Savukārt septembris ir kā attaisnojums, kāpēc Dzejas dienu notikums drīkstētu būt svarīgāks par kādu citu steidzamu darbu, un septembris ir arī noskaņa, kas ikvienu Dzejas dienu pasākumu ievij zināmā romantikā un arī pašam indivīdam ļauj kļūt sapņainākam un jutekliskākam attiecībā pret apkārtējo pasauli.
Dzejas dienas ir arī viena no tām burvīgajām tradīcijām, kas katru mūsu rudeni padara īpašu, turklāt šogad jau četrdesmit sesto gadu. Interesanti, piemēram, ka lietuviešiem īpaši ir pavasari, jo tieši tad notiek Dzejas dienas Lietuvā. Šajā gadījumā nozīmīga ir gan Dzejas dienu tradīcijas izcelsme, gan arī aktīvās formas, kādas tai piešķir lietotāji. Protams, tieši lietotāji arī piešķir, saglabā un nes cauri laikam tradīcijas nozīmi.
Kā tas mēdz būt, tradīcija savos ietvaros transformējas, kaut ko no sevis izmetot un radot ko jaunu. Žēl tikai, ka dažkārt tas, kas tiek izmests, ne būt nav bijis tas sliktākais – piemēram, 11. septembra Dzejas dienu pasākums pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Tas jau pats par sevi vēsturiski nesa līdzi bagātīgu emociju, domu un atziņu paleti, un tieši šī tikšanās dzejnieka Raiņa dzimšanas dienā bija Dzejas dienu kulminācija. Izsvītrojot tikšanos pie Raiņa pieminekļa, visvairāk zaudē skolēni, lai arī, protams, vienmēr būs cilvēki, kas interesēsies un apmeklēs citus Dzejas dienu pasākumus. Tomēr ik gadu bija diezgan daudz skolēnu, kuriem patiesībā šis gājiens pie Raiņa varbūt pat bija vienīgais iemesls (reizēm arī obligāts) ieklausīties un paklausīties dzeju, jo ikdienā literatūras priekšmets varbūt ir pēdējais, kas skolēnu interesē.
Vidusskolas 10. klasē arī manu klasi literatūras skolotāja aicināja tikties pie Raiņa pieminekļa, un kopš tās reizes uz turieni devos ik gadu, un ne jau tādēļ, ka skolotāja sauca, bet tā īpašā noskaņa, cilvēku kopība, dzejas vārds, kas izskanēja Esplanādē, aicināja. Un kā kaut kam tādam – tik pozitīvi suģestējošam un uzlādējošam – var nebūt jēgas? Par šo Dzejas dienu tradīcijas daļu jācer, ka tā tomēr atdzims (ja tas nenotiek šogad, kad pieminam Raiņa 145. gadadienu, iespējams, varam cerēt uz dzejnieka 150. gadadienu kā cienīgu iemeslu).
"Skaistas un patīkamas lietas jēga runā pati par sevi, tā nav jāmeklē."
Un tomēr priecē tas, ka Dzejas dienas nu ir kļuvušas par Dzejas dienu festivālu, katru gadu pulcējot arvien vairāk ārzemju literātu un mūsu pašu pasākumu formas padarot dinamiskākas, daudzveidīgākas un atraktīvākas. Sākot ar maziem, intīmiem pasākumiem nelielam skatītāju pulkam un beidzot ar grandiozu pasākumu Jaunā Rīgas teātra telpās. Arī Dzejas dienu organizatori ar lepnumu runā par šī festivāla vērienīgumu: „Šogad Dzejas dienās – 30 pasākumi 14 dienu laikā. Tas ir vērienīgs starptautisks dzejas festivāls – Latvijas kultūras dzīves vizītkarte un svētki ne tikai 23 ārvalstu viesiem, kas šoreiz aicināti piedalīties, bet arī pasākumu dalībniekiem un klausītājiem visos valsts novados.”1
Uzreiz jāpiezīmē, ka vērtīga ideja ir Dzejas dienām veltītā mājaslapa www.dzejasdienas.lv – tā vienkārši ir nepieciešamība, ko diktē laikmets. Būtu vērts padomāt par šādu mājaslapu, kas būtu aktīva visu gadu un kur vienkopus būtu pieejama informācija par visām literārajām aktivitātēm, kas notiek mūsu kultūras dzīvē ik dienas, ne tikai septembra mēnesī. Informācijas sadrumstalotība un apgrūtinājums tās atrašanā varbūt arī ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kāpēc mēs katrs sev nevarētu radīt vismaz vienu Dzejas dienu mēnesī, apmeklējot kādu literāru pasākumu.
Mums, kas dzeju lasa un mīl, Dzejas dienām ir nepārprotama jēga – tie ir svētki. Vai mēs jautājam, kāda jēga ir Ziemassvētkiem vai Lieldienām? Skaistas un patīkamas lietas jēga runā pati par sevi, tā nav jāmeklē. Tiem, kas dzeju rada, Dzejas dienas būtībā ir katra diena, kad kaut kas tiek uzrakstīts. Protams, tie ir arī svētki pašiem dzejniekiem, kad tieši viņi tiek iecelti notikumu centrā. Un svētki ir arī pašai dzejai, kad tā tiek godināta citu vārda mākslu vidū.
Tradīcija, kas ir saglabāta četrdesmit sešu gadu garumā, jau vien parāda to, ka tai ir jēga. Ja tā nebūtu, tad diez vai atrastos cilvēki, kas ik gadus organizētu un darbotos Dzejas dienu laikā. Ja vienīgais dzinējspēks būtu pienākums, tad diez vai viss veidotos tik progresīvi, dažādi un atraktīvi, kāda mums rādās šī gada Dzejas dienu programma.
