VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
27. novembrī, 2009
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
7
7

Lai nebūtu jāiet pa ielu un skaļā balsī jālasa dzeja

LV portālam: IEVA KOLMANE, Latvijas literatūras mēnešraksta „Karogs” galvenā redaktore
Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

I. Kolmane: „Vai Latvija ir gatava samierināties ar to, ka nekad nebūs spējīga Nobela prēmijai godam pieteikt pati savu rakstnieku?”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) 2009. gada pēdējā projektu konkursā radošajām stipendijām un projektiem tika sadalītas daudz nabadzīgākas naudas summas, t.sk. vispār nav piešķirti līdzekļi vienīgā Latvijas literatūras mēnešraksta „Karogs” izdošanai. Žurnāla galvenā redaktore IEVA KOLMANE neuzstāj, ka līdzekļi pienākas tieši „Karogam”, tomēr ar lielām bažām skatās uz situāciju, ka Latvijā varētu vispār nebūt literatūras periodikas.

Kāda ir „Karoga” vieta latviešu literatūras kopainā?

Periodiskam izdevumam, manuprāt, ir jābūt kā obligātam posmam visā rakstniecības un literatūras infrastruktūrā jebkurā valstī. Man jau sen liekas, ka pie mums situācija ir defektīva, jo šāds izdevums ir tikai viens. Normāli būtu, un to rāda arī Latvijas vēsture, ka šādi žurnāli vai laikraksti ir vairāki. Īpaši rakstniecībā tāds periodisks izdevums ir vajadzīgs, jo tas ir darba instruments. Citās nozarēs, piemēram, vizuālajā mākslā, žurnāls ir platforma kritikai. Literatūrā tā ir platforma pašiem rakstniekiem.

Vairāki sevi pierādījuši rakstnieki atzīst, ka nepublicējas „Karogā”, ka tas kaut kādā ziņā ir noiets posms viņu dzīvē. Vai „Karogs” ir atspēriena punkts jaunajiem?

„Karogs” ir izmisīgi izplātījies šajā ziņā, jo mēs visu laiku esam mēģinājuši aptvert iespējami plašu loku gan vecuma grupu, gan žanru ziņā, publicējam arī recenzijas, literatūras vēsturnieku, literatūrzinātnieku pētījumus. Būtu, protams, labi, un vienu brīdi tā arī bija, ka jaunajiem autoriem ir pašiem savs izdevums. Tagad viņi tiek samesti vienā katlā ar pieredzējušiem kolēģiem un visiem jau tāpat vietas nepietiek. Nav nekādas iespējas dabiski sadalīties pa interešu grupām. Atbilde uz jautājumu, kas ir literatūra, taču jāmeklē nemitīgi, laikam līdzi. Viedokļi dalās, un katrai interešu grupai vajadzētu būt savam periodiskam izdevumam.

Protams, var runāt par to, kādās attiecībās jābūt drukātam medijam ar līdzīgiem izdevumiem elektroniskā vidē. Tomēr, manuprāt, drukātam medijam kaut kādā formātā ir jāpastāv. Tas tomēr saglabājas ilgāk un drošāk. Izdevums var pastāvēt arī elektroniski, bet tam būs cita auditorija.

Tātad „Karogs” ir vēsturisks dokuments? Tā uzdevums ir piefiksēt un saglabāt literatūras liecības nākamajām paaudzēm?

Es neteiktu, ka pats galvenais, bet viens no tādiem noteikti. Pats svarīgākais, manuprāt, ir nodrošināt platformu un tribīni tiem, kas strādā un ir sastrādājuši ko tādu, ko vērts redzēt citiem.

Rakstnieki ir domu virzītāji mūsu sabiedrībā. Ko viņi no šīs tribīnes cenšas pateikt?

Man jau labu laiku liekas, ka vienotības rakstnieku vidū nav. Tā ir raiba un tikai kaut kā formāli sajūgta masa. Manuprāt, rakstniekiem nav vienota vēstījuma visiem pārējiem. Un tas sasaucas ar pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušiem minējumiem, ka pašlaik mums nav arī radošās inteliģences kā saliedētas sociālas grupas.

Kāpēc tā ir?

