Par kultūras saimniecisko vērtību
Latvijas iedzīvotāji šodien vēlas ne tikai izvilkt dzīvību, viņi vēlas arī lasīt grāmatas, apmeklēt kultūras pasākumus, ceļot – liecina Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas veiktais pētījums. Kā vērtējat kultūras situāciju Latvijā krīzes apstākļos?
Krīze ir visās jomās, arī kultūrā. Vissmagāk tā skārusi poligrāfijas jomu. Tajā sitiens ir no abām pusēm – cilvēkiem kritusies pirktspēja, un pilnīgi nesaprātīga ir šī PVN paaugstināšana, kas attiecībā uz grāmatām ir tieši tik daudz, lai pilnībā nogalinātu izdevējdarbību. Ir tā, ja krīze nenožņaudz izdevējdarbību, tad tas tiek izdarīts ar PVN noteikšanu. Tie nav daži procenti, ko varētu nemanīt, – tas ir milzīgs cipars. Kļūdu valdība ir atzinusi, bet saprotu – labot negrasās, un priekšā būs vēl daudz bankrotu.
Kultūras ministrija pašlaik to uzskata par visnopietnāko problēmu. Apstiprinājies, ka valsts arī nav ieguvusi no PVN likmes maiņas.
Tā ir visredzamākā problēma, citas redzēsim vēlāk.
Kā domājat jūs – varbūt laikā, kad simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā nav darba un iztikas līdzekļu, tēriņi kultūrai un izglītībai ir nepieļaujama greznība?
Tā ir sekla domāšana. Diemžēl man jāsaka, ka šī seklā domāšana mūsu valstī ir dominējošā. Arī tagad, samazinot visiem vienādi, nedomājot, kas ir būtisks un kas mazāk būtisks, bez kā tiešām var dzīvot un bez kā nevar, sarunā ar Valsts prezidentu es teicu, ka, piemēram, Francijas valdība Kultūras ministrijas 2,9 miljardu eiro lielajam budžetam ir piešķīrusi papildu 100 miljonus eiro muzeju infrastruktūras un radošo projektu īstenošanai. Šis piešķīrums ir daļa no plāna, kas attīstīts kā iniciatīva, lai atveseļotu novājināto, vispārējo ekonomisko situāciju. Vācijā federālais kultūras budžets 2009. gadam ir palielināts par 3,5%, sasniedzot 1,14 miljardu eiro. ASV The National Endowment for the Arts (Amerikas Kultūrkapitāla fonds) savam 128,412 miljonu dolāru lielajam budžetam saņēma papildu piešķīrumu no valsts 50 miljonu dolāru apmērā. Šis piešķīrums bija daļa no valsts ekonomikas stimulēšanas plāna, atzīstot, ka kultūrai ir integrāla nozīme vispārējās ekonomikas atveseļošanā un attīstībā.
Neticami! Amerikāņi, kas salīdzinājumā ar Eiropu vienmēr bijuši skeptiski pret valsts dotācijām kultūrai, tagad par 10% ir paaugstinājuši dotāciju ... fondam, motivējot to nevis kā atbalstu kultūrai, bet gan kā atbalstu ekonomikai. Te tad izpaužas plašāka valstiskā domāšana, kuru pie mums es neredzu, tā ir trula griešana visiem vienādi, nedomājot, vai atlikums būs dzīvotājs.
Daļa sabiedrības pārtver šo tuvredzīgo domāšanu un pilnībā neizprot kultūras projektu nozīmību.
Viņi arī neizpratīs, un tas ir dabiski, jo tiem, kas vairāk nodarbojas ar azartspēlēm, nevis grāmatām, daudz vairāk ir vajadzīgi kazino, un viņi, protams, nesaprot, kāpēc, teiksim, nauda jāinvestē Gaismas pilī vai koncertzālē, vai kur citur. Ir skaidrs – kultūra nekad nebūs vajadzīga visiem vienādi, bet valsts uzdevums ir padarīt kultūru pieejamu maksimāli plašam sabiedrības slānim. Šie paši kazino spēlētāju bērni varbūt nākotnē mācīsies normālā skolā, kādas nav bijis viņu vecākiem, un šī bibliotēka tad viņiem būs vajadzīga. Ja mēs veidojam intelektuālu un zinošu sabiedrību, tad, protams, kultūra ir vajadzīga. Ja mēs esam gatavi veidot lēta darba ņēmēju sabiedrību, teiksim, kaut kādu mazo Ķīnu, kas ražo mikroshēmas visai pasaulei, tad tiešām mēs mierīgi varam iztikt tikai ar fabrikām un lielveikaliem.
"Mazās valstīs kultūra ir dārgāka, un valstij ir jāizšķiras, vai tā spēj atbalstīt kultūru vai ne. Ja nespēj, tad veidojas citāda sabiedrība."
Es domāju, ka valsts uzdevums ir politiski orientēt, kurp mēs gribam iet, ko mēs gribam sasniegt un kādā veidā mēs to varam izdarīt. Es pagaidām neko tādu neredzu. Īstenībā ir tieši otrādi – ir bezcerīgas, bezmērķīgas darbības, kuru vienīgais mērķis ir kaut ko ierobežot. Labi, es saprotu – lai divos mēnešos izdomātu strukturālas reformas un tajās nekļūdītos, ir jābūt ģēnijam. Taču mēs jau 15 gadus nodarbojamies ar dažādām muļķībām. Kaut vai izglītības jomā, kur esmu strādājis pietiekami ilgi, pārsvarā notiek eksperimenti ar cilvēkiem. Tā ir mūsu jaunā paaudze, ar kuru nepārtraukti eksperimentē: izmēģina jaunas, citur noskatītas lietas, pēc tam saprot, ka tas nav vajadzīgs un visu nomaina. Šādā līmenī mēs visu laiku esam darbojušies. Birokrātija šajā nozarē pēdējos 10 gados ir pati sevi daudzkāršojusi. Strādājot par skolas direktoru, izjutu to uz savas ādas.
Ar ekonomiku vien mēs būsim pagalam, ja mums nebūs garīgā atsvara.
Tā ir. Nav nekādas ekonomikas šobrīd Latvijā, kas būtu mērķtiecīgi veidota. Mērķtiecīgi veidots bija šis nekustamā īpašuma burbulis, kurā bija ieinteresēti politiķi, ja jau laikus to neierobežoja.
Ja tomēr kultūra ir nepieciešama sabiedrības līdzsvaram, tad varbūt grūtos laikos kultūras procesi jāapstādina un jāpagaida līdz labākiem laikiem?
To nevar apstādināt līdz labākiem laikiem: kultūra nav kartupelis, ko mēs iestādām pavasarī un novācam rudenī. Tas ir nepārtraukts darbs, process, kura sistēmas ir trauslas un viegli ievainojamas. Pēdējos desmit gados Latvijā bija izveidojies stabils, valsts iniciēts (gaismas tīklā vienotas bibliotēkas, inspektori novados, konkrēti cilvēki, kas veic šo kultūras darbu, nevalstiskās kultūras organizācijas, nekomerciāli mākslas centri un galerijas, mākslas un mūzikas skolas) un mērķtiecīgi veidots kultūras pārklājums. Kultūra vairāk vai mazāk bija sasniedzama visos reģionos.
Pēdējie pieci gadi mums bija ļoti nopietni vērsti uz reģioniem, lai cilvēkiem ir pieeja, zināšanas, spēja uzrakstīt projektus, pamatot tos – un arī kvalitatīvi realizēt. Cilvēki aizies citur, sāks darīt ko citu, jo sapratīs – tas nevienam nav vajadzīgs. Lai atjaunotu to visu, atkal būs vajadzīgi vismaz desmit gadi. Mēs pārtrauksim, un tad pēc gada vai diviem tur būs tukša vieta, kuru vai nu kāds atjaunos, vai neatjaunos. Ja neatjaunos, paliks tukša vieta un kultūra būs sasniedzama tur, kur tā būs kā bizness, un to var atļauties tikai lielvalstis.
Bez pārspīlējuma varu sacīt, ka šobrīd uz spēles ir likta mūsu valsts nākotne. Jau tuvākajā laikā nepārdomātas ekonomiskās plānošanas dēļ varam viegli pazaudēt daudz no tā, ko esam veidojuši visu neatkarības laiku, tai skaitā pieejamību kultūrai un izglītībai. Ar ko atšķiras kultūra lielās un mazās valstīs?
Lielvalstīs kultūra spēj izdzīvot tāpēc, ka ir pietiekami liels kultūras baudītāju skaits un tā spēj sevi atražot. Mazās valstīs kultūra ir dārgāka, un valstij ir jāizšķiras, vai tā spēj atbalstīt kultūru vai ne. Ja nespēj, tad veidojas citāda sabiedrība.
Atbalsts kultūrai
Likumā minēts, ka galvenie VKKF uzdevumi ir piesaistīt, uzkrāt, pārvaldīt un sadalīt līdzekļus kultūras projektu īstenošanai; izsludināt un organizēt projektu konkursus finansējuma saņemšanai; nodrošināt savas darbības pilnīgu atklātumu. Cik lielu atbalstu šobrīd fonds var sniegt, piemēram, grāmatu autoriem un izdevējiem?
Tas ir individuāli, jo tiek izvērtēta projektu kvalitāte un ne vienmēr un visi var dabūt līdzekļus. Literatūras nozarē pirms budžeta grozījumiem ziemā mums bija divas mērķprogrammas un trīs kultūras programmas: pasaules literatūras izdošanai latviešu valodā bija paredzēti 40 tūkstoši (pēc samazināšanas – 30 tūkstoši), bērnu literatūras izdošanai – 70 tūkstoši (40 tūkstoši), programmai „Literārā akadēmija” – 30 tūkstoši, radošajam procesam Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī – 32 tūkstoši (26 tūkstoši), Latvijas literatūrai pasaulē – 100 tūkstoši (36 tūkstoši). Tātad ir palikušas četras programmas ar pavisam citiem cipariem. Rakstnieku izglītības programma „Literārā akadēmija” ir pilnībā slēgta. Vairāk nekā uz pusi ir samazināts atbalsts jaunu grāmatu iegādei publiskajām bibliotēkām. Mūsu kopējais finansējums pirmajā ceturksnī vidēji samazinājās aptuveni par 40%, tādēļ nenotika pirmais konkurss, jo mēs varējām maksāt tikai mūža stipendijas un apmaksāt dažus valstiski nozīmīgus projektus.
"Kalvīša valdības deklarācijā tika ierakstīts, ka katru gadu VKKF finansējums pieaugs par 10 procentiem."
„Grozījumos likumā par valsts budžetu 2009. gadam” VKKF ir vienīgā valsts institūcija Latvijā ar precīzi fiksētu budžeta samazinājumu.
Es nezinu par citām, bet no Kultūras ministrijas sistēmas tā bija vienīgā institūcija.
Kuri vēl iepriekš atbalstītie kultūras procesi šogad netiek atbalstīti līdzekļu trūkuma dēļ?
Ļoti daudz kas netiek atbalstīts līdzekļu trūkuma dēļ. Piemēram, tā pati „Literārā akadēmija”. Pilnībā netiek atbalstīta mūzikas un vizuālās mākslas izglītības iestāžu materiāli tehniskās bāzes uzlabošana – 190 tūkstoši bija paredzēti, šogad tas netiks darīts. Eksperti nolēmuši, ka šobrīd, tik krasi samazinot līdzekļus, ir jānotur radošais process un materiāli tehniskā bāze kādu gadu var pagaidīt. Otrkārt, materiāli tehniskā bāze vispār konkursa kārtībā nebūtu jāatbalsta, tai būtu jābūt iekļautai katras iestādes budžetā. Arī latviešu dramaturģijas attīstībai nebūs speciāla fonda atbalsta, dramaturgu pieteikumi, visticamāk, tiks skatīti konkursa kārtībā.
Kad notiks projektu otrais konkurss?
Regulāri jāseko līdzi jaunumiem mūsu mājaslapā www.kkf.lv, jo mums tagad nav naudas, lai avīzēs ieliktu reklāmas. Visticamāk – tad, kad valdībā būs apstiprināti valsts budžeta grozījumi. Pirms tam grozījumi tiks sagatavoti Kultūras ministrijā, un, kad mēs zināsim šos ciparus, arī tiks izsludināts konkurss.
VKKF likuma 6. pants nosaka – par fonda līdzekļu sadali lemj VKKF padome. Kā tiek nodrošināta godīga līdzekļu sadale?
Līdzekļu sadale mums notiek ļoti demokrātiski, un šeit neviens nekādā veidā nevar realizēt savas personīgās intereses. Pirmkārt, katrā nozarē ir septiņi eksperti, un katrs no viņiem iepazīstas ar visiem nozarē izskatāmajiem projektiem. Viņi izlasa visus iesniegtos projektus un vairākās sēdēs atsijā tos, kas, viņuprāt, kaut kādu iemeslu dēļ nav realizējami, tad balso par tiem (jebkurš žurnālists var nākt un skatīties atbalstītos projektus). Pēc tam vēl kopējā kontekstā ir jāskatās, par kādu naudas summu šo projektu var atbalstīt. Gala lēmumu pieņem fonda padome, un ne vienmēr lielā padome atbalsta to, ko nolēmuši eksperti.
Grūti ir vērtēt projektu idejas, kad nav redzams iznākums. Daudz vienkāršāk būtu vērtēt gatavus darbus. Tas pat ir riskanti – vērtēt ideju, tāpēc liela loma ir idejas pieteicēja iepriekšējai pieredzei un darbu kvalitātei. Nav nekāds noslēpums, ka spožas idejas ir daudziem cilvēkiem, grūtākais – šo spožo ideju tikpat spoži realizēt, un tas, kas šīs spožās idejas spoži realizē, arī ir mākslinieks. Nozares ekspertam ir jāparedz projekta atdeve, bet simtprocentīgi tas nav iespējams.
Cik ilgs laiks paiet no projekta iesniegšanas līdz līdzekļu piešķiršanai?
Pēc projektu konkursa izsludināšanas projektus var iesniegt trīs nedēļu laikā, tad apmēram trīs nedēļas tie tiek skatīti. No iesniegšanas datuma paiet apmēram plus mīnus divi mēneši.
Iedzīti stūrī
VKKF finansējums projektiem un programmām ir samazināts no 7 057 091 lata 2008. gadā līdz 4 686 424 latiem 2009. gadā – gandrīz par 2,5 miljoniem latu jeb 33,59 procentiem. Vai 10% līdzekļu joprojām ir jāpatur rezervē?
Jā, protams. Mums no pašreiz iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem 15% ar valdības lēmumu no 2. ceturkšņa ir pārcelti uz pēdējo ceturksni. Ir skaidrs, ka tas, kas tagad tiek pārcelts uz gada beigām, ir tā pati rezerve, kuru noņem. Tad bija 10%, tagad ir 15%, tikai tas citādi saucas un par to neviens skaļi nerunā. Budžeta grozījumi vēl nav bijuši, tādēļ noņemt naudu šobrīd nevar, un tā tiek pārcelta.
