VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
19. novembrī, 2008
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
5
5

Edvīns Raups: ar Likteni uz tu

LV portālam: EDVĪNS RAUPS, dzejnieks un tulkotājs
Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Nupat iznācis Edvīna Raupa, viena no spilgtākajiem mūsdienu dzejniekiem un tulkotāja, dzejas krājums „Putn”, kas sava nosaukuma dēļ sabiedrībā izraisījis diskusijas. Uz to E. Raups atbild: ”Noķert, ielikt rāmītī mirkli nozīmē sagūstīt putnu – vai to es gribu?” Pēdējie gadi dzejniekam ir piepildīti, un viņu gandarī Dieva dotā iespēja baudīt sava darba augļus. „Šobrīd kā dzejnieks jūtos labi. Cilvēks kā mākslas darbs kļūst par mākslinieku ļoti nedaudzos gadījumos. Tad, kad Liktenis to vēlējis. Mans stāvoklis šobrīd ir diezgan biedējošs, jo labs,” atzīst Edvīns Raups.

Trešās atmodas sākumā dzejnieki, mākslinieki, mūziķi, aktieri viesa tautai cerību, ka izdosies. Tagad atkal nepieciešama zināma deva ticības, taču šobrīd trūkst izteiktu līderu – aktīvu iedrošinātāju, ka viss būs labi. Notiekošais ir likumsakarīgs pārejas cikls, kad laiks pārdomāt vērtības.

Šobrīd ir citi laiki. Inteliģence nav kļuvusi mazāk aktīva vai kūtrāka. Ir noplacis tā saucamais „urrā patriotisms”, un dziļāka procesu izpratne liedz manifestēt banalitātes. Arī kultūras pārstāvjiem un procesiem šobrīd ir jāiekļaujas tirgus ekonomikas apstākļos. Vai – jāspītē pretim. Tomēr, domāju, joprojām ir cilvēki, kuri mēģina notiekošo skaidrot.

Toreiz patriotisma viļņa priekšgalā virzīja inteliģenci, kas lielā mērā bija izdevīgi visiem, kas vēlējās kaut ko mainīt, tagad šīs tautas prāta un kultūras balss uzstāšanās vairs nav izdevīga nevienam. Neapšaubāmi, ja sabiedrībā veidotos grupas, kas skaļi protestētu un izrādītu pretdarbību politiskajām un ekonomiskajām norisēm, sekas būtu visai dramatiskas, kā rezultātā, iespējams, apstātos daudzi valdības uzsākti projekti.

"Krīzes punkti ir veselīgi. Dvēseles pasaulē, tiekot tiem pāri, kļūstam labāki, skaidrāki, līdz ar to – auguši."

Cik ekonomiski pārdomāti ir notiekošo apturēt ar varu? Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa valdības nav pilnīgi muļķi, kuri apzināti vēlas nodarīt kaitējumu tautai. Situācija nav vienkārša. Politika un ekonomika ir divas absolūti saistītas jomas, kurās jāprot prognozēt nākotni. Un nekad visi nekļūs par miljonāriem. Miljonāri ir vai nu cilvēki, kuri veikli un melīgi pratuši konkrētajā situācijā gūt ievērojamu pašlabumu, vai arī teicami stratēģi. Mitoloģijā šos ļaudis dēvē par pareģiem, mūsdienu ekonomikā – stratēģiem. Tāpēc demokrātiskā sabiedrībā pastāv opozīcija, kura pretojas izvirzītajiem risinājumiem, meklējot ideālo.

Mēs paši esam izvēlējušies dzīvi tirgus ekonomikas apstākļos, un rezultātā jārēķinās ar esošo situāciju. Šobrīd notiek pilnīgi dabisks process un manā balsī vairāk jaušams optimisms, nevis pesimisms. Krīzes punkti ir veselīgi. Dvēseles pasaulē, tiekot tiem pāri, kļūstam labāki, skaidrāki, līdz ar to – auguši. Kāpēc lai tā nebūtu arī citās jomās, ne tikai personīgajā dzīvē?

Un nezaudējam nacionālo identitāti, patriotismu. Vai patriotisma jūtu audzēšana tautā ir arī radošo cilvēku misija?

Mākslinieka primārā misija nav veicināt tautas nacionālo pašapziņu. Mākslinieka radošais dzinulis nāk no citām sfērām, un tam ir citi cēloņi. Ir sarežģīti būt ārkārtīgi nacionāli noskaņotam, kad visa pasaule atvērta. Reiz kāds draugs jautāja, vai labāk būt labam un laimīgam cilvēkam plašajā pasaulē vai nacionālpatriotiski noskaņotam nabagam savā zemē? Vienkārša dilemma.

Mana dvēsele ir sajūsmā par latviešu mitoloģiju un folkloru, un pēdējā dzejas izdevumā parādās motīvi, ko īsti var izprast tikai tie, kuri lasījuši latviešu tautas buramvārdus. Taču mūsdienu apstākļos nav iespējams ar varu uzspiest folklorizētu pašapziņu. Jebkuram cilvēkam jābūt lepnam par savu valodu un tautu, tādēļ milzīga loma patriotisma audzināšanā piešķirama Izglītības un Kultūras ministrijām – valsts oficiālajām struktūrām, atbildīgām par audzināšanas un izglītošanas jautājumiem. Tām ir jādomā tālejoši, kā nodrošināt latviskās kultūras esamību pārējo kultūru vidē.

Ja cilvēkam bērnībā nav ielikts pamats būt lepnam par savu tautu un valodu, tad paredzamas bēdīgas sekas un ne vienmēr var paļauties, ka to izdarīs ģimene, darbos nodzītie vecāki. Pievēršot uzmanību izglītības saturam, ar laiku nebūs jāatbild uz tādu dilemmu: kas es esmu – nacionālpatriots vai kosmopolīts? Ja kopš bērnības izjutīšu cieņu pret sevi un savas tautas kultūru, tad pretrunu nebūs. Cilvēks, kurš mīl savu kultūru, pieņem un cenšas saprast arī citas. Tā harmoniski.

Ja ēkai ir šķībi pamati, rodas nacionālie konflikti un vardarbība. Pieaugušajiem apzināti jārada apstākļi, kuros bērnam veidotos cieņa pret tautas gara vērtībām. Varbūt esmu zināmā mērā ideālists, taču man piestāv tādam būt! Nākotnes ideālo variantu redzu tajā, ka mēs dzīvosim atvērtā pasaulē – vienā lielā Ņujorkā, reizē nezaudējot savu nacionālo identitāti. Es nedomāju, ka pareizi bērnus jau no mazotnes audzināt konkurences garā. Tie ir vilku likumi. Vai tādēļ cilvēks reiz iznāca no meža, lai turpinātu dzīvot pēc bara noteikumiem?

Dzejnieki un mākslinieki visos laikos spējuši radīt nākotnes vīziju. Kur tu sevī rodi šo mistisko spēju – paredzēt un vēl pirms laika runāt par gaidāmo?

Būtībā šis ir dziļi intīms jautājums. Sajušana un paredzēšana notiek, un reizēm tik precīzi baisi. Es pat izvairos lietot zināmus vārdus un runāt par kādām tēmām, ko redzu nākotnē piepildāmies. Īsta dzeja atnāk no nekurienes, un tu pats nezini, no kurienes tā nākusi. Paredzēšana ir daiļrades tapšanas noslēpums, nesaistīts ar teoriju. Radošais process savā kulminācijas brīdī ir neapzināts, un to var salīdzināt ar pareģošanu. Tai mirklī tiek pierakstīts kāds enerģētisks sūtījums. Jūtams un materializējams. Tam sākotnēji nav jēgas mums saprotamā nozīmē. Lai arī kā cenšamies pateikt, ka valoda ir krāšņa un bagāta, tomēr gribu apgalvot – kā pilnīgas komunikācijas līdzeklis tā ir gauži nabaga. Sazināšanās, neatverot muti, ir daudz pilnīgāka. Bet mēs to apgūsim mazliet vēlāk, citās paaudzēs.

Tu tulko spāņu un portugāļu daiļradi – Paulu Koelju, Hulio Kortasāru un citus rakstniekus. Kā cittautu kultūra bagātina tavu personisko pieredzi?

Horizontālais informācijas lauks, ko iegūstam, mācoties skolā vai lasot grāmatas, ir absolūti nepieciešams katram indivīdam. Taču šīs zināšanas radošajā darbā ir sekundāras. Māksliniekam būtiskas ir vertikālās zināšanas un intuīcija, kas nāk neapzināti. Caur svešām kultūrām atklājas cita pieredze un paņēmieni, cita enerģija. Tas sniedz garīgu gandarījumu un iedvesmu. Ne atdarināšanai, bet manam darbam absolūti papildinošas ir citas kultūras un to vēsturiskā pieredze.

