Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics: sakņu sajūta izšķirīgos brīžos palīdz pieņemt lēmumus

No 15.augusta līdz 6.septembrim Siguldas novada pašvaldība ar oranžo paklāju, divām izstādēm un domes priekšsēdētāja izbraukuma kabinetu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) aicina rīdziniekus apmeklēt Siguldas mazo vēstniecību Gaismas pilī. Neparasti, patiešām aizraujoši. Kā jau Eiropas kultūras galvaspilsētas partnerei pienākas. Bet pašvaldības interneta vietnē atgādinājums – domes sēdi var skatīties video tiešraidē. Darba kārtībā – ikdienišķi jautājumi, kas kopumā veido šīs pašvaldības iedzīvotāju dzīvi.

Ar Siguldas novada domes priekšsēdētāju UĢI MITREVICU arī runājam it kā par ikdienišķām lietām, kuras, kā galu galā izrādās, nemaz nav ikdienišķas.

Nesen, 9.augustā, jums bija kārtējais sarīkojums "Esmu dzimis Siguldas novadā", kurā pirmajā pusgadā dzimušajiem mazuļiem pašvaldība dāvināja īpašas piemiņas medaļas ar pilsētas ģerboni. Tās pasniedzāt pats?

Jā, to daru ik pusgadu kopš 2012.gada. Dažam mazulim ir mēnesis, dažam seši, klāt ir ne tikai vecāki, bet arī brāļi, māsas un vecvecāki. Tā ir brīnišķīga sajūta – apsveikt ģimenes, kuras pauž prieku par bērniņa piedzimšanu, un pasniegt šo zīmi, kas apliecina, ka dzīves lielais ceļš mazajam cilvēciņam ir sācies Siguldā vai Siguldas pusē. Tā ir dāvana, ko glabāt visu mūžu.

Pēdējā pusgadā mūsu novadā dzimstības rādītāji ir fantastiski pieauguši salīdzinājumā ar šādu laikposmu iepriekšējos gados. 2012.gadā es spiedu rociņu 108 mazuļiem, bet šogad – jau 143. Tātad par 35 vairāk, un tas ir ļoti svarīgi.

Kā liecina statistika, Siguldā vispār dzimstības un iedzīvotāju skaita pieauguma rādītāji ir plusos – faktiski vienīgajai no Latvijas pilsētām.

Valsts lielākajās pilsētās tāds mērījums ir veikts. Sigulda ir vienīgā no divdesmit pēc iedzīvotāju skaita lielākajām Latvijas pilsētām, kurā kopš 1990.gada, lai arī neliels, bet vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums. Latvijā kopumā šis rādītājs ir mīnus 21 procents, pilsētās - vidēji mīnus 16 procenti. Tā ka mūsu viena procenta pieaugums ir īpaši pozitīvi vērtējams.

Ko jūsu izpratnē nozīmē teiktais "Esmu dzimis Siguldas novadā"? Arī pats esat šeit dzimis, gājis skolā, un arī abas jūsu darbavietas – Gaujas Nacionālā parka administrācija un novada dome – ir te.

Esmu pārliecināts, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir iespēja lepoties ar savu dzimto vietu. It visur ir atrodams kaut kas unikāls, ja vien paši to mākam saskatīt un turēt godā. Jau kopš laba laika esam centušies mūsu ļaudīm iedot šo sajūtu, ka varam lepoties ar vietu, kur esam dzimuši, un esam tā kopiena, kas šeit satikusies, lai darītu lietas, kas mūsu dzīvi veido labāku.

Man patiešām ir laimējies, ka mana dzīve ir Siguldā nu jau gandrīz četrdesmit septīto gadu. Šī sakņu sajūta izšķirīgos brīžos palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Tas vienlaikus ir izaicinājums un atbildība. Es to tā saprotu.

Sigulda ir novērtēta par vienu no desmit noslēpumainākajām pilsētām Eiropā un vilinošākajiem tūrisma ceļa mērķiem. Jums ir kalni, alas, pilis, dzelzceļš un starptautiska automaģistrāle. Ko tu bagātam padarīsi? Bet viens ir dabas un vēsturiski dotie apstākļi, otrs – to iespējami prasmīga izmantošana savā labā.

Pirmsākumos mums kā dabas dāvana bija tikai Gaujas senleja, pārējais ir cilvēka roku veidots. Gan 800 gadu vecās pilis, gan, protams, dzelzceļš, kā arī unikālie mūsdienu objekti, kādu citviet pasaulē nemaz nav. Var teikt, ka šī sevišķā daba dod impulsu cilvēka darbībai - enerģiju un spēku radīt īpašas lietas. Piemēram, pirms 50 gadiem tapa vagoniņš pār Gauju, vēlāk bobsleja un kamaniņu trase, kalnu slēpošanas centri, "Aerodium", kā arī pēdējos pāris gados radītā unikālā, mākslīgi saldējamā distanču slēpošanas trase un daudz kas cits.

Tūrisma industrija ir viens no svarīgākajiem mūsu saimnieciskās darbības sektoriem - trešā nozīmīgākā ekonomikas nozare novadā. Siguldā šis bizness ir ļoti spēcīgi attīstīts. Citviet Latvijā tam galvenokārt ir sezonāls raksturs - vai nu jūra vasarā, vai slēpošana ziemā, bet mums šīs aktivitātes norisinās faktiski visu gadu, un tas mums dod iespēju gūt papildu ieņēmumus no tūrisma, kas savukārt ir dzinējspēks pakalpojumu un apkalpojošās sfēras attīstībai. Ziemas sezonā Siguldas novada Tūrisma informācijas centra apmeklējums pērn pieauga par 48 procentiem, bet nakstmītņu – par četrdesmit.

Es uzgāju skaitli, ka Siguldā gadā ierodas teju miljons tūristu. Tas ir daudz vai maz?

Skaitļi ir dažādi, bet, protams, tūristu apgrozījums dod papildu apgrozījumu veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, viesu namiem un tā joprojām. Bet nepārtiekam tikai no pakalpojumiem vien. Siguldas novadā ir ļoti attīstīta kokapstrāde – vai tā būtu norvēģu kompānija "Husvik" Morē, kas ražo koka mājas, vai "Kokpārstrāde 98" Allažos ar 250 darba vietām, kur cilvēki brauc strādāt teju no pus Latvijas; ir vēl citi kokapstrādes uzņēmumi. Novadā darbojas būvniecības uzņēmumi, spēcīgas zemnieku saimniecības.

Siguldā ir lielas perspektīvas uzņēmējdarbībai arī tādēļ, ka esam tikai 50 kilometru no Rīgas. Jā, mums nekad nav bijis lielu rūpnīcu ar tūkstoš strādniekiem, bet dzīve rāda, ka ne vienmēr tas ir labi: ja tādai ražotnei gadās neveiksmes brīdis, liela daļa iedzīvotāju zaudē darbu. Tieši mūsu uzņēmējdarbības daudzveidība Siguldas novadam dod spēku būt veiksmīgam.

Pašvaldības ieņēmumus 60 procentu apmērā veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis un, protams, nekustamā īpašuma nodoklis. Ieņēmumi nāk no algām, ko nemaksā aploksnēs. Pēdējos gados bezdarba līmenis Siguldā arvien ir krities: 2011.gadā tas bija 7,8 procenti, 2012. – 6,1, pērn – tikai 5,8 procenti. Tie ir pēdējie dati, kas indikatīvi rāda - daudziem uzņēmējiem šobrīd pietrūst darbaroku.

Novada mājaslapā ik dienas publicē līdz pat četrdesmit vakanču piedāvājumu. Bet mazā pilsētā vai pagastos nekad nebūs iespēju piedāvāt tik plašas darba iespējas un augstu atlīdzību kā galvaspilsētā. Tādējādi galvaspilsētas tuvums vienlaikus ir vērtējams gan ar plusa, gan mīnusa zīmi. Daudzi brauc strādāt uz Rīgu, bet, no otras puses, tas ir tikai likumsakarīgi, jo Siguldā, piemēram, nav universitātes, kur strādāt par mācībspēku. Paredzu, ka gaidāma liela cīņa par darbaspēku.

Kādas ir jūsu attiecības ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu?

Neitrālas. Mēs esam starp tiem, kuri ne dod, ne saņem. Kādreiz bijām donori, bet pirms pāris gadiem nonācām tagadējā statusā. Ne tādēļ, ka būtu kļuvuši trūcīgāki, bet tādēļ, ka mums ir ļoti daudz mazu bērnu, kam finanšu izlietojuma īpatsvaru rēķina vairākkārt lielāku nekā pieaugušajiem. Bērniem vajag labu izglītību, mūzikas skolas un daudz ko citu. Pēdējos trijos gados mēs arī esam uzbūvējuši divus jaunus bērnudārzus. Tā ir mūsu nepieciešamība, un naudu, ko ieņemam no mūsu iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem, tērējam viņu labā. Tādējādi, par finansēm runājot, šis pašlaik ir labākais modelis, kāds varētu būt.

Par katru bērnu pašvaldība saviem iedzīvotājiem maksā 320 eiro lielu jaundzimušo pabalstu. Tas droši vien arī ir iepriecinājums jaunajām ģimenēm?

Pirms daudziem gadiem pašvaldība nolēma jaundzimušo bērnu vecākiem pieķirt pabalstu minimālās algas apmērā. Laika gaitā šo principu nedaudz papildinājām, nosakot, ka bērna vecākiem ir jābūt gadu deklarētiem mūsu novadā; ja deklarēti abi, tad ģimene saņem pilnu summu, ja viens – tad pusi.

Šādu sistēmu izveidojām tādēļ, lai izvairītos no varbūtības, ka vecāki, piemēram, pirms bērna dzimšanas deklarējas novadā, saņem naudiņu, bet pēc tam dzīvesvietu atkal pārreģistrē. Tagad viss notiek pareizi: ja cilvēki šeit dzīvo, maksā nodokļus, laiž pasaulē mazuļus, tad saņem pašvaldības atbalstu.

Cik lielā mērā jutāt emigrācijas vilni?

Pēc 2009.gada bija tāds uzplūds, ka aizbrauca aptuveni 500 iedzīvotāju. Bet tāda plūsma bija tikai tobrīd; tagad to kompensē ienākošo iedzīvotāju skaita pieaugums, arī no attālākajiem Latvijas reģioniem, kur cilvēkiem vairs negribas dzīvot dažādu iemeslu dēļ – vai tās būtu slēgtās lauku skolas, vai vājā ceļu infrastruktūra, vai arī darbavietu trūkums. Šo un citu apstākļu dēļ cilvēki pārceļas uz dzīvi tuvāk Rīgai, un Sigulda noteikti ir viens no galamērķiem. Jā, daudzi grib šeit apmesties uz dzīvi.

Siguldai cauri braucot vai apmeklējot kādus pasākumus, reizēm patiešām uznāk tādas domas. Viss sakopts, mājīgs, cilvēki izskatās priecīgi, nav rūpju nospiesti.

Par skaistumu un sakoptību – mēs vēl esam ceļa sākumā, lai pilsētu un novadu izveidotu tā, ka patiešām būtu prieks.

Jā, jums no tuvuma, šķiet, tas labāk redzams, un ir arī sava vīzija par dzimto pilsētu. Starp citu, kāds jums bija lielais mērķis, kļūstot par novada domes priekšsēdētāju?

Tas, ko man kopā ar savas komandas cilvēkiem ir izdevies panākt, pilnīgi noteikti ir efektīva pārvaldība. Dažu gadu laikā jau divas reizes starp 119 pašvaldībām esam ieguvuši Latvijas Darba devēju konfederācijas Efektīvas pārvaldības gada balvu. Tas dod impulsu tālākiem centieniem šajā virzienā. Protams, ne viss ir izdevies, bet mēs gribam turpināt iet uz šo efektīvo pārvaldību, nodrošināt caurskatāmu, profesionālu un kvalitatīvu pašvaldības darbību.

Arvien papildinām iedzīvotāju līdzdalības iespējas pašvaldības ikdienā (te minams kaut vai piedāvājums Siguldas novada mājaslapā "Vēstule pašvaldībai" - tādējādi esam rosinājuši iedzīvotājus dalīties ar pašvaldību savās idejās par to, ko novadā vajadzētu darīt citādi vai labāk). Ik gadu, rudenī, kopumā astoņas reizes katrā administratīvajā teritorijā tiekos ar novadniekiem, pirms tam aicinot viņus dāvināt idejas savai pašvaldībai.

Te jāpiemin arī novadā deklarētā iedzīvotāja identifikācijas karte (ID karte) – šobrīd nevienai citai pašvaldībai nav izdevies paveikt ko līdzīgu. Tā ir īpaša lojalitātes programma novadā deklarētajiem iedzīvotājiem, kas piedāvā 200 atlaides dažādās vietās, ko pamatā dod uzņēmēji – precēm, pakalpojumiem, sporta un kultūras pasākumu apmeklējumiem.

Uzņēmējus pierunājāt vai viņi paši to vēlējās? Sākums bija ar maksas atlaidēm pašvaldības autobusos?

Nē, nē, sākums bija tieši ar uzņēmēju piedāvāto atlaižu klāstu. Iniciatīva nāca no pašvaldības: gājām pie uzņēmējiem un aicinājām – vai jūs gribētu ar savu atlaižu politiku piedalīties šādā kopīgā projektā, tādējādi uzlabojot arī savus ekonomiskos rādītājus, mārketinga stratēģiju? Tas ir svarīgs punkts uzņēmējiem, kas dod papildu interesi šādā projektā iekļauties. Protams, tas vēl ir arī lokālpatriotisma jautājums: ar šo karti jūtamies patiešām piederīgi novadam, tur ir rakstīts "Es esmu siguldietis". Tas vienlaikus ir atgādinājums: vai mēs maksājam nodokļus? Jo šo karti saņem cilvēki, kuri ir deklarējušies Siguldas novada teritorijā, līdz ar to viņi ar saviem nodokļiem uztur un atbalsta visu, kas pašvaldībā notiek.

Siguldieša ID kartes īpašnieki bez maksas var braukt 11 pilsētas autobusu maršrutos. Kā jums izdevās šādu kārtību noturēt, kamēr Rīgas domes iecerētās sabiedriskā transporta biļešu cenu atlaides ar likuma grozījumiem atzina par nelikumīgām?

Likums ir viens, un šobrīd nevienai pašvaldībai nav atļauts kā vienīgo pazīmi biļešu cenu atlaidēm sabiedriskajā transportā norādīt deklarēšanās vietu. Tomēr Sigulda un Rīga ir divas pilnīgi atšķirīgas pilsētas. Kaut vai tādēļ, ka galvaspilsētas sabiedrisko transportu lieto visa Latvijas sabiedrība, jo ir dažādi pakalpojumi, kas pieejami tikai tur.

Siguldā šī sistēma ir balstīta uz skolēnu autobusu pārvadājumiem, un pamatdoma bija vienkārša – ja bērns brauc uz skolu, kādēļ uz turieni bez maksas nevarētu braukt viņa māmiņa vai tēvs, kas bērnu pavada? Kādēļ mazais brālītis, kas iet bērnudārzā, arī lai nebrauktu ar to pašu autobusu? Turklāt lauku apvidos šie autobusi nekursē ik pēc piecām vai desmit minūtēm, un dažviet cita sabiedriskā transporta nemaz nav. Tādēļ radās ideja skolēnu autobusos atļaut iekāpt visiem iedzīvotājiem, kuri ir deklarējušies un dzīvo mūsu novadā.

Arī pilsētā ir maršruts, kas pamatā kalpo skolēnu pārvadājumiem, bet ar kuru drīkst pārvietoties arī pilsētas iedzīvotāji – galvenokārt to izmanto pensionāri un mazturīgie ļaudis, kuriem nav sava auto, bet, piemēram, uz veselības aprūpes iestādēm kājām nereti jāmēro garš ceļš. Pašlaik ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju norisinās pārrunas, kādi varētu būt kritēriji iedzīvotājiem, lai dotu viņiem iespējas pārvietoties sabiedriskajā transportā bez maksas. Visticamāk, tas varētu būt ienākumu līmenis, bet gala lēmums vēl nav pieņemts.

Katra par sevi siguldieša ID kartes atlaide nav liela, bet, summējot kopā, ieguvums varētu būt patiešām jūtams.

Tā ir. Mums ir izdevies ieviest vēl daudz labu lietu. Idejas neradās uzreiz vienā dienā; ar saknēm esot Siguldā, tās ir nākušas pamazām. Arī Veselības diena – divreiz gadā novada iedzīvotājiem dodam iespēju bez maksas apmeklēt 20-25 dažādus ārstus un saņemt konsultācijas. Tā, protams, uzreiz nevar iegūt pilnu diagnozi par kādu kaiti, bet dod pirmo impulsu rīkoties tālāk, lai pie tās nonāktu.

No šā gada pašvaldības Pakalpojumu centrs ir atvērts arī sestdienās dienas pirmajā pusē, lai pieņemtu iedzīvotāju iesniegumus, nodokļu maksājumus, apmainītu vai izsniegtu ID kartes, jo tie cilvēki, kuri strādā ārpus Siguldas, nevar paspēt darba laikā ierasties pašvaldībā.

Kopš jūlija pašvaldības mājaslapā redzamas domes sēžu video tiešraides. Grozījumos likumā "Par pašvaldībām" tika prasīta tikai audio ierakstu publiskošana mājaslapā, kas sastapās ar diezgan lielu pašvaldību pretestību, un termiņš nu atlikts līdz nākamā gada jūlijam. Bet Siguldas novada deputātu sēdes iedzīvotāji var ne tikai klausīties, bet arī skatīties.

Tas nav nekas sarežģīts. Likums noteica, ka jābūt domes sēžu audioierakstiem, bet mēs vēlējāmies iet soli tālāk un saviem iedzīvotājiem piedāvāt iespēju ne tikai klausīties, bet domes sēdes vērot arī tiešraidē.

Vēl kāds labs jaunums – no 1.septembra Siguldas pilsētas vidusskolā viena no pirmajām klasītēm būs " s" klase. Esam ieviesuši pirmo klasi ar sporta novirzienu. Kur gan nākamajiem olimpiešiem piedzimt, ja ne Siguldā?

Nu jā, Murjāņu sporta ģimnāzija nīkuļo, tad jau lietas labā kaut kas ir jādara, vai ne?

Lai līdz tiem pašiem Murjāņiem nonāktu, jau no mazām dienām ir jābūt sportā, jātrenējas, un pirmā klase ir īstais brīdis, kad to neuzmācīgi, bet pārdomāti darīt. Šābrīža fiziskās sagatavotības prasības bērniem un jauniešiem un izpildījums noteikti nav tas kvalitatīvākais.

Jā, vismaz militārās struktūras konstatējušas, ka jaunieši mūsdienās ir fiziski vārgi.

To pauž ne tikai militārās jomas speciālisti. Arī cilvēki, kuri meklē perspektīvus jauniešus, kurus vairāku gadu garumā izaudzināt, iespējams, par nākamajiem olimpiešiem, saprot, ka fiziskajā sagatavotībā bērniem nav sākotnējās bāzes, lai vispār varētu pretendēt uz tālāku sportisko attīstību. Tādēļ pirmā "s" klase ir kā izaicinājums arī visām pārējām skolām pievērst uzmanību bērnu fiziskajai sagatavotībai.

Pašvaldība šogad iegādājas sporta inventāru arī citām skolām. To darāt tikai tagad vai arī tas ir ierasts pienākums?

Faktiski visās skolās pēdējos gados ir nokomplektēts sporta inventārs, tostarp distanču slēpošanai. Tas ir tikai loģiski. Kādreiz gāju uz skolu ar slēpēm pār plecu, bet mūsdienās tā vairs nav. Sporta jomā mums ir savi plāni, jā.

Vai jūs pats arī sportojat?

Jā, mans vaļasprieks ziemā ir distanču slēpošana, savukārt vasarā skrienu un braucu ar velosipēdu.

Bet puse Siguldas taču ziemā dzīvojas pa slēpošanas kalniem?

Tolaik, kad es augu, ģimenes rocība nebija tik liela, lai bērniem nopirktu kalnu slēpošanas inventāru, tā ka palikām pie distanču slēpēm. Tas ir ļoti veselīgs sporta veids. No rudens Siguldā būs distanču slēpošanas profesionālā izglītība: sporta skolā atvērām distanču slēpošanas sekciju. Raivis Zīmelis, savulaik slavens, bet arī šobrīd aktīvs sportists, būs šo bērnu treneris.
Lepojamies ar to, ka pagājušā gada nogalē atklājām mākslīgi saldējamu distanču slēpošanas trasi – tā dos iespēju Siguldā slēpošanas sezonu uzsākt tad, kad citur Latvijā sniega vēl nebūs, un pagarināt slēpošanas sezonu pavasarī.

Par kultūras pasākumiem ir sarežģīti runāt: Siguldā šis katls vienkārši mutuļo. Tikko ar milzīgu vērienu aizritējuši gadskārtējie Siguldas Opermūzikas svētki. Pašvaldība pirmo reizi bija organizatora statusā. Pirms dažiem gadiem svētku rīkotājs Dainis Kalns, protestējot pret pašvaldības neatsaucību, šo pasākumu pat pārcēla uz Dzintaru koncertzāli. Kas tagad ir mainījies?

Ar Daini Kalnu mums ir ļoti laba sadarbība. Šā gada Opermūzikas festivālu atļaušos nosaukt par triumfu ar "Karmenas" izrādi, kurā piedalījās pasaules klases mākslinieki. Fantastisks bija arī Galā koncerts ar brīnišķīgi izraudzīto saturu un māksliniekiem. Dainim Kalnam tas izdodas jau 22 gadus. Pašvaldība savā rūpē pašlaik visā pilnībā ir pārņēmusi visu pasākuma smago saimniecisko lietu kārtošanu – finansējuma piesaisti, izdevumu līdzsvarošanu ar ieņēmumiem, mārketingu un menedžmentu.

Šogad tā bija pirmo reizi?

Šādā modelī, jā. Pašvaldība visā pilnībā uzņēmās finansiālu atbildību par šo pasākumu.  Un tam bija labi rezultāti.

Šķiet, šie Opermūzikas svētki var izvērsties par starptautiski pazīstamu un prestižu pasākumu?

Prestižs, tīrradnim līdzvērtīgs šis pasākums noteikti ir, un mēs esam ceļā uz starptautisko atpazīstamību. Tas ir darbs nākamajiem gadiem.

Siguldas novadu min kā piemēru veiksmīgai administratīvi teritoriālajai reformai. Kā vedas ar šo kopā dzīvošanu trim pagastiem?

Apvienošanās norisinājās divos posmos: 2003.gadā brīvprātīgi apvienojās trīs pašvaldības – Siguldas pilsēta, Siguldas un Mores pagasti, bet ar valdības rīkojumu 2009.gadā novadam tika pievienots Allažu pagasts.
Jau kopš 2003.gada pašvaldības princips ir tāds: jādara ir prioritāras lietas, kas kalpo vairākuma labumam. Vadoties pēc šāda uzstādījuma, faktiski nevar kļūdīties. Piemēram, apvienošanās rezultātā ir izdevies saglabāt Allažu pamatskolu, kas pēc valstī noteiktiem kritērijiem kā finansiāli neizdevīga būtu slēdzama. Allažos skola ir un būs vienmēr. Allažu bērnudārzā izveidojām jaunas grupiņas, skolā plānojam rekonstrukciju, esam investējuši ciemata siltumapgādes sistēmas uzlabošanā, kanalizācijā, izgaismojām ceļu bērniem uz skolu, savedām kārtībā bibliotēku. Viss notiek hronoloģiskā secībā un pēc nepieciešamības.

Kad apvienojāmies ar Mores pagastu, ļoti daudz darījām, lai savestu kārtībā Mores pamatskolu, un veicām citus darbus, kas mazai pašvaldībai pašas spēkiem vien īsā laikā būtu grūti izdarāms. Kā lielāka pašvaldība varam mērķtiecīgi investēt lielāku finansējumu kādā pagastā vienā gadā un citā – nākamajā gadā. Apvienošanās ir ļoti labs pierādījums tam, ka, šādi koncentrējot spēkus, var sasniegt labākus rezultātus. Lauku teritorijas pilsētai nekad nav bijis akmens kaklā, mēs cits citu padarām stiprāku un bagātinām.

Mēdz teikt, ka latvieši kopumā ir čīkstētāji un vaidētāji, par maz piepūlas sava un valsts labuma dēļ. Siguldieši minas ar saviem velosipēdiem, bēdīgi un nomocīti neizskatās. Kā jūsu pašvaldībā ir ar sociālā pabalsta saņēmēju slāni?

Mēs visi esam ļoti dažādi, tā tas ir. Cilvēkiem ir atšķirīgas vēlmes arī piepūlēties un strādāt. Kā jau teicu, Siguldā darbaroku trūkst, un tie, kuri grib strādāt, darbu var atrast. Jā, varbūt ir jāpārkvalificējas, kādu laiku jāstrādā zemāk atalgotā darbā. Bet sociālā pabalsta saņēmējiem mēs jau pirms kāda laika ieviesām līdzdalības principu. Nav vairs tā, kā pirmajā laikā – prasa un saņem pabalstus un turpina itin neko nedarīt savas iztikšanas labā, pat nemeklējot darbu.

Pašvaldība izvērtē apstākļus, kuru dēļ cilvēki prasa palīdzību. Ja maznodrošinātā statusā viņi nonākuši, piemēram, veselības stāvokļa dēļ vai tādēļ, ka trūkst apgādnieka, ir liels bērnu pulks, piedalīšanos līdzdalības darbos neprasām. Bet, ja cilvēks ir darbspējīgs, tad saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem šim pabalsta saņēmējam ir pienākums kaut ko darīt sabiedrības labā.

Kā jūs apmierina pašvaldību darbības tiesiskais ietvars?

Mani kolēģi jau ir izteikušies par šo jautājumu – ne vienmēr ļoti centralizēta vadība visefektīvāk kalpo iedzīvotāju labākai dzīvei. Pašvaldības, protams, vislabāk redz un var iedzīvotāju labā darīt to, kas tiem nepieciešams. Tas ir mīts, ka pašvaldības dara to, ko nevienam nevajag. Tas nemaz nav iespējams: pašvaldībās ik pēc četriem gadiem ir vēlēšanas, un, ja dome strādājusi slikti, šos deputātus vairs neievēlēs. Tādēļ pašvaldībām pilnīgi noteikti nav samazināms pakalpojumu un pienākumu klāsts, bet gluži pretēji – dažās jomās tām var uzticēt valstisko funkciju deleģējumu.

Arī naudas sadalē pašvaldībām nedrīkstētu likt "ielēkt" centralizētos projektos, kam vietējo prioritāšu sarakstā varbūt ir 25.kārtas numurs, bet ļaut šīs prioritātes īstenot patiešām reālā vajadzību secībā. Tas ekonomiski būs vispareizāk un efektīvāk.