„Atkal pīlādži zied,
Šoreiz ar ķekariem sārtiem.
Domas pulcējas vienuviet –
Pie rudeņa vārtiem.
Nočīkst trejkrāsu viras,
Uzvirmo trūdu gaiss,
Roku ceļ lapu šķīrējs,
Par visiem stiprākais.
Sairst, kas pilns sava svara,
Aizkūp, kas atzīts par tukšu,
Paliek vien tik, cik no Gara
Un no sirds lūgšanas.”
(A.Līce.)
Katra cilvēka attiecības ar poēziju ir ļoti individuālas un intīmas, tās nav iespējams izteikt vārdos, vien varbūt paust savu pieredzi. Dzeja ir mans mīļākais daiļliteratūras veids. Bieži pieķeru sevi domājam dzejas valodā, un ir diezgan daudz dzīves situāciju, kas mani nepārsteidz tikai tāpēc, ka atmiņā ataust kāda atbilstoša dzejas rinda. Atliek tikai ieiet grāmatnīcā, pastiept roku – un tajā iegulst kāda dzejas grāmata, ar ko vakaros ieritināties dīvāna stūrī un palasīt.
"Uzvāri man kaut ko pārejošu Nekas jau vēl nav zaudēts..."
E.Raups
Dzejas dienas Latvijā drīzāk ir kā kopības gara uzturētājas, kā savdabīga izrāde. Dzeja gadu gaitā ir mainījusies. Tā nav kļuvusi ne labāka, ne sliktāka, bet citādāka. Jauno autoru dzejā ir redzama dzīve ap viņiem. 90.gadu sākumā, kad mainījās varas, apmēram piecus sešus gadus valdīja absolūts tukšums. Jaunā paaudze nenāca. Tagad tā ir, un – brīnišķīgi dzejnieki!
„ja gals ir vidus es esmu šeit Uzvāri
man kaut ko pārejošu Nekas
jau vēl nav zaudēts stalaktīta gari
un dvēseles Efemēras miesas Viss
raujas uz iekšu kā acs uz tumsu Lai top To
viņa grib mana skropsta Pat
vislielākie augstumi iziet no sliedēm
un sajauc tukši tapušās galvās
mieru ar mieru laiku ar laiku naidu
ar naidu Viss izlīdzinās līdz mēram
kas bija pirms Grimma Grāla un
sniegbaltītes Un vai tas ko tagad
tu dzirdi ir atpakaļnākošs vaids
vai griba atdalīt vēlreiz bailes no
Kolosa prieka Iziet uz ielas kā džunglim
un atkārtot pirmo rindiņu Jā
kā vienmēr no augšas uz leju ehoi!
uzvāri tagadiņ tēju es tevi vairs
nebēršu klāt Un pasaule atkal staigās
pa pāriem”
(E.Raups.)
Dzejas dienu programma atrodama – www.dzejasdienas.lv