"Pieaugušajiem apzināti jārada apstākļi, kuros bērnam veidotos cieņa pret tautas gara vērtībām."

Māksla ir balstīta uz lielajām vērtībām – laiku, mīlestību, mūžību u.c. Viss jau reiz ir pateikts. Taču vienmēr kāds pasaka to pašu, bet pirmreizīgi, kā atklājumu. Pats augstākais mākslā ir attēlot zināmā pirmreizīgumu. Tas ir mākslas noslēpums. Vienmēr esmu teicis – nav iespējams būt par mākslinieku, ja tu nespēj katru dienu no jauna izgudrot divriteni. Lūk, mākslinieka un ekonomista atšķirīgā pasaules uztvere!

Varbūt mākslinieka un ekonomista satikšanās brīdī notiek abu pušu – racionālā un iracionālā – papildinošā mijiedarbība?

Lai kļūtu par izcilu stratēģi ekonomikā, politikā, tirdzniecībā vai jebkurā citā jomā, ir jāprot novērtēt citas jomas. Radoši esam mēs visi, bet nelaimīgi tie cilvēki, kuri savu radošumu attīsta citā lauciņā, ne tajā, ko Dievs lēmis. Tad norisinās dažādi pārpratumi un nav iekšēja gandarījuma. Pieļauju, ka dzejniekam grūti saprasties ar vidusmēra ekonomistu. Taču, ja abas puses savā lauciņā sasniegušas kulmināciju, viņiem varētu būt daudz kopīga. Vienkārši – starp izcilām personībām jebkurā jomā velkamas paralēles. Zinām taču daudz eksakto zinātņu pārstāvju – izcilu fiziķu, matemātiķu, kuri bijuši arī dzejnieki. Manā vidusskolas raksturojumā direktors kā perspektīvākos novērtēja tieši eksaktos priekšmetus.

Kad tu apzinājies savu dzejnieka ceļu?

Mani dzīvē izteikti vada Dieva roka. Tik ļoti negribēt būt par dzejnieku, kā tas bijis manā gadījumā, diez vai ir iespējams. Rakstīšanu sākotnēji uztvēru kā Dieva sodu. Es negribēju būt dzejnieks, bet visu laiku rakstīju to, ko mēdz dēvēt par dzeju. Man tā drīzāk bijusi grēksūdze, kliedziens, ko radījusi vēlme pāršķelt kosmosa tumsu, sagraut neziņu, miesas aklumu. Mākslinieks nepārtraukti mēģina ieskatīties laika procesā, mūžībā un izprast tās nozīmi. Jo tālāk ej, jo lielāki plašumi paveras. Iracionālā ziņkāre neļāva apstāties, un visbeidzot esamību dzejas pasaulē uztveru ne vairs kā Dieva sodu, bet dāvanu.

Kā pie tevis atnāk mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, valodas arsenāls?

Dažādi. Galvenokārt tā ir pieredze. Svarīga ir iepazīšanās ar citu tautu kultūru. Vienas paaudzes laikā dažādās zemēs mēdz būt ļoti atšķirīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, un tas ir aizraujoši. Taču nekad nav iespējams citā rast tieši to, kas derētu pašam. Svarīgi nonākt līdz saviem izteiksmes līdzekļiem, atrast savu atšķirīgo stilu. Sākotnēji jāvirza sevi ar prātu, jāizmēģina dažādi paņēmieni, ko piedāvā valoda. Sevis iepazīšanas procesā lēnām apzinies, ka vari pateikt to, ko esi vēlējies pateikt.

Vai rakstot tu domā par lasītāju – sapratīs, nesapratīs...? Guntis Berelis tevi raksturo kā 20.gadsimta intelektuāli, kur racionālais saplūst ar mitoloģisko, līdz beidzot kļūst sarežģīti uztvert teikto.

Nē, rakstot par konkrētu lasītāju nedomāju. Arhetipiskā un intelektuālā saplūšana netrenētam prātam rada iespaidu, ka grūti saprast. Mani gandarī, ja cienījami un gudri cilvēki atzīst, ka dzejā izdevies pateikt būtisko. Sākotnējais dzinulis ir dvēselē vai, kā teiktu mediķi, nervu sistēmā.

Domu un jūtu plūsmu, kam nav ne formas, ne satura, ne krāsas, bet ir jēga, jāprot ietvert materiālā formā, turklāt tā, lai tas, ko esi pateicis, būtu saprotams arī citiem. Mūsdienu māksla lielā mērā kļūst aizvien elitārāka, domāta šauram cilvēku lokam. Un viņi seko līdzi mākslas procesiem, līdz ar to spēj arī saprast. Lasīšana ir intelektuāls darbs, kas paredz domāšanas piepūli.

"Mazajās valstīs politiķiem jābūt izciliem diplomātiem, lai sabalansētu neatkarību ar ekonomiskajām interesēm. Šobrīd mēs pārdzīvojam par ekonomiskām problēmām, un tie ir absolūti risināmi jautājumi. Mēs nedzīvojam zemē, kurā draud bada nāve. Vien nevajag laicīgu problēmu dēļ pārdoties. Latvietim vajag novērtēt savu neatkarību."

Māksla, tāpat kā eksaktās zinātnes, attīstās evolūcijas veidā, tā cenšas izzināt dvēseles dzīles un patiesību. Jo dziļāk ej mūžībā, jo apzinies, cik tas ir vārdos nepasakāmi. Tad rodas sarežģītas struktūras. Mēs nezinām, kā mūsu paveikto uztvers nākamās paaudzes. Vai tām maz pastāvēs mūsu rakstu valoda? Varbūt tāds kultūras fenomens kā rakstu valodā ietērpta dzeja pēc tūkstoš gadiem būs pieejama vien muzejos. Nosacītajai nesaprotamībai jāpārdzīvo laika pārbaudījums.

Uzdevums dzejnieka acīm – kurā posmā šobrīd atrodas Latvija un mēs kā tauta?

Tas ir viens no jautājumiem, par ko ikdienā visai maz domājam. Esmu laimīgs, ka Latvija ir patstāvīga valsts. Piedzimu okupētā Latvijā un tā arī to uztvēru, tāpēc mūsu valsts neatkarība man ļoti daudz nozīmē un mazina negācijas, kas vērojamas dažādās jomās. Laicīgās problēmas, domājot par savu valsti, atkāpjas.

Man ir svarīgi, lai esam neatkarīga valsts, un nav būtiski, Latvijai deviņdesmit vai tūkstoš gadu. Apzinoties situāciju, kāda ir pasaulē, Gruzijā, kur tauta vēlas pašnoteikšanos, bet nevar to iegūt lielvaru politisko interešu dēļ, vēl vairāk spēju apjaust, cik ļoti laimējies, ka lielā politiskā spēle mums ļāvusi būt neatkarīgiem. Ja Baltijas valstu politiķiem izdevās izlavierēt, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva jeb lielvara ir apmierināta, savukārt mēs atguvuši brīvību, – tas patiesi ir brīnums, to ir jāapzinās un jātiecas nosargāt.

Mazajās valstīs politiķiem jābūt izciliem diplomātiem, lai sabalansētu neatkarību ar ekonomiskajām interesēm. Šobrīd mēs pārdzīvojam par ekonomiskām problēmām un tie ir absolūti risināmi jautājumi. Mēs nedzīvojam zemē, kurā draud bada nāve. Vien nevajag laicīgu problēmu dēļ pārdoties. Latvietim vajag novērtēt savu neatkarību.

Tavs novēlējums savai tautai.

Tas nozīmē novēlēt ko tādu, ko vēlētu pats sev (ilgs klusums). Vienmēr saredzēt gaismu un saglabāt sevī optimismu! Varbūt mana domāšana ir nedaudz fatāla, no likteņa izrietoša, bet esmu piedzīvojis, kad visas labās lietas notiek tad, ja neko neuzspied ne sev, ne citiem. Vajag saglabāt zemapziņā domu par mērķi, ko vēlies sasniegt, un ļaut tam brīvi noritēt. Taču iekšēji – vienmēr būt mērķtiecīgi orientētam, jo lielākoties viss notiek tieši tā, kā esi sevi ieprogrammējis. Pret Likteni mēs neviens neesam apdrošināti. Novēlu savai valstij, lai valsts pastāv! Gribu būt drošs, ka mūsu mazmazbērni dzīvos Latvijā.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU