VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
11. septembrī, 2009
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
11
20
11
20

Kārlis Vērdiņš: ar dzeju pret vienaldzību

LV portālam: KĀRLIS VĒRDIŅŠ, dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis un literatūras pētnieks

K. Vērdiņš: “Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir kāds izaicinājums.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Jau četrdesmit ceturto reizi Latvijā notiek Dzejas dienas. Balvas pasniegšanas ceremonija šogad norisināsies nevis, kā tradicionāli ierasts, pie Raiņa pieminekļa Esplanādē, bet gan klasiskā dzejas vakarā 12. septembrī pulksten 19 klubā „Hamlets”. LV.LV piedāvā sarunu ar pagājušā gada Dzejas dienu laureātu un balvas oriģināldzejā saņēmēju dzejnieku, atdzejotāju, literatūrkritiķi un literatūras pētnieku KĀRLI VĒRDIŅU. Par dzejoļu krājumu „Burtiņu zupa” dzejnieks saņēmis Literatūras gada balvu nominācijā „Literatūra bērniem”.

Kas Kārli dara tik īpašu, tik pamanāmu? Kritiķi domā, ka tās ir viņa spožās stilizētāja spējas, dabiskā dzejas melodija un valodas prasme, ko, iespējams, veicinājusi arī Vērdiņa atdzejotāja prakse. Kārlis saka: „Dzejnieks drīkst rakstīt tā, kā viņš jūt.”

Dzeja visu gadu un vairāk

Nebaidos teikt, ka Dzejas dienas ir tautas mīlestības apliecinājums dzejai un dzejniekiem. Ko jums nozīmē Dzejas dienas?

Es vienmēr saku, ka man dzejas dienas ir visu gadu. Šīs, īstās, vienkārši nozīmē to, ka ir iespēja kādam parādīt, ko tad tu esi sarakstījis visa gada laikā. Arī citi dzejnieki cenšas pabeigt savas dzejas un atdzejas grāmatas uz Dzejas dienām, jo tad it kā tiek pievērsta lielāka uzmanība.

Jūs aktīvi piedalāties Dzejas dienu pasākumos. Kur šogad būsit klāt?

Tas nav nekāds pašmērķis visu laiku kaut kā darboties vai kaut kur piedalīties. Vienkārši tā ir sanācis, ka pēdējos gados es visu laiku kaut kur maisos apkārt. Būšu Ojāra Vācieša muzejā, gājienā ar dzejniekiem pa Bolderāju, pēc tam sekos braucieni uz citām Latvijas vietām... Kā jau katru gadu tas parasti notiek.

Dzejas vieta ir stabila

Dzeja nav plaša patēriņa prece. Vai tā ir elitāra māksla?

Jā, tā ir elitāra māksla. Ja šobrīd rodas iespaids, ka maksimālais dzejas grāmatas metiens ir tūkstoš eksemplāru Latvijā, tad tā ir elitāra māksla. Mēs zinām, cik Latvijā ir iedzīvotāju, un varam izrēķināt, cik no tiem vajadzēs šo grāmatu.

Pietiekami lielai daļai iedzīvotāju dzeja šodien ir vajadzīga.

Pēc kā mēs tā varam spriest?

Kaut vai pēc manis. Man tā ir vajadzīga.

Redziet, jūs intervējat mani, un es pirms tam intervēju Jāni Peteru, un viņš teica: Jānis Paukštello braucot pa Latviju ar Ziedoņa un Petera dzejas programmu, un cilvēki esot atsaucīgi – viņiem to vajag. Arī Dzejas dienās pasākumi ir apmeklēti. Katru gadu sanāk jaunieši un arī citi interesenti. Tā ka es negribu teikt, ka nevienam mūs nevajag, zināmam skaitam cilvēku vajag. Laikam tas ir tik liels, kāds mūsu valstī var būt. Varbūt mēs esam pat labākā situācijā nekā dažā labā lielākā valstī, kur cilvēku ir vairāk, bet dzejas mīlētāju mazāk. Tas ir tā sauktais padomju mantojums – interese par dzeju.

Mantojums – labā nozīmē. Literatūrkritiķi raksta, ka latviešu literatūrā jūs turpināt Edvarta Virzas erotiskās dzejas tradīcijas. Ko domājat par Virzas „Biķeri”?

Man “Biķeris” liekas ļoti stilīga un ļoti labi lasāma grāmata. Tā ka, ja kāds tā ir teicis, tad es par to neapvainojos. Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir, vismaz daļā, kāds izaicinājums, tad erotika ir viens no veidiem, kā šo izaicinājumu var panākt. Bet, ja šo erotiku apspēlē par ilgu, tā var galīgi apnikt.

Jūsu dzejas erotika ir gaumīga. Ko jūs vispār teiktu par dzejas intimitāti? Vai dzeja ir intīma lieta?

Manuprāt, lai dzeja vispār nonāktu līdz lasītājam, tai vajadzētu salauzt to vienaldzības sienu, kas lasītājam gluži dabiski ir apkārt – viņš neskries tagad lasīt katru tekstu, katru uzrakstu uz sētas staba, katru avīžu sludinājumu un arī katru dzejoli nelasīs. Ar savu intimitāti autors parāda, ka viņš ir gatavs uz atklātu sarunu ar lasītāju. Ka tas nav kaut kāds... falšums. Tāpēc, manuprāt, intimitāte ir svarīga. Ja es nejūtu dzejā rakstītāja personīgo ieinteresētību tajā, ko viņš ir uzrakstījis, tad man arī kā lasītājam nav interesanti.

"Dzejnieks drīkst rakstīt tā, kā viņš jūt, lai viņš būtu godīgs pret sevi un citiem."

Dzeja var būt arī intelektuāla spēle, ko literatūras teorijā apzīmē ar jēdzienu “filozofiskā dzeja”. Filozofiskās dzejas lasīšana prasa piepūli. Vai mūsdienu cilvēka garīgā attīstība ir pietiekama, un vai viņam vispār vajadzīga šāda veida dzeja?

Tas ir stiepjams jēdziens – filozofiskā dzeja. Par filozofisko dzeju varētu saukt to dzeju, kas spēcīgi barojas un ņem iedvesmu no mūsdienu filozofijas. Un, ja tāda dzeja būtu, tad tā arī būtu tikpat sarežģīta un analītiska, kāda ir liela daļa mūsdienu filozofijas. Es neesmu gluži pārliecināts, ka Latvijā būtu tādi dzejnieki, kas maksimāli ietērptu mūsdienu filozofiju savā dzejā. Tas prasītu diezgan daudz kā no dzejnieka, tā no lasītāja. Tāpēc es pret šādu jēdzienu izturos diezgan skeptiski.

Dzejas tēli, zemteksts nav vienkārši izprotami, ir jābūt labi sagatavotam. Vai mūsdienu lasītājs ir gatavs intelektuālai lasīšanai?

Citi ir, un citi nav. Es nedomāju, ka dzejniekam vajadzētu obligāti uztvert sevi kā tādu… (Pauzē.)

“Pekstiņu”  rakstītāju?

Jā, vai arī kā tādu, kas mūžīgi vienmēr sniedz ievadlekciju, ka, ziniet, mīļie lasītāji, ir tāda dzeja, varbūt jūs to kādreiz palasīsiet, un tad jums būs tas visvienkāršākais, jau labi sagremotais. Dzejnieks drīkst rakstīt tā, kā viņš jūt, lai viņš būtu godīgs pret sevi un citiem. Un tad arī nevajag prasīt, lai viss būtu vienkārši un primitīvi.

Man ir bijis tā, ka es nesaprotu dzejoli, nevaru izskaidrot, kas tur pateikts, bet šis dzejolis mani, vienalga, fascinē. Frāzes, izmantotā valoda, tēli… Es nevaru izskaidrot, bet man patīk to pārlasīt un man tur gribas meklēt, kas ir tas noslēpumainais, kas padara šos dzejoli pievilcīgu. Arī šādu efektu var radīt dzeja, un mums nav kā skolā vienmēr jāizvelk galvenā dziļā doma un tai pakārtotās blakus domas.

Vai dzejoļus drīkst “preparēt” rindu pa rindai?

Es domāju, ka tomēr drīkst. Ja dzejolis ir labs, tas neko nezaudē, ja mēs to izpreparējam  un pēc tam saliekam atpakaļ. Ja tas ir vājš dzejolis, tad, klasiski pētot, aiz skanīgajiem tēliem varbūt nekā īpaša nav. Tā kā es nodarbojos ar literatūrkritiku un literatūras pētniecību, mans gandrīz vai pienākums ir teikt: “Jā, dzeju var preparēt.” Kā jau iepriekš teicu, ja mani šis dzejolis saista, tad gribas arī iedziļināties. Man tas ir bijis interesanti. Ir tādi dzejoļi, pie kuriem gribas atgriezties.

Esat daudz lasījis savus dzejoļus dažādās skolās. Kādi ir jūsu vērojumi?

Skolās var just, ka daļai skolēnu, pārsvarā meitenes, dzeja interesē. Viņas mirdzošām acīm sēž pirmajā rindā, un varbūt pašas arī raksta. Pārējiem? Dažbrīd viņus var aizgrābt un ieinteresēt, dažbrīd tiem kļūst garlaicīgi un viņi sāk čalot.

Arī pasākumi, kas veltīti iespējamo jauno autoru “rekrutēšanai”, ir labi apmeklēti – gan jauno autoru semināri, gan literārā nometne “Aicinājums”, gan Literārā akadēmija ar tās meistardarbnīcām. Tā ka pēdējos gados, nerunājot par krīzes laiku, jauniešu interese par šiem notikumiem ir bijusi.

Dzejoļi, pie kuriem gribas atgriezties

Kuri latviešu dzejas klasiķi jums pašam tuvāki?

Eriks Ādamsons un Gunars Saliņš.

„Tik laimīgs nebūšu vairs nekad/ Kā vāvere skuju kokā,/ Bet laipni pasmaidīt varu vēl tad,/ Kad neļķe ir manā rokā…” Kas jums patīk Ādamsona dzejā?

Mani sajūsmina dzejnieka stils – tas, kas ir starp rindām un ko nevar īsti noformulēt. Man patīk gan viņa dzeja, gan proza. Tas ir viens no, manuprāt, retajiem latviešu rakstniekiem, kurš abos šajos veidos darbojies ar vienlīdz spožiem panākumiem.

Jūs aktīvi sekojat līdzi literatūras procesiem Latvijā un pasaulē.

Pasaulē – to es tā nevarētu apgalvot. Nav spēka sekot līdzi pasaulei.

Kas šobrīd notiek rakstītās literatūras, tai skaitā – dzejas, laukā?

Es nevaru tādu striktu slēdzienu pateikt. Notiek tas, kas notiek jebkurā modernā demokrātiskā valstī. Dzejas vieta ir nostabilizējusies. Tā nav liela, un tā nav skaļa, bet tā ir vērsta uz tiem, kam tas tiešām interesē. Pārējiem dzeja būs kā obligāta lieta, ko jāmācās skolā, vai kā apsveikuma pantiņš, ko uzrakstīt svētkos, pārējā laikā viņi bez dzejas ļoti labi iztiek.

Man ir ļoti grūti pateikt par kaut kādām tendencēm, kas vieno visus autorus. Vairākiem jaunajiem autoriem dzeja ir krāšņa asociāciju plūsma, kā tādi pieskārieni pasaulei, kur grūti rast kādas kopsakarības. Tie ir atsevišķi triepieni lielā audeklā. Nupat iznāca ļoti talantīga dzejas debija – Arvja Vigula grāmata „Istaba”. Ar dekadentisku ievirzi, arī smalku gaumi. To es noteikti ieteiktu palasīt tiem, kas grib būt kompetenti par jaunāko dzeju.

Esmu dzirdējusi, ka šobrīd tā ir latviešu dzejas „uzlecošā zvaigzne”.

Jā, es tam pilnīgi piekrītu.

"Dzejas vieta ir nostabilizējusies. Tā nav liela, un tā nav skaļa, bet tā ir vērsta uz tiem, kam tas tiešām interesē."

Domājot par dzejas skaistajiem pieskārieniem, atminos E. Ādamsona dzejas rindas: „Kā lai tevi iepriecinu? Tik skaista tu, tik nabags es.”

Tur jau tā problēma, ka dzejoļi iepriecina un padara labākus varbūt tos cilvēkus, kuri jau tāpat ir pietiekami atvērti un labi, lai lasītu dzejoļus. Bet tos, kurus vajadzētu kārtīgi darīt labākus – līdz tiem jau dzeja nenonāk. Tāpēc man liekas – tā tāda utopiska doma, ka dzeja, tāpat kā jebkura māksla, padarīs pasauli labāku.

Interesants laiks, truls laiks. Pārmaiņu laiks.

Dzeja kļūst populāra revolucionārās situācijās vai autoritāros režīmos. Kā jūs raksturotu šo laiku?

Kā stāsta ziņās, latviešu tauta ir tāda labsirdīga un lēnprātīga, un revolucionārās situācijas kaut kur pēkšņi uzplaiksnī, bet ātri arī pāriet. Tas mani dažreiz arī tā apbēdina, ka latvieši ir tik pacietīgi, ka ar viņiem var darīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā, - viņi kārtējo reizi sakodīs zobus un savilks jostu, un viss turpināsies.

No otras puses, paši vien ievēlējām savus varas vīrus, un paši arī esam vainīgi. Jo nav jau liela māka skriet piketēt un žēloties, ka nu atņem pēdējo naudu, pēdējo kreklu velk nost - daudz lielāka māksla būtu visu laiku sekot līdzi tam, kas notiek Latvijas politikā un ārpolitikā, un prasīt atbildību no politiķiem. Bet tur vajag enerģiju, spēku, un tas ir nopietns darbs. Es saprotu, ka vairums nav gatavi, pārnākuši no darba, slēgt iekšā ziņas un analizēt, kas notiek. Arī izglītība ne vienmēr ir pietiekama, lai to darītu.

Par ko kā dzejnieks priecājaties un par ko skumstat kontekstā ar šo laiku?

Šis gads, man liekas, ir ļoti skumīgs, jo ir tāda apokaliptiska sajūta, ka nekas nav īsti nepieciešams no tā, kas man ir svarīgs Latvijā, ka to visu var pēkšņi samazināt, aizslēgt, likvidēt, atņemt jebkādu naudu, jebkādas iespējas... Vēl jau viss notiek, bet, ja tā turpināsies, būs skumji. Pasaulē jau kļūst labāk, bet man nav ticības, ka, tiklīdz tur būs labāk, arī pie mums tā būs. Vai kultūras darbinieki atkal nebūs pēdējā vietā, kam tikai tad kaut ko iedos, kad visiem pārējiem jau visa pietiks?

Priecāties arī sanāk?

Šajā situācijā ir prieks par visu, kas notiek uz labu. Par katru jauniznākušo grāmatu, par spīti krīzei, ir prieks. Tikko mēs, vairāki atdzejotāji, uztaisījām Josifa Brodska dzejas izlasi. Vai, piemēram, uzrodas dzejas draugi, kas ir gatavi rīkot dzejas pasākumus – krodziņš „Enriko pulkstenis” vai frizētava „Melnais knābis”, kur mīl dzeju un kur aicina dzejniekus. Jā, jo mazāk kā ir, jo lielāks prieks par to, kas tomēr ir.

Kādos brīžos sajūtat sevi kā latvieti?

Es nemitīgi sajūtu sevi kā latvieti. Nekā citādi.

Kādus redzat citus latviešus?

Es nesen izlasīju vienu brīnišķīgu igauņu romānu – Andrusa Kivirehka „Rijkuris jeb Novembris”, kas ir izdots lata romānu sērijā, bet tāpēc nav mazāk brīnišķīgs. Lata romānu sērijā tas ir iemaldījies nejauši. Ļoti ironisks un pat cinisks romāns par igauņu pagātni dzimtbūšanas laikos, kur visi igauņi nodarbojas ar māņticību, taisa sev pūķus, kas viņiem nes mantu no citiem, respektīvi, visu laiku no kaimiņiem zog dažādas mantas – gan vajadzīgas, gan nevajadzīgas, un viņus visus vieno tikai tas, ka viņi visi kopā zog no muižas. Viss notiek tādā ārkārtīgi zemā prakticismā, tumsonībā un māņticībā. Tāda pašpietiekama dzīve. Bet viens no pūķiem, kas plūdis kā ūdens pa visu Eiropu, kur uzklausījis romantiskus stāstus par ideāliem, par pašaizliedzīgu mīlestību, sāk šos stāstus stāstīt cilvēkiem, bet tie viņiem ir kaut kas pilnīgi nesaprotams viņu pieredzei.

Lasot romānu, man bija viegli identificēties ar šiem igauņu zemniekiem, jo es izjūtu sevī to pašu un arī cilvēkos ap mani, jo – ir tā, ka labāk „zīle rokā nekā mednis kokā”, jo tā „zīle” ir arī jānosargā, lai to pašu neatņem. Līdz ar to visu laiku liekas, ka mūs interesē tikai tas tuvākais, kas ir deguna priekšā, tas praktiskais, drošais un nevienam nepatīk domāt par augstām idejām. Lai arī romāns ir par igauņiem, to ieteiktu izlasīt arī latviešiem.