"Problēma ir tā, ka Latvijā šis finansējums ir politiski noteikts: gribam – ņemam, gribam – dodam, tad esam labie…"
Kā saprast to, ka 2008. gadā VKKF budžets bija 1/16 daļa no Kultūras ministrijas budžeta, bet 2009. gadā ir tikai 1/26 daļa? Proporcionāli visam KM budžeta samazinājumam VKKF 2009. gada budžetam ir jābūt 6 464 295 lati.
Ministrijas kopējais budžets pārsvarā ir pieaudzis uz būvniecības un kultūras darbinieku algu rēķina, un te es nevilktu paralēles, ka VKKF budžetam vienmēr jābūt procentuāli samazinātam attiecībā pret ministrijas budžetu. Visu cieņu bijušajai kultūras ministrei: ja kultūras darbinieku atalgojums būtu tāds, kāds tas bija pirms četriem gadiem, tagad pēc samazinājuma viņi būtu neapskaužamā situācijā.
Manuprāt, VKKF finansējums bija perfekti sakārtots, fondu dibinot: 3% no tabakas, 3% no alkohola un 50% no iekasētās izložu un azartspēļu nodevas. Tad, kad nodokļi gāja uz augšu, finansējums palielinājās, kad krita – samazinājās.
Eiropas nostāja ir, ka investīcijām izglītībā un kultūrā ir jābūt ES institūciju un valdību prioritātei. Kāpēc mēs esam tik atšķirīgi, piemēram, no Igaunijas, kur Kultūrkapitāla fonda finansējums neizprotamu politisku iemeslu dēļ 2009. gadā netika samazināts?
Jau toreiz, kad Kalvīša valdības deklarācijā tika ierakstīts, ka katru gadu VKKF finansējums pieaugs par 10% (Kultūras programma līdz 2010. gadam), igauņiem Kultūrkapitāla fonda budžets palielinājās vidēji par 20% gadā, jo ļoti pieauga ieņēmumi no tabakas un alkohola akcīzes, no azartspēļu nodevas.
Kas tagad notiek Igaunijā? Arī viņiem nodokļu ieņēmumi samazinās, bet finansējums nesamazinās uz pusi kā mums. Prognozē, ka iezīmētos nodokļus igauņi iekasēs apmēram 2006. gada robežās, apmēram 13 miljonus latu gadā. Problēma ir tā, ka Latvijā šis finansējums ir politiski noteikts: gribam – ņemam, gribam – dodam, tad esam labie… Ja nesaprotam, kam tā kultūra vajadzīga, noņemam nost, atdodam citam, ļoti vajadzīgam, politiski nozīmīgam. Tā ir šā brīža bezjēdzīgākā lieta, kas turklāt ir ar likumu noteikta.
Igaunijā ir tāds valsts modelis, kur jau sen vairs politiku nenosaka „mežonīgā kapitālisma” laikmeta oligarhi un šauru interešu lobiji. Ir pienācis laiks pielikt punktu tai „blata” sistēmai un politisko partiju patronāžas tīkliem, uz kuriem līdz šim ir balstījusies atjaunotās Latvijas politekonomiskā uzbūve. Šī sistēma ved mūsu valsti postā – turklāt runa nav vienīgi par ekonomisko krīzi. Kur radīsies pilsoniska sabiedrība, ja tiek iznīcināts tās veidošanās pamats – izglītība, kultūra, pētniecība?
Tā ir. Kaut gan dzīvojam kaimiņos, igauņiem valstiskā domāšana ir citā līmenī. Igaunijas Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors nesūdzas. Protams, līdzekļi samazinās, bet visi cilvēki redz, kāpēc tā notiek – kļūst mazāk nodokļu ieņēmumu. Pie mums jau neviens neko daudz neskaidro – ņem un samazina.
Ko Valsts Kultūrkapitāla fonds vēlas no valdības un Saeimas?
Izpratni par to, kāpēc kultūra vispār eksistē. Tas jau būtu ļoti labi.