Iespējams, tas nāk no nemācēšanas dzīvot demokrātiskos apstākļos, jo beigu beigās, ja esi rakstnieks, kurš saprot, kā jābūt, uz kuru pusi jāiet, kas ir nacionāla mēroga virsuzdevums – nav nekāda iemesla, kāpēc lai tu neietu politikā. Savukārt, ja rakstnieks negrib iet politikā, viņš tiek uztverts kā tāds pamācītājs, kas prot tikai runāt un no darīšanas neko nejēdz. Tā dilemma ir diezgan smaga.

Ko kultūra var piedāvāt cilvēkiem, Latvijas tautai?

Nepatīk man tāds jautājums. Kultūra jau nav nekas no tautas un cilvēkiem šķirts. Vienmēr pati sev un citiem atgādinu, ka kultūra saistās ar kopšanu. Kultūra nav objekts. Kultūra ir darbs. Tirgus ekonomikas apstākļos kultūrai sevi it kā vajag pierādīt kā precei, bet tā ir tāda īstermiņa domāšana. Nevar vērtēt kultūras produkta cenu peļņā vai pēc principa, cik rentabls kultūras produkts ir kā prece. Kaut ko mēs uzzinām par kultūras produkta kvalitāti, bet tajā pašā laikā labi zinām, ka bestselleri nav tā labākā literatūra.

"Kultūra saistās ar kopšanu. Kultūra nav objekts. Kultūra ir darbs."

Tā paša „Karoga” sakarā – ja izdevumu vērtē pēc tā tirāžas vai tā, cik ietirgots, žurnālu pārdodot, no tā var secināt ļoti maz. Lielākā daļa abonentu ir bibliotēkas. Ja „Karogs” ir nonācis līdz bibliotēkai, lasītāju skaits vairojas, pircēju – ne. Starp citu, tieši bibliotēkas ir tās, kas patlaban zvana, raksta un par „Karogu” raizējas. 

Viens no daudz dzirdētiem argumentiem – nevajag kultūrai dot naudu, kultūra vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs tāpat – arī ir diezgan maldīgs. Katrā sabiedrībā ir cilvēki, kas stāstus prot izstāstīt labāk nekā kurš katrs. Citi to mana un ap stāstītāju līp. Vienkārši izsakoties, pat senajās sabiedrībās citi iet medībās, viens drīkst palikt alā zīmēt, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nomirs badā.

Kādām vajadzētu būt naudas un kultūras attiecībām? „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” aptaujāto rakstnieku izteikumos parādījās viedoklis, ka kultūra vienmēr ir mērdēta badā. Vai ir godīgi teikt, ka arī labajos gados kultūrai netika doti līdzekļi?

Runājot par grāmatniecību, rakstniecību – man liekas, bija sperts solis pareizā virzienā, jo ikviens par savu darbu ir pelnījis taisnīgu atalgojumu. Tika sakārtotas lietas autortiesībās, publiskajā patapinājumā, jo autoram pienākas atlīdzība, ja viņa darbus lasa bibliotēkās. Joprojām gan vēl nav skaidrības par reprogrāfisko reproducēšanu, t.i., kas notiek, ja autoru darbi tiek nekontrolēti kopēti, kā arī autortiesības elektroniskajā vidē. Bet kopumā pēdējos padsmit gados iznācis tik daudz labu grāmatu! Latvijas Rakstnieku savienība gada ražu vērtē Literatūras gada balvas un Dzejas dienu ietvaros, un, manuprāt, oriģinālliteratūra šajos gados ir iznākusi labā kvalitātē un normālā daudzumā. 2009. gads jau vairs tāds nebūs.

Bet, runājot par rentabilitāti, – grūti atrast kādu, kam „smalkākā gala” oriģinālliteratūra ir izdevīga. Izdevējs, naudu skaitīdams, no oriģinālliteratūras turas pa gabalu. Tā var iznākt tikai ar VKKF vai kāda cita sponsora atbalstu. Augstvērtīgākā latviešu literatūra Latvijā nav tirgus prece.

Tātad oriģinālliteratūra ir laba, bet cilvēki nav spējīgi par to samaksāt?