"Ja tu vari, tad dari! Dibini savu žurnālu, izdevniecību, interneta portālu, taisi dzejas performances, taisi jampampus..."

Problēma ir tur, ka visi gribam dzīvot labāk, bet ne visi gribam godīgi darīt, lai tas notiktu.

Tas, kurš apzinīgi dara savu darbu un audzina savus bērnus, varbūt viņš arī dara maksimālo, ko no viņa var prasīt. Ir grūti vienoties mūsdienās par vienu kopīgu ideju. Šis vairs nav Atmodas laiks. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir dažādas pretrunīgas idejas. Drīzāk ir jāatrod dažādu pretrunīgo ideju mierīga līdzāspastāvēšana mūsu sabiedrībā, jo citādi tas pēc vadoņa.

Arī talantīgi mākslinieki ir iesaistīti kapitālisma kopīgajā spēlē un tāpat kā citi dara to, par ko viņiem labāk maksā. Tomēr vissāpīgāk ir tad, kad redzi – šis darbs ir talantīgu cilvēku radīts, bet emocionālas un intelektuālas vertikāles tajā nav. Vai varat nošķirt, kurā brīdī tas, ko darāt, baro jūsu miesu, bet kurā – dvēseli?

Tā ir dilemma, ar ko saskaras praktiski visi, varbūt izņemot pavisam nedaudzus. Katram radošam cilvēkam ir pienākums izveidot savu iekšējo vērtību sistēmu, kā to man mācīja arī Rokpelnis, kad es vēl biju pavisam jauns. Viņš teica: lai rakstītu dzejoļus, ir jābūt apziņai, ka dzejoļu rakstīšana iekšēji varbūt ir vissvarīgākā lieta, bet tas nenozīmē, ka tu tai veltīsi visu savu mūžu un nedarīsi neko citu. Ja tev ir šī iekšējā vērtību sistēma, tu arī sapratīsi, kurā brīdī tu to dari naudas dēļ un kad šis naudas vilinājums draud nomākt radošo darbību, un kā no tā izvairīties.

Vai, jūsuprāt, kultūras lietas Latvijā ir labi sakārtotas?

Nekas vairs nav sakārtots tā, kā bija. Tā kā Latvija ir maza valsts, es pilnīgi atbalstu, ka kultūru vajag dotēt, citādi mēs nonāksim situācijā, ka vienīgais kultūras pasākums Latvijā būs “Jaunais vilnis”. Dotēt vajag, bet, no otras puses, latviešiem kultūras darbinieku dotēšana ir tik pašsaprotama: es gribu kaut ko izdarīt, bet dodiet naudu, lai es varētu zināt, ka tas droši atmaksāsies. Dažreiz gribētos redzēt vairāk iniciatīvas no jauniem cilvēkiem. Ja tu vari, tad dari! Dibini savu žurnālu, izdevniecību, interneta portālu, taisi dzejas performances, taisi jampampus...

Ej politikā…

Kaut vai politikā, vai sabiedriskajā darbībā... Ja kāds žēlojas, kāpēc ir tik maz kā laba, kāpēc ir tik skumji un garlaicīgi, tad man gribas jautāt: vai tu pats esi darījis visu, lai būtu interesanti? Citādi sanāk, it kā esmu kultūras cilvēks, kaut ko daru, bet dzīvoju, ietinies savā kokonā.

Bet dažreiz gribas ielīst savā kūniņā...

Tikai tajā kūniņā tu arī vari izperēt to, ko tu gribi izperēt. Jo tu to nedarīsi publiski. Bet, kad ir izperēts, tad tas jālaiž pasaulē.

Vai jums ir sajūta, ka kultūra nepazudīs?

Es domāju, ka visi Latvijā šobrīd ir iemācījušies, ka nav iespējams pateikt, kas pazudīs, kas nepazudīs, cik daudz pazudīs un kurā brīdī pazudīs, tāpēc arī man nav nekādas nākotnes perspektīvas sajūtas. Es nezinu, kas mūs sagaida pēc gada vai diviem un kādas sekas tas atstās. Vienīgais – pagaidām literatūras cilvēki tā īpaši daudz neemigrē. Es neesmu ne operdziedātājs, ne sportists – nekas cits, un es esmu ļoti atkarīgs no šīs vides, no šīs valodas. Tāpēc mēs laikam te sēdēsim kādu brīdi...

Jūtaties šeit piesiets?

Ir tāda sajūta.

Labs saturs
20
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU