VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
17. novembrī, 2008
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
7
7

Inga Ābele: lai ir, par ko paplosīties

LV portālam: INGA ĀBELE, rakstniece
Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli notiek pasakainā vietā – Siguldā. Pilnai svētlaimei varbūt pietrūkst vien līdz banalitātei apdziedāto kļavlapu zelta, jo ir novembris. Inga saka – ļoti krāšņs mēnesis, viņai patīkot. „Ir tādas vietas Latvijā, kur man sirds iesāpas, jo es tās mīlu. Liekas, kā var mīlēt zemi, bet izrādās, ka var. Es zinu, ka šī zeme mani nenodos. Cilvēks var nodot, bet zeme nevar nodot,” ir pārliecināta viņa.

RUDENS

Kā izjūtat novembri?

Fotogrāfs teica, ka šajās dienās bijis siltuma rekords. Man ļoti patīk novembris, jo tad krāsas ir visspilgtākās. Liekas, pļavas ir oranžas, smilgas un zaļās lapas, un šai pelēkumā viss tā izceļas. Ļoti krāšņs mēnesis!

Cilvēkam dota iespēja mainīties, un tā līdz mūža galam. Kādas pārmaiņas jūtat sevī?

Trīsdesmit seši gadi – tas ir divreiz astoņpadsmit. Otrā pilngadība. Tā kā būtu jāsāk kaut kas saprast...

Esat arī ko sapratusi?

Neko labāku nevaru izdomāt, kā teicis Lenons: „Dzīve ir tas, kas notiek, kamēr tu kal citus plānus.”

Vai varat atklāt šos plānus?

Plāni nekādi īpašie nav. Dažreiz, kad sajūtos bez iedvesmas, tad izdomāju plānus savai iedvesmai. Bet, kad jau dzīve pati iet, tad ir diezgan interesanta katra diena pati par sevi.

Esat priecīga laikā, kurā dzīvojat?

Cenšos būt priecīga, jo man liekas – nav nozīmes skumt. Ko gan izmainīs kaut kādas bēdas? Ir tā, kā ir, tas ir jāpieņem.

Kas jums vajadzīgs, lai jūs būtu priecīga?

Man vajadzīgs, lai apkārtējiem būtu labi. Piemēram, lai manam dēlam ir labi, lai maniem vecākiem klājas labi. Ja nebūtu šo ciešo, emocionālo saišu, tad varētu dzīvot iztēlē un atmiņās, bet, lai šī pasaule būtu esoša, vajadzīgas arī esošas attiecības. Vēl man vajadzīgs, lai es būtu mājās, dzimtenē. Es varu izbraukt kaut kur, jaunajiem vispār ir nepieciešams aizbraukt, izvandīties gan pa attiecībām, gan pa svešām zemēm, bet tad atbraukt atpakaļ.

Ko domājat par sociālajām attiecībām mūsdienu sabiedrībā?

Tur ir divas šķautnes, un ir svarīgi noturēt līdzsvaru. Tagad mums cilvēki ir pilnīgi neaizsargāti sociālā ziņā, tomēr šādos apstākļos uzplaukst kaut kāda iekšēja mīlestība, ka tu vari kaut ko izdarīt par spīti apstākļiem. Bet tad, kad apstākļi ir labi, dažreiz cilvēkiem kļūst cieta sirds un garlaicīgi. Ej, nu zini, kā ir labāk – tad, kad jācīnās, vai tad, kad nav jācīnās?

Vai grūtības nāk cilvēkiem par labu?

Es domāju, tās atgriež pie pamatvērtībām, ka maize nav akcija „Divi vienā”, bet maize ir maize un ūdens ir ūdens. Tīrs. Un cilvēkiem jau vienmēr vajag to, kā nav. Tagad, pēdējās ziemās, nav sniega, tad tikai novērtē sniegu.

"Maize nav akcija „Divi vienā”, bet maize ir maize un ūdens ir ūdens. Tīrs."

Grūtības pārbauda cilvēku. Daudzi jau neiztur... Pats par sevi arī tu nevari nekad zināt, kas būs, vai tu izturēsi vai neizturēsi. Tāda pastāvīga neziņa, bet ir jācenšas saņemties.

Jūsos redzu jauno paaudzi, savus bērnus – tos, kas paliks aiz mums. Kā ir būt jaunai (-am) tagad un te?

Manuprāt, tas ir ļoti personīgi, un katram ir citādāk. Man būt tagad un te nozīmē, ka visas lietas notiek savā laikā. Justies savos gados un justies priecīgai.

PROCESS

Jūs ar visu sirdi pieķeraties tam, ko darāt, bet rakstīšana ir galvenais. Sāpīgs skaudrums, dziļums, šim laikam neraksturīgs ētiskais uzstādījums ir jūsu darbos. No kurienes šāds uzstādījums?

Es jau nezinu par sevi, tā arī teikšu. Varbūt kāds cits... Bet, ja man par sevi jādomā, tad varu teikt, ka ļoti svarīga ir ģimene. Man ir bijusi ļoti laba ģimene – tāda, kas ir audzinājusi mani kā draugu, nevis kā vergu. Tāpēc man ir kaut kāda tāda vēlme dalīties ar to, ko es jūtu, varbūt tāpēc arī rakstu. Viens mans draugs teica – neprasi zivij, kas ir ūdens. To var labāk redzēt no malas...

Dzīve jau visus pārbauda – gan tos ētiskos uzstādījumus, gan tos dziļumus. Reizēm gribas vispār nebūt dziļam un nebūt ētiskam, noslēgties, aizvērties kā gliemezim savā mājā – tad, kad pārāk sāp. Bet tad, kad tev ir tāda uzticēšanās un paļaušanās, tu arī vari pasaulē iziet stiprāks.

Kāpēc nevar par ko citu rakstīt?

Tas nav apzināti, bet vislabāk varu rakstīt par tēmu, kuru pati nesaprotu un to gribu uzzināt. Vienkārši šāds darbs ved pie kaut kādas saprašanas pašam par sevi, un tad arī citi, man liekas, izlasa un kaut ko saprot – tas ir tas vērtīgākais.

Visgrūtāk ir sākt, atrast tēmu. Kad ir sākts, tad jau pamazām aiziet. Man pašas sirdij būtu divi stāsti. Biju aizbraukusi uz Ventspili, uz kapiem, tad – uz Ugāli pie saviem radiem, un es redzēju interesantus cilvēkus, par kuriem gribētu uzrakstīt skaistus stāstus. Tāda iedvesma pēkšņi – citreiz no mākoņiem, citreiz no cilvēkiem. Kad ir iedvesma, tik viegli viss darās, gribas rakstīt.

Kas vajadzīgs, lai rastos stāsts, dzejolis, luga? Talants, darbaspējas vai kaut kāda nojauta?

Tas ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, lai rakstītu dzeju, ir jābūt, kā saka Andra Manfelde, tīrasiņu dzejniekam. Kā mūziķim, kas dzird skaņu, melodiju. Es nekad neesmu sevi jutusi kā dzejnieci. Savukārt prozas rakstīšana vairāk atkarīga no personības, piemēram, vairāk no temperamenta, spilgtas dzīves izpausmes. Piemēram, Repše ir spilgta personība – Repše uz ielas, Repše mājās un savos stāstos –, visur viņa ir Gundega, tādēļ viņai ir savs, neatkārtojams stils.

"Dzīve jau visus pārbauda – gan tos ētiskos uzstādījumus, gan tos dziļumus. Reizēm gribas vispār nebūt dziļam un nebūt ētiskam, noslēgties, aizvērties kā gliemezim savā mājā – tad, kad pārāk sāp. Bet tad, kad tev ir tāda uzticēšanās un paļaušanās, tu arī vari pasaulē iziet stiprāks."

Ja cilvēks grib uzrakstīt labu stāstu vai grāmatu, manuprāt, dažreiz pietiek arī ar neatlaidību. Dzīvē taču notiek viss kaut kas! Domā tam līdzi, un, kad tu domā tam līdzi un vēl vēlies varbūt kādam pastāstīt, nu var to izdarīt! Tikai tam jābūt tādam mērķim, ka tas tev ir vērtība un ka tam tu atdod savu laiku. Piemēram, mans brālis brīnās, kā es kaut ko tādu varu darīt...

Dokumentālu stāstu, piekrītu, varētu uzrakstīt ar neatlaidību, bet vai daiļliteratūru?

Var būt, ka tur sakrīt kaut kas. Kā vienmēr, Dieva recepte sastāv no daudziem komponentiem. To cilvēks nemaz nevar aptvert – vienkārši sakrīt un viss. Man, piemēram, vectēvs ļoti daudz lasīja, kad biju vēl maza, un tad ir jautājums, vai man tas neiesēdās kaut kur zemapziņā. Tā teikumu struktūra... Jo katra grāmata ir citu cilvēku pieredze, un tās svešās pieredzes ienāk tevī. Kad pats sāc rakstīt, varbūt tas viss nāk atpakaļ? Varbūt arī talantu var izveidot, daudz lasot bērnam, un tad, ja viņš pats vēl grib nevis skriet vieglatlētiku, bet gan mājās knibināties gar grāmatām, tad viņš var rakstīt...

Pati bērnībā daudz lasījāt?

Jā, diezgan. Kā Rokpelnis dala, esot rīcības cilvēki un iztēles cilvēki. Protams, ne jau tīri, bet jaukteņi. Jauki ir tas, ka kādam stiprā puse ir iztēle, un, teiksim, viņš mazāk dzīvo reālajā ikdienā, bet vairāk iedomu pasaulē, un atkal ir tie, kam iedomu pasaule ir mazs, niecīgs slānītis, galvenais ir reālā ikdiena – darbošanās, mērķi, ko izvirza. Es, man liekas, esmu iztēles cilvēks, varu domāt un domāt par kaut kādām lietām, un tas man varbūt sagādā vairāk prieka nekā kaut ko reālu izdarīt.

Vai jūsu labā latviešu valoda arī ir no lasīšanas?

Tas – iekšējais ritms. Teiksim, kaut kāds plūdums, kā veidot teikumus. Un arī – tā vērīgi jāieklausās cilvēkos. Piemēram, jaunībā es aizbraucu strādāt uz Talsiem un biju kā tāds sūklis, kādi šie cilvēki bija – cik savdabīgi un interesanti! Es klausījos viņu dialogus, biju pilnīgā sajūsmā par šiem retajiem vārdiem. Savukārt man liekas, kaut kas pavisam īpašs ir Latgale – gan ar savu cilvēku struktūru, gan viņu iekšējo temperamentu un valodu. Teiksim, es nevarētu tur iet iekšā un dzīvot, jo neprotu viņu valodu, līdz ar to es vienmēr būtu tā kā ārpusē, bet par to priecāties un brīnīties es varu bezgalīgi.

Pēdējais lielākais satricinājums – svētdien mēs ar draugu ieslēdzām televizoru pēc ilgiem laikiem, jo visi saka, koru kari, nu jāpaskatās. Tur bija četri kori – Sigulda, Daugavpils, Talsi, Lielvārde... Un kā viņi dziedāja! Atis Auzāns ar savu Daugavpils kori vienu latgaliešu tautasdziesmu nodziedāja. Nezinu, tur nāk kaut kādas dziļās asaras laukā. Tai viņu valodā, viņu neatkarībā, visā tajā, ka tu skaties uz viņiem un jūti, ka viņus nekas nevar liekt, ne mainīt.

Un pat ja Rīga viņus negrib pieņemt...

Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka visai Latvijai Latgale ir kā tāds dārgumu gredzentiņš. Arī pat ja cilvēks nekad nav bijis Latgalē, par Latgali viņam ir tāds priekšstats, ka tur ir kaut kas īpašs ieslēpts.

Vai varat raksturot 21. gadsimta latviešu prozu kā parādību?

No vienas puses, ir tas, ka māksla tagad varbūt atraujas no dzīves, tā kā to grūti saprast. No otras – tā vienmēr bijis. Ko tu izvēlies par savu sarunu biedru, tas ir ļoti svarīgi. Izlasu tagad Markesu, par viņa bērnību ir tāda ļoti skaista grāmata „Dzīvot, lai izstāstītu”, un man ar viņu galvā ir saruna. Tad es, ar viņu runājoties, varbūt rakstu kādu stāstu viņam pretī.

"Es domāju, tas, kurš spēj saprast sevi, spēj saprast pasauli. Kas spēj iedegties par sevi, spēj iedegties par pasauli."

Tagad ir tāda brīvība! Divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēkiem, man liekas, bieži ir neērti no tā, kādas ir iespējas. Agrāk, ja gribēji ko apgūt, tu gāji pusgadu pa stepi pie skolotāja, tagad viss ir iespējams – vari šodien iekāpt lidmašīnā un pēc astoņām stundām būt Ņujorkā. Bet, ja tu izvēlies to nedarīt, tad ir skaidri jāapzinās, kāpēc.

Pašlaik rakstāt arī kādu lugu...

Mēs esam sadomājušas kopā ar Māru Ķimeli rakstīt par tādu tēmu kā greizsirdība. Mana ome teica par cilvēkiem kā par kokiem: sakrīt cits citam kaklā un čīkst. Kā Māra to formulē, cilvēki it kā salīp kopā pa diviem un tad nedzīvo savu dzīvi...

Kāds ir rakstnieka mūžs, esat par to domājusi? Cilvēks, kas izvēlas rakstnieka likteni, manuprāt, uzupurējas...

Ja tā patiešām ir māksla, tā prasa norauties no visiem enkuriem. Ļoti viegli ir, kad esi viens, tad tu vienkārši visu godīgi nobrucini apkārt. Kas paliek stāvam, tam tad ir vērtība, tas lai stāv. Bet, ja tev ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem, tu nevari tā nobrucināt visu apkārt. Kāpēc tā izveidojies (ļoti netaisnīgi!), ja cilvēks ir mākslinieks, tad viņš var būt egoists? Atceros, kad dzīvoju kopā ar omammu, viņa ienāk, kur rakstu, skatās, rokas aiz muguriņas, bet man kāda nodaļa jāpabeidz un es saku: „Tagad mani netraucē...” Viņa skumji nopūšas un iziet. Tagad tā viņas pietrūkst.

PATRIOTISMS

Novembris ir valsts svētku laiks. Vai šai sakarā jums ir kādas pārdomas?

Tur jau tā lieta, ka viss vairāk ir tais runās, jo īstenībā jau valda liels tukšums. Skatos, Strēlnieku dienai Babris uztaisījis videofilmu „Sešas zvaigznes zobenā”, un es to uztveru kā filmiņu patriotisma audzināšanai, pat vienkārši – saskarsmei ar vēsturi bērniem. Tur darbojas trīs jaunieši, un mūziķi ar lielu atdevi, prieku un sirds siltumu dzied strēlnieku dziesmas. Tādām filmām taču būtu jābūt biezā slānī! Bet šeit ir viena, pārējais visapkārt – vārdi. Varētu arī paklusēt, ja būtu daudz filmu vai daudz darbu, viss būtu padarīts. Ja jau ir tie darbi, tad var iztikt arī bez vārdiem.

Atmodas laikos rakstnieki virzīja sabiedrisko domu. Ko domājat par to?

Tas notiek tikai tādos nedabiskos apstākļos. Tā bieži bija tāda dubultspēle, virzīja jau tie paši, kuriem maksāja partija. Kā lai saka, viņi bija labi uz divām pusēm – gan valdībai, gan arī tautai. Tagad vienkārši paliek tīrā mākslas nozīme, un vienmēr tā ir bijusi niecīga daļa, kam to vajag. Vienreiz bija atbraucis vēdu zinātājs Pjatigorskis Aleksandrs no Londonas lasīt lekcijas par indoloģiju, un viņš teica – vēdu laikmetā viens procents iedzīvotāju interesējās par literatūru. Un arī tagad. Nekas nemainās. Domāju, kurš gribēs, atradīs literatūru, un tas ir normāli.

„Iededzies par Latviju!” Vai jūsos ir šādas jūtas?

Mana omamma ir dzimusi 1918. gadā. Tas īstenībā ir tik maz – viena cilvēka mūžs, bet tik daudz kas ir noticis šajā laikā! Tas arī to pasaka – no vienas puses, tik maz, no otras puses, tik daudz. Es domāju, tas, kurš spēj saprast sevi, spēj saprast pasauli. Kas spēj iedegties par sevi, spēj iedegties par pasauli. Visvairāk man negribētos kļūt vienaldzīgai.

Vai par patriotismu ir jārunā?

Domāju, ka jārunā. Tāpēc, ka bērni klausās. Tad, kad es biju maza, mums tur, Skrīveros, mežos, dzīvoja krustmāte, un es klausījos, kā caurām naktīm viņi sanāca kopā un dziedāja strēlnieku un leģionāru dziesmas.

Kā atšķirt patiesas jūtas no liekulības?

To jau uzreiz sirds atšķir. Man ļoti nepatīk arī tāds naids: piemēram, saka, mēs te latvieši, labie, un citi nav nekas. Tad mirklī man pazūd interese, jo tur ir naids.

Vienkārši ir jāapzinās sevi. Blaumanim arī bija lielas iespējas kļūt par labu vācu rakstnieku, viņš izvēlējās būt par labu latviešu rakstnieku. Tā dažreiz ir arī izvēle. Kad apkārt ir tik daudz valodu un kultūru, tu esi brīvs, tu vari aizbraukt, un tā ir izvēle palikt šeit. Kāpēc? Kā viss dzīvē – neatbildams. Vienkārši – iekšēja sajūta.

Šis laiks mudina cilvēkus katram pašam formulēt savu ētiku un savas vērtības. Kam ticat, uz ko cerat?

Dievam ticu. Tik brīnišķīga pasaule, ka, man liekas, nekas nav radies bez apdoma. Piemēram, tas pats cilvēks... Uz ko ceru? Ka viss būs labi.

Un mīlat?

Cilvēkus.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
7
Pievienot komentāru
Konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem. Saruna par Latvijas attīstības scenārijiem
Baltijas valstīm nevajadzētu savstarpēji konkurēt par nodokļiem, bet tā vietā vienoties par līdzīgām nodokļu likmēm, kā tas ir Ziemeļvalstīs, izņemot Islandi. Šīs valstis sacenšas par pavisam citām lietām – infrastruktūras, cilvēkkapitāla kvalitāti u. tml. Arī Baltijas valstīm būtu nepieciešams draudzīgi konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem.
Daunis Auers
Latvijas stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (domnīcas “LaSER”) valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, Eiropas un Baltijas valstu politikas, politisko risku un ekonomikas konkurētspējas pētnieks
Pirms 2 nedēļām, Politika

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI