestādes tika pie diploma un nacionālā līmeņa ekoskolas apzīmējuma.
Tiesa, vienreiz izcīnīts ekoskolas statuss vēl neko nenozīmē – skolai katru gadu no jauna jāpierāda, ka tā ir tiesīga nest ekoskolas vārdu. Ik gadu mainās paredzamās aktivitātes, tiek pārvēlēta Ekopadome, atjaunots vides novērtējums, sastādīts jauns darbības plāns un pārskatīts Vides kodekss. Tāpat pirmajā piedalīšanās gadā skola uzreiz nevar pretendēt uz starptautiskās ekoskolas statusu, bet gan tikai uz nacionālā līmeņa, jo, kā atzīst D.Trukšāns, vispirms nepieciešams sevi pierādīt un apliecināt ar savu darbu. Programmas koordinators gan ievērojis - lielākoties skolas, kas reiz izcīnījušas ekoskolas apzīmējumu, cenšas turpināt strādāt tādā pašā aizrautībā, lai gadu no gada pierādītu sevi no jauna un šo statusu saglabātu. Šobrīd nav manāma tendence, ka šādu skolu skaits samazinātos, drīzāk ir pretēji – skaits aug, vidēji pat par divdesmit līdz trīsdesmit skolām gadā.
"Skolai katru gadu no jauna jāpierāda, ka tā ir tiesīga nest ekoskolas vārdu."
To, ka Ekoskolu programma ar katru gadu kļūst arvien populārāka, atzīst arī ilggadēja žūrijas pārstāve un Valsts izglītības satura centra Interešu izglītības un tālākizglītības departamenta vecākā referente Inese Liepiņa. Viņa ir gandarīta, ka programmas aptverošo skolu darbība kļūst kvalitatīvāka. Tajā pašā laikā I.Liepiņa uzskata, ka programmai vēl ir kur augt, salīdzinot ar valstīm, kurās arī pastāv šāda veida programma. Piemēram, Maltā ekoskolas veido 90 procentus no visu skolu skaita.
Programma attīstās nemitīgi, piebilst D.Trukšāns. Tiek rīkotas kampaņas, rodas jaunas iniciatīvas. Viena no tām - Globālās rīcības diena. Programmai ir sadraudzības un uz rīcību orientēts raksturs, kuru nodrošina dažādi forumi, kampaņas, akcijas, kopumā uz vides izziņu vērsts mācību process un praktiskas rīcības. Aktivitātes iesaistītos vieno un saliedē vienotā kolektīvā, uzsvaru liekot uz sadarbību, nevis sacensību, kā tas daudzviet pierasts. Tas viss šo programmu padara atšķirīgu un vienreizēju, jo Latvijā nekas tamlīdzīgs tik plašā mērogā īstenots netiek.
Jauniešu iniciatīva un apkārtējās sabiedrības iesaiste
Ekoskolu programmas koordinators D.Trukšāns vērš uzmanību uz to, ka šobrīd ekoskolas darbība vairāk vērsta uz "āru" – notiek dažādas kampaņas, pasākumi, kuros tiek iesaistīta apkārtējā sabiedrība. Tās darbojas kā apkārtējās sabiedrības katalizatori un palīdz raisīt pozitīvas pārmaiņas attieksmē pret vides jautājumiem. Pārmaiņas var panākt pat bērnudārza vecuma bērni. Kā pozitīvu pieredzi D.Trukšāns min Ropažu novada pirmsskolas izglītības iestādi "Annele", kuras audzēkņi pievērsuši apkārtējo iedzīvotāju uzmanību nepieciešamībai sakārtot atkritumu apsaimniekošanu.
Ir daudzi labie piemēri skolēnu sadarbībai ar pašvaldībām, kā rezultātā tikuši īstenoti videi draudzīgie projekti, stāsta D.Trukšāns. Šādi darbojoties, jaunieši jau agri iepazīstas ar vides tiesībām un apzinās, ko viņi kā sabiedrības daļa spēj paveikt. Piemēram, Vides aizsardzības likuma II nodaļā noteiktas sabiedrības tiesības vides jomā. Šī likuma 6.pants paredz, ka ikviens sabiedrības loceklis var prasīt, lai valsts un pašvaldības izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas pasliktina vides kvalitāti, kaitē cilvēku veselībai vai apdraud viņu dzīvību. Ikviens var atbalstīt vides aizsardzības pasākumus un sadarboties ar valsts iestādēm un pašvaldībām, lai nepieļautu tādu darbību veikšanu un arī tādu lēmumu pieņemšanu, kas var pasliktināt vides kvalitāti vai ir pretrunā ar vides normatīvo aktu prasībām. Tāpat jaunieši kā sabiedrības locekļi var sniegt informāciju valsts iestādēm un pašvaldībām par darbībām un pasākumiem, kā arī ziņas par vidē novērotajām negatīvajām pārmaiņām, kas radušās šādu darbību vai pasākumu dēļ. Sabiedrībai ir tiesības iesniegt valsts iestādēm un pašvaldībām priekšlikumus par tiesisko regulējumu un izstrādātajiem dokumentu projektiem vides jomā. Līdz ar to jauniešiem ir iespējas gan iesaistīties pašiem, gan veidot savu attieksmi un attīstīt vides apziņu.
"Jauniešiem ir lieliska iespēja iesaistīties, veidot savu attieksmi un attīstīt vides apziņu."
Ekoskolas nenoliedzami padara mācīšanās procesu saistošāku, palīdz noturēt interesi. D.Trukšāns ir gandarīts, ka skolēnu aizrautība "pielīp" vecākiem un citiem sabiedrības locekļiem, nodrošinot to, ka zaļās idejas tiek izplatītas tālāk. Arī biedrības "Homo ecos:" pārstāve Santa Krastiņa uzskata, ka ekoskolas līdzās Vides zinātnieku skolai ir brīnišķīga iniciatīva, kas ļauj tieši jaunajai paaudzei ieviest pārmaiņas un izglītot savus tuviniekus. Tādējādi pat paši mazākie sabiedrības locekļi var "iekustināt" visu ģimeni un palīdzēt tai izmainīt ikdienas paradumus, padarot ikdienu veselīgāku sev pašiem un draudzīgāku apkārtējai videi.
Svarīgi ir tas, ka jaunieši, darbojoties Ekoskolu programmā, paši aizdomājas par savu ikdienu un spēj turpmāk plašāk paraudzīties uz daudziem apkārt notiekošajiem procesiem un resursu patēriņu. D.Trukšāns pauž cerību, ka, neskatoties uz to, ka jaunieši pēc skolas beigām izvēlēsies atšķirīgas specialitātes, viņi tomēr saglabās zaļu domāšanu un dzīvesveidu. Viņš tic, ka programma likusi daudziem neatmest zaļās idejas un nostāju arī turpmākajā dzīvē.
Nereti jaunieši pat joko, ka ekoskolas dēļ varētu atkārtot mācības 12.klasē, lai tikai atkal varētu piedalīties programmā. D.Trukšānam ne reizi vien jautāts: kas jādara, lai nodarbotos ar to pašu, ko dara viņš? Jauniešu vēlme iesaistīties un darboties patiešām ir liela.
Nepieciešams valsts atbalsts
To, ka būtu nepieciešams lielāks valsts atbalsts programmas turpmākajā norisē, atzīst gan I.Liepiņa, gan D.Trukšāns. Lai arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji darbojas Ekoskolu programmas žūrijā, kā arī izmanto ekoskolu uzrādītos rezultātus dažādos ministriju pārskatos, pretī sniegtais finansiālais atbalsts vērtējams drīzāk kā simbolisks.
D.Trukšāns, raksturojot situāciju, atzīst, ka programmai nereti trūkst kapacitātes. Viņš neslēpj, ka gribētos redzēt lielāku atbalstu no ministrijām – kaut vai attiecībā uz skolotājiem, kuri paralēli savai noslogotajai ikdienai uzņemas vēl ekoskolas koordinatora lomu. Šobrīd šāda iniciatīva ir kā brīvprātīgā darbs, bet skolotājiem lieti noderētu, ja būtu iespēja nopelnīt kaut papildus bonusa punktus savai kvalifikācijai vai arī ja IZM piešķirtu kādus punktus skolai kopumā. Varētu ņemt vērā to, ka ekoskolas ir efektīvs instruments, lai panāktu to, ko paredz vispārējās izglītības standarti – integrēt vides tematiku citos mācību priekšmetos, pie tam nodrošinot praktisku darbību šajā jomā.
D.Trukšāns uzsver: programma ir pierādījusi savu dzīvotspēju ilgtermiņā un būtu svarīgi domāt un strādāt pie tā, lai netiktu zaudēta tās kvalitāte. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams piesaistīt papildu cilvēku resursus. Programmas koordinators neslēpj, ka iesākumā pietiktu, ja valsts varētu segt vismaz administratīvās izmaksas, jo, kamēr citās valstīs ir prakse, ka skolas pašas sedz simbolisko dalības maksu, Latvijā tas īstenots netiek. D.Trukšāns piebilst: "Pagaidām cīnāmies paši, piesaistām naudu caur projektiem, lai skolām nav jāmaksā." Taču, ņemot vērā Ekoskolu programmas ieguldījumu, būtu loģiski, ja tai pievērstu ne tikai vairāk uzmanības, bet arī piešķirtu lielāku finansējumu. Tiesa, programmas koordinators atzīst: nav darīts pietiekami, lai saņemtu valsts atbalstu, jau minētās kapacitātes trūkuma dēļ. Taču vajadzētu.
Vides problēmas pasaulē nemazinās, bet ar katru gadu kļūst arvien aktuālākas, tādēļ vides izglītība un ilgtspējīgas attīstības jautājumi noteikti nezaudēs nozīmi arī nākotnē, uzskata I.Liepiņa. Vides apziņai būtu jāiekļaujas visās dzīves sfērās, sākot jau ar skolu.