Jā, jo tā ir ļoti dārga. Un dārga ir tāpēc, ka prasa smagu darbu un iznāk mazās tirāžās. Jo mazāka tirāža, jo grāmata dārgāka. Svarīgi ir arī, vai bibliotēkām ir finansējums, lai oriģinālliteratūru iepirktu. Nelaimīgā kārtā visos šajos kanālos plūst iekšā budžeta nauda, un, kolīdz cieš valsts budžets, ļoti sāpīgi dambējas ciet arī visi „asinsvadi”.

Pasaules kontekstā latviešu valoda nav no pašām mazākajām. Ir daudz citu vēl mazāku valodu, kaut vai igauņu. Bet, ja valsts sevi pasludinājusi par nacionālu valsti, tad es nezinu, kas sagaida valsts valodu, kuru nebaro oriģinālliteratūra, kurā netop jauni darbi un lasītāju skaits iet mazumā. Ja varam piesaukt rakstnieka misiju – dzejnieki valodu un līdz ar to arī domāšanu tiecas reformēt un pārskatīt, savukārt prozaiķi rada modeļus, pēc kuriem iespējams darināt stāstus. Bez šāda stāstu darināšanas treniņa cilvēks nav spējīgs izstāstīt, kā viņš jūtas. Un tad viņš saka: labi, tā nekas. Kas notika? Nekas sevišķs. Nianses zūd, un līdz ar to domāšana nivelējas. Nupat šī frāze šķiet nodeldēta, bet latviešu valodā tiešām pa īstam taču var domāt tikai Latvijā!

Vai par kultūras cilvēku darbu ir labi samaksāts vai maz? Viens varbūt 20 gadus raksta to grāmatu, un viņam VKKF piešķirtā 400 latu stipendija ir smieklīgi maza, bet cits uzraksta ātri un labi nopelna. Kādi ir kritēriji, pēc kuriem novērtēt kultūru naudā?

Noteikti jāvērtē rezultāti. Laika gaitā to var noteikt. Jo ir rakstnieki, kas padodas un saprot, ka nevar atļauties rakstīt. Starp Rakstnieku savienības biedriem uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi, kas maizi pelna tikai ar rakstniecību. Visi citi strādā. Valsts kultūrkapitāla fonda stipendijas ir ceļš, kā izbrīvēties no citiem darbiem un veltīt sevi tikai rakstniecībai. VKKF var paskatīties, ar ko iepriekšējos gados ir beigusies šāda prakse, kādi ir rezultāti, vai tie ir bijuši gana labi. Pēc tā varētu saprast, kur līdzekļu bijis izmests par daudz un kur varbūt vajadzētu vēl.

"Es nezinu, kas sagaida valsts valodu, kuru nebaro oriģinālliteratūra, kurā netop jauni darbi un lasītāju skaits iet mazumā."

Nelaimīgā kārtā tas atkal atduras pret personālijām. Kā katrā darbā, ar laiku tu iepazīsti cilvēku un zini, vai viņš darbu izdarīs laikus un atzīstamā kvalitātē vai tevi nepiešmauks. No otras puses – iznāk, ka tieši tāpēc gandrīz garantēti tiek atbalstīti vieni un tie paši cilvēki. Šaubos, vai būtu iedibināmi tādi strikti kritēriji, vienreiz par visām reizēm fiksēti, bet īstermiņa kritēriji varētu būt gan.

Tīri praktiski – kritēriji rodas brīdī, kad zini, cik tev vispār ir tās naudas, ko dalīt. Lielākas naudas apstākļos vari kalkulēt citādi, nekā tad, kad reāli iespējams atbalstīt tikai nedaudzus mazus projektiņus, kā bija pēdējā VKKF konkursā.

Kāda ir „Karoga” nākotne?

Nezinām vēl. Gala atbildes pagaidām nav. Ja nav nekādu variantu, gribētos, lai kāds tā arī pasaka. Bet viens numurs vēl janvārī/februārī par šajā gadā ietaupīto finansējumu tiks izdots. Ja nekādu citu variantu nebūs, žurnāls nākamgad vairs neiznāks. Un, ja arī nākamgad neradīsies skaidrība par to, pēc kādiem noteikumiem Latvijā var eksistēt kultūras periodika, tad kultūras periodikas nebūs.

Grāmatnīcās „Karogs” maksā gandrīz 5 latus. Kāpēc cena ir tik augsta, padarot žurnālu ne bibliotēkas lasītājam savā ziņā nepieejamu?

Pirmkārt, formāta dēļ. „Karogs” ir tā saucamais klasiskais biezais žurnāls, un, kamēr vien esam varējuši, esam centušies tā formātu saglabāt, jo tāds tas vienmēr ir bijis – tāda zināmā mērā ir mēnešraksta identitāte. Pārtaisīts par plānu burtnīcu, kaut vai „Patiesās Dzīves” formātā, „Karogs” vairs nebūs „Karogs”. Tāpēc varbūt vieglāk ir veidot kaut ko pilnīgi no jauna, nevis saukt pilnīgi neatpazīstamu priekšmetu par „Karogu”.

Otrkārt, katrā „Karoga” numurā publicējas ap 20 autoru, un raksti ir profesionāli sagatavoti. Jo sevišķi daudz enerģijas tiek patērēts, rakstot recenziju, literatūras vēstures pētījumu vai lielo rakstu: cilvēks ieguldījis savu izglītību un erudīciju, sēdējis arhīvos un bibliotēkās un ir pelnījis iespējami adekvātu autoratlīdzību.

Viena numura pašizmaksa ir mazliet vairāk nekā 7 lati. Kā rodas tie 5 lati veikalā? Žurnālu mazumtirdzniecībā atdodam par cenu zem 3 latiem, klāt nāk vēl veikala uzcenojums, kas ir stipri liels. Tāpēc vislētāk ir abonēt. 2009. gadā mēnesī „Karogs” parakstītājam maksāja 3,15 latus.

Kā ir ar pašiem rakstniekiem? Viņi pauž morālu atbalstu „Karogam”, bet vai ir gatavi arī rīkoties, palīdzēt piesaistīt līdzekļus?

Par morālu atbalstu arī ir jāpateicas. Bet te atkal rodas jautājums: vai ir pareizi, ka tādam periodiskam latviešu literatūras izdevumam jāmeklē privāts sponsorējums? Var jau to darīt, bet neredzu to kā ilgtermiņa risinājumu.

Runājot par kultūras periodiku, manuprāt, sistēma ir tālu no ideāla. Nav pareizi, ka VKKF ir jānodarbojas ar šādiem projektiem. VKKF pēc definīcijas vajadzētu atbalstīt radošu darbību un atsevišķus projektus, nevis ilgtermiņa aktivitātes.

Tas būtu Kultūras ministrijas uzdevums?

Grūti pateikt. Tad jābūt kādai atsevišķai mērķprogrammai, iezīmētiem līdzekļiem. Valsts aģentūrai? Nav pareizi, ka žurnālam jākonkurē ar grāmatām un stipendijām.

Vai jums ir kaut kāda vīzija, kā vajadzētu būt? Ko jūs sagaidāt no valdības?

Labu laiku jau vīzija bija daudzmaz skaidra, bet tagad... Visu laiku gribējās sagaidīt skaidrus spēles noteikumus un bija vēlme, lai uzrastos vēl kāds, kas paņemtu daļu funkciju nost, jo ir smagi komplektēt visu pienesumu vienos vākos, mēģinot turēt prātā visu nozares pārklājumu kā tādu. Bet tagad, kad jau pats „Karogs” ir zem sitiena, man par vīziju ir pavisam grūti ko teikt. Vīzija būtu skaidrība par to, ar ko ir iespējams rēķināties nākamajā gadā, lai mēs, būdami atbildīgi savai auditorijai, varētu kaut ko teikt.

"Ja nacionālajā literatūrā nav pilna spektra – tādu rakstnieku, kas baro tirgus ekonomiku, un tādu, kas kopj profesionālo „galu”, tā ir slima."

Es nedomāju, ka tieši „Karogs” ir tas, kam kaut kas „pienākas”. Tā nav. Es vienkārši domāju par valsti, kurā nav neviena periodiska literatūras izdevuma. Īpaši domāju par kopējo situāciju nozarē, kur publicēšanās iespējas vispār katastrofāli sarukušas – šogad ārkārtīgi piesardzīgi ir kļuvuši gan grāmatizdevēji, gan laikraksti. Nevar taču sadzīt visus rakstniekus internetā, kur autortiesības tik grūti administrējamas un aizstāvamas.

Tā ir domāšanas vaina. Valda aizspriedums, ka rakstnieks raksta un publicējas pats sevis dēļ, nodarbodamies ar tādu kā radošu ekshibicionismu. Bet rakstniecība ir darbs. Tas ir amats, kur, gluži kā visur, ārkārtīgi svarīga ir profesionalitāte. Un, ja nacionālajā literatūrā nav pilna spektra – tādu rakstnieku, kas baro tirgus ekonomiku, un tādu, kas kopj „profesionālo galu”, tā ir slima. Es bieži mēģinu atgādināt – vai Latvija ir gatava samierināties ar to, ka nekad nebūs spējīga Nobela prēmijai godam pieteikt pati savu rakstnieku? Redz, aizsaulē aizgājušo dižgaru kandidatūras jau komiteja neizskata.  

Vai Latvijai ir cerība saņemt kādu prēmiju?

Man liekas, vismaz patlaban mums ir ļoti spoži rakstnieki.

Varat minēt konkrēti?

Es domāju, ka Uldis Bērziņš, kad laimīgi tiks galā ar Korānu, būs ļoti spēcīgs kandidāts.

Cik būtiski ir, ja rakstniekam ir liela vai maza auditorija?

Auditorijai, protams, ir nozīme. Bet, ja paskatāmies vecās demokrātijas valstis – auditorija šādiem „smalkākā gala” izdevumiem ir apmēram 10 procenti. Dzeju lasīt un tajā dzīvot ir būtiski apmēram 10 procentiem iedzīvotāju. No šāda viedokļa raugoties, ja šiem 10 procentiem dzejas nav, varam runāt par minoritātes diskrimināciju. Ja spriežam pēc pārdoto grāmatu skaita un lasītāju skaita bibliotēkās, Latvijā no padomju laikiem, no nebrīvās, nelasāmās preses laikiem, kad tikai literatūrā varēja veldzēties, ir saglabājušies vēl vairāk nekā šie 10 procenti.

Ja būtu citi izdevumi, kādiem tiem vajadzētu būt?

Man šķiet, ka literatūras periodikā noderētu modelis, pēc kāda strādā „Rīgas Laiks”, kad žurnālam ir sava stabila auditorija, kas domā līdzīgi žurnāla veidotājiem. „Karogs” šai ziņā ir par daudz izplūdis, un tas, ko domā pati redakcija, parādās tikai paretam, jo nav vietas. Man liekas, redakcijai jābūt kā dūrei: mūsu principi ir tādi, mēs zinām, kādai jābūt literatūrai, un varam pateikt: lūk, šis gabals jau nu gan nav nekāda literatūra. Tādam žurnālam jābūt kā grupas kodolam, kā frontei. Bet tad subjektīvisms aug augumā un ir tādi, kas neglābjami paliek aiz strīpas, ārpus literatūras vēstures. Bet vai tas ir godīgi? Būtu godīgi, ja arī citai grupai būtu sava fronte. Visas tās diskusijas, kas kūsāja starp literāriem izdevumiem Latvijas pirmās republikas laikā, arī bija būtisks pienesums kultūrainai.

Vai jaunā paaudze interesējas par rakstniecību?

Interese ir ārkārtīgi liela, un to pat nevar norakstīt uz krīzes rēķina. Jau gadus četrus uz Rakstnieku savienības izsludinātajiem semināriem un meistardarbnīcām tiek sanestas milzu kaudzes ar piedalīties gribētāju darbiem. Ar ko to izskaidrot? Manuprāt, vide, īpaši medijos, ir ārkārtīgi noplicināta. Ja salīdzinām lasīšanu ar ēšanu – palasi laikrakstus, paskaties TV ziņu raidījumus vai šovus, un ikreiz jūties kā saēdies cukura vati. Rakstniecība un literatūra, kas nav tikai tirgus prece vien, ir tas, ar ko vari tikt pie sāta sajūtas.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU